Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Zāļu sieva, par kuru saka: spēj piemeklēt īstās zāles gan cilvēka ķermenim, gan dvēselei.
- Bioloģiski saimnieko Vaidavas Silkalnos, kas atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā. Audzē, vāc, sagatavo un piegādā pārstrādātājiem vairāk nekā 100 veidu veselības augu drogu. Sagatavotie augi nonāk populāru Latvijas farmācijas, kosmētikas un pārtikas uzņēmumu tējas maisījumos, tinktūrās, sīrupos, atspirdzinošos dzērienos, sejas krēmos un citos produktos.
- Aizupes meža tehnikumā ieguvusi mežsaimnieka profesiju.
- Izmācījusies arī par pieaugušo izglītības speciālisti gan dažādās pasniedzēju apvienībās, gan augstskolās – Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Vidzemes Augstskolā.
- Vada nodarbības, kurās interesenti apgūst zāļu zintis.
- Vada Vaidavas izglītības biedrību.
- Precējusies, vīrs Jānis. Divi dēli, meita un 5 mazmeitiņas.
- Ļoti patīk ceļot.
- Mīl īstu mūziku, nevis elektronisko, tāpēc dodas uz dzīvās mūzikas koncertiem Cēsu koncertzālē.
- Jau daudzus gadus katru mēnesi noteiktā datumā dedzina ugunskuru, lai pateiktu pasaulei lielo paldies un parunātos ar Dieviņu.
- Žurkas gadā dzimusi Zivs.
– Ja jums būtu iespēja pārdzimt par kādu augu vai koku, kas jūs būtu?
– Priede! Jo priede no visa meža redz vistālāk! Mežā augu izvietojums ir pa stāviem. Pašā apakšā ir sūnas. Tās necik tālu neredz un pat nezina, kur ir meža mala, tās pat nenojauš, ka aiz meža ir pļava, upe, jūra… Toties priedes redz un zina daudz tālāk.
Man ļoti patīk televīzijas kanāla LTV1 devīze – Skaties tālāk! Jā, skaties tālāk nākamo raidījumu. Bet varbūt arī skaties TĀLĀK! Tālāk nākotnē vai tālāk (dziļāk) lietas būtībā.
To pašu es arī saku, stāstot par augiem. Nesaprotu, kā cilvēki tik ļoti var paļauties uz to, ko viena tante teica?! Piemēram, tas ir sieviešu augs, bet tas – vīriešu. Tā taču nav! Vai tad tāpēc raspodiņu bērnam un vīram nepakam nedosi? Tev ir jāzina dziļāk, jāsaprot, ko tas augs dara. Ja cilvēku piemeklējis cistīts, tad ir vienalga, vai tas ir sievietei, vīrietim vai bērnam! Raspodiņš jebkuram palīdzēs ārstēt urīnpūšļa iekaisumu.
– Kovida laikā daudzi no pilsētas bēga uz laukiem. Un tā arī nav atgriezušies atpakaļ. Tagad cenšas apgūt saimniekošanu laukos.
– Ja lauki būs cilvēka vieta, viņš tur arī paliks. Kā tajā senajā gudrībā: Darbs dara darītāju! Cilvēkam, dzīvojot pie dabas, pamazām atveras saprašana, kas ir jādara, KĀ jādara.
Kad cilvēks ir atradis savu īsto vietu, viņam Dieviņš vienmēr visu parāda priekšā, pabīda, palīdz. Un, ja cilvēks ieklausās un paļaujas, tad viss sāk notikt pats.
Es, piemēram, katru vakaru parunājos arī ar mēnestiņu, mūsu tēvu debesīs, kas mums palīdz visos darbos. Arī laiks un daba parāda priekšā, ko darīt. Un laukos tev jo īpaši viss jāizdara laikā. Kā man mācīja viena skolotāja: ja tu neizdari laikā, tad iznāk nelaiķis! Neizdodas tur nekas!
