Latvijas Cūku līcis – stāsts par veselības aprūpes sistēmu

Grūti būs atrast divas pasaules valstis, kurās veselības aprūpes sistēma būtu pilnīgi vienāda. Par labākajām pasaulē šajā ziņā speciālisti atzīst Kanādu, Singapūru, Šveici, Nīderlandi, Islandi, Dāniju… Latvija veselības aprūpes patērētāju indeksa vērtējumā pērn ierindota 29. vietā starp 35 Eiropas Savienības (ES) un tās asociētajām valstīm – aiz mums ir Polija, Ungārija, Lietuva, Grieķija, Bulgārija un Rumānija. Tomēr tik zema vieta nenozīmē, ka mūsu valstī nav iespējams sameklēt optimālus veselības aprūpes risinājumus.

Divi vienā

Vispirms nošķirsim divas radikāli atšķirīgas lietas – valsts nodrošināto veselības apdrošināšanu un dažādu privātu apdrošināšanas kompāniju piedāvājumus. Un runa nebūt nav par to, cik maksā viena un cik – otra. Daudz svarīgāk ir saprast, ko cilvēks saņem gadījumā, ja slēdz darījumu ar valsti un ko – saņemot privātu polisi.     

ES dalībvalstīs veselības apdrošināšanas sistēmas ir ļoti dažādas. Taču acīmredzama ir viena kopīga tendence: pēckrīzes laikā, kopš apmēram 2014. gada, lielākajā daļā ES valstu veselības aprūpes sistēma ir attālinājusies no cilvēku reālajām vajadzībām.

Citi lasa

Aivars Pastalnieks

Praktiski

«Kalve Coffee» dibinātāja Zēmaņa veiksmes stāsts: Dzīvojam riktīgi foršā valstī. Viss te ir!

Santa.lv

Dārzs

Dāvids atklāj, ko rudenī dara ar koku lapām. Viņš tās negrābj!

Santa.lv

Daba un dzīvnieki

TESTS: Dzīvnieki latviešu uzvārdos. Cik daudzus vari atminēt?

Mēs esam sašutuši par nenormālajām rindām pie speciālistiem, taču rindas pie ārstiem pašlaik ir vērojamas gandrīz visā ES – gan Portugālē un Vācijā, gan Itālijā un Dānijā. Turklāt daudzviet runa nav par speciālistu konsultācijām un izmeklējumiem, bet pat par neatliekamo palīdzību.

ES valstis kopumā iedalās divās lielās grupās. Vienās pastāv universāla veselības aprūpe (universal health care). Otrajās tādas nav.

Universāla jeb socializēta veselības aprūpe nozīmē to, ka valsts finansētā veselības aprūpes sistēma aptver visus konkrētās valsts pilsoņus neatkarīgi no viņu veiktajiem maksājumiem valsts budžetā. Šādās valstīs ikvienam sabiedrības loceklim – tostarp ārzemniekam un bezvalstniekam – ir paredzēta īpaša medicīnisko pakalpojumu pakete, kuras finansējumu nodrošina valsts budžets.

Nelolosim ilūzijas – Latvija nebija starp šīm valstīm arī pirms valsts veselības apdrošināšanas ieviešanas. Pavisam vienkārši: 3,5–3,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas veselības aprūpei pašlaik tiek tērēti Latvijā, ne tuvu nav pietiekami. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) standarti paredz, ka civilizētas veselības aprūpes sistēmas uzturēšanai nepieciešami ne mazāk par 7% no IKP.

Universālās valstis

Universāla veselības aprūpes sistēma pašlaik ir šādās Eiropas valstīs: Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Baltkrievijā, Čehijā, Dānijā Horvātijā, Francijā, Grieķijā, Islandē, Īrijā, Itālijā, Krievijā, Luksemburgā, Kiprā, Maltā, Moldovā, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Rumānijā, Serbijā, Spānijā, Somijā, Šveicē, Turcijā, Ukrainā, Vācijā, Zviedrijā. 

