Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No lasītājas vēstules: "Man ir 54 gadi. Gadu vilcinājos ar ieteikto operāciju, tagad tā ir veikta – man izoperēja dzemdi, kas bija palielināta līdz 9.–10. grūtniecības nedēļai un ko bija deformējuši daudzi miomas mezgli, kā arī olnīcas – tajās bija 5 cm diametra cista. Dakteris teica, ka pēc tam, kad atgriezīšos darbā, man vajadzēs ievērot mērenu slodzi, taču manā darbā – strādāju par sētnieci – ziemas sezonā slodze parasti nav mērena, bet smaga! Vai man, piemēram, šķūrējot sniegu, nevar pārplīst kādas iekšējās šuves vai noslīdēt iekšējie orgāni? Mani uztrauc, ka operācijas aprakstā pieminēti tādi termini kā pārgriezti, pāršūti, klemmēti, piešūti; vēdera siena sašūta pa kārtām. Ināra
– Veselu gadu novilcināt operāciju – vai tā var darīt?
– Atbilde uz šo jautājumu ir vairāk vai mazāk filozofiska, jo cilvēkam vispār vienmēr ir raksturīgi vilcināties, šaubīties. Ne visu, kā un kas jādara, var izlemt uzreiz. Pacientes šaubās gan tad, ja ir labdabīgas problēmas, piemēram, dzemdes mioma, gan tad, ja atklāts kas ļaundabīgs. Es savām pacientēm arī ļauju šaubīties. Ināras gadījumā, spriežot pēc izraksta, operācijas novilcināšana nav bijis nekas slikts. Tomēr viņa ļoti pareizi izdarījusi, ka beidzot aizgāja uz operāciju, jo acīmredzot mioma ļoti traucēja.
– Kas ārstam liek izšķirties par labu dzemdes izoperēšanai?
– Pirms tiek pieņemts šāds nopietns lēmums, ārsts visu rūpīgi apsver. Jāteic, ka tieši miomu dēļ visbiežāk notiek dzemdes izņemšanas operācijas. Kādēļ tā? Kā jau minēju, mioma, kas ir labdabīgs dzemdes audzējs un var būt kā viens ļoti liels mezgls vai arī daudzi sīki mezgliņi, mēdz izraisīt dzemdes asiņošanu, sāpes un nepatīkamas sajūtas vēdera lejasdaļā.
Bieži vien ir arī sāpīga un bieža urinācija, ja kāds no lielajiem miomas mezgliem spiež uz urīnpūšļa sieniņām, vai arī apgrūtināta vēdera izeja, ja mezgli atrodas tuvu resnajai zarnai.
Protams, ka operācija sievietei sniegs lielu atvieglojumu, īpaši, ja viņa ilgstoši cietusi no asiņošanas. Turklāt, ja ir lieli mezgli, nav arī nekādu cerību, ka, pienākot menopauzei, tie samazināsies. Tā menopauzē notiek tikai ar nelieliem miomas mezgliem (3–4 centimetrus lieliem).
Dažreiz veic atsevišķu dzemdes miomas mezglu izņemšanu (miomektomiju). Ja mioma ir ļoti liela vai tās mezglu izvietojums ir sarežģīts, izvēlas dzemdes izoperēšanu.
– Kura ķirurģiskā metode ir piemērotākā?
– Parasti, ja sievietei dzemdes mioma kombinējas ar ļoti izteiktu maksts sienu noslīdējumu, var lietot vienu no trim dzemdes ķirurģiskās izņemšanas veidiem. Visretāk izmanto dzemdes izoperēšanu caur maksti (vagināli). To var darīt, ja pacientei ir ļoti liels maksts sienu noslīdējums, savukārt mioma – neliela.
Dzemdes izoperēšanu no mazā iegurņa var veikt arī laparoskopiski. Protams, kosmētiski un arī no pēcoperācijas perioda viedokļa šāda operācija ir vieglāka.