Laukos daudzi beidzot atrod savas īstās dzīves vērtības. Jo, lai tiktu dzīvē uz priekšu, jāizvērtē, kas tev patiešām ir svarīgi. Kad to saproti, tad beidzot dzīvē redzi mērķus, uz kuriem iet. Ja tev nav mērķa, tad nedz tu pats audz, ne tava ģimene, ne mūsu Latvija. Un mērķi var izvirzīt tikai tad, kad ir skaidras vērtības!
– Daudzi tagad meklē skaistuma, veselības un veiksmes formulas. Vai tādas vispār eksistē?
– Ir tikai viena vienīga formula, ko zināja arī mūsu senči jau kopš senseniem laikiem: dzīve ir prieks, laime un – ik dienas svētki. Ja tev dzīvē nav prieka, tu nevari būt vesels! Un prieks būs tad, ja tev būs interesanti. Man dzīvē ir situācijas, kad skaidri zinu, ka tur neko nenopelnīšu, ka tālu būs jābrauc, ka izdevumu būs vairāk nekā ieņēmumu. Bet… tur būs interesanti! Un te atkal – skaties tālāk! Nu paver tās durvis un paskaties!
Savukārt ik dienas svētki nozīmē to, ka tu pa dienu esi kaut ko padarījusi un vakarā apsēdies un par to priecājies. Par to, ka sienu nopļāva un šodien to saruļļoja. Ka ogas nolasīji un izvārīsi zapti. Ka šodien satiki foršus cilvēkus. Un no tā tu neesi piekususi. Tev ir prieks un gandarījums! Vai tad tie ir svētki, kuros katru sestdienu un svētdienu tu brauc ekskursijās, uz gadatirgiem, pilsētu svētkiem un beigās klīsti pa ielām pārgurusi?
Un vēl – jebkurā veselības formulā nedrīkst aizmirst un noniecināt savējo: to, ko dod tava dzimtā zeme. Vai tiešām latviešiem vajag tās godži ogas? Atceries par savām jāņogām!
Jā, varbūt daudziem tā ir trauma no bērnības – svētkos, redzot jebkuru sarkanu limonādi uz galda, saprast, ka tā atkal ir jāņogu sula. Bet uztaisi taču to sulu garšīgu! Pieliec klāt piparmētru lapiņas, un būs pavisam cita lieta! Un zini, cik garšīgas ir asinsdesas ar jāņogu un piparmētru zapti? Dievīgas! Un vēl svarīgi atcerēties, ka neviena cita oga mums tā neiedod dzelzi, kā jāņoga! Citi domā, ka jāņoga ir nevērtīga oga. Tieši otrādi! Tajā tik labā salikumā ir arī C vitamīns, K vitamīns, arī antociāni un flavonoīdi, kas iedarbojas pret vīrusiem, mazina iekaisumu un darbojas tonizējoši.
Tāpēc jau mēs esam šajā pasaulē, lai izgudrotu ko jaunu. Visur runā par inovācijām. Nu taisi kaut ko jaunu no tām pašām mūsu upenēm, jāņogām, brūklenēm! Kad vasara nāca virsū un bija jāatkausē saldētava, bija jāizdomā, ko darīt ar pāri palikušajām ogām, jo bija kovids un bērni tik bieži nebrauca ciemos, ogas neapēdās. Tad nu zemenes, avenes, jāņogas un brūklenes savārīju visas kopā, un zini, cik garšīga zapte sanāca! Jo parasti šīs ogas ievācam dažādos laikos, un mums pat prātā neienāk tās savārīt kopā.
– Kāds jums šķiet šis gads – labs, slikts vai varbūt dīvains?
