Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anamnēze
• Pie viņas izmeklēt asinsvadus sūta dažādu specialitāšu ārsti, kuri augstu vērtē izmeklējumu kvalitāti.
• Strādā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūtā un Asinsvadu ķirurģijas centrā, ir Latvijas Jūras medicīnas centra Diagnostikas radioloģijas nodaļas vadītāja.
Citi lasa
• Asinsvadus ar doplerogrāfu (ar ultraskaņu) izmeklē arī Medicīnas centrā ARS un attālināti apraksta angiogrāfijas izmeklējumus klīnikās Diamed un Aiwa Clinic.
• Pasniedzēja Latvijas Universitātes P. Stradiņa Medicīnas koledžā un lektore Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes rezidentiem diagnostiskajā radioloģijā. Organizē tālākizglītības kursus.
• Radioloģe vairākos Eiropas un ASV pētījumos.
• Joprojām ir arī sertificēta interniste.
• Ļoti nepatīk, ka kāds kavē. Jo pati ir punktuāls, precīzs cilvēks.
• No Daugavpils, dzimtais uzvārds bija Volkova.
• Meita Jūlija ir fizioterapeite, tagad apgūst IT specialitāti.
– Sakiet, lūdzu, – ja ķirurgam ir zelta rokas, tad radiologam ir zelta acs? Vai – zelta nojausma?
– Pirms gadiem pieciem, protams, radiologa zelta acs bija zelta standarts. Viņam jāredz ne tikai attēls, bet reizēm arī tas, kas ir aiz attēla. Taču šobrīd ir tādas radioloģiskās modalitātes un izmeklējumi, kur cilvēka acs patoloģiju vēl neredz, bet programma to jau atpazīst. Tāpēc šodien zelta acs ir visai nosacīts termins.
– Gribat sacīt, ka nākotnē jūsu specialitāte vairs nebūs vajadzīga?!
– Kaut kas tāds var draudēt. Mēs ar kolēģiem par to runājām – mākslīgais intelekts diagnostikā noteikti tiks lietots arvien vairāk, un varbūt pēc desmit, divdesmit gadiem radiologa pamatspecialitāte tiks izmantota minimāli – tikai noteiktās medicīnas nozarēs. Piemēram, invazīvajā radioloģijā, kur bez ārsta līdzdalības stentus asinsvados ielikt nevar. Bet klasiskajā radioloģijā, proti, izmeklējumos, visticamāk, radiologiem vairs nebūs iespējams piedalīties tik lielā apjomā kā tagad. Taču nav arī tā, ka mākslīgais intelekts mūs pavisam izkonkurēs! Jā, tas var attēlā pamanīt to, ko cilvēka acs neredz, bet mākslīgais intelekts nenovērtē klīnisko būtību. Viņš neredz, kāpēc šim konkrētajam cilvēkam attēlā parādījās patoloģija, bet radiologam – izcilam radiologam – jāzina klīniskie pamati. Tāpēc es joprojām esmu arī sertificēta interniste, kas ir mana pirmā specializācija, un tā man ļoti palīdz kā radioloģei.
– Varat izstāstīt kādu piemēru?
– Sieviete, 88 gadi, nesmēķē, aktīva dārzniece, bet diemžēl viņa nevar paiet simts metrus – sāp kājas. Kundze sāk meklēt palīdzību. Iet pie viena ārsta, pie otra, trešā – pie terapeita, ķirurga, neirologa –, bet diagnozes nav… Ārpus darba, sēžot kompānijā un ēdot vakariņas, šī kundze nejauši ieminējās, ka viņai tāda problēma – pusgadu nevar atrast cēloni kāju sāpēm. Protams, seniore, un diemžēl daudzi ārsti pacientiem šādā vecumā negrib pievērst uzmanību. Tas, ka vecumā sāp kājas, esot normāli… «Jums vajadzētu atbraukt pie manis uz tādu izmeklējumu kā asinsvadu doplerogrāfija,» es viņai saku. «Man jau visu pārbaudīja, trombu vēnās nav…» kundze atbild. Tomēr vēlāk sieviete ieradās pie manis uz izmeklējumu, pielieku zondi pie asinsvadiem, un izrādījās, ka viņai, sākot no paceles, visas maģistrālās artērijas uz leju līdz pēdai ir ciet. Sāku izvaicāt: «Vai jums sāp kājas naktī?» – «Ļoti. Vajag kāju uz leju nolaist, lai sāpes rimtos…» Tātad viņai jau ir sākusies kritiska kāju išēmija, skābekļa bads muskuļos.
