Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Valsts pašlaik apmaksā trīs veselības pārbaudes: dzemdes kakla vēža skrīningu (ginekoloģiskā apskate, citoloģiskās uztriepes paņemšana un citoloģiskais izmeklējums); zarnu vēža skrīningu (slēpto asiņu izmeklējums fēcēs); krūts vēža skrīningu ar mamogrāfijas metodi. Bet problēma tāda, ka šo iespēju izmanto pārāk maz.
Sarunā piedalās:
- Dr. med. JĀNIS EGLĪTIS, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra galvenais speciālists onkoloģijā un Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs, Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors.
- Dr. MĀRIS RĒVALDS, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs.
- Dr. INGARS BURLAKS, ģimenes ārsts Rīgā, Veselības centru apvienībā.
- ANIJA PELŪDE, žurnāla IEVAS Veselība galvenā redaktore.
Anija Pelūde: – Vispirms paldies, ka atsaucāties sadarboties šajā izdevniecības Žurnāls Santa rīkotajā akcijā. Mūs tāpat kā jūs satrauc fakts, ka Latvijā vēzi joprojām daudziem atklāj ielaistā stadijā. Tāpēc vēlamies aktualizēt skrīningu tēmu. Piedāvājām arī Veselības ministrijai iesaistīties projektā… Tā nesaskatīja vajadzību. Arguments, kāpēc daudzas sievietes neapmeklē krūts un dzemdes kakla vēža skrīningu, esot ierēdnieciskā valoda, kādā uzrakstīta uzaicinājuma vēstule, kuru viņām nosūta pa pastu. Jau esot plānots vēstules toni padarīt cilvēcīgāku, draudzīgāku…
Jānis Eglītis: – Vēstules tonis un krāsa – drukā kaut uz rozā papīra – problēmu neatrisinās. Svarīgākais ir sabiedrības izglītošana. Un jābūt struktūrām, kas ar skrīningu nodarbojas regulāri diendienā un kurām ir jāsasniedz arī rezultāts. Bet tam jāatrod finansējums.
– Kāda šobrīd ir situācija ar vēža skrīningiem Latvijā un ko vajadzētu darīt, lai būtu labāk?
Jānis Eglītis: – 2009. gadā mēs uzsākām krūts vēža skrīningu, tātad tas notiek jau vienpadsmit gadus… Ierēdņiem ir ārkārtīgi ērti no tribīnes teikt: «Šodien valstiski tiek organizēti jau trīs vēža skrīningi tādām un tādām vēža lokalizācijām, iedzīvotājiem tādā un tādā vecumā…» Viss skan ļoti jauki. Bet, ja šajā tematā iedziļinās – ko izmeklē, kāda ir šo skrīningu kvalitāte, kāda ir aptvere, cilvēku atsaucība, tad tas ir pavisam cits stāsts. Ja Eiropā kādam kolēģim pasaku, ko esam sasnieguši, daudzi brīnās: «Tad kādēļ to vispār darīt?!» Jo rezultātu principā nav! Arī, cik ekspertīžu noticis no malas, kaut vai par krūts vēža vai kolorektālā jeb zarnu vēža skrīningiem, eksperti jau ir pateikuši secinājumu – «Vai nu skrīningu organizējiet, kā vajag, vai pārtrauciet to māžošanos!»
Es domāju, ka pašos pamatos problēma ir organizatoriskajā struktūrā. Ja paskatāmies uz Nīderlandi vai Slovēniju, vai citām Eiropas valstīm, kur vēža skrīningiem patiešām ir liela atdeve, tajās tomēr ir atbildīgā iestāde, kas ne tikai izsūta iedzīvotājiem uzaicinājuma vēstules ierasties uz skrīningu, bet arī rūpējas, lai cilvēki tās saņemtu, lai viņus sazvanītu, mutiski uzaicinātu, lai tiktu piedāvāts izmeklēties. Vēl es domāju, ka šī pakalpojuma sniedzēju skaists, ja runājam par mamogrāfiju – proti, par krūts vēža skrīningu –, ir būtiski jāsamazina, lai nodrošinātu izmeklējuma kvalitāti. Tāpat dzemdes kakla skrīningam jāsamazina laboratoriju skaits, kas interpretē paņemtās onkocitoloģiskās iztriepes. Jo ir vajadzīga pieredze un specializētas zināšanas, lai kaut ko nelāgu pamanītu. Arī zarnu vēža skrīninga programmā, es domāju, ir vajadzīga viena vai divas laboratorijas, kas veic šos slēpto asiņu izmeklējumus fēcēs, un viss.
