Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Velosipēds kā ikdienas pārvietošanās līdzekli – tā vietā, lai spiestos sabiedriskajā transportā vai brauktu ar personisko auto, – to jau daudzi atzinuši par labu esam. Droši vien riteņbraucēju kļuvis vēl vairāk tieši kovida dēļ, jo tā varēja un var izvairīties no liekas burzīšanās tramvajā vai trolejbusā kopā ar citiem pasažieriem – kas lai zina, kurš no viņiem ir inficējies!
Taču – ko labu vai ne tik labu par braukšanu ar riteni var pateikt dakteri, kuri paši izmanto šo transportlīdzekli? Kā braukt, lai nekaitētu veselībai? Un – vai man tas vispār der?
Mans ieguvums – rūdījums un draugi uz mūžu
ANDA NULLE
- Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste.
- Ģimenes ārste.
- Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari valdes priekšsēdētāja.
- Ar velosipēdu regulāri brauc no mājām Priedainē uz darbu Vaivaros; ceļa garums – ap 20 km.
- Braukšana nostiprina visa ķermeņa muskulatūru, ne tikai dibenu, augšstilbus un apakšstilbus, kas meitenēm ir sevišķi svarīgi. Tvirtāki kļūst arī vēdera un muguras muskuļi, skaisti uztrenējas pleci un rokas.
- Uz riteņa ir grūti sēdēt šķībi – tā ir fiziskā aktivitāte, kas trenē muskuļus simetriski.
- Velobraukšana nāk par labu sirdij un plaušām – ja regulāri brauc, vairs nav jāiet uz trenažieru zāli.
- Tas ir locītavām ļoti draudzīgs un saudzīgs sporta veids, tāpēc ar to ieteicams nodarboties, ja ir liekais svars, turpretī uzsākt skriet lielām dāmām gan neiesaku! Riteņbraukšanā nav arī strauju kustību uz sāniem – kā, piemēram, tenisā, kas locītavām ļoti nepatīk. Ne velti velotrenažieri izmantojam pacientu rehabilitācijā pēc locītavu traumām!
- Jābrauc ar riteni, kas pielāgots tavam augumam: tam jābūt pareizi noregulētai stūrei un sēdeklim, lai tu nebūtu par augstu (tā, ka jāzvārojas uz sāniem) vai par zemu (tā, ka nemaz neizmanto visu kāju spēku, lai mītu pedāļus).
- Ir atšķirība, vai brauc sportiski vai vienkārši pārvietojies pa pilsētu. Pirmajā variantā svarīga ir aerodinamika. Ja stūre būs zemāk un tu – vairāk saliekusies uz priekšu, varēsi pabraukt ātrāk. Ja nav steigas un gribi braukt mierīgi, skaisti, kleitā un ar groziņu, vari sēdēt arī kā krēslā.
- Ja brauc sportiski, sēdeklis nav tik svarīgs, jo uz tā tikpat kā neapsēžas – tikai drusciņ atbalstās, bet braukšanai pa pilsētu labāks ir ērts, plats un mīksts sēdeklis. Tas nenoberž pēcpusi un ir saudzīgāks arī mugurai. Ja esi nopirkusi riteni ar šauru un cietu sēdekli, to iespējams nomainīt!
- Liec galvā ķiveri un brauc pa veloceliņu, ja tas iespējams. Diemžēl velobraukšanas kultūra pie mums vēl nav sevišķi attīstīta – pa veloceliņiem pārvietojas ne tikai velobraucēji, bet arī gājēji, māmiņas ar bērnu ratiņiem… Veloceļu kvalitāte arī daudzviet ir bēdīga, tāpēc brauc uzmanīgi!
- Ja brauc lielākus attālumus, neaizmirsti paņemt līdzi ūdens pudeli. Ir riteņi, kuriem paredzēta speciāla vieta pudeles iestiprināšanai – tā, lai braucot to viegli paņemt, padzerties un tad atlikt vietā.