– Drīz var būt gangrēna!
– Pilnīgi pareizi. Un, pateicoties tādai minimālai diagnostikai ar ultraskaņu, pacientei diagnoze kabatā! Plus izcils invazīvo radiologu darbs – viņai kāju artērijās ielika stentus, atvēra asins plūsmu, un kundze šobrīd joprojām strādā savā Rumbulas dārzā.
– Bet zināt, par ko es brīnos? Par tiem trim citiem speciālistiem, kuri ir apmeklēti un kuriem neienāca prātā tas, kas ienāca prātā jums.
– Tāpēc, ka – es jau teicu – nepievērš pacientam uzmanību viņa vecuma dēļ.
Vienmēr, ja ir vecāks cilvēks, attaisnojums visām sāpēm ir problēmas ar mugurkaulu, ar locītavām, ar muskuļiem, bet slimas artērijas parasti esot tikai smēķētājiem un vīriešiem…
– Man gan gribas sacīt, ka trūkst ieinteresētības cilvēkā. Tas attiecas arī uz daudzajiem izmeklējumiem, kas tiek nozīmēti. Cilvēks maksā lielu naudu, lai tos veiktu, bet jēgas no tā visa bieži vien nav.
– Skraida pa izmeklējumiem, gaida rindās… Es tiešām kādreiz brīnos, kad ieraugu, ka uz parastu doplerogrāfijas izmeklējumu par valsts kvotām pacients reģistratūrā ir pieteicies februārī un viņš to saņem tikai jūlijā. Pusgadu gaidījis rindā! Cilvēks nāk uz izmeklējumu un saka: «Es jau aizmirsu, kāpēc dakteris mani uz to nosūtīja…» Labi, ja izmeklējumu var gaidīt. Bet ja ne? Vaina ir sistēmā. Diemžēl mums, radiologiem, ar klīnicistiem ne vienmēr ir saskaņota darbība. Klīnicisti bieži vien neizprot un nezina, uz kādiem izmeklējumiem pacientu attiecīgā situācijā būtu mērķtiecīgāk sūtīt – vai uz magnētisko rezonansi vai uz datortomogrāfiju, vai pietiek ar parastu skrīninga izmeklējumu ar ultraskaņu. Tā ir liela problēma. Semināri, kuros apvieno klīnisko praksi ar radioloģisko praksi, ir, bet – stipri par maz. Tāpēc gan ģimenes ārsti, gan speciālisti pacientus sūta uz liekiem izmeklējumiem, pacienti gaida rindās, bet diagnozes nav.
– Jūs pārskatāt arī citu kolēģu veiktos izmeklējumus un to aprakstus?
– Jā, ja palūdz, bet ir jābūt arī koleģiāliem. Daudz kas ir atkarīgs ne tikai no ārsta, bet arī no aparatūras kvalitātes. Ja aparatūras kvalitāte ir augsta un es redzu, ka radiologs, kurš mācījies pie manis, ir kļūdījies, es vienmēr viņam piezvanīšu vai atradīšu citu veidu, kā pateikt, ka tur tomēr ir problēma, kāpēc kļūda radās, un ko tālāk darīt, lai tādas kļūdas neatkārtotos. Tā mēs darām. Radiologi, kuri ir bijuši pie manis Stradiņos kursos, tagad strādā visās galvenajās reģionālajās slimnīcās, un man par lielu prieku doplerogrāfijas izmeklējumu secinājumu kvalitāte ir krietni augusi. Tagad plānoju organizēt angioskolu, kur ārsti mācīsies savienot radioloģiskās modalitātes doplerogrāfijā ar angiogrāfijām, lai izmeklējuma kvalitāte būtu vēl augstāka. Precīza diagnoze ir jebkuras slimības efektīvas ārstēšanas pamatnoteikums.