– O, jā, man šis gads ir ļoti dīvains… Zini – vārds dīvains radies no vārdiņiem divi un viens. Un jā, tiešām dīvains gads, jo savā pašā karstākajā darba laikā, maija beigās, es dabūju kovidu… Tad, kad bija jāsāk ravēt dārzu, vākt pavasara augus. Un es pat nezinu, no kurienes! Slimošanas dēļ neizpildīju daudzus pasūtījumus, neizdarīju arī savus darbus. Varēju tikai gulēt. Ne ēst, ne dzert, ne apkārt staigāt. Tik daudz gulējusi nebiju kopš bērnības…
Es šņaukājos, klepoju, man bija 38,8 grādi temperatūra, un domāju, ka tas man atkal no darbiem siltumnīcā, kur tu karstumā sasvīsti un visu laiku esi caurvējā… Katru gadu maijā esmu slima, tāpēc arī šogad tas mani nemaz neizbrīnīja. Es smejos, ka mani izglāba hokeja čempionāts. Pa radio dzirdēju, ka hokeja spēles varēs apmeklēt tie, kam būs tā saucamā kovidpase. Un tikai tad es vispār iedomājos, ka varbūt man ir TAS vīruss! Aizbraucu uztaisīt analīzes, un izrādījās, ka bija gan.
Visi man jautāja – Zeltīt, kā tu ārstējies, ko tu lieto, kādas tējas dzer. Neko! Pat ūdeni iedzert nevarēju. Un visi vēl kaudzēm sūtīja visādas pamācības, padomus. Bet katram slimošana norit citādāk. Tas pats ar zālēm – kas vienam der, otram pilnīgi ne. Vienīgais, ko ģimenē profilakses nolūkā pret kovidu lietojām, bija nauduļu tinktūra, jo naudulītis ir tāda brīnišķīga nezālīte, kas noēd visus vīrusus. Mums šī tinktūra vienmēr ir palīdzējusi.
Divas nedēļas es neko nevarēju ieēst. Negribējās, un arī nebija spēka ēst. Iedzert kaut ko varēju tikai maziem malciņiem. Tās divas nedēļas es tikai gulēju. Jo nebija spēka nekam.
Kad sāku kustēties, man visur pa māju un pagalmā bija salikti krēsli, lai ir, kur apsēsties, jo noiet varēju tikai mazus gabaliņus.
Tā slimošana man bija liels šoks un pārbaudījums. Jo, ja esmu kādam kaut ko apsolījusi, es to izdarīšu, lai vai kas! Dienām un naktīm strādāšu, bet solīto izpildīšu! Vīruss man parādīja, ka es kaut ko varu arī neizdarīt… Tas parādīja, cik es varu izdarīt un cik nevaru. Un iemācīja pieņemt sevi tādu, kāda biju, kad neko nevarēju izdarīt… Līdzīgi kā tad, kad nodega māja. Parādīja, ka jāmācās pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Jāuzdrīkstas pieņemt citādākus lēmumus un atkal izvirzīt jaunu mērķi. Un, ja tev ir mērķis, tad parādās arī varianti! Tādās situācijās tu arī iemācies uzticēties intuīcijai un Radītājam – no vārdiņa radīt: radošums, radi.
– Vīruss daudzus apstādināja, lai viņi kaut ko pārdomātu.
– Tieši tā! Un, lai vai cik tas dīvaini nebūtu, es domāju, ka kovids par ātru beidzas. Jo cilvēki nav sapratuši līdz galam to, ko šis vīruss grib pateikt… Ka cilvēki pārāk daudz dara pāri dabai! Un ir aizmirsuši, ka uz šīs pasaules pirmā radās daba un tikai pēc tam cilvēks.
Sācies ražas laiks, traktori pļauj ar rotējošām pļaujmašīnām, kam virsū vēl ir pārsegs. Bitei, kura ir tajā āboliņā, nemaz nav iespējas aizbēgt! Vai putnam izlidot ārā. Nemaz nerunājot par kādu zaķīti. Viņi tur vienkārši tiek samalti kopā ar zāli! Tas ir šausmīgi.
