Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Teikt, ka tikai sievietes apmeklē kursus, lekcijas un personību pilnveidojošas nodarbības, nebūtu īsti godīgi. Un taisnība psihoterapeitam Artūram Miksonam, kurš uzsver, ka medību kursos vai seminārā par mašīnu motoriem, visticamāk, vīriešu būs vairāk. Taču šajā rakstā uzmanība tiks vērsta tieši uz sievietēm, kuras zina (vai vismaz tā iedomājas), ko vajag gan viņām pašām, gan viņu vīriešiem.
«Piekrītu, ka kursos par emocionālo inteliģenci, attiecībām, bērniņu audzināšanu sieviešu ir vairāk, taču tradicionālās lomas mainās. Arī tēvi arvien vairāk iesaistās un apmeklē kursus par bērnu audzināšanu. Tiesa, pastāv arī zināms paradokss, ka, no vienas puses, sievietes it kā grib, lai vīrieši vairāk iesaistītos bērnu audzināšanā, veltītu laiku attiecībām un mācītos būt emocionāli klātesoši, no otras puses, pētījumi rāda, ka tieši sievietes pašas ir tās, kas nereti atstumj vīriešus. Piemēram, tētis paņem uz rokām zīdaini, bet sieva viņu sāk strostēt, ka nepareizi turot.
Vēl viens iemesls, kāpēc vīrieši uz kursiem dodas gausāk, – ļoti ilgu laiku personības pilnveidošanas tēmas ir bijušas sieviešu pasaule.
Attiecīgi arī šīs lekcijas un kursi tiek pasniegti sieviešu valodā. Tāpēc psihoterapeite Kristīne Maže ļoti pozitīvi vērtē, ka kursos, piemēram, par bērnu audzināšanu arī kā lektori arvien vairāk ienāk vīrieši. «Ir svarīgi, lai ar vīriešiem runā viņiem saprotamā valodā. Tāpat pozitīvi, ka arī darba vidē ienāk dažādas apmācības un semināri, kas arī rada ieradumu apmeklēt kursus. Sievietes jau kopš seniem laikiem bijušas vairāk orientētas uz kopienu, turklāt mums ir vieglāk atzīt, ka kaut ko nezinām, un lūgt palīdzību. Vīrietim, pēc sabiedrības pieņēmumiem, ir jābūt stipram un jāvar. Bet iet uz kursiem – tas nozīmē atzīt, ka es kaut ko nevaru.»
Varbūt sievietes mācās par daudz?
Psihoterapeits Artūrs Miksons atzīst, ka, no vienas puses, protams, ļoti labi, ka mūsdienās var apmeklēt simt un vienu kursu, bet, kā jau gandrīz visam šai dzīvē, tam ir arī negatīvā puse. Proti, ir sievietes, kas uz kursiem iet par daudz. «Protams, ja viņa jau daudzkārt mēģinājusi to darīt un sapratusi, ka runāšana iet pavisam šķērsām, var meklēt palīdzību kursos, bet ir arī situācijas, kad aizbēgt uz kursiem ir vieglāk nekā risināt sasāpējušos jautājumus reālajā dzīvē,» saka Artūrs Miksons.
Tā vietā, lai būtu kopā un baudītu mirkli ar saviem bērniem un vīru, parunātu ar viņu, sieviete iet uz kursiem un mācās, KĀ PAREIZI runāt ar savu vīrieti.
Arī Kristīne Maže piekrīt, ka zināšanas ir vajadzīgas, bet vajag arī praktisko pieredzi un grūtības. Ja cilvēks ļoti daudz izglītojas, var būt ļoti daudz zināšanu, taču tās tā arī nenokļūst līdz pieredzei un lietošanai. «Dzīve ir jādzīvo,» smaidot saka Kristīne Maže.
Kursi visu nerisina
Sievietes bieži vien ne tikai apmeklē kursus pašas, bet arī mudina to darīt savu vīrieti. Pats par sevi tas nav slikti, īpaši, ja runa ir par kaut ko, kas vīrieti tiešām varētu interesēt. «Ja pāra attiecībās ir uzticēšanās un paļaušanās un abi var paust savas vajadzības, visticamāk, brīdī, kad sieviete vīrietim kaut ko piedāvās, viņš to uztvers kā patiesu interesi, nevis vēlmi kontrolēt,» saka Kristīne Maže. «Visvairāk motivē personīgais piemērs. Ja vīrs ierauga, ka sieviete atplaukst, ir iedvesmojusies, viņai ir interese un prieks dzīvot, viņš gribēs zināt, kāpēc. Bet, ja viņam teiks – zini, es eju, tev arī jāiet –, tas nestrādā, vienalga, vai tas būtu psihoterapeits, psihologs vai izglītojošie kursi.
