Vēzis. Mācies nekrist panikā

– Sakiet, kuriem onkoloģiskajiem pacientiem vispār vajadzīga šāda psihosociālā rehabilitācija? Ne jau visiem!
– Noteikti nē. Ir cilvēki, kuri dzīves krīzēm, tai skaitā slimībai, pieiet ļoti racionāli. Ir problēma, un tā jārisina. Nav viegli, bet es iešu cauri grūtībām, un pēc kāda laika tā būs jau pagātne. Dzīve turpinās. Taču mēs esam atšķirīgi.

Daudzus diagnoze vēzis (ne tikai pacientus, bet arī tuviniekus) pamatīgi izsit no līdzsvara, lai neteiktu, ka nogāž gar zemi.

Šorīt vēl viss it kā bija kārtībā, bet, aizverot ārsta kabineta durvis, galvā ir tikai trīs vārdi – MAN IR VĒZIS. Vai – manai mammai ir vēzis! Viss ierastais izmainās vienā mirklī.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Ciemos

FOTO: Jaunais operas šefs lauzis vēsturisko tradīciju. Kā savā kabinetā iekārtojies Volodiņš!

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Operācija, viena terapija, otra… Sākumā ir informācijas bads, pēc tam jau grūti orientēties, kas ir un kas nav jādara, ko vēl varētu darīt. Un pāri visam tīri cilvēciskas bailes no nāves. Un kāpēc tieši ar mani tas notika? Sarežģīti un smagi jautājumi, kā dzīvot tālāk.

Viena daļa cilvēku ātri atgūstas no pirmā šoka, saņemas un meklē drošu informāciju un palīdzību pie speciālistiem uzreiz pēc saslimšanas. Citi mēģina paši tikt galā. Tā ir katra brīva izvēle. Ir cilvēki, kas piesakās psihosociālās rehabilitācijas programmai Spēka avots vairākus gadus pēc saslimšanas, jo vēzis neatlaiž, sākas depresija. Tie, kuri meklē risinājumu, agrāk vai vēlāk to atrod.

– Tagad programma ir par valsts naudu. Ko tas nozīmē?
– Psihosociālā rehabilitācija Latvijā ir pieejama jau desmit gadus, to 2009. gadā sāka īstenot biedrība Dzīvības koks, kopā ar speciālistiem un ekspertiem adaptējot Norvēģijā izstrādātu psihosociālās rehabilitācijas programmu vēža skartajiem. Pirmos astoņus gadus tas notika par ziedojumos piesaistītiem līdzekļiem – 2017. gadā notika arī lielā ziedojumu vākšanas kampaņa Dod pieci! –, bet kopš pagājušā gada psihosociālā rehabilitācija vēža pacientiem tik tiešām ir valsts apmaksāta programma.

Nometnes notiek katru mēnesi, uz tām var pieteikties, aizpildot anketu www.dzivibaskoks.lv.

– Kas var pieteikties, jebkurš? Kādi kritēriji?
– Jābūt onkoloģiskai slimībai. Nometnē katrs var piedalīties arī kopā ar vienu tuvinieku. Tik tiešām tuvu cilvēku – ar dzīvesbiedru, bērnu, māti, māsu, brāli…

– Ko nozīmē psihosociālā rehabilitācija? Ko no tās iegūšu?
– Tas ir pasākumu kopums, lai palīdzētu pārvarēt slimības psiholoģiskās un emocionālās sekas, veidotu kontaktus ar cilvēkiem, kuriem ir tāda pati diagnoze, sniegtu zināšanas gan par slimību, gan – kā stiprināt veselību. Nometne ilgst nedēļu, tas ir intensīvs darbs pašam ar sevi grupu (mākslas) terapijas nodarbībās, kur cilvēki speciālista vadībā mācās atpazīt un atbrīvot savas emocijas, atgūt ticību sev un dzīvei.

Vēža ārstēšana sekmīgāk vai mazāk sekmīgi iedarbojas uz pašu slimību, savukārt psihosociālā rehabilitācija palīdz ieraudzīt un izmantot savus iekšējos resursus, parāda ceļu, kuru ejot var būtiski uzlabot dzīves kvalitāti psihoemocionālajā ziņā.

– Ja kādreiz bijusi slikta pieredze ar šāda veida pasākumiem, varētu rasties šaubas, vai tik Spēka avots arī nav tāds formāls pasākums – atbrauc, noklausies, un viss pa vecam. Vai ar nedēļu pietiek?
– Programma ir intensīva. Un uz to ir jābrauc, lai nodarbībās strādātu, būtu klātesošs un iesaistītos terapijas procesā. Citādi tam nav jēgas. Speciālisti palīdzēs, ievirzīs, aicinās paskatīties uz situāciju no dažādām pozīcijām. Dos uzdevumus, bet risinājumi ir jāatrod katram savi.