Putniem vairs nav kur dzīvot, nav kur dabūt barību vai pat ūdeni, tāpēc viņi kapos izmētā puķes no vāzēm, lai tiktu padzerties. Lai arī pēc ierēdņu domām es visu laiku kaut ko daru nepareizi, es vienalga turos pie saviem padsmit hektāriem, jo vismaz tajos var dzīvot grieze. No Valmieras braucot, mans lauks ir gandrīz vai pirmais gabals, kur ir dabīgais zālājs, jo visur ir labība vai rapsis, vai intensīvais zālājs, kuru vasarā pļauj vairākas reizes.
Gan pēc izglītības, gan dzīves pārliecības esmu mežsargs, un es nezinu, cik vīrusu mums vēl nāks, kamēr mēs nesapratīsim arī to, ka nevar mežu kā labības lauku pļaut! Pat mani tehnikuma kursa biedri un nu jau arī viņu bērni, kuri ir izmācījušies par mežsaimniekiem, bet tajā pašā laikā arī par biznesmeņiem, tagad skandina, ka arī no meža ir jāievāc raža. Bet mežs ir visu pamatu pamats! Kāpēc ir tas sausums un karstums? Tāpēc, ka masveidā izzāģē mežus. No koka būvētas mājas un mēbeles stāv gadu simtiem vēl tagad. Vai no šais laikos sīkos gabaliņos sašķeldotajiem kokiem gatavotās mājās mēs un mūsu bērnubērni varēs dzīvot kaut pēc piecdesmit gadiem? Un kur paliek zari? Tos iemīca dubļos! Es vienmēr celšos un kritīšu par savu pārliecību: ja tu esi kaut no dabas ņēmis – koku, augu vai kustoni –, izmanto to visu pilnībā un ar cieņu.
Ja ņem vīgriezi, pelašķi, asinszāli, raudeni, raspodiņu, tad ne tikai ziedus, bet arī auga lapas vai stumbru, kur tieši ir flavonoīdi, miecvielas, vitamīni, aspirīns pret galvassāpēm vai citām vainām. Ja sēji pirts slotas, tad sakaltē pāri palikušās lapas un zariņus tējām, vannām vai inhalācijām. Ja ņem zivi, tad no galvas un asakām izvāri arī zupu. Ja kaut ko dari dabā, dari to atbildīgi! Un pats galvenais – skaties tālāk, ilgtermiņā, domā dziļāk, saproti, ko tu dari un kāpēc to dari! Un nevis tāpēc, ka tā kaut kur bija rakstīts, bet tāpēc, ka tev ir patiesa izpratne un vajadzība.
Tāpēc daba mūs bada ar to pašu sīkāko un bīstamāko – ar vīrusu. Jā, pārkārtojam burtiņus, un no vārda daba sanāk vārds bada.
Mēs ar absolūtu necieņu izturamies pret dabu un brīnāmies, ka tagad daba dara mums pāri.
Tikai cilvēki to vēl nesaprot. Gads bija pārāk īss laiks. Pagājušajā pavasarī pie manis iebrauca daudzi cilvēki, runājām par jauno vīrusu. Un tagad iebrauc atkal, un es redzu, ka nekas nav mainījies, – daudzi no viņiem neko nav sapratuši! Nav mainījuši savu domāšanu, rīcību, dzīves prioritātes. Vīruss plosīsies tik ilgi, kamēr mēs neapjēgsim, kas ir šīs pasaules īstās vērtības.
– Sakiet, kā tikt galā ar bailēm un iekšējo nemieru, kas cilvēkiem šajā vīrusa laikā sakrājies?
– Nav tādas vienas receptes. Kas vienam strādā, citam pilnībā ne. Īpaši cilvēkiem, kam ir vēzis. Viņi gatavi izmēģināt pilnīgi visu. Viņi gatavi apskriet visu pasauli. Atbrauc pie manis, saka: «Zeltīt, iedod man visu, par ko esmu izlasījis internetā.» Pa ceļam skrien pie nākamā, tad vēl pie cita. Arī ģimene, apkārtējie – ko tik negrūž iekšā tam cilvēkam!
