Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Pasaules dati rāda, ka miomas ir no 25 līdz 50 procentiem sieviešu auglīgajā vecumā un pirms menopauzes. Es teiktu tā: mioma sievietes veselībā nebūt nav tas sliktākais stāsts, kuru nevar pārrakstīt. Pastāv pietiekami daudz iespēju, kā situāciju labot. Ir lietas, ar kurām mēs tik tiešām nezinām, kā tikt galā, kaut vai endometrioze. Bet miomas tādas nav. Tāpēc vēl jo vairāk brīnos par sieviešu bailēm no miomām.
Dzemdes mioma ir labdabīgs audzējs, kas aug no dzemdes gludās muskulatūras un saistaudiem, saaugot tādos kā mezglos, un dzemde palielinās. Miomas mezgli var atrasties pašā dzemdes muskuļu slānī, un tad to medicīniski sauc par intramurālo mezglu. Tas var būt arī uz vienas atsevišķas kājiņas – šaurākas, platākas – un augt uz āru, tādu sauc par subserozo mezglu. Šie mums, operējošiem ginekologiem, patīk vislabāk.
Mezgls var arī deformēt dzemdes iekšpusi – dzemdes dobumu, un tāda mioma parasti rada dzemdes patoloģisku asiņošanu. Šos sauc par submukoziem mezgliem. Ja viss mezgls atrodas dzemdes dobumā, tādi mums arī patīk. Bet ir mezgli, kam puse ir dzemdes dobumā un otra puse ieaugusi dzemdes muskuļu slānī. Ar šiem mezgliem ir grūtāk cīnīties.
Ir simptomātiskās miomas un ir nesimptomātiskās. Nesimptomātiskās dzemdes miomas parasti atrod nejauši, jo tās sievietei netraucē, viņa tās nepamana.
Bet, no otras puses, nevar netraucēt mioma, kura izaug, piemēram, sešus kilogramus liela.
Tāda dzemde jau līdzinās iznēsātai grūtniecībai un nospiež blakus orgānus, tāpēc parasti kaut kādas pazīmes tik un tā ir. Grūti pačurāt, apgrūtināta vēdera izeja, jo dzemde spiež ne tikai uz urīnpūsli, bet arī uz taisno zarnu…
Ko nozīmē patoloģiska asiņošana?
Mēnešreižu laikā ir stiprāka asiņošana. Vairāk nekā agrāk. Līdz ar to izveidojas mazasinība. Ja normāli hemoglobīna līmenim jābūt 12–14 vienības (jeb 120–140 g/l), tad nesen centrā ārstējām sievieti, kurai hemoglobīns bija tikai 2 vienības. Totāli noasiņojusi! Tas ir ļoti bīstams stāvoklis. Šīs pacientes stāsts beidzās ļoti, ļoti bēdīgi. Protams, viņa tika izoperēta, viņai pārlēja asinis, darījām, ko varējām, taču diemžēl sievietei izveidojās neatgriezeniskas izmaiņas galvas smadzenēs un neiroloģiski traucējumi. Tās bija sekundārās sekas no tā, ka ilgu laiku bijis hronisks skābekļa trūkums organismā.
Ja hemoglobīna līmenis ir zems, ja nav sarkano asinsšūniņu, kas aiznes skābekli līdz smadzenēm, tas nepaliek bez sekām.
Kā jau sacīju, ļoti bieži šādas asiņošanas rada submukozie mezgli, un tie ir ļoti nejauki. Tiesa, šodien iespējams ar instrumentiem caur vagīnu iekļūt dzemdes dobumā un veiksmīgi izņemt šo mezglu, un tad asiņošana apstājas. Vai arī – izņem visu dzemdi. Citādi ar submukozajiem mezgliem ir visai grūti cīnīties, tikai ķirurģiski.
Liela kļūda no ārstu puses, par ko mēs nemitīgi runājam ginekologu pasākumos, ir ielikt hormonālo spirāli – it kā ar nolūku, lai apturētu lielo asiņošanu. Nē, to nedrīkst! Ja dzemdes dobums ir izmainīts, tad jebkāda svešķermeņa ievadīšana asiņošanu tikai pastiprinās.