Arī tur veselības aprūpes pamata pakete ir ļoti dažāda, taču tajās ikviens var būt drošs par to, ka valsts nevienam iedzīvotājam neļaus tā vienkārši nomirt, nesaņemot pienācīgu medicīnisko palīdzību.

• Apvienotā Karaliste. Lielbritānijas zemēs veselības aprūpi valsts nodrošina visiem Apvienotās Karalistes pastāvīgajiem iedzīvotājiem – tiek uzskatīts, ka to finansē visi, kas maksā nodokļus. Nesen ir sākta sistēmas decentralizācija, kas nozīmē, ka konkrētās teritorijās par atsevišķiem pakalpojumiem ir ieviesta maksa, kura gan neattiecas uz bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, un citām sociāli aizsargātām grupām. Turklāt vērojams arī pretējs process, piemēram, Skotija un Velsa ir atcēlušas maksu par recepšu izsniegšanu.
• Austrija. Valsts nodrošina veselības aprūpi gan Austrijas, gan citu ES valstu pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Austrijā ir divpakāpju veselības aprūpes sistēma, kuras ietvarā daudzi cilvēki saņem valsts budžeta finansētus pakalpojumus. Papildus tam austrieši var izmantot labi attīstīto privāto veselības apdrošināšanu.
• Beļģija. Veselības aprūpe Beļģijā sastāv no trim daļām. 1) pilnībā no valsts budžeta finansēta veselības un sociālā aprūpe, ko nodrošina federālā valdība, neatkarīgas privātas/publiskas prakses, universitāšu/pusprivātas klīnikas un aprūpes iestādes, kā arī dažas privātas slimnīcas; 2) pacientu brīvprātīgā apdrošināšana; 3) veselības aprūpes produktu ražošana un izplatīšana pētniecībai un attīstībai.
• Čehija. Veselības aprūpes sistēmu pilnībā uztur nodokļu maksājumi. Paralēli valsts finansētajai sistēmai darbojas privātā, kura reizēm piedāvā labāku kvalitāti vai ātrākus pakalpojumus. Gandrīz visus medicīnas pakalpojumus sedz valsts veselības apdrošināšana (nodoklis), tomēr recepšu zāles un zobārstu pakalpojumus valsts apmaksā tikai daļēji.
• Dānija. Dānijas veselības sistēmai finansējums nāk lielākoties no pašvaldību nodokļiem – tāpat kā citās Skandināvijas valstīs. Primāro aprūpi veic privātu ģimenes ārstu prakses, kuras slēdz līgumus ar pašvaldībām, saņemot divējādu samaksu: 1) par vienu iedzīvotāju un 2) par pakalpojumu sniegšanu. Lielākā daļa slimnīcu pieder pašvaldībām, privātajā sektorā atrodas tikai 1% slimnīcu gultu.
• Francija. Veselības aprūpe tiek finansēta lielākoties ar vispārējās valsts veselības apdrošināšanas palīdzību. Valsts apmaksā 70% no vispārējo medicīnas pakalpojumu summas un 35% līdz 100% no recepšu medikamentiem. Francijas veselības aprūpes sistēma tiek vērtēta kā viena no labākajām pasaulē.
• Grieķija. Augstas kvalitātes medicīnas pakalpojumus valsts piedāvā tiem saviem pilsoņiem, kas ir apdrošināti. Kopumā par šiem pakalpojumiem gādā Nacionālais veselības aprūpes dienests ESY. Pasaules Veselības organizācija (PVO, World Health Organization) Grieķijas sistēmu ierindo starp labākajām pasaulē.
• Horvātija. Šīs valsts iedzīvotāji bez pamata veselības apdrošināšanas plāna (to koordinē Veselības ministrija) var izvēlēties arī papildu apdrošināšanu, ko administrē Horvātijas Veselības apdrošināšanas fonds.   
• Itālija. Visiem Itālijas iedzīvotājiem pienākas valsts apmaksāti medicīnas pakalpojumi – Servizio Sanitario Nazionale jeb SSN. To saturs ir tāds pats kā Lielbritānijā, un arī Itālijā tos sedz nodokļi. Atsevišķiem pakalpojumiem noteikts līdzmaksājums (piemēram, neatliekamajai palīdzībai un vispārēja profila ārsta konsultācijām). Tāpat kā Lielbritānijā, arī Itālijā paralēli darbojas neliela privāta veselības aprūpes sistēma, galvenokārt zobārstniecības un oftalmoloģijas jomā.
• Īrija. Kopš 2004. gada Īrijā darbojas Veselības dienesta izpilddirektors, kurš atbild par to, lai visiem Īrijas iedzīvotājiem tiktu nodrošināta personiska veselības un sociālā aprūpe. Paralēli valsts sistēmai Īrijā darbojas plašs privātās medicīnas tīkls. Vairāk nekā trešdaļai Īrijas iedzīvotāju ir medicīniskā karte, kura tās turētājam dod pieeju valsts apmaksātiem pakalpojumiem un par katru izrakstītu recepšu medikamentu kartes turētāji maksā simbolisku cenu. Ja kartes nav, piemēram, vizīte pie ģimenes ārsta izmaksā vidēji 50 mārciņu.  