Vai, piemēram, arguments, ko sievietes bieži mēdz izmantot: tie ir arī tavi bērni, tāpēc tev arī jānāk uz kursiem par bērnu audzināšanu! Tas nav motivējoši!» saka Kristīne Maže, minot vēl vienu problēmu, proti, sievietes dažkārt mēdz ieciklēties uz kaut ko vienu. «Ja sieviete grib apmeklēt deju kursus, viņa to var izstāstīt vīram un apspriest, kā to īstenot, lai patiktu abiem. Jo deju kursi ir ļoti dažādi – var dejot salsu, valsi, hiphopu, līnijdejas, var gan pāros, gan bez pāriem. Problēma ir tad, ja sieviete ieņem galvā, ka man vajag tikai tā un ne citādi,» saka Maže.
Kristīne Maže mudinot vienmēr paturēt prātā, ka vīrs nav tēvs, ar kuru tu kā maza meitene varēji fantazēt, kā vīram vajadzētu tevi audzināt un lolot.
«Vīrs ir mans partneris, un mēs esam divi pieauguši cilvēki, kas savstarpēji vienojas un ciena viens otru. Un tas nozīmē arī gatavību saņemt atbildi nē, turklāt saprotot – ja vīrietis man vienreiz pateicis nē, tas nenozīmē, ka es kā sieviete tieku atraidīta un esmu nevērtīga. Tas ir nē attiecībā uz konkrēto situāciju, to nevajag vispārināt.
Varbūt vīrietis pasaka – es negribu iet uz dejām ar tevi –, tāpēc ka viņam ir bail un viņš labi neorientējos savā ķermenī, bet sieviete to uztver kā – ārprāts, viņš mani vairs nemīl, es neesmu tā vērta, lai viņš to darītu manis dēļ! Taču, jo vairāk mēģināsim viņu piespiest, jo mazāk viņš to gribēs. Un, nedod Dievs, vēl salīdzināt ar citiem vīriešiem, kuri to dara! Jo mēs jau redzam tikai šo vienu aspektu – dejošanu, bet atkal vispārinām. Mēs redzam tikai to, ka šis cits vīrietis ar sievu apmeklē deju kursus, bet nezinām pārējo – varbūt šim vīrietim ir atkarību problēmas, parādi un viņš patiesībā ir ļoti skarbs un vārdos vardarbīgs,» skaidro Kristīne Maže.
Turklāt sieviete dažkārt no sīkuma uzbur milzu sapņus un fantāzijas. «Piemēram, ja mans vīrietis aizies ar mani uz klasisko deju kursiem, tad tik mums būs romantika! Viņš prasmīgi uzņemsies dejā vadību, es tai pēkšņi spēšu pakļauties, un visa mūsu dzīve sakārtosies! Arī tad ir ļoti svarīgi spēt godīgi sev pašai atbildēt jautājumu – ko tad es īsti gribu?» Atbildes var būt pārsteidzošas. Piemēram, patiesībā gribu nevis dejot, bet lai citi redz un apbrīno, cik mēs esam saskanīgs pāris.
Gribas kopā
Palūkojoties uz šo tēmu mazliet plašāk, ne tikai saistībā ar kursiem, bet arī citām iespējām brīvā laika pavadīšanai, jāatzīst, ka sievietēm mēdz būt izteikta vēlme pēc iespējas darīt visu kopā. «Jā, sievietēm reizēm ir ļoti liels kārdinājums noslīkt pāra attiecībās. Ko tad es tur viena pati, gribu iet ar savu vīrieti. Nē, man pašai nav laika, bet mēs varētu atrast laiku, lai padarītu kaut ko kopā,» saka Kristīne Maže, piebilstot, ka vajadzīgs gan kopā, gan atsevišķi.
«Var izrādīties, ka vīrietis mēģina vilkt sievieti uz medībām, bet viņai to nevajag. Varbūt sieviete gribētu, lai abi kopā skatītos romantiskas filmas, bet viņam to negribas.»
«Un tas ir normāli, jo noteikti var atrast vismaz piecas citas lietas, kas interesē abus un ko var darīt kopā,» saka Artūrs Miksons. «Bet, ja sieviete ir ieņēmusi galvā, ka viņiem par katru cenu vajag deju kursus, tad, iespējams, nelīdzēs arī tas, ka viņiem abiem patīk pavārmāksla un abi brīvdienu rītos varētu veikt kulināros eksperimentus. Vīrietim tas liksies gana nopietns solis, ja viņš sestdienas rītā nebrauc makšķerēt, bet piedāvā šo, turpretī sieviete kā maza meitene jutīsies aizvainota, jo nevar iegūt tieši to, ko vēlas. Svarīga ir salāgošana,» saka Kristīne Maže.