– Bet kāpēc cilvēki par saviem izmeklējumiem raksta mums uz redakciju? No slēdziena noraksta visus latīniskos nosaukumus un tad jautā – ko darīt?
– Laikam nav izskaidrots… Zinu, ka pacientam, kuru pie manis uz izmeklējumu ir atsūtījis konkrētais ģimenes ārsts, es varu un drīkstu paskaidrot savus secinājumus, ka – jums vajadzētu doplerogrāfijas kontroli pēc diviem gadiem, jums holesterīna plātnīte asinsvadā ir stabila, nevajag uztraukties… Taču ir arī ģimenes ārsti, kuri uzskata, ka mums, radiologiem, nav tiesību norādīt, kas pacientam turpmāk jādara. «Es esmu ģimenes ārsts un labāk zinu, kā tālāk ar pacientu strādāt.» Un tad šie cilvēki raksta jums uz žurnāla redakciju.
– Vēl viena nianse: bieži vien speciālisti tic tikai dažiem saviem izredzētajiem radiologiem.
– Jā, tāda tendence pastāv.
– Droši vien ne bez pamata.
– Iegūt kolēģu uzticību ir ļoti grūti. Pacienti nāk uz izmeklējumiem, uz kuriem sūta ārsti, reizēm viņi ir nikni, jo ilgi jāgaida – kāpēc nedrīkstu iet pie cita radiologa citā medicīnas iestādē?! Bet tad, kad tu strādā vairākās darbavietās un strādā vietā, kur ir vairākas modalitātes tavā specializācijā, tas nozīmē, ka tu vari apvienot izmeklējumus un to kvalitāte ir augstāka. Arī atpakaļsaite ar klīnicistu notiek. Tāpēc pacienti gaida rindā, lai nokļūtu pie konkrētā radiologa.
– Man onkologi to ir stāstījuši par krūts izmeklējumiem. Radiologs ar savu aparatūru kaut ko sliktu ir ieraudzījis, tad viņš bezmaz vai stāv pie operāciju zāles durvīm un gaida, ko ķirurgs teiks – bija tas, ko viņš saskatīja attēlā, vai ne? Viņš no šīs atpakaļsaites mācās.
– Tāpat ir man. Es pēc operācijas zvanu asinsvadu ķirurgiem vai viņi paši jau no operāciju zāles zvana man: «Natālij, jā, bija 70 procentu stenoze, kā tu rakstīji!» Un zināt, tas ir gandarījums, uzsit sev uz pleca: «Yes, malacis!» Reizēm man pat ir bijuši tādi gadījumi: uzrakstu, ka ir asinsvada stenoze jeb sašaurinājums, cits dakteris, kurš apraksta situāciju ar citas modalitātes aparatūru, raksta, ka stenozes nav. Es paņemu vēl vienu modalitāti, ar kuru skatās asinsvadus, un ir tā stenoze! Tad tu lido no apmierinājuma, jo vari patoloģiju atklāt ar mazinvazīvu izmeklēšanas metodi bez radiācijas izmantošanas, tikai ar doplerogrāfiju.
Profesore Svetlana Thora, leģendāra ārste, brīnišķīga skolotāja, kas izaudzinājusi vairākas ārstu paaudzes, asinsvadu ķirurģijas aizsācēja Latvijā, 46 dzīves gadus veltījusi jauno ārstu izglītībai, bija ļoti tieša, pat asa, un viņa teica tā: «Ezīte agrāk daudz raudāja, jo es viņu visu laiku bakstīju: «Jūs uzrakstījāt, ka pacientam ir 50 procentu stenoze, bet tur bija sešdesmit… »» Un beidzot, kad es iemācījos ļoti labi skatīties ar doplerogrāfu asinsvadus – tā, ka ķirurgs var pēc doplerogrāfijas izmeklējuma apraksta operēt (mūsu valstī to nedara, bet ir izņēmumi, man tādi gadījumi ir), tad profesore Thora, kad viņai bija šāda veiksmīga operācija, sēžot piecminūtē, sacīja: «Daktere Ezīte – tas ir mūsu doplerogrāfijas brends Latvijā.» Citi asinsvadu ķirurgi paķēra šo profesores teikumu un tagad izmanto ikdienā: «Ejiet pie brenda!» Profesors Dainis Krieviņš prasa: «Ko mūsu Jožiks – brends izmeklējumā uzrakstīja?» (Garšīgi smejas.) Stradiņu ārsti sūta pacientus uz doplerogrāfiju: «Jums jāiet pie Jožika.» Onkulītis stipri gados, kuram problēmas ar asinsvadiem, stāv Stradiņa slimnīcas reģistratūrā, tur rokās norīkojuma lapu un tā arī saka: «Man pie Jožika jāpierakstās…»
Tie, kuri jau gadiem strādā reģistratūrā, zina, ka Jožiks esmu es, bet darbinieki, kuri nezina, skatās lielām acīm. Ir jautri! (Smejas.)