– Bet principā skrīningi ir vajadzīgi?
Jānis Eglītis: – Pasaules pieredze rāda, ka kvalitatīviem skrīningiem ir nozīme. Piemēram, Korejā un Japānā notiek endoskopiskais vēža skrīnings kuņģim un barības vadam. Tur 60 procentiem pacientu šie ļaundabīgie audzēji tiek atklāti nulles stadijā, kad nav jāņem ārā orgāni, – vienkārši veic gļotādas ekscīziju, un viss. Tas tikai pierāda vienu – korejiešiem un japāņiem ir problēma, viņi to mērķtiecīgi risina un arī sasniedz labu rezultātu.
Protams, ir valstis, kur skrīningi vairs nav aktuāli, jo sabiedrības apziņas līmenis ir citā pakāpē – visi zina, ka veselība ir viņu lielākais kapitāls un regulāri to pārbauda.
– Kur tad tā ir?!
Jānis Eglītis: – Skandināvijas valstis jau apšauba, vai dzemdes kakla vēža skrīnings vajadzīgs, jo principā tur vairs nav saslimstības ar šo ļaundabīgo audzēju. Pirmkārt, tas panākts, vakcinējoties pret cilvēka papilomas vīrusu, kurš izraisa dzemdes kakla vēzi. Turklāt tagad pasaulē veiksmīgi lieto jauno deviņvērtīgo vakcīnu, kura pasargā ne vien no dzemdes kakla vēža, bet arī no citām ļaundabīgām un labdabīgām šī vīrusa izraisītām slimībām – maksts, vulvas, anālā kanāla, dzemdes galvas un kakla vēžiem, dzimumorgānu kārpām, elpceļu papilomatozes. Vakcīna beidzot pieejama arī Latvijā. Meitenes šogad to var saņemt bez maksas ģimenes ārstu praksēs līdz pat 18. dzimšanas dienai. Savukārt Šveicē notika aprēķini par mamogrāfijas skrīningu, un viņi arī tam vairs nesaskata pienesumu, jo sabiedrība kļuvusi tik apzinīga, ka sievietes pašas zina – krūtis regulāri jāpārbauda, jāizmeklē.
Ingars Burlaks: – Skrīninga aptveres procentam jābūt 85 procentiem, lai šī ideja vispār strādātu.
Jānis Eglītis: – Dzemdes kakla un krūts vēža skrīningam pietiek, sākot jau no 70 procentiem, zarnu vēža skrīningam būtu jāsasniedz 50 procentu aptvere. Mums pagājušajā gadā augstākais aptveres rādītājs bija krūts vēža skrīningam – ap 40 procentiem. Tādu rādītāju vajadzēja sasniegt divos gados, bet ir pagājuši vienpadsmit!
Māris Rēvalds: – Nesen runāju ar profesoru Arvīdu Irmeju, Stradiņa slimnīcas Krūts slimību centra vadītāju, un viņš sacīja, ka mums ir diezgan labi dzīvildzes radītāji pēc operācijām, kuras tiek laikus veiktas.
Jānis Eglītis: – Mēs, onkologi, to redzam ikdienā, ka sievietes, kas ierodas ar skrīningā konstatētu krūts audzēju līdz centimetram – tā jau ir gandrīz vai garantijas vēstule ļoti lielām cerībām uz labu rezultātu.
Pozitīvo piemēru ir katru nedēļu! Kundzes ar 4–5, ar 7–8 milimetru veidojumu krūtīs – tie ir veiksmes stāsti. Viņām nebūs vajadzīga ķīmijterapija, staru terapija – pacientes iziet ķirurģiskās ārstēšanas etapu un ir veselas.
