Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kopīgā skrējienā
Protams, ka suns nav dzimis disciplinēts maratonists, un sākumā vajadzēs gan trenēt viņa izturību (un pašam savu taču arī!), gan pieradināt viņu pie spēles noteikumiem. Bet, pat ja paklausības mācībā tavs draugs ir teicamnieks, ticis brīvā dabā, viņš noteikti gribēs pārbaudīt zāles cinīšus, izlasīt visas taciņas malā atstātās zīmītes un atstāt savējās, un saausīsies, izdzirdot netālas sugasbrāļu rejas. Citreiz savukārt sunim šķitīs, ka tavs temps ir par lēnu, taču nesatraucies, īstais kopīgais ritms izveidosies ar laiku.
Ļoti svarīgi, lai tavs mīlulis viennozīmīgi tevi uzskata par barvedi.
Dažam skrējēju pārim varbūt pietiks ar pāris nedēļām, citam būs vajadzīgi pieslīpēšanās mēneši. Draugs tev neļaus arī palaisties slinkumā, jo viņš sajūsmināts mudinās tevi doties ierastajā skrējienā arī tad, kad pašam gribēsies atrast simt iemeslu, kāpēc šodien treniņa reizi izlaist.
Citi lasa
Kas jāņem vērā?
- Iekams sākt treniņus, pārliecinies, ka tavam sunim nav veselības problēmu (sirds, locītavu, plaušu kaites). Esi ļoti uzmanīgs, ja mīlulim ir liekais svars – parunā ar veterinārārstu, lai nepārforsētu slodzi.
- Pirms skrējiena sagatavo līdzi ņemšanai vismaz litra pudeli tīra ūdens – jums abiem vajadzēs padzerties.
- Pavadu ņem ne garāku par 1,5 m, tā būs ērtāk, un piestiprini pie jostas, lai rokas ir brīvas.
- Izvēlies maršrutus pēc iespējas ārpus apdzīvotām vietām, kur automašīnas un velosipēdisti parādās reti un netraucē citu suņu klātbūtne.
- Sākumā arī sunim nepieciešams mazliet iesildīties, vispirms pastaigājiet, izlokiet kājas lēnā skrējienā.
- Pirmās reizes skrieniet ne vairāk par kilometru un tikai katru otro dienu, vēlāk biežumu un distanci pakāpeniski var palielināt.
- Karstā laikā treniņam piemērotāki būs rīti un vakari. Suns var bīstami pārkarst ātrāk ne kā tu! Ja viņš sāk smagi elsot, siekaloties, apsēžas un negrib turpināt, visticamāk, mīlulis ir sakarsis un noguris. Atdzesē viņu ar vēsu ūdeni, ļauj atpūsties. Tādā reizē labāk lēnām doties māju virzienā.
- Uzmani pēdiņas – sunim tās norūdīsies tikai ar laiku. Īpaši ķepu spilventiņi jāpavēro tad, ja skrienat arī pa asfaltētu vai šķembu klātu segumu. Pēdas sunim ir arī daļa no iekšējās dzesēšanas sistēmas – tā pietiekami labi nedarbosies, ja zeme būs uzkarsusi.
- Nenolaid acis no sava drauga, kad esi ārpus apdzīvotām vietām atbrīvojis viņu no pavadas. It īpaši mežā, kur ceļu krustu šķērsu nopēdojuši zaķi, stirnas un citi meža iemītnieki. Iespējams, gadīsies arī pa kādai reizei, kad suns iejoņos mežā un nepagūsi laikus viņu atsaukt. Taču tā nav traģēdija. Pagaidi turpat tuvumā viņu atgriežamies un tikām izpildi dažus piemērotus vingrojumus, pastiep savus muskuļus, izkustini locītavas.
- Ja tu novēro, ka pēc skriešanas suns jūtas pārāk noguris vai parādījies klibums, aizdusa, tad noteikti vajadzētu parādīt viņu veterinārārstam. Nereti pēc pastiprinātas slodzes dzīvniekam var atklāties apslēptas veselības problēmas.
Kādi suņi ir piemēroti skriešanai?