– Ar radioloģiskajiem izmeklējumiem iespējams diagnosticēt gan asinsvadu paplašinājumus jeb aneirismas, gan sašaurinājumus, gan iedzimtas kaites jeb malformācijas. Kur jūs jūtaties kā zivs ūdenī?
– Stradiņa slimnīcā kā zivs ūdenī es jūtos savā tumšajā kabinetā, kur nav logu, bet ir divas durvis: vienas ambulatoriem pacientiem, otras – stacionāra pacientiem. Šajā kabinetā man stāv ļoti laba aparatūra. Ultraskaņas mašīnai jābūt Premium klases. Ir taču atšķirība, vai tu brauc ar zaporožecu vai ar mersedesu! Kvalitatīviem izmeklējumiem jābūt kvalitatīvai aparatūrai. Tātad ir divas durvis, mans aparāts, kušete, monitori, un, kad ienāku kabinetā, es aizmirstu par visu citu. Man ir apmēram stunda, lai sarakstītu izmeklējumu atbildes, un pēc tam pusdeviņos nāk pacienti. Tā man ir klasiska diena Stradiņos.
Latvijas Jūras medicīnas centrā ir logi, tur var redzēt, kas notiek ārā: lietus vai saule, vai sniegs. Pacienti pierakstās uz konkrētu laiku, bet reizēm tev vajag ar cilvēku ilgāk parunāt, iedziļināties pacienta sūdzībās, tu jau sāc viņu nedaudz konsultēt… Reizēm gadās, ka cilvēkam gribas pagulēt uz kušetes un pastāstīt par dzīvi. Parasti tie ir cilvēki gados, viņi pārsvarā sēž mājās un uz izmeklējumu ieradušies pusotru stundu pirms sava pieraksta laika. Ir arī tādi, kuriem es prasu: «Varbūt jūs varat pieteikties uz izmeklējumu pēcpusdienā?» – «Nē, pēcpusdienā nevaru, jo man rīta stundās no astoņiem līdz deviņiem ir seriāls un tad no četriem līdz pieciem.» Tāpēc viņš ir izvēlējies izmeklējumam laiku, kad ir brīvs. Komunikācija ar pacientu ir process, un tai ir ārkārtīgi liela nozīme. Jo vairāk tu runā ar pacientu, jo vairāk izprasi, kas viņam kaiš, jo vairāk viņš tev sāk uzticēties, un ir vieglāk pacientu izmeklēt.
Nepatīk, ka pacienti kavē savu pieraksta laiku.
Jo tad sanāk, ka pārējiem jāgaida, bet tie ir cilvēki, kuriem katram ir savas darīšanas, viņi arī ir plānojuši savu dienu. Ja viens no rīta savu izmeklējumu nokavē, arī man tad visa rinda pabīdās, un varbūt kādam pacientam sanāk mazāk pievērst uzmanību, lai rinda atkal ieietu savās sliedēs. Reizēm es nevaru cilvēku pieņemt, jo viņš ir nokavējis, viņam jāgaida pieņemšanas beigas vai laika robs – varbūt kāds nebūs ieradies. Bet uz mājām viņu sūtīt arī nedrīkst, it sevišķi, ja pacients ieradies no kāda tāla reģiona! Tad meklējam variantus, kā pielāgoties situācijai.