Mioma var apgrūtināt tikšanu pie mazuļa
Miomas mezgls, kas deformē dzemdes dobumu, jaunām sievietēm traucē palikt stāvoklī. Vai arī, ja grūtniecība iestājas, gaidību laikā kāds miomas mezgls pēkšņi sāk strauji augt – rodas spontānā aborta un grūtniecības pārtraukšanas draudi. Ar to jārēķinās.
Tāpēc sievietēm, kurām bērniņu vēl nav, arī pret mazām miomām jāattiecas daudz atbildīgāk.
Mums ir bijušas grūtnieces, kurām miomas ir nekrotizējušās, viņas lieto antibiotikas, un viss beidzas labi. Bet ne vienmēr.
Miomas draud ar placentas atslāņošanos, priekšlaicīgi noplūdušiem augļūdeņiem, auglīša attīstības problēmām. Tāpēc, pirms radīt bērniņu, būtu vērts pārbaudīties, vai viss ir kārtībā. Vēl ideālāks variants – laikus dzemdēt. Ir liela atšķirība, vai sievietei ir viens, divi, trīs bērni un tad dzemdē veidojas mioma vai arī tā rodas sievietei, kurai ir trīsdesmit pieci gadi un kurai nav bērnu.
To es stāstu nepārgurusi – nu nevajag sievietes speciāli mudināt četrdesmit gados laist pasaulē pirmo bērniņu. Kāpēc izaicināt likteni?!
Parasti tās ir feinas ģimenes, vēlama grūtniecība, bet – gadās visādi. Kad sieviete dažādu sadzīvisku, ekonomisku vai emocionālu iemeslu dēļ attālina pirmā bērna dzemdēšanas laiku, viņai tomēr jāsaprot, ka Dabai ir citi plāni, jo tā paredz, ka jauna dzīvība jāiznēsā jaunā organismā. Gadiem ejot, dzemdes muskulatūra izmainās. Miomas biežāk ir sievietēm pēc trīsdesmit piecu gadu vecuma. Lai gan mūsdienās šie audzēji, ja tā drīkst sacīt, kļūst jaunāki, tos mēs redzam arī sievietēm divdesmit sešos gados.
Daudzas sievietes, kurām mazasinība izveidojas nevis strauji, bet pakāpeniski, vispār nespēj novērtēt mēnešreižu lielumu. Parasti mēs, ginekologi, jautājam, cik daudz pakešu tiek izlietots, un, ja sieviete atbild, ka naktī guļ ar pamperiem vai nakts paketes maina trīs reizes, un tik un tā iztek cauri, tad jādomā, ka mēnešreižu asiņošana ir liela. Bet sievietes pašas pie tādām pierod un domā, ka viss ir normāli. Līdz ar to ārstam, lai noskaidrotu patiesību, jābūt uzstājīgam – aktīvi jāuzdod jautājumi. Nedrīkst tā vienkārši: «Kā asiņojat?» – Un atbilde: «Kā vienmēr.»
Pie miomām raksturīgas arī sāpes, īpaši mēnešreižu laikā. Tas atkarīgs arī no mezgla atrašanās vietas. Kad ir mēnešreizes, dzemde parasti vairāk vai mazāk savelkas, un mezgli saspiežas, tiek traucēta to barošanās.
Ja miomas mezgls ir uz kājiņas, tas var sagriezties, sarotēt, un tad tas jau ir saplīsis, nekrotizējies veidojums, kas rada akūtu vēdera ainu – ir ļoti izteiktas sāpes, kamēr miomas mezgls nobeidzas pavisam. Tāds ir operējams uzreiz!
Kādas problēmas ir ar šīm lielajām miomām? Tās traucē blakus orgāniem. Miomas nospiež maģistrālos asinsvadus, un vēnās var veidoties trombi, kas savukārt mēdz izraisīt plaušu trombemboliju vai trombozi citos orgānos. Arī urīnvadi tiek nospiesti, un veidojas urīna atteces traucējumi, stāzes, hidronefrozes, paplašinās nieru bļodiņas.