• Luksemburga. Valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi ir pieejami visiem iedzīvotājiem (arī ārzemniekiem). Sistēmu finansē no obligātajām darba devēju un darbaspēka iemaksām, kā arī ar valsts subsīdijām darba meklētājiem, nabadzīgajiem iedzīvotājiem un medicīniskajai infrastruktūrai. Luksemburgā pastāv obligāta valsts ilgtermiņa veselības aprūpes apdrošināšana
• Nīderlande. Pastāv divu līmeņu sistēma. Visu primāro un ārstniecisko aprūpi (ģimenes ārsti, slimnīcas un klīnikas) finansē privātā obligātā apdrošināšana. Ilgtermiņa aprūpes izdevumus vecāka gadagājuma cilvēkiem, mirstošiem, ilgstoši garīgi slimiem utt. sedz sociālā apdrošināšana, ko finansē valsts budžets. Atbilstoši PVO aplēsēm Nīderlandes veselības aprūpes sistēmā 62% ir valsts, bet 38% – privātais finansējums. Nīderlandē ir, iespējams, Eiropā attīstītākā privātas apdrošināšanas sistēma, kuras regulēšanā un finansēšanā piedalās valsts.
• Portugāle. Gan Portugāles pilsoņiem, gan ārzemniekiem veselības aprūpes pakalpojumus finansē valsts, tomēr paralēli valsts apmaksātai sistēmai darbojas arī privātu medicīnas iestāžu tīkls.
• Rumānija. Konstitūcijas 34. pantā ir nostiprināts valsts pienākums «garantēt veselības aprūpi». Rumānijas veselības aprūpes sistēma ir pilnībā universāla, valsts apmaksā arī uzturēšanos slimnīcās un jebkuru slimību ārstēšanu, tostarp ķirurģisku iejaukšanos. Izņēmums ir zobārstniecība, taču atsevišķās slimnīcā ir arī valsts apmaksātas stomatoloģiskās klīnikas, kurās pacientiem tiek sniegti bezmaksas pakalpojumi. Tomēr tas viss ir lielā mērā tikai uz papīra. Rumānijas valsts finansējums veselības aprūpei ir ļoti zems, bet korupcijas dēļ pacientu līdzmaksājumi sasniedz trešdaļu no visām izmaksām.
• Somija. Darbojas modificēts Skandināvijas modelis: medicīniskos pakalpojumu sniegšanu, klīniku un slimnīcas uzturēšanu kopīgi finansē gan pašvaldības, gan valsts. Pacientu līdzmaksājums ir ap 20%.  Somijā ir izveidota stipri decentralizēta veselības aprūpes sistēma, kurā privātas apdrošināšanas daļa ir visi neliela. Samaksājot 590 eiro gadā par valsts veselības apdrošināšanu, šajā termiņā visus pakalpojumus (tostarp recepšu zāles) var saņemt bez papildu maksas. Valsts iedzīvotāju veselības aprūpes tēriņi ir zemāki nekā ES vidēji, un vairāk nekā 80% somu ir apmierināti ar valsts veselības aprūpes sistēmu (ES vidējais rādītājs ir 41%). Nodokļu apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu īpatsvars Somijā ir 78% – augstāks nekā OECD valstīs vidēji – un ir samērojams ar Vācijas (77%) un Francijas (80%) rādītājiem.  
• Spānija. Valsts apmaksāta veselības aprūpe attiecas uz visiem pilsoņiem un daudzos gadījumos arī ārvalstniekiem. Lielākā daļa no pacientu līdzmaksājumiem (ja tādi noteikti) ir tīri simboliski. Privāto medicīnas iestāžu rēķinus valsts neapmaksā, valsts nesedz arī maksu par daļu zobārstniecības pakalpojumu. Neatkarīgi no pacienta valstspiederības un apdrošināšanas spāņu sistēma vienmēr garantē neatliekamo palīdzību «līdz tiek sasniegts vislabākais iespējamais rezultāts».
• Vācija. Šajā valstī darbojas pasaulē vecākā sociālās veselības aprūpes sistēma, kuras pamatdokumentu – Slimību apdrošināšanas likumu – 1883. gadā ir parakstījis Oto fon Bismarks (Otto von Bismarck). Sistēma ir decentralizēta, tās pamatā ir privāti praktizējoši ārsti un neatkarīgas, lielākoties bezpeļņas slimnīcas. Valsts veselības apdrošināšana caur vairāk nekā 1100 valsts vai privātām slimokasēm aptver apmēram 92% valsts iedzīvotāju, kuriem pieejama standarta veselības aprūpe. Sistēma tiek finansēta no darba devēju un darba ņēmēju nodokļu atskaitījumiem un valsts subsīdijām. Cilvēki, kuru ienākumi to atļauj, var izstāties no valsts apmaksātās sistēmas un izmantot privātu veselības apdrošināšanu.
• Zviedrija. Valstī pastāv tipiska Skandināvu sistēma, kas lauvas tiesu finansējuma saņem no lokālajiem nodokļiem, tomēr tajā ir iesaistīts arī privāts finansējums. Visiem Zviedrijas iedzīvotājiem ir vienāda pieeja veselības aprūpes sistēmai. Zviedriem, kas jaunāki par 21 gadu, valsts pilnībā apmaksā zobārstniecības pakalpojumus, par 21 gadu vecākiem iedzīvotājiem zobārsta pakalpojumus valsts sedz noteikta limita ietvaros. Zviedrijā privātais veselības apdrošināšanas sektors ir neliels, bet zviedru veselības aprūpes sistēma kopumā tiek vērtēta kā viena no labākajām pasaulē.