– Esat vaskulārā radioloģe. Kurus asinsvadus skatāties?
– Visus, izņemot sirds. Tos mūsu valstī izmeklē kardiologi.
– Kuri jums ir mīļākie asinsvadi?
– Miega artērijas. Pacienti kādreiz jautā, kāpēc tāds nosaukums. «Vai miega artērijas ir atbildīgas par miegu? Bet man ir bezmiegs!» Nē, miega artērijas nepavisam nav saistītas ar bezmiegu. Pareizi diagnosticēt miega artēriju sašaurinājumus vai pangas – stabilas, nestabilas – ir ļoti svarīgi, lai ārsti varētu izvēlēties pareizu ārstēšanas taktiku. Tā var būt ar zālēm vai ķirurģiska, vai mazinvazīva.
– Tagad topā ir preventīvā medicīna un iesaka kakla asinsvadus izmeklēt jau tad, kad problēmu nav. Jūs tam piekrītat?
– Absolūti. Ateroskleroze – zemā blīvuma holesterīna un trombu nogulsnes artērijās – kļūst arvien jaunāka, un to nosaka ne tikai dzīvesveids – ēšanas paradumi, mazkustīgums, vides faktori –, bet arī ģenētika. Tagad pat trīsdesmitgadīgiem pacientiem mēdz būt asinsvadu sieniņu problēmas. Ja viss ir normāli, situāciju var kontrolēt ar bioķīmiskām analīzēm, bet kā skrīninga izmeklējumu pēc 30 gadu vecuma savas miega artērijas pārbaudīt ar ultraskaņu būtu vērtīgi jebkuram. It īpaši, ja ģimenes vēsturē kādam ir paaugstināts sirds un asinsvadu problēmu risks.
Pēc pasaules datiem, visbiežākais insulta cēlonis ir kakla un smadzeņu asinsvadu ateroskleroze.
Cilvēks šos procesus var pat nejust, līdz mirklim, kamēr asinsvadi jau ir ievērojami sašaurināti, kas var radīt neatgriezeniskus veselības bojājumus – ķermeņa daļu paralīzi, runas, intelektuālo spēju un citus traucējumus.
– Vai ir kādi asinsvadi, kurus jūs pārbaudāt, bet es pat iedomāties nevaru, ka arī tos izmeklē?
– Interesants jautājums… Tie ir mazie pirkstu asinsvadi rokām un kājām. Šis izmeklējums prasa laiku, pacietību un speciālas augstas frekvences zondes, lai redzētu virspusēji novietotos asinsvadus. Šis izmeklējums ir ļoti aktuāls pie Reino sindroma. Tā ir salšana, kad ir asinsvadu spazmas un no tām pirksti kļūst balti zili.
– Pieļauju, ka to nedara visur.
– Cik zinu, Latvijā ir tikai divi doplerogrāfijas kabineti, kur ir šis aprīkojums, tātad Stradiņos un Medicīnas centrā ARS. Jūras medicīnas centrā šādas speciālās zondes nav, bet tuvākajā laikā mums būs jauns ultraskaņas aparāts ar mākslīgo intelektu. Es biju pirmā, kura praktiski izmantoja šo mākslīgo intelektu demo versijas mašīnai, kura bija atvesta uz centru jūnijā, lai izmeklētu vairogdziedzeri.
– Un?
– Kolosāli. Nevis Mercedes, bet Bentley! Ar vienu pirkstu piespied pogu, un uz monitora parādās bilde ar konkrēto vietu, kur atrodas mezgls, un vēl uzraksts benigns, kas nozīmē – labdabīgs.
– Un jūs tam ticat?
– Nē, neticu. Protams, ka vajadzētu pārbaudīt, nosakot mezgla morfoloģisko dabu, kas ir galvenais izmeklējums pacienta ārstēšanas taktikas noteikšanai. Taču kā skrīninga metodi mēs mākslīgā intelekta mašīnu varam izmantot.
– Jūtu, ka jums tiešām patīk tas, ko darāt… Vai jums bija kāda nojausma, ka kļūsiet par ārsti, vai tomēr tā ir nejaušība?