Šajā laikā (programmas ilgums ir sešas dienas) cilvēks restartējas, katrs ar to saprotot kaut ko savu, ļoti individuālu.

Programmu Spēka avots veido trīs galvenie virzieni:

• Pirmais ir psihosociālā rehabilitācija un savstarpējais atbalsts. Tajā ir grupu terapijas un mākslas terapijas nodarbības, kuras vada sertificēti psihoterapeiti un mākslas terapeiti.  Iespēja katram saņemt individuālu psihoterapeita konsultāciju. Komunikācija ar citiem programmā iesaistītajiem pacientiem un iespēja apmainīties ar informāciju un piedzīvoto, iegūt citādākas pieredzes stāstu no cilvēkiem ar tādu pašu diagnozi. Šīs cilvēciskās saites parasti turpinās ilgi pēc programmas beigām, veidojot sirsnīgu draudzību. 
• Otrais – fiziskās aktivitātes. Dzīvība ir kustībā! Šobrīd pasaulē visprogresīvākā augstas intensitātes intervālu treniņa nodarbība 4×4, nūjošana, apzinātā vingrošana, fizioterapija aizņem apmēram trešo daļu programmas laika.
• Trešais virziens – informācija un zināšanas. Speciālistu lekcijas onkoloģijā, imunoloģijā, fitoterapijā, uztura zinātnē.

Katra programma ir unikāla, jo Spēka avota radīšanā un ieviešanā ir piedalījušies vairāk nekā 60 dažādu nozaru speciālisti. Atkarībā no specializācijas programmās piedalās onkologi ķīmijterapeiti, ķirurgi, hematologi, ginekologi, imunologi, farmaceiti un fitoterapeiti, fizioterapeiti, uztura speciālisti, citi speciālisti…

Piemēram, pāru programmā – tā ir programma, kurā piedalās dzīvesbiedri, – strādā psihoterapeits, kurš specializējies pāru attiecību jautājumos. Tajā pašā laikā, ja programma ir sievietēm pēc krūts vēža un onkoginekoloģiskām slimībām, tad svarīgi, lai programmā ar informāciju dalītos pieredzējis ārsts ginekologs; programmā cilvēkiem ar hematoloģiskām slimībām – ārsts hematologs. Dzīvības koka valdes priekšsēdētājas Gunitas Berķes nostādne šīs programmas īstenotājiem – allaž dot labāko iespējamo un ar pilnu atdevi.

– Kā cilvēki uzzina par šo iespēju pieteikties uz psihoemocionālas rehabilitācijas nometnēm? 
– Programma vienmēr sākas ar iepazīšanos. Sēžam plecu pie pleca aplī, un katrs dalībnieks mazliet pastāsta par sevi un par to, ko gaida no programmas. Vienmēr jautājam – kā uzzinājāt par programmu? Atšķirībā no pagājušā gada, kad kāds bija dzirdējis informāciju radio, kāds ieraudzījis plakātu slimnīcā, kādam likteņa biedrs bija ieteicis, šogad pārsvarā ir divas atbildes: «Man jau pirms gada ieteica pieteikties uz šo programmu ģimenes ārste…» Vai – «Man jūsu kontaktus iedeva ārstējošā dakterīte…»

Ir gandarījums par to, jo informācija beidzot atradusi īsto ceļu – ārsts pacientam.

Paldies visiem ārstiem, kas saviem pacientiem iesaka šo programmu. Un iesaka tāpēc, ka droši vien atsauksmes, kas atnāk atpakaļ pie ārstiem, ir pozitīvas. Jo ārsti parasti ir ļoti piesardzīgi, viņi var ieteikt tikai to, kam ir laba, ja tā drīkst sacīt, reputācija, un to, kas cilvēkiem patiešām ir noderīgi. Paši ārsti arī brauc uz nometnēm, lasa lekcijas, atbild uz jautājumiem. Tad cilvēki ar viņiem var izrunāties daudz tiešāk, precīzāk, nesteidzīgāk nekā ārsta kabinetā.

– Kur tas viss notiek, kādi ir sadzīves apstākļi?
– Kamēr nav tapis Dzīvības koka rehabilitācijas centrs Dignājā, tiek īrētas telpas netālu no Jelgavas – Līvbērzes pagasta viesu namā Upeslīči atpūtai, kas piemērots šai programmai. Tur ir pārsvarā divvietīgas istabiņas, kur nedēļu uzturēties, arī četrvietīgas, ir telpas nodarbībām.

– Uz cik programmām cilvēks drīkst pieteikties?
– Gadā – uz vienu.

– Vai jāgaida rindā? Cik cilvēku var saņemt psihosociālo rehabilitāciju?
– Programmas ir pieejamas. Šogad uz psihosociālo rehabilitāciju pieteikušies 583 cilvēki.

