Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas Universitātes farmācijas docētāju un pētnieku grupa – vadošais pētnieks Vadims Parfejevs un profesore Una Riekstiņa, kā arī pētniece Līga Kunrade, pētnieks Kārlis Pleiko, pētnieks Kaspars Jēkabsons un laborante Karīna Goluba – izstrādā cilvēka organoīdu modeli, lai izpētītu, kāda loma ir perifērajai nervu sistēmai aizkuņģa dziedzera vēža attīstībā.
Iepazīstinām ar intervijas varoņiem!
Dr. pharm. Vadims Parfejevs. Viņam palaimējies – vecāki mudināja, ka vajadzētu nodarboties ar zinātni. Vadima tēvs arī bija zinātnieks, strādāja Polimēru mehānikas institūtā. Studējot universitātē, Vadimam iepatikās šūnu bioloģija, un, kad viņš par šo tēmu izstrādāja bakalaura darbu, par visiem simts procentiem saprata, ka tiešām grib savu profesionālo dzīvi saistīt ar šūnu izpēti. Paralēli darbam laboratorijā viņš tagad arī māca šūnu bioloģiju topošajiem farmaceitiem.
Citi lasa
Dr. biol. Una Riekstiņa. Viņas ceļš pie šūnām, ja tā drīkst sacīt, aizsākās, studējot Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, kur Una satika cilvēkus, kas iedvesmoja un palīdzēja nonākt zinātnes pasaulē. Trešā kursa studenti toreizējais Molekulārās bioloģijas institūts esot uzņēmis ļoti silti un devis iespēju apgūt visu, ko vien varēja apgūt. Sekoja doktorantūras studijas Karolinskas institūtā Stokholmā. 2010. gadā Una ieguva L’Oreal Latvijas stipendiju Sievietēm zinātnē. Tagad viņa sekmīgi turpina karjeru zinātnes jomā, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē Farmācijas studiju programmā lasa lekcijas par bioloģiskajām zālēm, zāļu metabolismu, medicīnisko mikrobioloģiju un imunoloģiju. Ikdienā profesore veic pētījumus par pieaugušo cilmes šūnām, to lomu audzēja izveidē un nanodaļiņu nogādāšanu uz audzēja šūnām. Kopš 2019. gada viņa ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.
– Atzīšos, termini vien, ko savā darbā lietojat, šķiet tik nesaprotami… Kas ir organoīds? Un kāds tam sakars ar cilmes šūnām, ar šūnu atjaunošanos, ar aizkuņģa dziedzeri un nerviem?!
Una Riekstiņa: – Vienkāršiem vārdiem runājot, organoīds ir miniatūrs orgāns, ko izveido laboratorijas apstākļos, lai pētītu slimību izcelsmi un lai nākotnē rastos iespējas labāk ārstēt.
Vadims Parfejevs: – Laboratorijas traukā tiek izveidotas nelielas šūnu struktūras, kas nevis pēc ārējā izskata, bet pēc savas uzvedības atgādina kādu konkrētu orgānu. Šādi organoīdi tiek radīti no dažādiem audiem – no zarnu epitēlija, aknām, aizkuņģa dziedzera, smadzenēm. Organoīdu modelī var ļoti labi pētīt cilvēka cilmes šūnu nozīmi orgāna atjaunošanā, ko citādi nebūtu iespējams uzzināt.
Mūs tagad interesē, kāda ir iekšējā jeb endogēnā audu atjaunošanās spēja. Interesē pieauguša cilvēka cilmes šūnas – kā tās varētu modificēt vai likt tām darīt to, ko mēs gribētu, lai tās dara. Un arī atrast iemeslus, kāpēc šīs šūnas nedara to, ko vajadzētu darīt. Proti, kāpēc nenotiek reģenerācijas jeb atjaunošanās procesi.