- Piemērotākā soma braucot ir mugursoma, bet mantas vari salikt arī groziņā, ja tev tāds ir. Vissliktākais, kas var būt, ir braukšana ar kulīti uz pleca vai vienā rokā, vai uzkabinātu uz stūres. Tās nozīmē tikai vienu: agri vai vēlu kritīsi.
- Labākajā gadījumā krītot tikai sasitīsies vai dabūsi kādu nobrāzumu, bet sliktākajā… Briesmīgi ir kritieni uz priekšu, pāri stūrei, ko mediķu žargonā saucam par galvas stāju. Tā var gūt ļoti smagas galvas traumas, un šādus pacientus redzu arī rehabilitācijā pie mums, Vaivaros. Šie neveiksminieki reizēm tikai aizbraukuši uz veikalu pēc aliņa, tāpēc lieku reizi atgādināšu, ka arī ar velosipēdu, tieši tāpat kā ar citiem transportlīdzekļiem, nedrīkst braukt reibumā. Ja to neievēro, viena lieta ir traumu risks, bet tā vari arī palikt bez tiesībām!
- Nebrauc tuvu garām automašīnām! Braucoša mašīna var tevi aizķert, bet no stāvošas kāds var sadomāt izkāpt, tieši tev priekšā atverot durvis. Iznākums grūti paredzams, bet noteikti sāpīgs.
- Traumatologs ortopēds Vidzemes slimnīcas Traumatoloģijas nodaļā.
- Ārsts savā traumatologa ortopēda privātpraksē.
- Ar velosipēdu regulāri brauc uz darbu un mājās. Vienā virzienā 5,5 km.
- Tā es saņemu savu devu svaiga gaisa, esmu ārā. Par fizisko pusi gan nezinu, vai ar riteņbraukšanu man pietiek – droši vien tur vajadzētu vēl kaut ko, lai gan savos 48 gados jūtos labi un esmu vesels. Apsveru iespēju velobraukšanas vietā uz darbu iet kājām – tā būtu aptuveni stunda ceļā un svaigā gaisā.
- Arī saviem pacientiem, kuriem ir problēmas ar ceļa locītavām vai gūžām, iesaku braukt ar velosipēdu. No tā ir divi lieli ieguvumi:
- var viegli un ātri pārvietoties, jo uz šīm locītavām nav tāda svara kā ejot kājām;
- iznāk izkustēties, izvingrināt ķermeni, jo, braucot ar riteni, darbojas daudzi muskuļi.
- Nebaidies, ko citi par tevi domās vai teiks! Ja saproti, ka tev patīk braukt, dari to! Nav svarīgi, kā uz priekšu tiek citi – katram taču savs ceļš.
- Neuztraucies, ka nesanāk pabraukt ļoti ātri. Brauc lēnām! Tieši ātruma dēļ rodas lielākās problēmas – smagākās traumas, kaut ko nepamani un nepaspēj reaģēt. Ieplāno laiku, lai nav jātriecas.
- Tā ir, ka, krītot no velosipēda, var dabūt nejaukas traumas: atslēgas kaula lūzumu, plaukstas pamatnes lūzumu – pat abām rokām. Tomēr tad cēlonis lielākoties ir nejaušība, nelaimīgs gadījums. Var nokrist, arī kājām ejot, un avārija var notikt, arī braucot ar auto. Ciktāl tas atkarīgs no tevis pašas, brauc tā, lai sevi pasargātu: liec galvā ķiveri, esi piesardzīga, nesteidzies!
- Ritenim jābūt tehniski veselam, lai kāda ķibele pēkšņi nenotiek tā tehniskā stāvokļa dēļ.
- Galvā – ķivere! Noteikumos nav minēts, ka pieaugušajiem tā ir obligāta, tomēr es uzskatu – vajag. Varbūt pati brauksi lēni un prātīgi, taču satiksmē vari sastapt kādu mazāk uzmanīgu vai paviršu braucēju, kura dēļ gadīsies kritiens. Ķivere pasargās ļoti svarīgu ķermeņa daļu – galvu, tavu vadības centru.