Bet sievietes ne vienmēr pievērš uzmanību svara izmaiņām. Kad paciente izoperēta, viņa saka: «Nu, jā… paskatos bildes, kur esmu pludmalē peldkostīmā, paliels man tas vēders bija…» Bet sievietes tiešām nepamana.
Esmu izoperējusi arī ne vienu vien dakterīti, kura vienkārši savām ķermeņa aprisēm nepievērš uzmanību, un bezsimptomu mioma lēnām izaug.
Man gan visai grūti saprast, kā cilvēks nesaprot, ka viņam vēderā uzradies kaut kas ciets. Miomas parasti ir pacietas. Tās var sataustīt no ārpuses caur ādu. Miomas sievietēm mēdz atklāt viņu partneri, mīļotie, jo satausta «bērniņu», kas patiesībā ir audzējs.
Ir arī sievietes, kā mēs sakām, – sonogrāfijas upuri. Proti, izmeklējot sievietes tikai ar vaginālo zondi, miomu var arī nepamanīt, jo tā neiekļaujas redzeslaukā. Tāpēc normāli ārstam sieviete vienmēr būtu jāapskata uz ginekoloģiskā krēsla un tad jāveic ultrasonoskopija gan ar zondi, kuru virza pa vēderu, gan ar maksts zondi.
Paciente, kurai izoperēju sešus kilogramus lielo miomu, iestājās reģionālajā slimnīcā ar sāpēm vēderā, viņai uztaisīja magnētisko rezonansi mazajam iegurnim, bet mioma gāja līdz pat ribu lokam, un to rajonu neviens nepaskatījās…
Dzīvē mēdz gadīties visādi, bet tas, ka sievietes pašas nepamana šīs lēni augošās miomās, ir diezgan tipiski.
Un vēl jau strausa psiholoģija: galva smiltīs un – «ar mani viss ir labi!»… Bet, kad tu parunā ar viņām par seksuālo dzīvi un tās kvalitāti… Nu nav labi – maksts taču saīsinās… Palielinātā dzemde spiež un ietekmē arī maksti. Negribu biedēt, bet ir arī tā sauktās cervikālās miomas, kas izspiežas caur dzemdes kaklu, un tad visu maksti aizņem liels bumbulis, kas ir miomas mezgls.
Kad nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās?
Mioma, kura būtu jāoperē, ir tāda, kas lielāka nekā dzemde 12.–14. grūtniecības nedēļā. Tātad – paliels bumbulis, kas atbilst vidējai vīrieša dūrei. Tālāk skatās, vai mioma ir simptomātiska vai nav simptomātiska, un tad ārsts arī izvērtē, kā rīkoties tālāk.
Ja mioma ir mazāka nekā dzemde 12. grūtniecības nedēļā un ja tā netraucē, ja nav nekādu aizdomīgu faktu par to, ka tas varētu būt ļaundabīgs process, var nogaidīt. Ja nepastiprina asiņošanu mēnešreizēs, ja miomas izmērs strauji nepalielinās. Bieži vien dakteri savas pacientes sūta uz konsultāciju, pavadvēstulē rakstot «Strauji augoša mioma». Stāvēja uz vietas un tad pēkšņi sāka palielināties! Ar tādām miomām vienmēr jāuzmanās. Jo strauja miomas augšana var norādīt uz muskuļaudu ļaundabīgu audzēju sarkomu.
Sievieti izmeklējot tikai ar vaginālo zondi, miomu var arī nepamanīt.
Lai zinātu, vai mioma sākusi strauji augt, reizi gadā jāiet pie ginekologa. Un vislabāk to darīt tūlīt pēc mēnešreizēm. Ja dzemdes dobumā ir izmaiņas, obligāti jāveic histeroskopija. Procedūra notiek ambulatoros apstākļos, un tai nav nepieciešama atsāpināšana. Histeroskopijas laikā caur dzemdes kaklu dzemdes dobumā ievada nelielu optisku instrumentu histeroskopu, kas savienots ar videosistēmu un ekrānu. Tā var atklāt visdažādākās dzemdes dobuma patoloģijas, kā arī precizēt diagnozi, ja kas aizdomīgs atrasts ultrasonogrāfijā. Proti, miomas var sajaukt arī ar dzemdes polipiem, bet tās ir pilnīgi atšķirīgas kaites, un operācijas apjoms tad mainās.