Una Riekstiņa: – Ar vārdu reģenerācija var saprast divas lietas. Pirmā – kad dzīvs organisms zaudē kādu fragmentu no sava ķermeņa un tas ataug. Cilvēkiem šāda tipa atjaunošanās praktiski nenotiek. Otrs veids – ikdienas audu atjaunošanās. Mēs visu laiku savus orgānus nolietojam, un tie visu laiku reģenerējas. Dažiem orgāniem, piemēram, ādai, tas izdodas veiksmīgāk. Ādā ir daudz dažādu cilmes šūnu, it īpaši epidermā, ādas virskārtiņā. Ļoti aktīvi cilmes šūnas darbojas zarnu traktā, arī zarnu sieniņas epitēlijs labi atjaunojas. Bet citiem orgāniem šīs spējas ir ierobežotas. Tāds ir arī aizkuņģa dziedzeris. Tāpēc, pētot aizkuņģa dziedzera organoīdus laboratorijā, mēs mēģinām saprast, kas ir tie faktori, kuri sekmē šī orgāna atjaunošanos un kuri varētu nākotnē pārvērsties par konkrētiem medikamentiem, lai palīdzētu reģenerēt bojātos audus. Iespēja atjaunot aizkuņģa dziedzera bēta saliņu šūnas būtu ārkārtīgi svarīga pie 1. tipa cukura diabēta, kad imūnsistēma iznīcina aizkuņģa dziedzera šūnas un tās vairs neražo insulīnu.
Otrs aspekts, ko var pētīt organoīdu modeļos, – kā veidojas audzējs –, un var noskaidrot dažādu nervaudu šūnu ietekmi uz aizkuņģa dziedzera audzēja izveidi.
Vadims Parfejevs: – Ja aizkuņģa dziedzera audzēju sagriež plānās šķēlītēs un pēta laboratorijā histoloģiski, novērots, ka tajā ir vairāk perifēro nervu šūnu nekā normāli veselā orgānā. Šis fenomens mani ļoti interesē, un ar to saistīti vairāki pētniecības projekti.
– Kāda vispār ir nervaudu šūnu saistība ar cilmes šūnām un reģenerēšanos?
Vadims Parfejevs: – Nervaudu šūnas var palīdzēt, pienesot dažādus proteīnus, augšanas faktorus. Piemēram, pierādīts, ka pelēm līdz piektajai dienai pēc piedzimšanas organisms pats spēj atjaunot sirdi. Ne visos gadījumos, bet – ja tā ir ievainota. Kas notiek?!
Izrādās, nervi, kuri pienāk pie fiziski traumētās vietas, izdala augšanas faktoru, proteīnu, kas palīdz apkārt esošajiem kardiomiocītiem, sirds muskuļa šūnām, dalīties un aizpildīt šo bojājuma vietu. Interesants ir arī glijas jeb Švāna šūnu pienesums. Jo, kur ir nervi, tur ir arī tās!
– Kas ir glija?
Vadims Parfejevs: – Šūnas, kas ap nerviem – aksonu garajiem izaugumiem – parasti veido diezgan biezu proteīnu kārtu un palīdz nervu impulsam ātrāk aizceļot, kur tam jāaizceļo. Taču ievainojuma gadījumā glijas šūnas uzvedas pavisam citādi. Ja kādu perifēro nervu traumē, glijas šūnas samazinās izmēros – tās apēd savu lielo membrānu – un sāk uzvesties kā cilmes šūnas. Proti, izdala speciālus proteīnus un piedalās audu atjaunošanā.
– Interesanti, kā izskatās tas objekts, ko jūs pētāt? Plakne, mēģene?…
Vadims Parfejevs: – Mēs izmantojam sterilus vienreizlietojamus plakanus plastmasas traukus ar minibedrītēm, tos sauc par 24 lauciņu platēm vai par 6 lauciņu platēm. Bedrītē iepilda šķīdumu vai gelu –
barības vidi, kurā kultivē šūnas, kas iegūtas no šūnu bankas vai pēcoperācijas materiāla. Plates jāliek inkubatorā, kur tiek nodrošināta 37 grādu temperatūra, 95 procentu mitrums un 5 procenti CO2 gāzes – līdzīgi kā organismā. Barības vide satur arī visus vajadzīgos mikroelementus, aminoskābes, augšanas faktorus, lai šūniņas varētu augt. Tās ar laiku pašas spontāni sāk veidot daudz apaļu struktūru. Kad tas noticis, mums jāpaskatās, kādas šūnas ir attīstījušās. To var pateikt, pieliekot fluorescējošas iezīmes un apskatot fluorescējošā mikroskopā.
Una Riekstiņa: – Tas tiešām ir audu inženiera darbs, ko Vadims dara! Kad jāuzmodelē organoīds, vispirms jāsaprot, kādus komponentus tur liks kopā, un jāizplāno, kur tos dabūs. Ja tas ir pacienta materiāls, jāsaņem Centralizētās ētikas komitejas atzinums, ka to drīkst izmantot pētījumā, jāsaņem pacienta piekrišana… Organoīda izveide ir sarežģīts, piņķerīgs process, kas var aizņemt vairākus gadus. Bet – vērtīgs un nozīmīgs. Šādas organoīdu sistēmas var atklāt jaunus potenciālo zāļu mērķus.