Līdz gada beigām vēl būs 20 nometnes gan sievietēm pēc krūts vēža un onkoginekoloģiskām slimībām, gan vairākas programmas dažāda vecuma cilvēkiem pēc saslimšanas ar vēzi.

Septembrī būs speciāla programma onkoloģiskajiem pacientiem pēc gremošanas sistēmas vēža, kā arī vēl viena programma cilvēkiem ar onkohematoloģisku slimību. Šogad ir arī divas pāru programmas, ar akcentu uz vīra un sievas attiecībām. Jo biedrībā Dzīvības koks ir veikti pētījumi, kā slimība ietekmē pāra attiecības.

– Vai var katru gadu izmantot šo vienu iespēju pabūt psihoemocionālās rehabilitācijas nometnē? Lai uzturētu sevi formā!
– Ir tā, ka cilvēkam jābūt invaliditātei, tātad pietiekami nopietnam darbaspēju zudumam. Tas ir viens kritērijs, lai atkārtoti pieteiktos kādā programmā. Otrs – vēzim piemīt īpašība atgriezties, un arī tas ir iemesls, kāpēc cilvēks varētu saņemt psihosociālo rehabilitāciju atkārtoti.

Bet nav tā, ka visi automātiski brauc uz nometni otrreiz. Jo nometnē principā iedrošina, kā dzīvot tālāk kvalitatīvu dzīvi, neraugoties uz šo diagnozi.  Cilvēks saņem zināšanas, un mājās viņš to visu var turpināt izmantot. Ja nenotiek kaut kas psihoemocionāl­s, kas tevi atmet atpakaļ un riktīgi izsit no sliedēm.

Psihosociālā rehabilitācija pati par sevi nav kosmētika dvēselei. Rehabilitācija ir tad, kad tu esi nonākusi krīzē, un tad meklē iespēju restartēties.

Un, kad tu dabū restartu, tev jau ir doti instrumenti, zināšanas, tu esi saņēmusi pirmo psihoemocionālo palīdzību.
Cilvēki pie mums nonāk gadu pēc saslimšanas, nonāk arī drusku ātrāk.

Mans uzskats, ka viņiem nometnē būtu jānonāk pēc iespējas ātrāk, uzreiz vai drīz pēc diagnozes uzzināšanas. Bet tad jau parasti sācies cits posms, viss koncentrējas ap ārstēšanu – operācija, ķīmijterapija, starošana… Taču nedēļu starp tām ķīmijterapijām var taču atrast.

Nevajag ļaut dvēselei, ja tā asiņo, asiņot baigi ilgi, vajag to brūci sakopt un sadziedēt. Tieši tam arī grupu terapija domāta.

Bet otra terapija, kas ir ne mazāk nozīmīga, ir līdzīgs līdzīgam. Cilvēks ar līdzīgu diagnozi satiek otru tādu, un visu, ko ārsts pat iedomāties nevar izstāstīt, tagad savstarpējā komunikācijā uzzina. Un neskaidru jautājumu ir daudz.

Viss cilvēkam, pirmoreiz saskaroties ar diagnozi vēzis un tā ārstēšanu, ir jauns. Viņš kā tāds kaķēns tiek iemests veļas mašīnas centrifūgā, tiek ielaists ūdens un nospiesta poga. Tā dēļ, kas ar tevi tur notiek – ķīmija, zāļu blakus iedarbība, kaut kādas neizprotamas medicīniskas manipulācijas –, tu patiešām jūties kā kaķēns centrifūgā. Un tad tu satiec otru tādu, kurš varbūt pirms mēneša vai gada no tās centrifūgas izkāpis, un tu to visu sāc mierīgi pārrunāt. «Kā tev bija? Vai tas normāli?» – «Normāli, man arī tā bija…» – «Vai tas pārgāja?» – «Jā, pārgāja. Bet pagāja laiks.»

Ir tūkstošiem šādu nezināmo, kas arī rada trauksmi. Jo vēža ārstēšana ir velnišķīgi sarežģīta un grūta – bet tā ir iespējama. Ir jāiet tam cauri, un ir ļoti labi, ja blakus ir līdzcilvēks, kuru tu esi iepazinis šādā Spēka avota programmā vai arī palātā.

Tie, kas iziet programmu, iekšēji nolīdzsvarojas. Viņiem programma palīdz vairs nedzīvot pagātnē, kur bija vēzis, kas mani drausmīgi nobaidīja, satricināja, izmeta no ierindas, un arī ne nākotnē – kas ar mani notiks, kas būs pēc mēneša, kas pēc gada, iedarbosies zāles vai neiedarbosies? Ja es zaudēšu darbu, kas izaudzinās manus bērnus? Tas ikdienas dzīvi pārvērš par elli.