Fiziskajā ziņā labākie skrējēju kompanjoni ir veselīgi, normālas miesasbūves, vidēja un lielāka auguma suņi, kas nav vieglāki par 9–10 kilogramiem un sasnieguši vismaz 10 mēnešu vecumu. Dažām lielajām šķirnēm skriešanas treniņi pieļaujami tikai pēc gada vai pat pusotra gada vecuma, jo tikai tad kauli ir pietiekami stipri tādai slodzei). Jaunākus, kā arī suņus seniorus, kas savu dzīvi lielākoties vadījuši, laiski gulšņājot uz paklājiņa mājoklī vai saulītē mājas priekšā, skriešanas treniņos nevajadzētu iesaistīt.
Ļoti svarīgs ir arī suņa temperaments (lēnīgie, slinkie nebūs labi skrējēji), raksturs un socializācijas līmenis.
Taču, konsultējoties ar veterinārārstu, arī gados vecāki suņi var kļūt par skriešanas kompanjoniem – lēns skrējiens viņiem ir pat ieteicams. Skriešanai mazāk piemēroti ir visu to šķirņu suņi, kuriem ir īsie, plakanie purniņi, pavisam mazo šķirņu sunīši, kā arī ļoti lielie, izteikti garspalvainie. Arī viņi var pavadīt savu saimnieku, bet nelielos attālumos, lēnākā tempā.
Atzītākās skrējēju šķirnes
Greihaundi, vipeti, amerikāņu pitbulterjeri, angļu seteri ir labi īsu distanču skrējēji. Garajām lieliski derēs vācu aitusuņi, labradori, retrīveri, amerikāņu stafordšīras terjeri, dalmācieši, dobermaņi, borderkolliji, haskiji, bokseri, Rodēzijas ridžbeki, vižlas, veimārieši, pūdeļi, kā arī dažādi jaukteņi. No mazāka auguma suņiem – bīgli, Džeka Rasela terjeri, foksterjeri.
Lielākajai daļai suņu skriešana ļoti patīk, bet nav izslēgts, ka tavējam tā tomēr nesagādās baudu. Ja viņš viena, divu mēnešu laikā joprojām tev seko ļoti negribīgi, tad gan labāk atmet domu par kopīgiem treniņiem.
Līdzi velosipēdistam
Skriešana līdzi velosipēdam sunim sagādā smagāku slodzi nekā būt skrējēja kompanjonam, taču arī to vairums dara ar sajūsmu. Tiesa, šādos treniņos gan nevarēs piedalīties maza auguma sunīši un tie, kam īsie purniņi, arī spēcīgajiem smagsvariem sekošana velosipēdam garākā ceļā būs par grūtu. Vispiemērotākie ir vidēja un liela auguma suņi, kuri ir slaidi veidoti.
Ja kaut kādu iemeslu dēļ suns atsakās paklausīgi sekot un apstājas kā zemē iemiets, nemēģini viņu vilkt līdzi pavadā, tas tikai radīs lielāku konfliktu. Kāp nost no velosipēda un turpiniet ceļu rāmā pastaigā.
Skrienot mīluli var vienkārši ņemt līdzi pavadiņā, bet velotreniņā tas ir sarežģītāk, jo viņš var uzskriet riteņiem, pavada var sapīties pedāļos, un rezultātā gan suns, gan saimnieks gūs traumas. Tāpēc pavadiņu noteikti nevajag piesiet pie sevis vai velosipēda. Vislabāk noderēs aprīkojums, kas paredzēts sporta veidam baikdžoringam. Ar to iespējams suni piestiprināt pie velosipēda tā, lai negadījuma risks būtu vismazākais. Ārzemju interneta veikalos iespējams nopirkt dažādas speciālās pavadas, kas fiksē suni pie velosipēda noteiktā attālumā, piemēram, Walky Dog Bike Leash (maksā 35–40 dolārus). Arī parastā kaklasiksna nav īsti piemērota, labāk derēs krūšu siksna.
Treniņā ar velosipēdu jāievēro tie paši principi, kas parastā skrējienā, tikai nedaudz vairāk laika paies, iekams pieslīpēsieties. Jāiemanās sadarboties arī pagriezienos, lai viens otru neapgāžat.