Par dzemdes kakla un zarnu vēzi… Ja cilvēki izmantotu šos abus skrīningus un ja skrīningi būtu kvalitatīvi, mums vispār nebūtu ielaisto gadījumu. Arī principā šīs lokalizācijas vēžu būtu mazāk. Tagad Latvijā ik gadu dzemdes kakla vēzi atklāj 300 sievietēm. Salīdzinot ar citiem vēžiem, tas nav daudz. Bet sāpīgi, ka katru nedēļu Onkoloģijas centrā kāda jauna sieviete saņem staru terapiju, jo viņai ir dzemdes kakla vēzis trešajā vai ceturtajā stadijā, kad to vairs nav iespējams izoperēt. Arī 70 procentiem pacientu ar zarnu vēzi tas ir jau ceturtajā stadijā, un tas nozīmē, ka ir vairākas sarežģītas operācijas, ķīmijterapija, staru terapija, ārstēšanās ilgtermiņā un bez garantijas par labu rezultātu. Taču, ja šie cilvēki būtu regulāri veikuši zarnu vēža skrīningu, es domāju, ka liela daļa līdz vēzim nemaz nenonāktu – tiktu likvidēti atrastie polipi zarnās, un vēža nebūtu.
– Tātad medicīna ar šo problēmu var tikt galā, ārsti arī, tikai vajag laikus (!) uzsākt ārstēšanu.
Jānis Eglītis: – Laikus vajag atklāt. Eiropas Parlaments ir izvirzījis uzdevumu līdz 2030. gadam panākt, lai 70 procenti onkoloģisko pacientu dzīvotu vismaz desmit gadus. Kāds ir Latvijas radītājs pašlaik? Piecu gadu dzīvildze vidēji nav pat 60 procentiem. Un viens no iemesliem ir audzēja diagnosticēšana vēlā stadijā, nevis nulles vai pirmajā.
– Vai ģimenes ārstiem būtu jāmudina iet uz skrīningiem?
Ingars Burlaks: – Mēs jau to darām! Bet ir jālauž stereotipi pacientu apziņā, jāizglīto. Daudzas sievietes pašas sev iztausta krūtis, vismaz starp manām pacientēm retā saka: «Nē, es nekad to nedaru.» Bet pirmais stereotips ir tāds: «Kam man, dakter, mamogrāfija, ja, taustot paduses un krūtis, es nekādu bumbuli nejūtu?!» To man teikušas pat pacientes, kuras ir ārstes.
Otrs stereotips ir pārgalvība, doma, ka «man nekas slikts nenotiks». Arī ļoti izplatīts variants. «Kam man izmeklēties?! Man taču vēža nebūs!» ir frāze, kuru mēs, ģimenes ārsti, dzirdam. Atmiņā palicis vakars, kad es kādai savai pacientei rokās iedevu izdrukātu uzaicinājuma vēstuli un sacīju, ka jāpierakstās uz mamogrāfiju. Viņa to neizdarīja. Pēc gada sieviete pati sev sataustīja limfmezglus padusē – krūts vēzis jau trešajā stadijā. Un inteliģenta sieviete.
Iedot rokās uzaicinājumu uz skrīningu un pateikt: «Tālākais ir jūsu atbildība…» – tas nestrādā. Kā mēs tagad darām? Ne tikai iedodam uzaicinājuma vēstuli, bet māsiņa paņem pacienti aiz rokas, aizved uz mamogrāfijas kabinetu un viņu pieraksta uz izmeklējumu konkrētā datumā. Tā tomēr ir zināma garantija, ka sieviete pārbaudīsies. Bet pat tad mūsu ģimenes ārsta praksē skrīninga aptvere ir tikai ap 60 procentiem. Arī ģimenes ārstu kongresos mēs dzirdam, ka lauku kolēģes, kurām izpildīti visi Veselības ministrijas noteiktie darba kvalitātes radītāji, tai skaitā arī maksimāli veiktas skrīninga mamogrāfijas, pašas ved pacientes izmeklēties. No Kārķu pagasta uz Valku, kad tur atbrauc mobilais mamogrāfs. Un paldies Dievam, ka mamogrāfs aizbrauc uz turieni! Tad ir rezultāts – ar tiem resursiem, kuri pašlaik mums ir pieejami.
– Tātad mobilie mamogrāfi ir ļoti vajadzīgi!