Tad parasti stāstu piemēru no savas dzīves… Ja braucu ar mašīnu un mani sanes, es neesmu tāds meistars, lai zinātu, cik daudz vajag gāzēt vai griezt stūri. Ja manu mašīnu uz ceļa sanes, mēģinu izdomāt, kā tikt ceļa malā, kā dabūt to mašīnu mierā. Pilnībā apstāties un pateikt: stop! Un izpūst no sevis gaisu ārā, jo dzīvība jau arī patiesībā sākas ar gaisa izpūšanu, nevis ievilkšanu. Tad vajag noskaitīt līdz desmit. Nu vismaz līdz četri, par visām debess pusēm. Un tad, atkal uzsākot braukt, tu jau parasti liec pirmajā ātrumā, nevis piektajā! Un lēnām sāc visu no gala. Jo, ja ieliksi piektajā ātrumā, tev tā mašīna palēksies un vispār neies uz priekšu!
Arī vēža slimniekiem vispirms ir jāapstājas, jānomierinās. Un jāsāk viss no jauna – un pilnīgi citādi!
Vēzis cilvēkus apstādina, un daudzi tad saprot, ka nebija vērts pirms tam tā skriet. Kam tev vajadzēja ģimeni, bērnus, ja tev tam visam vairs nav laika?!
Un tu nevari nomierināties, tu nespēj to saprast, ja neapstājies.
Tas pats ar citu nemieru. Vispirms ir jāapstājas un jāsaprot, kas tad īsti tevi uztrauc.
Es pati tam visam esmu gājusi cauri. Es arī skrēju. Man vajadzēja izdarīt to, braukt tur, piedalīties tur… Biedrības, klubi, semināri, projekti. Un tad tu pieaudz – atceries par savām vērtībām. Daudz kur vairs nepiedalos. Pa to laiku arī bērni jau izauguši. Varbūt vajadzēja darīt citādi? Paldies tam trakajam skriešanas laikam, jo tas man daudz ko lika saprast…
– Kāpēc cilvēki mūsdienās tik daudz slimo?
– Man īpaši mīļš ir testiņš, ko iemācījos pie sava skolotāja Romāna Nikoļska, un ar to var notestēt jebkuru problēmjautājumu, arī noteikt dažādu slimību patieso iemeslu. Testā ir četri punkti. Pirmais ir par brīvību. Uzdod sev jautājumu – cik tu esi brīva, cik tu esi neatkarīga? Brīva no visa. Cik brīva no priekšnieka, mammas, tēva, vīra, arī bērna, kurš kontrolē vecākus? Cik materiāli brīva tu esi? Varbūt tev visu laiku liekas, ka vajag vēl un vēl.
Otrais punkts ir saskarsme. Piemēram, man ir ļoti viegli veidot sarunu ar citiem, jo man nav jābaidās, ko par mani padomās. Es saku to, ko domāju. Bet tiklīdz tev jāsāk domāt, ko drīkst teikt un KĀ drīkst teikt, jo varbūt vīram nepatiks, priekšniekam nepatiks, valdībai nepatiks, tur neveidojas brīva saskarsme. Tiklīdz tu sāc filtrēt, ko runā, tu vairs neesi brīva!
Trešais punkts ir labklājība, un tur atkal viss ir atkarīgs no tā, cik tu esi finansiāli un mentāli brīva. Un te ir tas stāsts, par ko mēs jau runājām, ka, tie, kuri aizbrauc uz laukiem, saprot, ka tik daudz jau nemaz nevajag.
Taču šajā pasaulē tas nemaz nav tik viegli. Kad biju viena kluba prezidente, daudzi man teica: «Zeltīt, esot tādā amatā, jāvelk citas drēbes, jābrauc ar citādāku mašīnu, jāvelk citas kurpes kājās!» Un tad ir jautājums – vai tu esi sevī tik brīva, lai spētu to ignorēt? Ja es jums deru par prezidenti tāda, kāda esmu, tad kāpēc man vajag citas kurpes?! Kritizēt drīkst tikai cilvēka rīcību, nevis izskatu.