Neskaidros gadījumos izmanto arī magnētisko rezonansi. Jo miomas nav vienīgie veidojumi, kas ir cieti un atrodas vēdera dobumā. Jāpārliecinās, vai tā nav liela olnīcas cista. Olnīcas taču atrodas turpat, blakus dzemdei! Turklāt ir cistu veidi, kas ne vienmēr ir labdabīgi.
Izoperēt olnīcu cistas ir jāsteidzas vairāk nekā dzemdes miomas.
Tādēļ arī izmanto gan magnētisko rezonansi, gan datortomogrāfiju.
Operācija laparoskopiski ir daudz saudzīgāka, salīdzinot ar klasisko ķirurģiju, kad grieziens ir pa vēdera priekšējo sienu. Sieviete daudz ātrāk atgriežas iepriekšējā dzīves ritmā, arī vizuāli vēders izskatās labāk.
Teorētiski nav tādas miomas, kuru nevarētu izoperēt laparoskopiski! Lielākā mioma, kuru esmu šadi izņēmusi, svēra trīs kilogramus. Tomēr, strādājot neatliekamās palīdzības slimnīcā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka laparoskopija nedrīkst kļūt par pašmērķi. Ir jādara tā, lai pacientei būtu droši un labi. Jāņem vērā, kāda tā mioma ir, vai uz kājiņas, bez kājiņas, kur tā atrodas, kā var tikt līdz asinsvadiem.
Katrs gadījums atšķiras. To nosaka arī ārsta kvalifikācija. Viens ir miomu atdalīt no asinsvadiem un citiem audiem vēdera dobumā, bet to vēl vajag izdabūt ārā. Kādreiz mēs miomu griežam pa gabaliņiem, liekam maisiņos un tad velkam laukā.
Tagad šim nolūkam radīts speciāls instruments morselators, ar kuru miomu samaļ kā gaļas mašīnā. Tam ir savi plusi un savi mīnusi. Galvenais trūkums: ja veic lielo griezienu, tad pieckilogramīgu miomu var izoperēt četrdesmit piecās minūtēs, stundā, bet, operāciju veicot laparoskopiski, tai jāvelta piecas stundas. Un narkoze ir narkoze – tā tomēr atstāj iespaidu uz veselību. Turklāt, samaļot miomu, kādu gabaliņu var kaut kur iemest, un ja nu tas ir ļaundabīgs audzējs… Lai tiktu līdz morselatora izmantošanai, jābūt zināmai pieredzei.
Ļoti reti, bet pastāv iespēja, ka mioma var pārvērsties ļaundabīgā audzējā. Pēdējā laikā, pārbaudot izoperētās miomas šūnas, tomēr arvien biežāk atklājas, ka tajās jau sākušies nevēlami procesi.
Tātad, veicot miomektomiju, sievietei izņem nevis visu dzemdi, bet gan mezglu. Parasti tas ir ciets un smuki izlobās. Tomēr kādreiz sāc lobīt, bet process jau tik tālu aizgājis, ka to vairs nevar izdarīt, jāņem ārā dzemde. Jo, ja organismā audi ir nekrotizējušies, kaut kas pūst… Lai būtu vieglāk saprast, es parasti skaidroju tā: kad piemeties apendicīts, aklo zarnu izgriež un visi to uzskata par normu. Toties, ja ir iekaisis miomas mezgls un dzemde iekaisusi, tad tās izņemšana tiek uzskatīta par traģēdiju. Bet tā nav! Šodien dzemdi izņem, saglabājot gan olnīcas, gan dzemdes kakliņu, lai nebūtu iekšējo orgānu noslīdējumu un lai nemainītos seksuālā dzīve.