– Manā ģimenē gandrīz visi ir pedagogi un inženieri, nav neviena ar medicīnisku izglītību. Bet mamma un tētis ļoti gribēja, lai vecākā meita būtu ārste. Daugavpilī vidusskolu pabeidzu ar medāli, man bija 15 gadi (1. septembrī palika sešpadsmit), un es braucu uz Rīgu, pierakstījos kopmītnēs Mārupes ielā 17 (tā bija veca ēka). Komandante Skaidrīte paskatījās uz mums trim meitenēm no Daugavpils: «Trešajā stāvā jums būs istabiņa.» Bet apstākļi šausmīgi. Kopējā virtuvē tikai auksts ūdens, siltais vienīgi brīvdienās. Vakariņās uzcepām kartupeļus, kas bija iedoti līdzi no mājām, un fiksi aizskrējām uz istabiņu pēc sāls. Atnākam atpakaļ uz virtuvi – kartupeļu ar visu pannu vairs nav! Tad, vadoties pēc smaržas, kāpām uz otro stāvu, tur dzīvoja puiši. Sākām klauvēt pie vienām istabiņas durvīm, tās atvērās. «Davaiķe, godīgi padalīsimies!» Viņi arī, izrādījās, bija no Daugavpils. Pēc tam visi kopā iestājāmies Medicīnas akadēmijā un sešus gadus studējām vienā grupā. Tas bija 1989. gads, grūtie deviņdesmitie.
Studējot trešajā kursā, kad man bija deviņpadsmit, vakaros pēc mācībām braucu uz Stradiņa slimnīcu piestrādāt torakālā ķirurga Jāzepa Baško nodaļā. Mana priekšniece bija vecākā māsa Taiga, patiesībā viņa bija kā nodaļas vadītāja, kā profesors –
ļoti stingra! Tāpēc es biju ļoti disciplinēta. Viņa man iemācīja, kā pareizi strādāt un medicīniski domāt.
Gadu biju sanitāre un pēc tam nakts māsa, septiņas dežūras mēnesī un pēc dežūrām mācības Biķernieku slimnīcā, jau astoņos sākās nodarbības.
Pēc tam, kad sāku strādāt Stradiņos jau kā sertificēta radioloģe, māsa Taiga pirms aiziešanas atpūtā atnāca pie manis un teica: «Re, kā es tevi izaudzināju! Redzi, kāda tu tagad slavena!» (Smaida.)
– Tā ir – ļoti svarīgi, kādus cilvēkus tu savā ceļā satiec.
– Man vienmēr ir bijusi lieliska komanda – gan studiju, gan pirmās un otrās rezidentūras laikā, doktorantūrā, Stradiņos un tagad Latvijas Jūras medicīnas centrā, kur esmu nodaļas vadītāja. Man ir 34 darbinieki – 17 radiologi un vēl radiogrāferi un ārsti sonoskopisti.
Vienmēr būšu pateicīga liktenim, ka tas mani saveda kopā arī ar bijušā vīra māti Žannu Ezīti, viņa bija galvenā redaktore literatūras, mākslas un zinātnes žurnālam Daugava. Diemžēl pirms trīsarpus gadiem mana vīramāte nomira no onkoloģiskas slimības. Viņa bija tik izcils cilvēks! Ļoti inteliģenta sieviete, sirsnīga, atsaucīga, vienmēr izpalīdzīga, un man bija tik viegli ar viņu. Tik daudz man iedeva dzīves pieredzes! Kabinetā, kur vīramāte strādāja, visas sienas no grīdas līdz griestiem bija grāmatās. Pateicoties viņas tulkotājas talantam, krieviski lasošie varēja iepazīties ar daudziem interesantiem latviešu rakstnieku darbiem, viņa iztulkoja arī Vairas Vīķes-Freibergas grāmatas. Kad ar savu bijušo vīru izšķīros, vīramāte vienmēr atrada laiku ar mani parunāties.
– Jums ir ambīcijas?