Ja tu esi brīvs savā prātā, ja vari brīvi runāt, ja tev visa kā ir gana un māki iztikt ar to, kas jau ir, tad tu nonāc pie pēdējā punkta šajā testiņā – un tā ir veselība. Ja tev nav visu iepriekšējo trīs punktu, tu nevari būt vesela!
Tava veselība ir pa tiešo atkarīga no tā, ka tu neesi vergs paša iedomātai labklājībai un statusam.
Kad es runāju ar slimniekiem un mēs izejam cauri šim testiņam, redzu, ka kāds sāk raudāt jau pie pirmā punkta, cits pie otrā… Izgaismojas cilvēka īstā problēma, viņa lielā sāpe.
– Kuri ir jūsu dzīves lielākie skolotāji?
– Citi cilvēki. Viennozīmīgi! Man dzīvē vienmēr ļoti paveicies ar skolotājiem – gan pamatskolā, gan tehnikumā, gan augstskolā. Gan arī pēc tam. Es vienmēr satieku arī tos cilvēkus, kurus ļoti vēlos, – dzīve man piespēlē izdevības viņus satikt, kaut arī pilnīgi citādākā veidā nekā biju domājusi.
Mani bērni ir vienreizīgi manas dzīves skolotāji! Reiz es biju tik uzvilkta, tik nokaitināta, ka likās tūlīt, tūlīt uzsprāgšu, un vecākais dēls Jānis man teica: «Mammu, tu PATI vari izvēlēties, kā par to sajusties!» Viņam tad bija tikai četrpadsmit gadi… Un tagad ļoti bieži, kad jūtu, ka tūlīt būs sprādziens, es ausīs dzirdu šos dēla viedos vārdus.
Zināšanas par augiem ieguvu un pilnveidoju pie daudziem brīnišķīgiem skolotājiem. Īpaši mīļas man bija mācības pie farmaceita un bioloģijas zinātņu doktora Dailoņa Pakalna. Grupā bijām trīsdesmit cilvēki, taču es biju viena no retajiem, kas arī vēl pēc tam brauca pie skolotāja mācīties papildus. Arī pie daktera Artūra Tereško es varētu vienkārši aizbraukt, nodot augu maisus un doties mājās. Bet nē, man vajag arī dziļi parunāties un uzzināt ko jaunu. Izcila skolotāja man ir arī ārste Māra Meijere, pie kuras apguvu antropozofijas medicīnu. Es jau sen to biju zinājusi un darījusi, taču nezināju, ka to sauc par antropozofiju.
Kad sāku nodarboties ar ārstniecības augu audzēšanu, sapratu, ka man nepietiek tikai vienkārši tos vākt. Jo mani vienmēr interesē zināt tālāk, vairāk, dziļāk! Divas reizes mūžā esmu arī stāvējusi no agra rīta līdz pat vēlam vakaram pie divu uzņēmumu direktoru – lielu nozares speciālistu – durvīm, lai dabūtu iespēju ar viņiem aprunāties un uzzināt visu nepieciešamo. Un te vienmēr atceros teicienu: Pacietībai rozes zied…
Jā, augi arī paši daudz ko tev parāda priekšā, bet to nevar uztvert tik vienkārši. Es joprojām visu laiku mācos no grāmatām un zinātniskajiem rakstiem, es joprojām zvanu saviem skolotājiem – farmaceitiem, dakteriem, pasniedzējiem, pētniekiem – un jautāju, diskutēju, meklēju atbildes.
Tagad ir tik daudz skolotāju, kas saka – es tā jūtu. Un?! Jā, tu tā jūti, tev varbūt tā der, bet citam var nederēt! Ar jušanu vien nepietiek, ir arī JĀZINA! Bet viņi ir tik pašpārliecināti, gatavi visus dziedināt un ārstēt. No tādiem mūciet pa gabalu!
PERSONISKĀS BILDES, paraksti no Zeltītes
«Mana ģimene. Bilde no manas mammas 80 gadu jubilejas ar viņas mazbērniem un mazmazbērniem 2019. gada novembrī.»
