Ir noteikts diagnožu saraksts, kurām valsts kompensē zāļu iegādi 50, 75 vai 100 procentu apmērā – ar nosacījumu, ka tas ir lētākais medikaments un ar tādu pašu aktīvo vielu un iedarbību. Šo lētāko mēdz dēvēt arī par references medikamentu.
Ja cilvēks izvēlas citas firmas ražojumu, dārgākas zāles, tad starpību starp references medikamenta un dārgākā medikamenta cenu cilvēks piemaksā pats. Ar laiku kompensējamo medikamentu sarakstā nāk klāt arvien jaunas zāles, jo tirgū ienāk jauni ražotāji, parādās jauni, lētāki ģenēriskie preparāti. Līdz ar to cena līdzvērtīgas efektivitātes medikamentiem mēdz atšķirties daudzkārt – pat par 800 (!) procentiem.
Ārstam receptē jāraksta vispārējais zāļu nosaukums – aktīvā viela –, un farmaceitam jāizsniedz lētākās zāles.
Ieviestas izmaiņas attiecībā uz šīm dārgajām zālēm. Turpmāk, ja medikamenta cena pārsniedz 100 procentus virs lētākā medikamenta cenas, šo dārgo zāļu cenu ražotājs šoruden samazinās par 20 procentiem un nākamajā gadā – vēl par 20 procentiem. No visām reģistra zālēm izmaiņas skars 116 līdzvērtīgas efektivitātes medikamentus.
Kāpēc pirkt dārgās zāles, ja ir tikpat labas lētākas?
Situācijas var būt dažādas. Ir ārsti, kas varbūt neiedziļinās lietas būtībā un visu laiku izraksta medikamentus, ar kuriem pieraduši strādāt, – vienkārši tā iegājies. Iespējams, ārstam ir kāda saistība ar farmācijas biznesu.
Arī pacientu vēlmes ir dažādas: ir, kas uzstāj – man vajag lētāko, un ir, kas saka – nē, es gribu dārgo, oriģinālo. Lai arī aktīvā viela gan dārgajā, gan lētākajā medikamentā ir viena un tā pati un tātad arī iedarbība – līdzvērtīga.
Situāciju vēl varētu ietekmēt farmaceits, kurš cilvēku informē, ka nepieciešamajam medikamentam ir lētāki varianti. Bet prakse liecina, ka cilvēki vairāk uzticas ārstam, nevis farmaceitam.
Gala rezultātā viņi paši par zālēm pārmaksā. Ja nāk jauns pacients, kurš līdz šim vēl nav saņēmis konkrētās zāles kompensācijas sistēmas ietvaros, ārstam receptē būtu jāraksta vispārējais zāļu nosaukums – aktīvā viela, – un farmaceitam būtu jāizsniedz lētākais. Taču dzīvē ar šī punkta ievērošanu ne vienmēr ir ideāli.
Bieži vien arī ar pacientu nav viegli vienoties, jo cilvēkam jau izveidojušies zāļu lietošanas paradumi, viņš negrib pārmaiņas, baidās. Mums zvana uz ministriju un sūdzas: «Redz, sarakstā iekļauts kāds lētāks medikaments, un valsts tagad kompensē to! Tāpēc man tagad sanāk par savām zālēm, ko gadiem līdz šim lietoju, piemaksāt!»
Īpaši pārmaiņas nepatīk senioriem, kuri jau apraduši ar savām slimībām un medikamentiem. Kad izraksta jaunas zāles, kas patiesībā ir tās pašas iepriekšējās, tikai citā iepakojumā un cita ražotāja, viņam liekas, ka kļūst sliktāk, slimība progresē. Problēma tā, ka ar šiem pacientiem netiek pietiekami daudz runāts, skaidrots.
Tas būtu ārsta darbs – izskaidrot, ka iepriekš bija zila tabletīte un tagad zaļa, bet tā, lūk, ir vienīgā atšķirība, – aktīvā viela ir viena un tā pati.
