Neapēst savas emocijas

Romantiskās grāmatās bieži tiek attēlota galvenās varones tieksme pēc saldumiem, kas noder gan mierinājumam, gan dusmu remdēšanai, gan svētku sajūtas radīšanai. Parasti šī vājībiņa tiek pasniegta kā labs joks. Taču smiekli vairs nenāk, ja galvenās varones vietā vari mierīgi ierakstīt arī savu vārdu. Emocionālā ēšana ir atkarība – tikpat nomācoša, degradējoša un traucējoša kā ikviena cita.

Pētījumi apliecina, ka emocionālie ēdāji izjūt vēlmi pēc noteiktiem produktiem. Un ne jau pēc augļiem vai dārzeņiem – cieņā ir saldi un trekni produkti.

Kas gan vairs atceras, kā tas sākās! Taču man ir aizdomas. Mūsu mājās apskāvieni nebija ierasta komunikācijas un jūtu izrādīšanas forma. Arī sarunas par tēmām «Kā tev iet?», «Kā tu jūties?» vai «Kas tevi nomāc?» nekad nav bijušas pieņemamas. Mums taču viss ir labi! Ja nav, tad būs! Visu iepriekšminēto aizstāja sekcijas augstākajā plauktā noglabātās šokolādes konfektes Lācītis, Serenāde, Sarkanā magone un Vāverīte. Ar tām mierināja, atvainojās, apbalvoja… Man, bērnam, ar ēdiena palīdzību ģimenes locekļi izrādīja savu mīlestību, rūpes, raizes, ar to manī iekodējot savdabīgu risinājumu emocionāliem kāpumiem un kritumiem.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Ja ir bēdīgi, ir jāēd; ja ir priecīgi, jāēd; ja ir dusmas… arī jāēd. Un uz brīdi kļūst labi – kā bērnībā.

«Ik pa laikam jau ikviens no mums pārēdas. Aizbraucot pie mammas un izbaudot viņas lutināšanu, kādos svētkos, arī tad, ja bijis īpašs izsalkums un beidzot ir iespēja to remdēt. Jā, reizēm arī lielāka stresa brīžos. Taču šīs atsevišķās epizodes nevar dēvēt par traucējumiem. Kur tad ir tā robeža, kur sākas traucējumi?

Sarkanais signāls ir brīdis, kad cilvēks pamana – zaudējis kontroli pār savu svaru. «Svara pieaugums rada vainas izjūtu un apziņu, ka zaudēta kontrole pār procesu. Savukārt šī vainas sajūta un apziņa, ka zaudēta kontrole, noved pie nākamās pārēšanās vai saldumu pārliekas baudīšanas. Rodas apburtais loks, kad emocionālā ēšana kļūst par ieradumu, no kura grūti tikt vaļā,» uzsver psihoterapeits Jānis Vītiņš.

Par emocionālo ēšanu varam runāt gadījumā, ja cilvēks ieguvis stabilu vainas izjūtu par to, ka atkal ir pārēdies vai ēdis saldu, treknu, neveselīgu pārtiku.

Psihoterapeits piebilst – emocionālā ēšana vienmēr ir sekas kaut kam, kas ar cilvēku notiek vai ir noticis. Un ir būtiski izšķirt, kas bija pirmais – emocionālā pārēšanās, kas radījusi trauksmi vai depresiju, vai trauksme, kas radījusi emocionālo pārēšanos.

«Ir laiks, kad cilvēks vēl spēj tikai ar gribasspēku tikt laukā no emocionālās ēšanas važām. Bet, ja tas nav laikus izdarīts, pienāk brīdis, kad cilvēks to vairs nespēj. Tad ar visu cieņu pret sevi, savu veselību jāatzīst, ka ieslēgušies psihes aizsardzības mehānismi. Psihe mūs tā sargā, ka, lai dziedinātu šo traumu, nepieciešama palīdzība no malas,» uzskata Jānis Vītiņš. Un paskaidro, ka faktoru, kas mūs padara par emocionālajām ēdājām, ir ļoti daudz. Daļa no tiem meklējama bērnībā un ietekmē mūs kā pieredze, bet daļa joprojām ietekmē kā realitāte.