Māris Rēvalds: – Stāsta, ka privātās medicīnas iestādes izlasot rozīnes no veselības aprūpes sistēmas… Šajā gadījumā viss ir pilnīgi otrādi! Krūts vēža profilakse – tā jau vēsturiski ir Veselības centra 4 misija. Mēs esam pirmie – kopš 2009. gada – uzņēmušies nodarboties ar mobilo mamogrāfiju, kad braukājam ar īpaši pielāgotu automašīnu – mobilās digitālās mamogrāfijas kabinetu uz riteņiem – pa visiem Latvijas reģioniem. Mēs pirmie valstī pirms desmit gadiem ieviesām vienu no pasaulē progresīvākajām krūšu izmeklēšanas tehnoloģijām: digitālās mamogrāfijas iekārtu ar tomosintēzes iespēju, kas tolaik maksāja ellīgi dārgi un kas šogad beidzot ir arī abās universitātes slimnīcās. Mamogrāfija ar tomosintēzi ir ievērojami precīzāka, var vēl agrīnāk atklāt izmaiņas un iespējamo patoloģiju… Tā kā, no viena puses, misija, bet – diezgan grūta misija. Proti, Nacionālā veselības dienesta pakalpojumu tarifos šis izmeklējuma veids netiek pienācīgi novērtēts pat standarta versijā – standarta digitālā mamogrāfija ar to naudu, kuru mums par skrīninga pakalpojuma sniegšanu piešķir valsts, īsti nevar atmaksāties. Tāpēc vairākas reģionālās slimnīcas, piemēram, Jēkabpilī, kas skrupulozi rēķina, ir pieņēmušas lēmumu, ka skrīninga mamogrāfijas vairs neveiks.
Mēs izlūdzāmies, lai kaut mazliet piemet naudiņu mobilajai mamogrāfijai. Bet es vēlreiz, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka tas ir briesmīgs ekonomiskais zāģis. To pašu apliecina arī Andersona kungs, Medicīnas centra ARS vadītājs, kurš pēc mums ieviesa mamogrāfiju ar tomosintēzi, jo tomosintēzes sadaļu valsts joprojām neapmaksā.
Jānis Eglītis: – Arī Austrumu slimnīcā šis krūts audzēju izmeklējums vēl nenotiek, lai gan aparatūra iegādāta pērnā gada rudenī – NVD vēl joprojām nevar apstiprināt atbilstošu tarifu.
Māris Rēvalds: – Tas gan ir šausmīgi. Novēlu, lai jums izdodas izcīnīt tarifus un lai tomosintēzi sievietēm varētu veikt par valsts naudu. Universitātes slimnīcām ir lielāka jauda, lielākas autoritātes, kuras kādreiz spēj arī ierēdņus vest pie prāta. Mēs, privātās medicīnas iestādes, tur varam lūgties, skaidrot, cik ilgi gribam, mūs šajos jautājumos klaji ignorē. Privātās medicīnas iestādes joprojām tiek uzskatītas par tautas ienaidniekiem, un šī ekonomiskā puse ļoti traucē darboties.
Taču nav arī tā, ka nekas nenotiek! Šobrīd, cik man zināms, Veselības ministrija iniciējusi darba grupu par augsto tehnoloģiju struktūrplānu valstī. Runa ir par tādiem izmeklējumu veidiem kā magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija, angiogrāfija un mamogrāfija. Acīmredzot ir pienācis patiesības mirklis, kad vajadzētu nonākt pie kopēja secinājuma, kā turpmāk organizēt mamogrāfisko skrīningu valstī. Cik esmu vērojis, pagaidām te ir visai polāri viedokļi. Tātad viens margināls viedoklis ir tāds, ka katrā pagastā vajag taisīt mamogrāfiju, daudz nedomājot par kvalitāti. Otrs marginālais viedoklis – ka mamogrāfijas jāveic tikai universitātes slimnīcās, un viss, jo tur it kā esot ļoti augsta kvalitāte. Man liekas, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, jo skrīnings pēc būtības paredz iedzīvotājiem pietuvināt pakalpojumu un cerēt, ka visi sakāps transporta līdzekļos un dosies uz abām universitātes slimnīcām, mēs arī īsti nevaram. Mana versija ir tāda, ka jābūt kontrolētai kvalitātei. Universitātes speciālistiem vajadzētu uzņemties metodisko vadību, izveidot pie sevi ekselences centrus, kur viena no funkcijām ir ne tikai darboties pašiem augstā profesionālā līmenī, bet izglītot pārējos radiologus un kaut kādā veidā piespiest viņus ievērot noteiktus izmeklēšanas standartus, lai viss notiktu kvalitatīvi. Šodien ļoti pietrūkst šī profesionālā atbalsta. Manuprāt, vajadzētu panākt to, ka skrīnējošās vienības – gan stacionārās, gan mobilās – Latvijā būtu izvietotas saprātīgā daudzumā, sabalansējot ar iedzīvotāju skaitu un balstoties uz vidējiem Eiropas normatīviem. Iemācīt perifērijā un arī mobilajā versijā noskrīnēt tik labi, lai atradne būtu kvalitatīva un pacienti ar šīm atradnēm nonāktu tajās vietās, kur viņiem var sniegt ātru un kvalificētu palīdzību. Tas būtu tas, kas vajadzīgs.