– Man gribas būt līderei savā specializācijā. Gribas, lai mana nodaļa būtu vislabākā. Gribas, lai pacienti nāktu pie mums izmeklēties. Tāpēc, ka mums ir ne tikai augstas klases aparatūra, bet arī personalizēta attieksme pret katru pacientu. Uz to es vienmēr vēršu savu kolēģu uzmanību. Prasu, lai pacientu sagaida, lai viņu pavada uz izmeklējumu, lai nedaudz pastāsta par izmeklējuma būtību. Arī pati vienmēr, kad ienāk pacients, saku: «Jūs atnācāt uz izmeklējumu… Mani sauc Natālija Ezīte. Vispirms sāksim ar galvas un kakla asinsvadiem, izmeklēsim tos un pēc tam izmeklēsim asinsvadus pakausī.» Miers! Uztraukums ir pārgājis.
Dažkārt pacienti reaģē ar bailēm, ieraugot baltu virssvārci. Tāpēc es nekad nestrādāju baltā halātā.
Man bija oranžas krāsas halāts, pirmais Stradiņos. Visi zināja radioloģi Ezīti pēc oranžā halāta! Kāda kolēģe, kura tagad ir pensijā, bet vēl strādā, šodien teica: «Daktere Ezīte, es jūs atceros rozā krāsas halātā un jūs vienmēr esat ar augstiem papēžiem.» Jā, es vienmēr esmu apavos ar augstiem papēžiem. Tas disciplinē. Tu atnāc uz darbu, un starp darbu, māju un pārējām izklaidēm ir jābūt robežai it visā, arī izskatā.
– Man gan dažkārt gribētos, lai ārsti ir mums paraugs arī ar savu dzīvesveidu…
– Un pie veselīga dzīvesveida, emocionālās higiēnas, manuprāt, pieder smaids. Ja dakteris izskatās hroniski noguris, tas pacientu neiedvesmo. Ir jāpasmaida! Reizēm noguruma dēļ to ir grūti izdarīt, bet… es atveru kabineta durvis un saprotu, ka pacients, kurš sēž koridorā, ir pusgadu vai trīs mēnešus gaidījis šo izmeklējumu, un tad es paņemu sevi aiz pučok un pasmaidu.
– Kas ir jūsu dzīve ārpus medicīnas?
– Esmu ļoti aktīva ceļotāja. Man patīk īsie trīs dienu ceļojumi. Tikko biju Potsdamā Modiljāni izstādē. Mīlu mākslu, bet sākumā man vajag aiziet uz lekciju, tad palasīt pašai par konkrēto mākslinieku, lai varu saprast, ko viņš savās gleznās gribējis pateikt. Vienkārši skatīties mākslas darbus man nav interesanti. Es gribu zināt mākslinieka biogrāfiju. Plānoju janvārī braucienu uz Vīni, uz Šagāla izstādi, un tagad lasu grāmatu par viņu.
– Īsie ceļojumi nozīmē – piektdien aizlidojat un pirmdien atkal esat darbā?
– Vai ceturtdienas pēcpusdienā, tad piektdienu paņemu brīvu, bet, jā, pirmdien atkal esmu darbā. Mēs esam ārstu komanda, draudzenes, un vienai no viņām ļoti patīk organizēt ceļojumus. Maijā trijatā bijām Madridē Prado muzejā un izstaigājām Toledo, UNESCO pasaules vēsturiskā un mākslas mantojuma pērli. Septembrī dosimies uz Horvātiju. Tāda mums tradīcija – meiteņu izbraucieni. Man patīk arī ceļot kopā ar meitu. Nesen bijām Vīnē, Berlīnē, Londonā, augustā brauksim uz Nicu.
– Tad jau jums dārza nav un mauriņš nav jāpļauj!
– Mauriņa nav, bet manam draugam ir māja, un man patīk tur stādīt hortenzijas, vēl kaut ko. Es nevaru teikt, ka man nav laika. Ja man kaut ko sagribas, es vienmēr atradīšu laiku tam, ko man patīk darīt. Agrāk man bija suns – Pomerānijas špiciņš, ļoti mīļš dzīvnieciņš, bet diemžēl viņš pirms diviem gadiem gāja bojā, paskrēja zem mašīnas. Tagad braucu uz Ulubeli un citām patversmēm kā brīvprātīgā izstaidzināt suņus. Īstenībā man vajadzētu sajust, ka tas ir mans suns. Jo vēl man patīk gari pārgājieni. Savu Rižiku es agrāk ieliku mugursomā – sēž kā karalis, tikai galva ārā, un 15–17 kilometrus maršrutā no Lielupes līdz Buļļuciemam, vienalga kāds laiks, nostaigāju. Tad, kad man vajag atslēgt smadzenes, saņemos un eju.