Taču ir reizes, kad to nevar veikt. Piemēram, ja sievietei ir ļoti liela dzemdes mioma (pēdējā laikā mēdz būt gadījumi, kad pacientēm dzemde palielināta līdz 20. grūtniecības nedēļai), tad diemžēl to nav iespējams izoperēt ne caur maksti (vagināli), ne laparoskopiski, bet jāveic operācija ar griezienu vēdera lejasdaļā. Acīmredzot arī Inārai operācija pa maziem caurumiņiem nav bijusi iespējama lielo dzemdes izmēru dēļ.
Pēc izraksta spriežu, ka veikts lokveida grieziens (pa vēdera lejasdaļas dabisko kroku). Ināra var būt mierīga – pēc tā nav ilgstošas problēmas vēdera priekšējā sienā, respektīvi, nerodas dažādas brukas. Protams, ja pirms operācijas jau bijis maksts sienu noslīdējums un problēma nav koriģēta, tad tā nekur nepaliks, bet – tas jau ir cits stāsts.
– Kad draud brukas rašanās?
– Ja vēdera priekšējā sienā veikts vertikāls grieziens, kā saka, no nabas līdz simfīzei (iegurņa kaulu priekšējā/apakšējā daļa). Tad brukas iespējamība, ievērojot anatomisko uzbūvi vēdera priekšējās sienas vidusdaļā, ir salīdzinoši lielāka. Tomēr Ināras gadījumā tā ir ļoti, ļoti maza.
– Ko nozīmē pārgriezts, klemmēts, piešūts…?
– Lai cik sarežģīti šie termini izklausītos cilvēkam bez medicīniskās izglītības, viss izdarīts ļoti pareizi. Paskaidrošu sīkāk. Lai ķirurgs varētu izņemt kādu orgānu, tas jāatdala no asinsvadiem un citām struktūrām, kuras mēdz arī dēvēt par saitēm (piemēram, dzemde ir fiksēta apaļās saitēs). Tāpat asinsvadu kūlīšiem vispirms jāuzliek klemmes, tad jānogriež un pēc tam jānošuj. Viss ir ļoti korekti.
– Vai vēderā paliek tukšums?
– Man pacientes bieži mēdz prasīt: «Dakter, jūs visu izņēmāt, kas tur pēc tam notiek?» Mūsu – ķirurgu – uzdevums ir slēgt operēto vietu tā, lai nepaliktu tukšums. Nav iespējams operāciju pabeigt, mazajā iegurnī atstājot tukšu vietu, jo tā vienmēr būs asiņojoša. Anatomiski pareizi slēdzot operēto vietu, piestiprinot saites, maksti, dzemdes kaklu, viss turpinās funkcionēt pareizi, arī bruka neveidosies. Turklāt labdabīgais dzemdes audzējs (mioma) pats par sevi aizņem vietu, un, to izgriežot, atkal būs normāla vieta zarnām un urīnpūslim. Izzudīs urinēšanas traucējumi.
– Kā ar fizisko slodzi pēc operācijas ar griezienu?
– Apmēram mēnesi vajadzētu izvairīties no fiziskās slodzes, smagumu celšanas, nodarbošanās ar seksu. Fiziskās aktivitātes – jogu, aerobiku un citas – drīkst atsākt apmēram pēc diviem mēnešiem. Tas pats rekomendējams attiecībā uz fizisku darbu.
Katrā ziņā šī operācija neprasa ilgstošu invaliditāti vai slimošanu, ja vien nav radušās kaut kādas problēmas pēc operācijas.
Gribu uzsvērt, ka šai operācijai, kura veikta Inārai, nav pilnīgi nekāda sakara ar fiziskā darba ierobežošanu.
Protams, pēc operācijas mēdz būt slikta pašsajūta. Sieviete arī domā, ka viņai izņemta visa dzemde, bet patiesībā izņemta tikai daļa no tās, jo dzemdes kakls tiek saglabāts. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad viss būs sadzijis, droši arī varēsi baudīt tuvības mirkļus ar savu vīru vai draugu.
– Varbūt jālieto hormonu aizstājterapija?