Jānis Eglītis: – Par izglītību es pilnībā piekrītu. Mācīšanās noteikti ir viens no veiksmīga vēža skrīninga procesa elementiem, lai paaugstinātos izmeklējumu kvalitāte un varētu atklāt maza izmēra vēžus. Pagājušajā gadā bija unikāla situācija, kad Veselības ministrija atrada finansējumu no Eiropas struktūrfonda līdzekļiem, tika uzaicināts lektors, organizēti kursi, kuros piedalījās gan radiologi, gan ķirurgi, gan radiogrāferi. Tas bija pirmais šāds pasākums desmit gadu laikā, jo viss pārējais – stažēšanās kursi, uz kuriem radiologi brauc mācīties, lielākoties bija aparatūras kompānijas sponsorēti vai speciālisti to darīja par saviem privātajiem līdzekļiem. Par to, ka universitātes slimnīcām – Stradiņiem un Austrumu slimnīcai – vajadzētu uzņemties metodisko vadību, tāds ir arī mūsu, onkologu, uzskats. Bet, protams, tam ir vajadzīgi līdzekļi, lai speciālistus tiešām varētu deleģēt veikt šo izglītības darbu, jo pašreiz, strādājot praktisku ārsta darbu, tu vari nopelnīt daudz vairāk nekā kaut ko vadot vai mācot, un liela daļa cilvēku, kuri varētu būt arī ļoti labi pedagogi, zināmā mērā no tā izvairās, jo neredz šīm pasākumam nekādu finansiālo segumu. Idejas vārdā var kaut kādu laiku kaut ko darīt, bet ātrāk vai vēlāk entuziasms pāriet.
Ingars Burlaks: – Vēl viena būtiska lieta… Uzaicinājuma vēstules uz krūts vēža skrīningu NVD sūta sievietēm līdz 69 gadu vecumam. Bet dzīve pēc tam neapstājas un diezgan augsta saslimšanas līkne saglabājas arī līdz 80 gadiem!
Jānis Eglītis: – Krūts vēzi apmēram trešajai daļai pacienšu atklāj pēc 70 gadu vecuma – tad, kad Latvijā beidzas skrīninga programma.
– Tur ir gaidāmas kādas pārmaiņas?
Jānis Eglītis: – Cik zinu, nē, nav. Un domāju, ka, visticamāk, arī nebūs. Lai skrīninga ilgumu pagarinātu, tam atkal vajag naudu. Pašlaik pēc vadlīnijām optimālā vecuma grupa skrīningam skaitās no 50 līdz 70 gadu vecumam. Taču ģimenes ārstam ir tiesības sievieti, kurai ir 70 un vairāk gadu, nosūtīt uz mamogrāfijas izmeklējumu par valsts naudu.
Ingars Burlaks: – Ir tiesības, un mēs to arī darām. Bet tur ir atkal finansiālas problēmas, jo vismaz Veselības centra apvienības poliklīnikās, kā arī citās iestādēs mamogrāfijas kvotas, ko piedāvā par valsts naudu, ātri beidzas un sievietei jāizmeklējas par savu naudu. Tas pirmkārt. Otrkārt, psiholoģija. Skrīninga programmas pagarināšana sievietei kalpotu par motivējošo faktoru pārbaudīties. Kā pacientes uztver pašreizējo situāciju? «Ja ir valsts organizēts skrīnings, tātad valsts par mani domā. Ja valsts mani pēc 69 gadu vecuma sasniegšanas uz krūts vēža skrīningu vairs nesūta, dakter, droši vien tas vairs nav vajadzīgs…» Līdzīgi notiek ar dzemdes kakla vēža skrīningu, ginekologa apmeklējumu radītāji ir vēl sliktāki. Beidzoties dzimumdzīvei vai reproduktīvajam vecumam, sievietes ļoti bieži saka: «Kāpēc man būtu jāiet pie ginekologa?! Man vīrs, dakter, miris pirms divdesmit gadiem…» – sievietei ir sešdesmit pieci gadi. Un otrs arguments: «Dakter, ja valsts nesūta mani pārbaudīties pie ginekologa, vai tad tas ir vajadzīgs?!» Psiholoģiski tā diemžēl sanāk.
