Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1. Man ir grūti pārdzīvot rudeni – īpaši saulrieta brīžus. Tad man ir sajūta – es varētu nomirt, un man nekā nebūtu žēl. Bet pienāk rīts, saule ir uzaususi, lapas ir košas, putni lido, un man viss ir kārtībā. Tikai… atkal jau līdz vakaram.
Te saskatāmas zināmas sezonālās depresijas iezīmes – tā ir garastāvokļa pasliktināšanās bez patiesa iemesla. Saules rietēšana ir pašsaprotama, tāpēc tai nevajadzētu raisīt tik negatīvas emocijas. Cilvēkiem, kuriem rudenī ir grūti, vajadzētu tam gatavoties, jau laikus saplānojot, ko darīt rudenī un ziemā, – var lasīt grāmatas, sakārtot fotogrāfijas, pētīt dzimtas koku, adīt vai tamborēt.
Rudenī nevar gribēt darīt to pašu, ko vasarā. Šāda vēlme var radīt milzu vilšanos – gribi darīt to, ko apstākļi neļauj, savukārt apstākļus izmainīt nevari. Galvenais – neiestāstīt sev, ka ar vasaru viss beidzas un nekā vairs nav. Tiem, ko piemeklē sezonālās depresijas iezīmes, savās domās gads jāsaskalda posmos – jā, tagad ir rudens, bet paies oktobris un novembris, un tūliņ jau būs gaišais Ziemassvētku laiks. Ikgadējo sezonālās krīzes laiku izstiepjot bezgalīgā garumā, to pārlaist būs daudz grūtāk.
2. Lai pārslēgtos no darba režīma uz mājas soli, vakaros iedzeru vīnu. Tas mani nomierina – varu it kā palaist vaļā visus dienas kreņķus.
Regulāra vīna dzeršana, lai atslābinātos, ir bīstama, jo sevišķi sievietēm. Es ļoti, ļoti aicinu sievietes: nedariet tā! Savā ārsta praksē esmu redzējis tik daudz traģisku gadījumu, kad sievietei jācīnās ar alkoholismu, – tas ir grūti un pat bezcerīgi.
Alkohols ir tik viltīgs! Tas tēlo, ka ir antidepresants, un atslābina, lai gan patiesībā ir depresants – dzen bedrē arvien dziļāk.
No vienas glāzītes tas nemanāmi aizvelk līdz dienai, kad sieviete jau gaida brīdi, kad aizbrauks mājās un iedzers. Ir ļoti daudz viedokļu, kas liek domāt, ka alkohols nav nekas slikts: glāze sarkanvīna nākot par labu veselībai, un, paskat, cik priecīgi ir dienvidnieki – viņi to vien dara kā dzer vīnu! Tomēr glāze vīna spānietei vai itālietei nav tas pats kas latvietei. Mums ir cita ģenētika, cits temperaments – itāliete iedzers ar ūdeni atšķaidītu vīnu, pateiks visu, ko domā, un laimīgi dzīvos tālāk, kamēr latviete turpinās skumt arī pēc otrās glāzes, stiepjot roku pēc vēl vienas.
3. Zinu, ka stresa situācijās citas dāmas virina ledusskapi vai ārstējas ar šokolādi, bet es guļu. Vai šāda bēgšana no stresa nevar ievest depresijā?
Labs miegs ir lieliskas zāles pret kreņķiem. Tikai jāraugās, lai negulētu pārāk daudz. Divas no rīta līdz vakaram nogulētas brīvdienas tiešām var būt depresijas pazīme. Tomēr lielāka uzmanība jāpievērš nevis miegam, bet bezmiegam: ja nevari aizmigt, vēlāk tomēr iemiedz, bet jau pēc pāris stundām pamosties un atkal nevari iemigt – ir jādodas pie ārsta.
4. Manos rados ir depresijas slimnieki, bijušas arī pašnāvības. Tieši tādēļ vienmēr esmu uzskatījusi: pašnāvība man ir tabu. Taču pēdējā laikā pati nesaprotu, kas notiek, – es domāju to, ko negribu domāt, es domāju par pašnāvību!
Noteikti jādodas pie ārsta. Depresiju tiešām mēdz mantot no paaudzes paaudzē, un cilvēkam pašam ir neiespējami šos procesus apturēt. Savā ārsta praksē esmu novērojis, ka ģenētiski mantotās depresijas ārstēšanai no paaudzes paaudzē pat palīdz vieni un tie paši medikamenti.
5. Saprotu, ka, strādājot tā, kā strādāju es, man ir risks izdegt un nonākt depresijā. Bet – ko tad lai dara? Tas, ka man ir grūti, neatbrīvo mani no rēķinu maksāšanas – ir jāiet un jādara tālāk!
Dzīve ir sarežģīta. Var jau ļoti klišejiski pateikt: strādā mazāk, bet realitātē ļoti daudzi cilvēki strādā par daudz, paši to apzinādamies. Iemesli ir dažādi: nauda, atbildība, konkurence utt. Jā, var mācīties pateikt nē, var mācīties strādāt mazāk, tomēr pats svarīgākais ir prast smadzenes kaut uz dažām stundām, dienu vai ilgāku laiku pilnībā atslēgt no domām par darbu. Stādīt puķes un vienlaikus kreņķēties par darbu – nē, tas neskaitās, tā nav atslēgšanās, jo smadzenes turpina intensīvi darboties kā iestrēgusi skaņuplate.
Savukārt darba lietu pilnīga aizmiršana atpūtina smadzenes un dod jaunu uzrāvienu pat tad, ja iepriekšējā periodā cilvēks ir pārstrādājies. Smadzeņu turēšana nemitīgā stresā rada izdegšanas un depresijas risku – ja ir nonākts tik tālu, ka cilvēks vairs nespēj atslēgties no darba pat tad, kad viņam nav jāstrādā, ir laiks meklēt speciālista palīdzību.
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