Tagad zinātnē aktuāla tēma ir audzēja mikrovide. Proti, audzēja šūnām ir vajadzīga infrastruktūra, lai tās attīstītos. Vajadzīga asinsapgāde, vajadzīga skābekļa piegāde, vajag arī imūnsistēmas šūnas, kuras uztur iekaisuma procesu un veicina sīko asinsvadiņu veidošanos, ir arī stromas šūnas, kas veido starpšūnu matricu jeb mehānisko balstu… Tātad procesā iesaistīti vismaz trīs vai četri komponenti. Tāpēc jau šodien modernā pretvēža terapija mērķē pa vairākiem šūnu veidiem vienlaicīgi. Ne tikai pa audzēja šūnām, kā tas notika iepriekš.
Vadims Parfejevs: – Bet, ja mēs runājam par cilmes šūnu terapiju, daudziem liekas, ka tā ir nākotne. Īstenībā cilmes šūnu terapija ir vairāk nekā 60 gadus sena. Pirmā klasiskā cilmes šūnu terapija bija kaulu smadzeņu transplantācija. Tajās atrodas cilmes šūnas, kuras dalīšanās procesā var pārtapt par sarkanajiem asins ķermenīšiem, baltajiem asins ķermenīšiem vai trombocītiem. Pasaulē pirmo reizi asinsrades cilmes šūnas cilvēkam tika veiksmīgi pārstādītas pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, Latvijā –2001. gadā, ar šo metodi ir glābts tūkstošiem dzīvību. Un cilmes šūnu definīcija lielā mērā balstās šajās sākotnējās zināšanās par asinsrades jeb hemopoētiskajām šūnām. Ir aprēķināts, ka cilvēka organismā ir tikai 50– 200 tūkstošu asinsrades šūnu, līdz ar to pieņemts domāt, ka cilmes šūnu pieaugušā cilvēkā ir ļoti maz. Bet tā nav!
– Tomēr atjaunošanās nevar notikt bez cilmes šūnām?
Vadims Parfejevs: – Ir gadījumi, kad atjaunošanās notiek bez šādām profesionālajām cilmes šūnām. Piemēram, aknas. Tajās nav atrastas profesionālās cilmes šūnas, bet ir zināms, ka gadījumos, ja amputē daļu aknu, tās aptuveni divu nedēļu laikā pilnībā atjaunojas. Tas notiek tāpēc, ka hepatocīti –
funkcionālās aknu šūnas – paši atjaunojas. Cita lieta, ja aknas bojā hroniskas slimības, piemēram, vīrusi, tad samazinās aknu šūnu darbības spēja, un rezultātā tās vairs nespēj funkcionālos audus atjaunot un to vietā ieaug saistaudi.
Reģenerācija ir ļoti interesanta lieta… Dabā sastopami organismi, kas šajā ziņā patiešām ir čempioni. Bet cilvēks noteikti nav viens no tiem… Piemēram, hidra var pilnībā atjaunot savu ķermeni. Arī plakantārpi – ja tos sadala simts gabaliņos, no katra izaugs jauns indivīds. Ir arī daži abinieki ar fantastiskām spējām atjaunoties. Piemēram, Meksikas staigājošā zivs jeb aksolotls. Ja tam nogriež kāju, pāris nedēļās tā ataug. Bet zīdītājiem gan ar reģenerāciju ir grūtāk. Lai gan ir daži izņēmumi. Piemēram, Āfrikas adatpeles spēj pilnībā atjaunot diezgan plašus audu zudumus. Ja šo peli noķer kāds ienaidnieks, tā labāk nomet lielu daļu ādas, lai aizbēgtu, un pēc tam šis ādas laukums pilnībā atjaunojas.
– Un tā dzimst ideja par mūžīgo jaunību, kas ir ļoti kārdinoša!
Vadims Parfejevs: – Tāpēc mecenāti atbalsta cilmes šūnu pētījumus, tas viss tiek komercializēts. Bet – cilvēkiem būtu jāatceras, ka nav tādas vienas universālas cilmes šūnas, ko var cilvēkam pārstādīt un kas spēs visu. Cilmes šūnas ir specifiskas katrā orgānā, tām ir diezgan noteikts diferenciācijas jeb specializācijas potenciāls, noteikts spēks, un šis spēks nav bezgalīgs. Ar to jābūt uzmanīgiem.
– Kas ir pluripotentas cilmes šūnas?