– Kāda izeja? Pagarināt vecumu, kad piedāvā skrīningu?
Jānis Eglītis: – Ne tikai pagarināšana, bet arī izglītošana vajadzīga. Pirms gadiem septiņiem vai astoņiem notika pētījums, kad mēs skatījāmies krūts vēža ielaistības cēloņus Austrumeiropā, un tur ļoti būtiskā pozīcijā ierindojās izglītības līmenis. Jo tas augstāks, jo cilvēks atbildīgāks par savu veselību. Ja izglītības līmenis bija zemāks, dominēja uzskats, ka «vēzis mani neskars» vai – «ja man vēzis būs, to tāpat izārstēt nevar». Tas bija viens no iemesliem, kāpēc nevēršas pēc palīdzības, neizmanto skrīninga iespējas, sievietes neveic mamogrāfiju. Svarīgs moments ir arī vieta, kur cilvēks dzīvo, – vai tā ir lielpilsēta vai mazs ciems. Es domāju, ka līdzīga situācija varētu būt arī Latvijā un ne tikai ielaistu krūts vēža gadījumos, bet tas attiecas arī uz dzemdes kakla vēzi un, ļoti iespējams, arī uz zarnu vēzi.
Sabiedrības izglītošanai ir ļoti liela nozīme, un te, manuprāt, vajadzētu sākt ar vidusskolēniem. Ar tiem, kas grib dzirdēt, kas grib dzīvot savu dzīvi veselīgu, ilgu un laimīgu. Varbūt tas skan pesimistiski vai pārāk skarbi, taču man šķiet, ka vienu daļu sabiedrības mēs vairs nepārmācīsim un neizglītosim.
– Tātad jāvēršas pie jaunās paaudzes, kas var mudināt savas savam mammas, vīramātes, omes atsaukties uz aicinājumu veikt vēža skrīningu? Es pat zinu tādus gadījumus, kur vedekla ir savu vīramāti iesēdinājusi mašīnā un aizvedusi pie ginekologa, pie kura viņa nav bijusi, kā jūs sacījāt, kopš brīža, kad beidzās mēnešreizes.
Ingars Burlaks: – Vēl ir zarnu vēža skrīnings, kas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem… Te man jāteic, ka sievietes principā ir apzinīgākas par vīriešiem. Ja pacienti ir divi pensionāri un abi lieto zāles, tad saprotams, ka tā ir sieva, kura noliek vīram priekšā tabletes, kuras viņam šodien jāiedzer. Līdzīgi ar zarnu skrīningu. Ja mēs slēpto asiņu testu fēcēs dodam aizpildīt sievietei, viņa vienmēr sacīs; «Dakter, tad pie reizes iedodiet arī manam vīram…», bet, ja vīrietim iedosi testu, viņš nekad to nepalūgs arī savai sievai. Tāpēc, uz ko ir jāiedarbojas ar informāciju? Tie ir jauni cilvēki un sievietes, kuras mūs, vīriešus, izglābs!
– Zinot, ka skrīningu organizēšanā tuvākajā laikā nekas nemainīsies, ko jūs ieteiktu Latvijas cilvēkiem – pēc principa šeit un tagad?
Jānis Eglītis: – Veselība ir katra kapitāls, un par to ir jādomā. Tie, kas grib to darīt vai kas analizē situāciju, saprot lietas būtību un jau veic skrīninga izmeklējumus, bet mēs arī redzam, ka ir trešā daļa sabiedrības, līdz kurai nespējam nekādi aizklauvēties. Jautājums – kā lai mēs līdz viņiem tiekam?
Māris Rēvalds:
– Neaiziet uz mamogrāfisko skrīningu – tā ir neizmantota iespēja dzīvot.
Un paldies izdevniecībai Žurnāls Santa par atbalsta kampaņu šādā ļoti svarīgā jautājumā. Krūts vēzis joprojām ir izplatītāko vēžu topa piecniekā, Latvijā ik gadu atklāj 1100 jaunu gadījumu.
Ingars Burlaks: – Pievienojos – veselība patiešām ir mūsu kapitāls, un izmantojiet kaut vai tās nelielās iespējas to saglabāt, kādas piedāvā vēža skrīnings.
