Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Taisnība – ja neesat oficiāli precējušies, tavas iespējas piedalīties dzīvesdrauga ārstēšanā vai vienkārši būšana kopā ar viņu slimnīcā ir ierobežotāka un sarežģītāka, nekā esot likumīgai sievai. Bet – arī šeit daudz kas lielā mērā atkarīgs no ārstējošā ārsta un medicīnas personāla likumu izpratnes, kā arī pretimnākšanas – cik iejūtīgi un cilvēcīgi viņi raugās uz jūsu attiecībām un vajadzības būt kopā arī smagā brīdī.
2 biežākās situācijas
- 1. Vai drīkstu apmeklēt draugu reanimācijā, ja viņa dzīvība karājas mata galā, bet es neesmu viņa likumīgā sieva?
Atbild zvērināts advokāts Medicīnas tiesību birojā Ronalds Rožkalns:
Diemžēl Latvijā nav partnerattiecību likuma, kas noteiktu partneru tiesības un pienākumus un atvieglotu dzīvi tiem pāriem, kuri dzīvo nereģistrētās attiecībās, lai gan ir kopēja saimniecība un pat kopēji bērni. Taču vispārējie cilvēktiesību principi nosaka: ģimenes jēdziens nav saistāms tikai ar laulību un tāpēc nav juridiska pamata ignorēt partnera jeb dzīvesbiedra, dzīvesdrauga, viedokli.
Citi lasa
Pacientu tiesību likuma 5. pantā rakstīts, ka pacientam ir tiesības uz savas ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā.
Tātad, ja tavs dzīvesbiedrs jeb dzīvesdraugs izsaka lūgumu pēc ģimenes atbalsta un tas netraucē ārstniecībai, mediķiem nav tiesiska pamata tevi nelaist pie sava dzīvesdrauga. Savukārt, ja tava dzīvesdrauga veselības stāvoklis neļauj noskaidrot viņa attieksmi pret ģimenes locekļu klātbūtni ārstniecības laikā, jābūt iespējai apliecināt tavu un viņa ģimenisko saikni.
Par pierādījumu var kalpot, piemēram, kopējs mājoklis, kopēji bērni u. tml. Šajā situācijā var palīdzēt arī tava dzīvesdrauga iepriekš uzrakstīta pilnvara, kurā viņš tevi pilnvaro apmeklēt viņu slimnīcā un būt par savu pārstāvi. Pozitīvi tas, ka likums neprasa pie notāra apstiprinātu pilnvaru – tas var būt arī vienkārši slimnīcā uz lapiņas uzrakstīts teksts, piemēram, pirms smagas operācijas: «Es, Jānis Bērziņš, personas kods, adrese, gadījumā, ja veselības dēļ nespēšu pieņemt lēmumu, pilnvaroju Annu Kalniņu, personas kods, adrese, kontakttālrunis, mani apciemot un pieņemt lēmumus par manu ārstniecību,» un paraksts.
Šo informāciju var ārstam paziņot arī mutiski, bet vislabāk – palūgt mediķus to piefiksēt slimības vēsturē. Tad tu, atnākot uz slimnīcu, varēsi skaidri un gaiši teikt: «Mana mīļotā cilvēka slimības vēsturē rakstīts tas un tas..».
Katrai slimnīcai var būt savi iekšējās kārtības noteikumi, taču tie nedrīkst būt pretrunā ar valstī spēkā esošo likumdošanu.
- 2. Dzīvojam kopā jau daudzus gadus, bet neesam laulājušies… Vai varu izteikt viedokli par dzīvesdrauga ārstēšanu?
Atbild zvērināts advokāts Medicīnas tiesību birojā Ronalds Rožkalns:
Likumā teikts – ja cilvēks sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstēšanas gaitu, tādā gadījumā tiesības pieņemt lēmumu par piekrišanu ārstēšanai kopumā, vai kādā tās daļā, vispirms ir pacienta laulātajam, bet, ja tāda nav, tad pilngadīgiem, rīcībspējīgiem tuvākajiem radiniekiem šādā secībā: bērniem, vecākiem, brālim vai māsai, vecvecākiem, mazbērniem…
Taču, līdzīgi kā pirmajā gadījumā, no likumiskā viedokļa šī situācija risināma, ārstniecības personām pieliekot pūles paša pacienta gribas noskaidrošanā. Palīdzēt var pilnvara, kurā tavs dzīvesbiedrs norāda, ka tu esi tiesīga lemt par viņa ārstēšanu. Arī te pietiek, ja tas ir ierakstīts dzīvesbiedra slimības vēsturē vai viņš to pats personiski pateicis ārstam.
Ja noticis negadījums…
Protams, ja tavs mīļotais cilvēks pēkšņi cietis, piemēram, smagā avārijā, par pilnvaras rakstīšanu nevar būt ne runas. Šajā situācijā, kad ir apdraudēta cilvēka dzīvība, nav iespējams saņemt viņa paša vai viņa pārstāvja piekrišanu, jo – ārsti glābj dzīvību. Taču, tikko dzīvības apdraudējums novērsts, tad gan mediķiem nekavējoties jāmēģina sazināties ar cietušā tuviniekiem, lai ar viņu palīdzību noskaidrotu pacienta, iespējams, iepriekš pausto gribu un lemtu par viņa turpmāko ārstēšanu – līdz brīdim, kad cilvēks pats atgūst samaņu un rīcībspēju.
Kā tas notiek dzīvē?
- Mediķi var censties noskaidrot bezsamaņā esoša cilvēka personību un viņa tuviniekus, pārlūkojot cietušā personiskās mantas, personas dokumentus.