Latvija – Eiropas Kuba

Kur šeit ir Latvijas vieta? Šoreiz ir par maz pateikt, ka esam pašā astē: rēķinot procentos no IKP, Latvijas valsts veselības aprūpei atvēl vismazāk starp ES dalībvalstīm. Atbilstoši OECD datiem 2017. gadā katram Latvijas iedzīvotājam veselības aprūpei no valsts budžeta pienācās 1722 ASV dolāru ekvivalents.

Vēl mazāk naudas savu pilsoņu veselības uzturēšanai ir atvēlējušas tikai dažas valstis pasaulē – Brazīlija, Krievija, Meksika, Ķīna, Indija.

Tāpēc Latviju varētu uzskatīt par savdabīgu Eiropas Kubu. Protams, ja ignorējam dažas būtiskas nianses, piemēram, to, ka Kubā vispār nav privātas medicīnas, un to, ka vēl pavisam nesen šīs valsts veselības aprūpes sistēma tika vērtēta kā viena no desmit vislabākajām pasaulē.

Pēdējos gados Kuba strauji zaudē savas pozīcijas. Pēc tam, kad ASV mīkstināja pret šo valsti vērsto izolācijas režīmu (kas pats par sevi ir labi), Kubas veselības aprūpes sistēma ir krietni noplicinājusies. Atbilstoši dažādiem vērtējumiem no 50 līdz 75 tūkstošiem augsti kvalificētā kubiešu medicīnas personāla – pirmām kārtām ārsti un medmāsas – ir sameklējuši darbu ārpus dzimtenes, galvenokārt citās Latīņamerikas valstīs.