– Izstāstiet, kā var atrast laiku?
– Esmu riktīgs cīrulis – piecos mostos bez modinātāja. Divdesmit minūtes pāri septiņiem esmu jau darbā, bet laika posmā no pieciem līdz tiem septiņiem var paspēt izdarīt visu, kas vajadzīgs. Pēc darba – uz treniņu. Pēc treniņa man ir enerģija, un tad es vēl varu kaut ko izdarīt. Un pēc visa tā man vajag obligāti kaut ko palasīt. Bet to es plānoju iepriekš – kādu medicīnas publikāciju vai ko pavisam nemedicīnisku, un pusdesmitos vai desmitos jāiet gulēt.
Viss atkarīgs no tevis! Vajag sevi motivēt. Vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva – riņķoju savā orbītā, pierodu pie ritma, un, ja mani izņem no šīs orbītas ārā, tad ir grūti, man vajag tikt tajā atpakaļ. Savukārt, kad jūtu – man jau ir par daudz tās riņķošanas orbītā –, sāku zvanīt savām draudzenēm, prasu, vai arī viņām nav par daudz – lūdzu, aizbraucam kaut kur!
– Vai uz kaut ko pilnīgi neapdomīgu esat spējīga?
– Kad bija divdesmit, varbūt man bija jauniešiem raksturīgi gājieni, bet tagad ne. Es skaidri zinu, ko gribu. Man ir mērķis, man ir uzdevumi, rezultāti. Mana dzīves devīze krieviski skan šādi: Čem ceļ trudņeje, ķem radosņeje pobeda. Jo mērķis grūtāks, jo priecīgāka uzvara. Piemēram, eju un pēkšņi – bums –, priekšā akmens! Es apeju tam apkārt un eju tālāk uz savu mērķi.
– Vai ir kas tāds, ko jūs vēlētos iemācīties?
– Valodas. Mani tik ļoti iedvesmo cilvēki, kuri runā četrās piecās valodās, poligloti! Es uz viņiem skatos ar patiesu apbrīnu. Mana māsa ir angļu valodas pasniedzēja, studējusi Lielbritānijā, viņa perfekti zina krievu, latviešu, angļu valodu un vēl saprot franciski. Meita Jūlija zina latviešu, krievu, vācu, angļu valodu. Kad viņas abas sarunājas angliski, tas ir tik advancēts līmenis, ka man arī gribas šo valodu iemācīties tā, lai varu viņām pierādīt, ka arī spēju feini runāt angliski! (Smejas.)
Nākamais – es tagad ļoti nopietni nodarbojos ar pilatēm.
Man gribas, lai būtu skaists ķermenis – tik skaists, kāds ir citām sievietēm, kuras redzu pilašu nodarbībās un kuras ir tik atvērtas, tik pozitīvas, ar smaidu un burtiski skrien uz nodarbībām, jo viņām tās patīk. Man arī patīk.
Agrāk nodarbojos ar kardiotreniņiem, lai uzturētu savu veselību. Bet tagad man gribas apgūt pilates izcilā līmenī.
Vēl es gribu nopirkt grāmatu par sirreālisma māksliniekiem, jo šis mākslas virziens man vēl nav saprotams. Man gribas paskatīties uz tām gleznām, uz māksliniekiem un saprast, kāpēc viņi izvēlējušies tieši šo virzienu. Tās ir trīs lietas, kuras man ir ļoti svarīgas. Un varbūt arī sagaidīt mazbērnus. (Smaida).
– Kam jūs netērējat laiku?
– Seriāliem. Un cilvēkiem, kuri sūdzas par dzīvi (ne par medicīniskām lietām) un runā tikai par sevi. Es netērēju laiku tam, kas mani neizglīto un tālāk neko nedos.