- Ārstniecības personas drīkst ieskatīties arī bezsamaņā esošā pacienta mobilajā telefonā, jo varbūt tieši tajā pēc kāda mīļvārdiņa var atrast viņa otru pusīti, tevi. Dažiem mobilo telefonu modeļiem ir iespējams ieslēgt speciālu neatliekamās medicīniskās palīdzības režīmu, kurā parādās kontaktinformācija ārkārtas gadījumos. Ārstniecības personām ir tiesības noskaidrot cilvēka sensitīvos un citkārt aizsargājamos datus, ja mērķis ir glābt dzīvību vai nepieļaut nozīmīgu kaitējumu veselībai.
- Ja tavs dzīvesbiedrs nav norādījis personu, kura viņa vārdā varētu izteikties par nepieciešamo ārstniecību, ja viņš pats to veselības stāvokļa vai vecuma dēļ nespēj izdarīt, kā arī nav citu tuvinieku, kuru viedoklis būtu noskaidrojams, lēmumu par ārstniecību pieņem ārstu konsilijs, kurā ir vismaz trīs (vēlams – dažādu) specialitāšu ārsti.
Der tikai rakstiska pilnvara!
Laura Šāberte, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas juriste:
Pacientu tiesību likumā noteikts, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu. Līdz ar to – ja nav rakstveida piekrišanas, dzīvesdraugs, mīļotais cilvēks informāciju nesaņem. Pacients var norādīt ne tikai personas, kam sniegt informāciju, bet arī personas, kurām to nesniegt. Viņš var skaidri norādīt, ka nevēlas, lai laulātais vai cita persona saņem informāciju par viņa veselības stāvokli.
Manā rīcībā nav informācijas, ka slimnīcā būtu bijuši konflikti tādēļ, ka, piemēram, draudzene netiktu ielaista apciemot savu draugu. Šobrīd apciemot pacientu palātā var gandrīz jebkurš tuvinieks vai draugs, taču taisnības labad jāatzīst, ka arī laulātajiem mēdz būt dažādas attiecības.
Ja pie cilvēka uz slimnīcu atnāk laulātais, dzīvesbiedrs, brālis, māsa vai jebkurš cits radinieks, vispareizākā rīcība, uz ko būtu jātiecas ārstniecības iestādēm, – ka personāls vispirms dodas pie pacienta un noskaidro, vai viņš vēlas satikt viesi, un tikai tad apmeklētāju ielaiž.
Biežāk problēmas rodas situācijās, kas skar nopietnus juridiskus jautājumus, kur dzīvesdraugam bez oficiāli noformētiem pilnvarojumu apliecinošiem dokumentiem nav tiesību iejaukties. Piemēram, ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, tad tiesības pieņemt lēmumu par piekrišanu ārstniecībai kopumā vai kādai metodei, vai par atteikšanos no tās, ir pacienta laulātajam, bet, ja tāda nav, – pilngadīgam un rīcībspējīgam tuvākajam radiniekam šādā secībā: pacienta bērniem, pacienta vecākiem, pacienta brālim vai māsai, pacienta vecvecākiem, pacienta mazbērniem. Dzīvesdraugam šādu tiesību nav. Pacientam ir tiesības uz savas ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā, tādējādi dzīvesdraugs, kurš nav laulātais, var to sniegt, ja pacients tā vēlas.
Laulības faktam nav nozīmes
Kaspars Grosu, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Klientu apkalpošanas daļas vadītājs:
Kad bērniņš piedzimst, viņu reģistrē pašvaldības iestādē. Mums, slimnīcā, ir kopējā personu datu pārvaldības sistēma, kurā reģistrēta arī bērna māte un bērna tēvs, kuri var būt ar dažādiem uzvārdiem un dažādām nacionalitātēm. Kad pie mums atved bērnu, mēs sistēmā pārliecināmies, vai konkrētā sieviete vai vīrietis ir reģistrēti kā viņa vecāki.
Laulības faktam nav nozīmes – ja vīrietis ir norādīts bērna dzimšanas dokumentā kā tēvs, mūs neinteresē, vai mamma ar tēti ir precējušies vai nav.
Tāpēc arī svarīgi, vedot mazuli uz slimnīcu, vecākiem paņemt līdzi gan savu personu apliecinošu dokumentu, gan bērna dokumentu – dzimšanas apliecību vai ID karti, vai pasi, ja tāda ir.
Problēmas var rasties tad, ja viens no vecākiem nav reģistrēts kā bērna vecāks vai ja vecākam liegtas saskarsmes tiesības, un arī tas uzrādās personas datu sistēmā. Tad mēs neļaujam viņam iet pie bērna. Pārpratumi var rasties arī situācijās, kad mazulis piedzimis priekšlaicīgi un vēl nav reģistrēts, bet viņu šajā posmā slimnīcā vēlas apmeklēt tētis. Tāpēc mazais būtu pēc iespējas ātrāk jāreģistrē ar to vārdu un uzvārdu, kāds viņam turpmāk būs.
Piemēram, ja bērns pie mums reģistrēts kā Annas Bērziņas dēls, bet viņam nav vēl pašam savas reģistrācijas, var rasties domstarpības, vai tiešām atnākušais ir tētis un vai viņš tiešām drīkst tur atrasties. Taču parasti tādās reizēs personāls dodas pie bērna mammas un vaicā, vai šī persona ir tā, kas tur drīkst būt. Reizēm tētus nelaiž arī reanimācijā, bet tas notiek ne jau laulības, bet gan bērna veselības stāvokļa dēļ, un to tētim parasti izstāstām.