- Rokās – cimdi! Braucot tu ne vien turies pie stūres, bet arī balsties uz tās. Lai mazinātu triecienu, velc rokās speciālos, ar gelu pildītos riteņbraucēju cimdus. Tādus var nopirkt sporta preču veikalos vai specializētajos veloveikalos. Ar cimdiem arī vieglāk noturēt velosipēdu nesot, ja priekšā kādi pakāpieni vai cits šķērslis, kuru nevar apbraukt, bet pāri jātiek.
- Ievēro satiksmes noteikumus! Atceries, ka satiksme pie mums ir pa labo pusi, ka gājējiem uz ietves ir priekšroka, ka tavam velosipēdam jābūt labi pamanāmam tumsā utt. Ja noteikumi piemirsušies, atkārto!
- Novieto pēdas priekšgalu pedāļa centrā.
- Minoties centies turēt abus ceļus paralēli velosipēda rāmim.
- Lai absorbētu dažādu šķēršļu izraisītos triecienus, turi elkoņus mazliet ieliektus.
«Mani agrākie komandas biedri pagājušajā gadā atjaunoja Smiltenes kausa leģendu braucienu, sameklēja mani un uzaicināja piedalīties. Par godu tam pašuva tieši tādus pašus formas tērpus, kādi mums kādreiz bija kā Smiltenes izlasei – no gublāna, plānas vilniņas. Toreiz tos šuva Smiltenes sadzīves pakalpojumu kombināts, un tērps, kas man tagad mugurā, neatšķiras ne par matu.»
Manas attiecības ar velobraukšanu
Ar riteni iemācījos braukt, šķiet, jau bērnībā. Tā kā tolaik dzīvoju Smiltenē, divpadsmit gadu vecumā sāku trenēties riteņbraukšanā pie leģendārā trenera Jāņa Akmentiņa, kurš nu jau diemžēl viņā saulē. Biju Latvijas PSR sporta meistare! Trenējos arī pie Hildas Andersones – šo izcilo treneru vārdi sporta pasaules pazinēju ausīm nav tukša skaņa.
Kad pabeidzu vidusskolu un iestājos Tartu Universitātē, lai studētu medicīnu, uzreiz nevarēju atrast savu komandu, bet, kad atradu, biju tik laimīga! Par manu treneri kļuva Haralds Osjamets. Manas kursabiedres smējās – es esot pilnīgi pārvērtusies, un tā vien šķitis, ka medicīnas studijas man nerūp tik ļoti kā velobraukšana. Tajā laikā biju Igaunijas izlasē – bija dīvaini, ka sacensībās nācās mēroties spēkiem ar saviem agrākajiem Latvijas komandas biedriem.
Bet kopmītņu istabiņā, kur šaurībā mitinājāmies četratā, turēju nevis vienu, bet divus velosipēdus: vienu – šosejai, otru – krosam. Viens bija zem gultas, bet otrs – tai līdzās.
Paldies istabiņas biedrēm, kuras to piecieta!
Trenējāmies cauru gadu – arī ziemā, lielā salā, sniegā. Lai kājas nesaltu, pēdas pirms apaušanas tinām vecās avīzēs, bet puiši teica, ka avīzes liekot arī biksēs, lai neapsaldētu kādu svarīgu orgānu. Protams, bijuši kritieni un nobrāzumi, bet riteņbraukšanas treniņi man devuši milzīgu rūdījumu un draugus uz mūžu. Pēc studijām gan tik intensīvi vairs nesportoju, taču, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mecenāts Kristaps Kegi sāka organizēt velobraucienus ar atsevišķu distanci mediķiem, es pieteicos un piedalījos.
Atceros, ka brauca arī ārsts Pēteris Apinis. Bija labi turēties viņam aiz muguras, jo viņš ir liela auguma un aiztur vēju. Šajās sacensībās divas vai trīs reizes uzvarēju. Tā kā Kegi kā galveno balvu deva iespēju stažēties ASV klīnikās, kas tolaik bija ekskluzīvi, varēju paplašināt zināšanas – par to viņam milzīgs paldies! Bet, kad uzvarēju jau trešo reizi, diemžēl šādus stažēšanās braucienus viņš vairs nedāvināja, un cik tad var.