Vadims Parfejevs: – Tās atrodas cilvēka embrijā un, ja tā drīkst sacīt, ir īstās cilmes šūnas. Vispirms ir apaugļota olšūna, un, tai daloties, noteiktā embrija attīstības stadijā veidojas blastocista – tāds kā maisiņš, kurā atrodas embrionālās cilmes šūnas. Tās spēj diferencēties, pārveidoties jebkurā ķermeņa šūnā, tādēļ tās sauc par pluripotentām cilmes šūnām. Praktiski embrionālās cilmes šūnas tiek iegūtas no embrija, kurš ir trīs līdz piecu dienu attīstības stadijā, kad olšūnu apaugļo ārpus organisma. Šādā veidā in vitro – ārpus organisma – tiek radītas dažādas cilmes šūnu līnijas. Bet, tā kā tas notiek, iznīcinot embriju, likumdošana stingri regulē atbilstošus pētījumus, pieļaujot tos tikai ļoti stingri nosacītos apstākļos. Vairumā Eiropas valstu saskaņā ar Embriju aizsardzības aktu cilvēka embrionālo cilmes šūnu radīšana nav atļauta.
Principā šīs šūnas varētu izmantot ārstēšanā un audu atjaunošanā. Taču pastāv diezgan lieli riski ar to stabilitāti.
Ir bijuši gadījumi, kad embrionālās cilmes šūnas nelegāli tiek pārstādītas, un, nonākot cilvēka organismā, tās izveido audzējus, kas sastāv no dažādiem šūnu tipiem. Taču zinātne iet uz priekšu, un Japānas zinātnieku piedāvātā metodika izrādās diezgan droša. Viņi izmanto pluripotentās šūnas, kuras tiek izveidotas no paša pacienta ādas, – fibroblastiem. Tos ar dažādiem paņēmieniem pārveido atkal par cilmes šūnām un pēc tam, iedarbojoties ar augšanas faktoru kokteili, šīs šūnas pārvērš, piemēram, par sirds muskuļa šūnām vai par nervu šūnām, un transplantē cilvēkā, kur nepieciešams. Klīniskie pētījumi šobrīd notiek ar makulas jeb acs tīklenes deģenerācijas pacientiem. Tā ir aktuāla problēma mūsdienās, kad pamazām pazūd redze acs centrālajā daļā un saglabājas tikai perifērā redze: cilvēks neko neredz sev tieši pretī, un tas ļoti apgrūtina dzīvi. Ja izdotos atrast veidu, kā to ārstēt, tas būtu brīnišķīgi.
– Kas ir aplamākais pieņēmums par cilmes šūnām?
Una Riekstiņa: – Ka cilmes šūna ir maģiska un spēj visu! Bieži vien tā domā cilvēki, kas ir izmisumā, kuriem nav citu variantu kā izārstēties, un viņi meklē visvisādas iespējas. Bet jāatceras, ka tādas vienas maģiskās cilmes šūnas nav – ir specifiskās audu cilmes šūnas.
Ja cilmes šūnas tiek piedāvātas ārstēšanā, pacientam vienmēr būtu jāizvērtē, kas ir šūnas avots, kādu pakalpojumu viņam piedāvā un ko garantē. Ja audu materiālu ņem no cita donora, jābūt drošam, ka tas ir bioloģiski pārbaudīts, saderīgs, nesatur infekcijas un ka organismā nesavairosies nekontrolēti. Šāds risks zināmā mērā pastāv. Kādu ceļu šīs šūnas ies, kā vides apstākļi to saprogrammēs, nav zināms. Tāpēc drošāks paņēmiens ir ievirzīt cilmes šūnas noteiktā virzienā, apmācīt tās jau laboratorijā – lai platītē tās kļūst par noteikta veida šūnām – un tad tās transplantēt. Tāpēc arī tik strauji attīstās inducēto pluripotento cilmes šūnu tehnoloģijas. Vadims stāstīja, kā tās izmanto pie makulas deģenerācijas, bet šādi pētījumi notiek arī par sirdi. Pievienojot inducētajām pluripotentajām cilmes šūnām augšanas faktoru kokteili, var mēģināt iegūt sirds muskuļa šūnas. Tas vēl notiek izpētes stadijā. Bet šai metodikai ir liels potenciāls, un nākotnē patiešām varētu atjaunot infarkta bojātas sirdis.
– Fantastiski. Bet Latvijā kaut kas šajā jomā reāli jau notiek.