Ja nepieciešams, dzemde IR jāizņem. Lai gan… pēc būtības katra sieviete var piekrist operēt to, ko viņa vēlas. Un viņa drīkst arī atteikties no operācijas, tās ir sievietes tiesības.
Ārstē arī mediakemntozi
Ir dažādas medikamentozās iespējas. Piemēram, pirms pāris gadiem arī Latvijas ginekologi piedalījās klīniskajā pētījumā ar jauno preparātu Esmya. Zāles ir visai dārgas, lētākais variants sanāk 150 eiro mēnesī, un nepieciešami atkārtoti trīs mēnešu kursi: tātad trīs mēnešus lieto zāles, pārtraukums, atkal trīs mēneši zāles, pārtraukums, trīs mēneši zāles, pārtraukums… Kursu daudzums nav ierobežots.
Ļoti labi šis preparāts darbojas asiņošanas apstādināšanai. Ir hormonu preparāti, kurus parasti lieto divus trīs mēnešus pirms operācijas, lai samazinātu miomu.
Slikti tas, ka šīs zāles rada klimaksa parādības, bet, tā kā tie ir trīs mēneši, blaknes var pieciest.
Lieto hormonālo kontracepciju, tā samazina asiņošanu. Bet… Tikko konsultēju pacienti, kas asiņoja divus gadus pa divām nedēļām katru mēnesi, un viņa bija lietojusi hormonālo kontracepciju. Tātad – ja nav efekta, nu kāda nozīme dzert hormonālās tabletes divus gadus?!
Izmanto arī embolizācijas metodi
Tā ir metode, kad dzemdes artērijās ievada nelielas lodītes, tās nobloķē asins pieplūdi miomas mezglam, un tas samazinās. Austrumu slimnīcā ar to nodarbojas radioloģe Sanita Ponomarjova, un ir veiksmīgi rezultāti. Emobolizāciju izmanto ne tikai pie miomām, bet arī pie dažāda veida ginekoloģiskajām asiņošanām, pēc dzemdībām. Tikai šī manipulācija ir dārga, un ārstiem, kas to izmanto, reizēm pārmet, ka viņi tērē daudz valsts naudas.
Vēl miomas likvidē ar ultraskaņu magnētiskās rezonanses un ultrasonogrāfijas kontrolē. Proti, ar fokusētu ultraskaņas staru miomas mezglu uzkarsē līdz 60–80 grādiem un termiski apstrādā. Bet Latvijā to nedara.
No kā miomas vispār rodas?
Izraisītājfaktori nav skaidri zināmi, tomēr pastāv vairākas teorijas. Pašlaik pētnieki sliecas domāt, ka liela nozīme ir iedzimtībai – esot īpašs gēns, kas ierosina miomas augšanu.
Tas arī diezgan bieži apstiprinās praksē: ja dzemdes mioma bijusi mammai vai vecmāmiņai, tā būs arī meitai vai mazmeitai.
Otra teorija – galvenais cēlonis, ar ko saista miomas rašanos, ir hormonālās pārmaiņas sievietes organismā. Pastāv uzskats: vietā, kur veidojas mezgliņš, dzemdes audi ir pārāk jutīgi pret sievietes dzimumhormonu estrogēnu, ko izstrādā olnīcas. Tātad galvenais būtu – neļaut organismā pastiprināti veidoties estrogēniem. Tāpēc miomas veidošanās risku samazina vairāk nekā piecas dzemdības. Arī hormonālā kontracepcija. Ja tu savā auglības laikā esi lietojusi pretapaugļošanās tabletes piecus gadus, iespēja iedzīvoties miomā mazinās.
Toties risku palielina vecums pēc četrdesmit un aptaukošanās, jo taukaudi arī ražo estrogēnu. Vēl novērots, ka miomas biežāk ir sievietēm ar augstu asinsspiedienu, sirds išēmisko slimību, cukura diabētu vai tireotoksikozi, kad pastiprināti veidojas vairogdziedzera hormoni. Tā kā miomas tagad rodas arvien jaunākām sievietēm, es domāju, ka to ietekmē arī apkārtējā vide un pārtika.