Vai turpināju trenēties? Tas būtu skaļi teikts, bet uz darbu un no tā braucu ar velosipēdu. Ne katru dienu, bet tad, kad nav paredzēti citi braucieni, kur nepieciešams auto. Reizēm arī suns un skriešana izkonkurē riteni. Man ir brīnišķīgs veimārietis, ar kuru katru dienu vai nu izskrienamies, vai arī es pa mežu braucu ar velosipēdu un viņš man skrien līdzi. Man ir divi velosipēdi: viens – ar plānām riepām, domāts šosejai, otrs – tāds, ar kuru var dauzīties pa mežu.
Es gan neprotu normāli braukt – tā lēni, eleganti, ar groziņu priekšā. Man vajag ātrumu, slodzīti, tā, lai iesvīst un pirms darba jāiet dušā. Bet varbūt kādreiz es tā iemācīšos – skaisti un vēl tērpusies kleitā.
KĀPĒC braukt ar riteni ir labi
Es ieteiktu visiem iet, skriet vai braukt ar velosipēdu.
KĀ braukt, lai sev nekaitētu
Brauciens ar riteni – mana svaigā gaisa deva
MAREKS MAČUKS
«Darbdienās braucu tikai ar riteni – uz darbu, no darba. Automašīnu esmu atdevis sievai. Pats ar to braucu tikai tad, ja kaut kur dodamies kopā ar ģimeni.»
Manas attiecības ar velobraukšanu
Tā kā darbā pavadu garas stundas, kādā brīdī sapratu, ka ārā vispār nesanāk pabūt: tikai darbs, auto un mājas. Sāku domāt, kā to mainīt. Iespaidu uz mani atstāja kāds pacients – uzņēmējs –, kurš pastāstīja, ka ar riteni brauc visu gadu, arī ziemā, mīnus 20 grādos. Uzliec tikai riepas ar radzēm un brauc!
Es pat toreiz vēl nezināju, ka arī velosipēdiem var būt radžotas riepas. Tas man palika prātā, bet aizņemtība bija tāda, ka sākumā domāju: jāsāk braukt ar motorolleru. Vai varbūt ar elektrovelosipēdu, tomēr šķita – nē, tas nebūs pa īstam. Sapratu, ka pārsēdīšos uz riteņa, bet uzreiz vēl neizlēmu. Domāju – kā, nez, tas būs, atbraukšu uz darbu sasvīdis… Bet tad sāku braukt, un viss izrādījās viegli un vienkārši.
Nekādu speciālo apģērbu vai gadžetus nevajag, arī svīst nesvīstu, jo saplānoju laiku tā, lai nevajadzētu braukt lielā ātrumā.
Protams, darbā ierodos sasilis, bet es pārģērbjos – kā jau ārstam, man tik un tā būtu jāpārģērbjas darba drēbēs. Eju dušā, bet arī to darba dēļ daru vairākas reizes dienā.
Mani vairs neinteresē mašīna. Ģimene varbūt sākumā brīnījās – kā tad tā, tu esi dakteris, kā tu nebrauksi ar mašīnu, ārstam jau tā nepiedien… Bet no kolēģiem saņēmu vislielāko atbalstu. Man nav svarīgi, ko citi domā par to, ka braucu ar velo.
Tā tas turpinās jau kādus divus gadus. Ar velosipēdu nobraucu arī visu pagājušo ziemu, kas bija tik silta, ka nekādas ziemas vispār nebija. Nulle, mīnus pieci grādi – ar riteni var braukt arī šādā temperatūrā, bet mīnus 20 grādos gan diez vai braukšu.