– Notiek eksperimentālās terapijas, kad slimnīcas apstākļos ārsta uzraudzībā kādam individuālam pacientam ievada pieaugušo cilmes šūnas. Tā nav bieži izplatīta metode. Bet apsveicami, ka ārstiem Latvijā ir interese par šīm modernajām terapijām un ka viņi sāk tās lietot praksē, jo – ar kaut ko tam visam jāsākas! Cilvēki daudz lasa, kas notiek pasaulē, meklē jaunas ārstēšanās iespējas un stimulē arī ārstu rīkoties – attīstīt šīs modernās tehnoloģijas. Savukārt zinātniekus stimulē sadarboties ar ārstiem. Es domāju, ka reālākais un racionālākais scenārijs būtu, ja mēs varētu kopīgi strādāt ar kādu ārstu grupu. Mēs laboratorijā izpētām, raksturojam cilmes šūnas, un ārsti tās ievada pacientam. Tas būtu labs sadarbības virziens tuvāko piecu, desmit gadu laikā.
Remontkomplekts un drošības spilvens
Iespējams, ka sieviete, kas plāno bērniņu, ir piedomājusi arī par bērna nabassaites cilmes šūnu saglabāšanu. Kāds no tā īsti labums?
Skaidro Inese Bolmane, Cilmes šūnu bankas medicīniskā konsultante un ķirurģe.
Eiropā tie ir apmēram 2 procenti, Latvijā – 1 procents dzemdību, pēc kurām tiek paņemtas nabassaites cilmes šūnas. Turcijā par šādu soli izšķiras pusprocents jauno māmiņu, Spānijā, kas ir pārsteidzoši, – 10 procenti.
Cilmes šūnas ir jaunas, vēl neizveidojušās šūnas, kuras ir gatavas slimības vai kāda bojājuma gadījumā stāties veco šūnu vietā un uzņemties viņu darbu. Cilmes šūnas atrodas arī kaulu smadzenēs un taukaudos, taču jaundzimušā nabassaitē tās ir ļoti kvalitatīvas, jo nav dzīves laikā fizioloģiski novecojušas, turklāt ir vienkārši iegūstamas. Attiecīgi apstrādātas, tās cilmes šūnu bankās sasaldētas var uzglabāt tik ilgi, cik nepieciešams. Tā ir sava veida apdrošināšana: nopērkot polisi, neviens taču negaida, ka māja nosvils zilos uguņos, bet – ja nu?
Divu veidu lietussargi
Ir divu veidu bioloģiskie materiāli, ko var iegūt no nabassaites: nabassaites asinis un nabassaites audi.
Asins šūnu izmantošana ir ierobežotāka, jo tām nepieciešama specifiska saderība ar lietotāju, un tās der tikai pie noteiktām onkoloģiskām un hematoloģiskām slimībām. Vienkārši runājot, asinsšūnas izmanto dzīvības glābšanai, kad ar tām aizvieto ļaundabīgās asins šūnas. Tomēr visbiežāk no jaundzimušā nabassaites iegūtās asins šūnas pats to īpašnieks neizmanto. Kāpēc? Piesardzība, kas saistīta ar ģenētiku… Šīs asins šūnas var izmantot viņa māsa, brālis, tētis vai mamma – ja, nedod die’s, šāda nepieciešamība rodas. Savukārt viņam pašam derētu māsas, brāļa, tēta vai mammas nabassaites asinis. Ārstēšana ar jaundzimušā asins cilmes šūnām jāveic citā Eiropas Savienības valstī, un Latvija to apmaksā, jo tepat uz vietas nav tādu iespēju.
Savukārt no audu cilmes šūnām – no mezenhimālām šūnām – laboratorijā var izaudzēt jebkuru ķermeņa šūnu. Tām nevajag saderību, līdz ar to tās var izmantot gan pašam bērnam, gan visai ģimenei, arī neasinsradinieku ārstēšanai. Nabassaites mezenhimālās šūnas var pavairot, cik vajag, – praktiski neierobežoti. Tās ir kā tāds remonta komplekts, kas iemieso gaišāku nākotni un personalizētu medicīnu. Audu cilmes šūnas tiek izmantotas nervu šūnu, sirds muskuļa šūnu, locītavu un kaulu atjaunošanai. Taču pagaidām izstrādātās terapijas vēl atrodas klīnisko pētījumu vai eksperimentālā stadijā, un ne Latvijas valsts, ne veselības apdrošināšanas kompānijas tās neapmaksā. Arī citās valstīs tās jāsedz no savas kabatas. Transplantācijas procedūras cena Eiropā vidēji svārstās no diviem līdz padsmit tūkstošiem eiro. Lielāko summu no ārstēšanās izmaksām veido tieši šūnu izaudzēšana vajadzīgajā skaitā, jo barotnes ir dārgas. Piemēram, pie neiroloģiskām diagnozēm parasti nepieciešams 20 miljonu šūnu.