Otrkārt, ārsta profesija ir brīvā profesija, mazdrusciņ no mākslas, un, ja viņš uzskata, ka konkrētam pacientam nepieciešams konkrēti šis medikaments, to arī izraksta. Bet īsti objektīvi tas nav. Pierādīts, ka zālēm ar vienādu aktīvo ārstējošo vielu vienādās devās ārstējošais efekts ir vienāds.
Kompensējamos medikamentus saņem 700 000 cilvēku
Zāļu cenu izmaiņas pamatā izjūt pacienti ar sirds un asinsvadu saslimšanu, endokrinoloģiju jeb vielmaiņas slimībām, atsevišķām plaušu slimībām.
Var gadīties, ka vienas diagnozes ārstēšanai ir pat desmit un vairāk medikamentu variantu, no kā izvēlēties. Tomēr ir daļa pacientu, kas lieto dārgos, oriģinālos medikamentus. Tādu varētu būt vairāki tūkstoši ar katru diagnozi. Ministrijas mērķis ir virzīties uz tā dēvēto 100 procentu koridoru – apstākļiem, kad dārgākie medikamenti nav dārgāki par lētākā jeb references medikamenta divkāršu cenu.
Lai noskaidrotu, vai viņam izrakstītais medikaments ir lētākais no iespējamā zāļu klāsta, pacientam vajadzētu ārstam pajautāt: «Vai ir iespējams aizstāt konkrētā ražotāja medikamentu, ko jūs man tagad izrakstāt, ar citu, lētāku – līdzvērtīgas efektivitātes medikamentu?» To var jautāt arī aptiekā farmaceitam. Ārstam iespējams receptē atzīmēt, vai zāles ir aizvietojamas ar alternatīvu preparātu vai nav. Ārsti to mēdz darīt, bet – ne vienmēr.
Dažkārt atzīme nav izdarīta, bet ārsts pasaka mutiski, ka izrakstījis dārgākās zāles, taču neuzstāj, ka cilvēkam jāpērk tieši tās. Katrā ziņā farmaceita pienākums ir piedāvāt lētāku variantu. Jābūt aktīvam arī pašam cilvēkam, droši jāuzdod jautājumi gan ārsta kabinetā, gan aptiekā.
Zāļu kompensācijas sistēmas noteikumi nosaka: lētākajiem jeb references medikamentiem aptiekā jābūt uz vietas. Ja nav, 24 stundu laikā tie jāsagādā no lieltirgotavas vai citas aptiekas. Līdz ar to cilvēkam noteikti būtu jāpastāv par savām tiesībām aptiekā saņemt lētāko medikamentu.
Kompensācijas sistēmā iekļautas vairākas diagnozes, kuru gadījumā tagad pacientam zāles valsts apmaksā individuālā kārtībā. Tās ir:
- primārā plaušu hipertensija,
- nepilnīga osteoģenēze jeb Osteogenesis imperfecta,
- D vitamīna rezistents rahīts.
Līdz ar to vairs nav vajadzīgs katru gadu sasaukt ārstu konsiliju, pēc kura slēdziena pacientam bija jādodas ar iesniegumu uz Nacionālo veselības dienestu, lai tas pieņemtu lēmumu par zāļu kompensāciju.
Vienas zāles – 8 izvēles
Kā neapjukt kompensējamo medikamentu pasaulē? Lūk, piemērs!
AKTĪVĀ VIELA: atorvastatīns, 20 mg. Statīns jeb zāles pret augstu holesterīnu.
IEPAKOJUMS: 30 tabletes
VALSTS KOMPENSĀCIJA: 75%
REFERENCES CENA: 1,56 eiro, no kuriem 1,17 eiro samaksā valsts.
Cik eiro jāpiemaksā pacientam pašam?
- Par Atorvastatin Teva 20 mg – 0,39 eiro.
- Par Atorvastatin Billev 20 mg – 0,48 eiro (POPULĀRĀKĀ izvēle)
- Par Atorvastatin Actavis 20 mg – 1,35 eiro
- Par Tulip 20 mg – 1,65 eiro
- Par Torvacard 20 mg – 2,44 eiro
- Par Atoris 20 mg – 3,12 eiro
- Par Atorvastatin Polpharma 20 mg – 5,87 eiro
- Par Sortis 20 mg – 10,48 eiro