Jā, esmu arī nokritis. Tas bija janvārī. Uz asfalta – melnais ledus, bet man nebija uzliktas riepas ar radzēm. Braucu uzmanīgi, bet tad par kaut ko aizsapņojos, aizmirsos un nostiepos zemē. Drusku sasitos, bet nekas traks nebija. Bija arī tāds gadījums, ka man tieši priekšā atvērās stāvošas automašīnas durvis un kāds kāpa ārā. Knapi izvairījos! Tāpēc domāju, ka ķivere tomēr ir vajadzīga. Godīgi sakot, pats to nelieku – braucu kā bērnībā, kā puikas gados, kad ķiveres nebija nevienam.
KĀPĒC braukt ar riteni ir labi
Iedrošinājuma vārdi iesācējām
Vai varu sākt braukt ar riteni, kaut gan man jau 40/50/60/70 vai vairāk gadu?
Atbild dakteris Pēteris Apinis, kurš pats pa pilsētu pārvietojas ar velosipēdu:
Kopumā man nav nekas iebilstams, ka braukt uzsāk arī nobriedušas meitenes, taču ir trīs galvenie nosacījumi.
Kur nopirkt ĒRTU velosēdekli?
Bez grūtībām platu un mīkstu velosēdekli atradīsi veloveikalos – gan uz vietas, gan internetā, taču dažkārt tos par salīdzinoši zemu cenu var nopirkt arī lielveikalos, kad ir attiecīgā sezona – tikai jātur acis vaļā!
Meklējam cimdiņus!
Velocimdu cenu amplitūda ir ļoti plaša, no aptuveni 7 līdz 40–50 eiro. Cimdi var būt bez pirkstiem – tie pasargās galvenokārt plaukstas, bet ir arī pirkstaiņi; ir plānāki un biezāki, aukstam laikam domāti, ar dažādām ekstrām – silikona apdruku, gela polsterējumu, joslu sviedru noslaucīšanai u. tml.
Uzmanību! Pērkot pievērs uzmanību izmēram un pielaiko, lai der kā uzlieti – velocimdiem nav jābūt ne par lielu, ne par mazu.
Ir sieviešu un vīriešu velocimdi, kas galvenokārt atšķiras pēc krāsas, bet ne funkcionalitātes.
Mīšanās tehnika
Brauc ar riteni un nenoveco!
Pētnieki Anglijā veica laboratoriskos izmeklējumus 125 riteņbraucējiem amatieriem vecumā no 55 līdz 79 gadiem, no kuriem 84 bija vīrieši un 41 – sieviete. Vīriešiem bija jāvar nobraukt 100 kilometrus ātrāk par 6,5 stundām, un sievietēm vajadzēja nobraukt 60 kilometrus ātrāk par 5,5 stundām. Smēķētāji, alkohola lietotāji un cilvēki ar augstu asinsspiedienu vai citām saslimšanām pētījumā netika iekļauti.
Laboratorisko analīžu rezultātus salīdzināja ar to cilvēku rezultātiem, kas regulāri nenodarbojās ar fiziskām aktivitātēm. Šajā grupā bija 75 veseli pieaugušie vecumā no 57 līdz 80 gadiem un 55 veseli jauni cilvēki, vecumā no 20 līdz 36 gadiem.
Pētījums pierādīja, ka muskuļu masa un stiprums nesamazinās, ja trenējas regulāri. Riteņbraucējiem ar vecumu nepieauga arī tauku daudzums organismā un holesterīna līmenis, arī testosterona līmenis saglabājās augsts. Vēl pārsteidzošāks bija atklājums par to, ka līdz ar vecumu nepasliktinājās imūnsistēma. Normāli pēc 20 gadu vecuma samazinās T šūnu ražošana, taču pētījums atklāja, ka riteņbraucējiem bija tikpat daudz T šūnu, kas atbild par imunitāti, kā jauniem cilvēkiem.
Pētnieki cer, ka ar šī pētījuma rezultātiem izdosies lauzt stereotipus, ka tas ir tikai normāli būt gados vecam un slimam. NĒ, regulāras fiziskās aktivitātes ne vien pagarina mūža ilgumu, bet aizkavē novecošanu! Un tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai sēstos ritenim mugurā.