Jāaudzina dēls, nevis vīrs
Dažkārt sievietēm mēdz būt prasības attiecībā pret to, kā viņas vīrietim vajadzētu pavadīt savu brīvo laiku, piemēram, tev vajadzētu mazāk laika pavadīt televizorā, datorā vai telefonā, tā vietā vajadzētu sportot, lasīt grāmatas, satikties ar draugiem…
«Interesanti, protams, kāpēc sievietei ir svarīgi, lai vīrs dara kaut ko, ko viņa grib. Jo viens ir darīt kaut ko kopā, pavisam kas cits – gribēt, lai otrs kaut ko dara savā labā,» saka Artūrs Miksons. Patiesais iemesls, kas aiz tā var slēpties, – sieviete grib pārveidot savu partneri par ideālu, kas vispār neeksistē. Lūkojoties dziļāk psihoanalīzē – sieviete grib viņu pārveidot par tēti, kādu viņa vienmēr ir vēlējusies. Un, pat ja tēvs bijis gana labs, viņa šim tēlam piefantazē klāt ideālu. « Tas ir tāpat kā visu laiku tjūnēt žiguli, mēģinot to pārtaisīt par Ferrari. Žigulis nekad nebūs Ferrari, vai nu to pieņem vai ne,» skaidro Artūrs Miksons.
Bet kāpēc vīrietis jāpārveido par to, kas viņš nav? Kāpēc no bērza taisīt priedi? Neizbēgami būs konflikts, jo agrāk vai vēlāk viņš sāks just, ka tas nemaz nav viņš, kuru sieviete grib, bet gan neeksistējošs ideāls.
«Ne velti ir teiciens, ka vīrietis un sieviete apprecas un abi pieviļas, jo vīrietis ir cerējis, ka sieviete nekad nemainīsies, taču viņa mainās, savukārt sieviete ir cerējusi, ka viņa mainīs vīrieti, taču viņu nevar pārmainīt,» saka psihoterapeite Kristīne Maže. Ir vēl kāda laba atziņa: sievietēm patīk audzināt savus vīrus un lutināt dēlus, lai gan vajadzētu otrādi. «Attiecībās parasti atrodam otrā kaut ko, ko mēs gribētu mainīt savā pagātnē. Ja mūsu vecāki ir bijuši kaut kur iesprūduši savās attiecībās un nav izauguši tālāk, sievietei var būt fantāzija, ka es gan to spēšu mainīt.
Tad man ir jāatrod kandidāts, ar kuru varu to pierādīt. Tāpēc sievietei reizēm nemaz neder mīlošs, gādīgs un rūpīgs – vajag tieši tādu vīrieti, ar kuru varu strādāt. Viņa cenšas visai pasaulei pierādīt, kā pārmainīs vīrieti. Tas ir paaudžu mantojums, kas ne vienmēr ir jānes līdzi. Varu no saviem vecākiem paņemt to, kas ir vērtīgs, bet atraisīties no tā, ko nevēlos nest līdzi,» saka Kristīne Maže.
Es tevi gribu citādu
Artūrs Miksons uzsver, ka tas izskaidro, kāpēc sievietes dažkārt apzināti izvēlas ciešanas. «Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa Purva bridējs. Kāpēc Kristīne neaiziet pie Akmentiņa, kur taču varētu dzīvot laimīgi? Viņa izvēlas Edgaru, lai visu mūžu ciestu. Modelējot tālāk Kristīnes un Edgara attiecības, redzams, ka viņš visu laiku dzers, bet viņa glābs viņu. Dabiski, ka, glābdama vīru, viņa kādā brīdī nebūs emocionāli pieejama saviem bērniem. Vai, piemēram, ja viņai būtu šerpāks raksturs, viņa visu laiku būtu neapmierināta un šo neapmierinātību paustu pret bērniem.
Savukārt dēls būs pieradis, ka viņa mamma ir prasīga, agresīva, līdz ar to – kādu sievu viņš sev atradīs? Prasīgu un zāģējošu, kura visu laiku saka: «Es te lasu, eju uz kursiem, bet tu neko nedari!» Tā tas ritenis veļas uz priekšu, jo mēs atkārtojam attiecības, kādas esam redzējuši mūsu bērnības ģimenē, un pat no bioloģijas skatpunkta – veidojoties bērna smadzenēm, tur jau ir iestaigāti konkrēti ceļi. Tu pazīsti šo situāciju, zini, kā ir dzīvot ar alkoholiķi, tāpēc tīri bioloģiski, visticamāk, izvēlēsies cilvēku, kurš dzer, liks tev ciest, un tu viņu mūžīgi mēģināsi pāraudzināt – tas ir veids, kā strādā tavas smadzenes.