– Pēc dzemdes izņemšanas operācijas sievietei menopauzē nav nepieciešama hormonus aizstājošā terapija (HAT). Izņēmums varētu būt gadījumi, kad ir vazomotorā simptomātika – svīšana, karstumi, depresīvs garastāvoklis un citas sliktas pašsajūtas pazīmes. Sievietēm, kurām izņemta dzemde un ir minētās sūdzības, vispiemērotākā ir transdermāla hormonālā terapija, ko ievada caur ādu ar spreju, gelu vai plākstera palīdzību. Ko lietot papildus? Piemēram, D vitamīnu, kalciju, uztura bagātinātājus ar sojas izoflavoniem un sarkanā āboliņa ekstraktu.
Nevajadzētu arī aizmirst reizi gadā apmeklēt ginekologu un reizi trijos gados veikt dzemdes kakla analīzi. Nekādā gadījumā nav tā, ka visu atlikušo dzīvi nu vairs nav jāapmeklē ginekologs!
Pieredze
- Inese, rīdziniece: Atkal jūtos sievišķīga
«Kopš jaunības cietu no sāpīgām mēnešreizēm, taču pēc otrā bērniņa piedzimšanas – dēls nāca pasaulē, kad man bija jau 38 gadi, – tās kļuva arī ļoti stipras. Asinis no manis burtiski gāzās straumēm, turklāt bija arī sāpes krustos un vēdera lejasdaļā. Ginekoloģe, kas veica ultraskaņas izmeklēšanu, pateica, ka man ir mioma un ka tā izraisa asiņošanu un citus nepatīkamos simptomus. Zināju, ka mioma ir labdabīgs audzējs, tāpēc par to īpaši nesatraucos. Īpašajās dienās dzēru pretsāpju tabletes un lietoju higiēniskās paketes ar vislielāko pilienu skaitu uz iepakojuma.
Pēc dažiem gadiem sāku just arī spiedienu uz urīnpūsli, it kā atkal būtu stāvoklī. Bija tik bieži jāskraida uz tualeti, ka neizturēju un pierakstījos uz vizīti pie ginekoloģes.
Mioma bija stipri izaugusi un izpletusies kā ziloņa ausis, tādēļ vienīgā iespēja bija izoperēt to kopā ar dzemdi. Piedzīvoju īstu šoku.
Smadzenēs dūrās tādas kaut kur dzirdētas vai lasītas frāzes kā «agrīna menopauze», «pēc tam viņa vairs nebija īsta sieviete», «aizmirsti par intīmām attiecībām» un «viņš mani pametīs». Laikam visas manas emocijas bija lasāmas sejā, jo ārste loģiski un argumentēti pa punktiem sāka uzskaitīt visus manus zaudējumus un ieguvumus pēc operācijas. Sapratu to, ka mana sievišķība nekādā veidā nav saistīta ar orgānu, ko daktere skarbi nodēvēja par muskuļotu maisu bērna iznēsāšanai, kuram cita uzdevuma nav. Tā kā patiesi vairāk bērnu nevēlējos, no šāda aspekta zaudējums vairs nešķita tik liels. Līdzīgi ārste izgaisināja arī manas pārējās bažas, nodēvējot ardievas seksam par pilnīgām muļķībām.
Turklāt – atklāt mīļotajam vīrietim operācijas detaļas taču ir tikai manā ziņā. Ja iekšējā balss čukst, ka nevajag stāstīt, tad nestāstīšu!
Tā kā strādāju Rīgā, operāciju veicu slimnīcā Gaiļezers. Laimīgā kārtā mani operēja pati nodaļas vadītāja, kura smalko griezuma līniju uz vēdera priekšējās sienas tik viltīgi apslēpa dabiskajās ādas krokās, ka tagad nav jābaidās uzvilkt peldkostīmu vai kādu kārdinošu veļu. Pirmo mēnesi pēc operācijas nedrīkstēju celt un nest neko smagāku par diviem trim kilogramiem, tādēļ uz veikalu pēc produktiem vienmēr devos vīra vai pusaudzes meitas pavadībā. Taču pats galvenais – asiņu plūdi, muguras sāpes un tramīgais urīnpūslis bija palikuši pagātnē. Arī mana sievišķība nebija cietusi, gluži otrādi – biju kļuvusi slaidāka un pievilcīgāka, jo beidzot varēju ievilkt vēderu.»