Līdzīgs process pašlaik notiek arī Latvijā – mediķu trūkums mūsu valsts ārstniecības iestādēs kļūst arvien gaužāks un šai problēmai vienkāršs, visiem pieņemams risinājums vairs diezin vai ir iespējams. Māra Kučinska valdība 2018. gadā nopietni apsprieda iespēju atcelt latviešu valodas prasības dakteriem. Šis priekšlikums izgāzās. Gada nogalē Veselības ministrija izstrādāja Veselības tūrisma attīstības veicināšanas likuma projektu, kurā paredzēts, ka ārstniecības iestādēm, kas plāno attīstīt veselības tūrismu, tiks piemērotas nekustamā īpašuma nodokļa un uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides. Protams, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) iebilst, uzskatot, ka tādējādi valdība iecerējusi diskriminēt tās ārstniecības iestādes, kas neplāno attīstīt veselības tūrisma pakalpojumus.

Taču, turpinot paralēles ar Kubu, tas izskatās pēc 1961. gada 17. aprīļa kaujas Cūku līcī (Bahía de Cochinos), un LVSADA atvēlēta nebūt ne uzvarētāju loma.

Saprātīga džentlmeņa izeja

Tātad ko darīt ne īpaši sentimentālam, mēreni turīgam džentlmenim, kurš negrasās pamest Latviju, bet vēlas justies pārliecināts, ka vajadzības gadījumā gan pats, gan tuvākie cilvēki saņems pienācīgu medicīnisko palīdzību?

Kā jau konstatējām, Latvija nepieder valstīm, kurā nepieciešamo palīdzību ikvienam nodrošina samaksātie nodokļi. Tāpēc, ja par jums valsts kasē neienāk sociālie maksājumi (tas var notikt tad, ja jums ir savs bizness, ja esat pašnodarbinātais, ja strādājat mikrouzņēmumā u. tml.), noteikti jāliek aiz auss, ka kopš 2018. gada septembra ir atvērts konts, kurā jūs varat ieskaitīt veselības apdrošināšanas maksu – 2018. gadā 51,60 eiro, 2019. gadā 154,80 eiro, sākot ar 2020. gadu – vismaz 258 eiro vai 5% no valstī noteiktās (gada) minimālās algas.

Ja nesamaksāsiet veselības nodokli, no valsts – par spīti citiem samaksātajiem nodokļiem – saņemsiet tikai neatliekamo palīdzību, dzemdību palīdzību, ģimenes ārsta pakalpojumus un ārstēšanai paredzētās zāles un medicīniskās ierīces, kas tiek kompensētas no valsts budžeta.

Taču arī samaksājis jūs saņemsiet tikai veselības «pakalpojumu pamatgrozu», kas, teiksim atklāti, nav īpaši dāsns.

Turklāt 258 eiro gadā īpaši neatšķiras no maksas par polisi privātā apdrošināšanas sabiedrībā (2018. gada nogalē tādas bija pieejamas par 300–350 eiro).

Te gan jāņem vērā kāda nianse: apdrošinātāju piedāvājums privātpersonām Latvijā ir ļoti ierobežots, lai neteiktu nekāds. Apdrošinātāji daudz labprātāk strādā ar korporatīvajiem klientiem.

Ja jums ir savs uzņēmums, tad tā nebūs problēma. Ja nav – tad tā būs viegli atrisināma problēma. Viena īpašnieka SIA nodibināt mūslaikos neprasa nedz lielu naudu, nedz laiku. Un tad jūs varēsiet izvēlēties kādu no veselības apdrošināšanas «korporatīvajiem risinājumiem». Tas noteikti būs gan ar plašākām individualizēšanas iespējām, gan finansiāli izdevīgāks. Sevišķi tad, ja jums ir kupla ģimene.