Protams, tas, ka vecākiem ir bijušas sliktas attiecības, nenozīmē, ka arī bērns nolemts sliktām attiecībām, bet ir liela varbūtība, ka viņš atkārtos to pašu scenāriju.
Piemēram, sieviete, kas visu laiku iet uz kursiem un attīstās vairāk. Ja viņa iet uz kursiem, jo grib būt labāka māte un sieva, labi. Bet, ja viņa iet uz kursiem, lai pēc tam nāktu mājās un teiktu – es tevi gribu citādu –, vīrietis kādā brīdī sajutīs, ka viņu piespiež. Tieši tāpat kā vīrietis, kurš saklausīsies kaut ko pie draugiem, atnāks mājās un teiks: zini, tev jābūt tādai un šitādai. Tas nekādi nepalīdz attiecībām. Mēs viens otram pārmetam, tad sākam dzīvot arvien lielākos aizvainojumos, strīdamies, distancējamies. Pēc būtības cīnāmies par to, ko otrs nevar, negrib vai pat nav spējīgs dot. Bet mēs gaidām to, kā dziļi pietrūkst no mūsu pirmajām attiecībām ar mammu, tēti, brāli, māsu.»
Viens pāraug otru
«Piekrītu, ka ir pāri, kur viens attīstās ātrāk un vairāk, jo otrs ir pieņēmis, ka man jau ir mana vietiņa un man neko citu nevajag. Iemesli tam var būt dažādi: bailes, nedrošība, izjūta, ka neko citu neesmu pelnījis. Otrs tikmēr iet uz priekšu, pilnveidojas, apmeklē kursus, lasa grāmatas, fiziski sevi izaicina, metas iekšā diskomforta zonā un agrāk vai vēlāk otru pāraug. Latvija ir pilna ar šādiem pāriem. Vai viņi abi ir laimīgi, mēs varam tikai minēt, bet tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, jo padomju laikā šķirties nebija sevišķi vēlams,» saka Artūrs Miksons.
Viņš ir pārliecināts, ka scenārijā, kad viens no pāra aug, bet otrs ne, vai nu abi, vai vismaz viens no viņiem šajās attiecībās būs nelaimīgs. Un tas ne vienmēr būs tas, kurš augs, arī otram var būt liela neapmierinātība par to, kur tas otrs visu laiku nesas.
Paliec mājās, paskatīsimies televizoru, kāpēc tev jāapmeklē 10 kursi?
Labākais, ko darīt brīdī, kad radusies izjūta – ceļi sāk iet katram uz savu pusi –, būt drosmīgiem un par to runāt. Vai tu esi pamanījis, ka mums kaut kas nav labi. Vai tev tas ir OK? Ja tev ir, piedod, man tomēr nav. Vai mēs kaut ko varam darīt?
Arī Kristīne Maže ir pārliecināta, ka svarīgi vispirms apzināties, ko tad katram īsti vajag, un mēģināt par to runāt. Uzņemties atbildību un pateikt: šo es gribu, bet šo es negribu. Kristīne Maže: «Ļoti konkrēti, nevis – man vajag, lai tu esi romantisks (kas ir absolūta otra vainošana), bet konkrēti – man vajag 15 minūtes dienā sev. Vai arī – es gribu, lai mēs šajā nedēļas nogalē kaut ko izdarām kopā. Un tas ir jautājums par sadarbību, jo attiecības ir sadarbība,» teic psihoterapeite.
Ja viss ir izmēģināts, cilvēki ir runājuši, gājuši pie psihoterapeita, lasījuši, padzīvojuši atsevišķi, nākuši atkal kopā un nekas nav līdzējis, iespējams, ir jāpieņem, ka viņi attīstījušies katrs savā virzienā.
«Izšķirties, protams, ir sarežģīti. Pat pāriem, kuriem bērnu nav. Un varbūt pat vēl grūtāk izšķirties tad, ja nav lielu aizvainojumu. Mūsdienās, protams, ļoti spēcīga saistviela ir arī hipotekārais kredīts, bet arī tā ir tikai atruna, arī to var risināt. Ideāli, ja cilvēki jau pirms laulībām vai pirms kopīga hipotekārā kredīta, būdami vēl daudzmaz ar skaidru galvu, vienojas, kas notiks šķiršanās gadījumā, jo šķiroties lielās emocijās, skaidrais saprāts zūd. Un vislielākie cietēji parasti ir bērni,» saka Artūrs Miksons.