Psihoterapijas programmā palīdz nokoncentrēties uz ŠODIENU. Šodien ir pirmdiena, es esmu te, es esmu dzīva.

Jā, man atkal būs jāiet uz ķīmijas vai kādu citu terapiju, bet šodien es daru to un to. Šodiena vairs nav vakardiena un vēl ne rītdiena. Vienkārši programma cilvēka psihi nostabilizē.

Dabiski, ka pēc mēneša sociums tevi atkal var sagriezt virpulī, taču gada garumā psihoemocionālo rehabilitāciju valsts diemžēl nevar nodrošināt. Ir jādara pašai. Un, ja tev ir iedoti instrumenti, ja programma palīdzējusi ieraudzīt savus iekšējos resursus, palīdzējusi ieraudzīt, ka tevī tomēr ir spēks nejusties kā upurim, nelaimīgajam, nožēlojamam, ka ar mani ir cauri, palīdzējusi novākt šīs nevajadzīgās prāta grabažas un atbrīvot spēku, kas katrā ir, tad vēzis vairs nav tas, kas tevi psihoemocionāli paralizē. Ar vēzi tu vari dzīvot pati uz savām kājām.

– Jūs arī savulaik esat piedalījusies kā paciente šādā nometnē…
– Tas bija, kad saslimu, 2009. gadā. Tieši mēnesi pēc operācijas nokļuvu otrajā Dzīvības koka programmā, ko toreiz organizēja vēl par ziedojumiem. Man pašai visvērtīgākais bija pirmais iepazīšanās aplis. Sēdējām kādas divdesmit sievietes, katra pēc kārtas dažos vārdos iepazīstināja ar sevi, un pašās apļa beigās sēdēja kāda sieviete, kura teica: «Zināt, ar mani tas notika pirms piecpadsmit gadiem.»

Es sēžu, tikko izsprukusi, kā pašai šķiet, nāvei no zobiem, un tagad viens cilvēks saka – ar viņu TAS noticis pirms 15 gadiem. Tobrīd man debesis atvērās! Ak Dievs, tas ir iespējams, dzīvot!

Jo skaidrs, ka pirmā doma, uzzinot diagnozi, man kā daudziem bija, ka es kaut kad miršu. Visai drīz.

Pagājušajā vasarā es vienā elpas vilcienā uzrakstīju blogu Es šodien esmu dzīva, to var izlasīt mājaslapā www.koladrafonds.lv. Vienkārši kā čūska nometu ādu, savu vēzi. Bet tas man ir prasījis deviņus gadus, lai diagnozi izmestu no galvas. Protams, arī tagad es zinu, ka vēzis var atgriezties, bet es vienkārši vairs uz to neieciklējos. Es esmu te, šodien, tagad. Mani tas vairs neskumdina – tāpēc, ka tā notika –, ne arī man ir bail no kaut kā.

– Vienkārši sapratāt, ka tāda ir dzīve. Ka tā ir dzīve.
– Jā. Un šis galīgi nav tas notikums, ar kuru man būtu vai nu baigi jālepojas, vai baigi uz to jāieciklējas. Piemēram, es tikko pabeidzu Sporta izglītības aģentūrā pusgadu ilgas mācības, lai varētu strādāt par fitnesa treneri, nūjošanas treneri, mācījos anatomiju, f­izioloģiju, medicīnu, un tagad esmu ļoti pārlaimīga no tā. Es uzskatu, ka šis manā dzīvē ir simtreiz lielāks notikums, ar kuru lepoties un priecāties, nekā tas, kā es ar vēzi tiku galā. Vai tiku? Bet tiku, ja jau vēl esmu dzīva.

Mana doma ir tāda: onkoloģisko saslimšanu nevajadzētu ne glorificēt, ne arī ignorēt, kaut kādā veidā nonivelējot līdz nebūtiskam sīkumam. Tā tomēr ir smaga slimība, kuru var ārstēt. Bet ne vienmēr izārstēt.

Arī tad, kad iestājas remisija, saslimšanas ēna (psiholoģiski) velkas līdzi, un ar terapijas radītajām blaknēm dažkārt nākas dzīvot visu atlikušo mūžu. Vai ar vēzi vajag sadzīvot? Jā – pieņemot, tā tas notika ar mani un tur neko nevar darīt. BET nepazemināt savu pašvērtējumu, neiestigt upura lomā, izvēlēties citu (pozitīvu) programmu dzīvei. Kā dzīvot pēc vēža? Gūt atbildi uz šo un citiem līdzīgiem jautājumiem tik tiešām palīdz Spēka avots. Bet galvenais tomēr ir – darbs pašai ar sevi, vēlme apzināties savus iekšējos resursus un izmantot tos savā labā. Savas veselības labā.

 Dzīvības Koka nometnes vēl šogad