Tuvākā vieta, kur audu cilmes šūnu transplantācija tiek veikta regulāri un kur, starp citu, ir attīstīta tieši bērnu neiroloģijas programma, ir Polijā, Ļubļanā. Protams, jārēķinās: garantijas, ka kāda konkrētā terapija palīdzēs pret konkrētu saslimšanu, nav. Taču cerība tomēr ir vairāk nekā nekas. Bērniem ar neiroloģiskām problēmām vislabākie audu šūnu transplantācijas rezultāti ir, ja ārstēšanu veic no viena līdz sešu gadu vecumam. Šogad jau kāda cerebrālās triekas paciente saņēmusi piecas transplantācijas, un zināms, ka nākamā procedūra notiks 2022. gada janvārī. Ir puisis ar autismu, kurš nupat atgriezās no pirmās transplantācijas.
Turklāt jāpatur prātā, ka šī medicīnas nozare ļoti strauji attīstās.
Nekā sāpīga
Nabassaites cilmes šūnu paņemšana ir absolūti nesāpīga, tā notiek uzreiz pēc dzemdībām, pēc nabassaites izpulsēšanas, kad bērniņš jau uzlikts mammai uz krūtīm. Tad no nabassaites paņem asinis un audu gabaliņu – 10–15 centimetrus. Pārējā daļa, kā parasti, kļūst par medicīnisko atkritumu un tiek utilizēta. Nekas sarežģīts! Tomēr to drīkst darīt vienīgi vecmāte, ar kuru bankas speciālistiem pirms tam ir vienošanās. Un pēc likuma cilmes šūnas atļauts ņemt tikai medicīnas iestādē, tātad ne mājdzemdībās.
Iegūto materiālu ievieto speciālā konteinerā, kurš līdz laboratorijai jānogādā 72 stundu laikā – nereti, ja banka atrodas ārzemēs, tiek izmantotas lidmašīnas. Šūnas nav uzreiz gatavas lietošanai, tās ir speciāli jāsagatavo. Izvēloties cilmes šūnu banku, būtu vērts pievērst uzmanību šūnu sagatavošanas veidam: vai tās tiek tikai apstrādātas sasaldēšanai un uzglabāšanai, vai arī pirms tam tiek pavairotas un pārbaudītas uz augšanu – tad ir pārliecība, ka tās būs lietojamas arī pēc atsaldēšanas. Mēs, piemēram, saglabājam jau līdz pusmiljonam pavairotas audu šūnas.
Bet jāpārliecinās ir, jo kādreiz šūnas neaug, tie ir aptuveni 10 procenti no visām, un, kāpēc tā notiek, tas pagaidām vēl nav skaidrs.
Svarīgs jautājums
Kā izvēlēties piemērotāko cilmes šūnu banku?
Bankai jābūt akreditētai – tas nozīmē, ka iespējama kvalitātes procesa izsekojamība visā cilmes šūnu dzīves laikā. Jo, ja kādreiz nākotnē būs nepieciešamība cilmes šūnas izmantot, ārsti piekritīs veikt procedūras tikai ar tādu materiālu, par kuru skaidri zināms: tas ir atbilstoši paņemts, uzglabāts un transportēts. Latvijā ārstniecības uzraudzību veic Zāļu valsts aģentūra, kurā iespējams noskaidrot, vai iestāde akreditēta darbam ar cilvēka audiem. Vēl vēlams, lai banka būtu uzticama un sadarbotos ar citām bankām vai klīnikām – ja nu kaut kas noiet greizi, partneri varētu pārņemt stafeti, jo runa ir par vairākiem desmitiem gadu. Ieteicams, lai uzņēmumam ir pašam savas laboratorijas un tas arī sadarbotos ar klīnikām un piedalītos jomas attīstībā. Bet tīri cilvēciski – būtu labi, ja bankā strādātu kāds cilvēks ar medicīnisko izglītību, kurš visu varētu sīki paskaidrot, nevis tikai mārketinga meitene, kas stāstītu, cik viss ir forši!
Projektu Modernā medicīna finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Modernās Medicīnas saturu atbild izdevniecība .