Ja miomu izoperē, iepriekš grūti paredzēt, vai tā atjaunosies. Bet pēc pieredzes saku: ja tendence ir, tad miomas mezgli mēdz atjaunoties un mioma – augt.
Cik maksā operācija?
Paciente par plāna operāciju un visām slimnīcā pavadītajām gultasdienām maksā no 100 līdz 200 eiro. Ja ir klasisks grieziens, tad slimnīcā vidēji jāuzturas nedēļa, ja operē laparoskopiski, tad tās ir trīs vai četras dienas.
Laika gaitā katram ķirurgam izveidojusies laba sadarbība ar konkrētiem ambulatorajiem ginekologiem vai ģimenes ārstiem, kuri sūta savas pacientes uz operācijām pie viņa. Bet visas ginekoloģisko operāciju komplikācijas lielākoties nonāk šeit, Austrumu slimnīcā. Un katram ārstam ir komplikācijas, arī man. Mēs tomēr strādājam ar instrumentiem, ar elektrisko strāvu, un ne vienmēr varam paredzēt, piemēram, elektrības vadāmību pa konkrētiem cilvēka audiem.
Mēdz gadīties urīnvada bojājumi, urīnpūšļa bojājumi, ir asiņošanas… Nav ķirurga, kam nebūtu komplikāciju. Ar to jārēķinās. Un arī tāpēc miomas nevajag ielaist, nevajag izaudzēt pārāk lielas.
Par MIOMU var liecināt
- Biežāka vēlme doties uz tualeti pačurāt. Sajūta līdzīga kā grūtniecības laikā.
- Smaguma sajūta vēdera lejasdaļā.
- Mēnešreizes kļūst garākas.
- Palielinās asins zudums mēnešreižu laikā.
- Asins analīzēs atklājas pazemināts hemoglobīna daudzums.
Mazā vārdnīciņa
Miomu veidi
- Subseroza mioma – atrodas uz dzemdes ārsienas, aug uz ārpusi. Nerada pārmērīgu mēnešreižu asiņošanu, taču tā var izraisīt sāpes, spiežot uz citiem orgāniem.
- Intramurāla mioma – aug dzemdes sienā, liekot tai izplesties. Šādu dzemdes augšanu kļūdaini var noturēt par svara pieaugumu vai grūtniecību. Visbiežākais veids. Pazīmes: spēcīga asiņošana, sāpes un spiediens iegurnī, muguras sāpes, bieža urinēšana.
- Submukoza mioma – aug dzemdes iekšējā sienā. Var radīt smagu asiņošanu
Operāciju veidi
- MIOMEKTOMIJA – ķirurģiska ārstēšanas metode, kuras laikā veic dzemdes miomas mezglu izņemšanu, saglabājot dzemdi.
- ABDOMINĀLĀ – ķirurgs veic divus iegriezumus, vienu vertikāli un vienu horizontāli, lai iekļūtu vēdera dobumā, tad dzemdē, un izņem miomas mezglu.
- VAGINĀLĀ JEB HISTEROSKOPISKĀ – histeroskopu (optisku instrumentu, kam pievienots gaismas avots un kamera), dzemdē ievada caur dzemdes kakliņu. Miomas mezglu dzemdes dobumā atdala un tad ar speciāliem instrumentiem sagriež un caur dzemdes kaklu izņem. Rētas nepaliek.
- LAPAROSKOPISKĀ – procedūras laikā laparoskopsun citi instrumenti tiek ievietoti caur maziem iegriezumiem vēdera sienā.
- HISTEREKTOMIJA – ķirurģiska dzemdes izņemšana.
- KLASIKĀ – veic apmēram 10 centimetrus garu griezienu Veneras krokā, tieši virs kaunuma apmatojuma.
- LAPAROSKOPISKĀ – maza, gandrīz neredzama rēta būs nabas krokā un 2–3 mazi, apmēram 1–2 centimetrus gari, griezieni pie bļodas kaula apakšējās daļas.
