Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kāda ir saikne starp labām domām un labu fizisko veselību?
– Tiešā veidā gandrīz nekāda. Cilvēku, kam ir domāšanas traucējumi, ir maz, un šajā reizē par viņiem nerunāsim. Bet, ja domas spētu veicināt organisku slimību rašanos, viņiem visiem būtu jāslimo vienā laidā.
Taču ir skaidrs, ka kognitīvie jeb domāšanas traucējumi nerada fiziskus simptomus.
Tātad domas nespēj arī veselību atdot, vismaz medicīnas literatūrā par tādu mehānismu līdz šim neko neesmu lasījusi. Pētījumi norāda uz ko citu – ļoti ciešu saistību starp emocijām un iekšējo orgānu funkcionēšanas veidu, proti, cik veselīgi un pilnvērtīgi tie spēj darboties. Un emocionāli traucējumi ir aptuveni pusei iedzīvotāju.
Pasaules Veselības organizācija atzinusi, ka psihiskā veselība nosaka fizisko veselību, tātad cilvēka ķermenis ir tieši tik vesels, cik vesela ir viņa psihe.
Bet domāšana nebūs tā psihes daļa, kas mūs šajā aspektā varētu interesēt, emocijas – gan.
– Tomēr pārliecība – ja es domāšu labas domas, tad man kļūs labāk arī fiziski – ir ļoti izplatīta.
– Miniet, lūdzu, kādu piemēru.
– «Ja es tagad ēdīšu tikai veselīgu ēdienu, darīšu to ar prieku un baudu, tad izveseļošos! Jo ēdiens dos man visu vērtīgo, ko, domājot labas domas, organisms arī pilnvērtīgi uzņems.»
– No kādas slimības varētu atveseļoties, tikai sākot ēst veselīgi?
– Varbūt no otrā tipa cukura diabēta…
– Šis piemērs nav īsti par to, kā domāt labas domas par savu veselību. Ja kāds izlemj sākt ēst veselīgi, lai nesaslimtu, vai, lai ātrāk izveseļotos, tas norāda, ka cilvēks beidzot ņēmis vērā jēgpilnu informāciju.
Tam, kurš nav saslimis ar kādu hronisku slimību, šīs pārmaiņas gan nāks par labu daudz lielākā mērā nekā tam, kurš, piemēram, jau slimo ar otrā tipa cukura diabētu.
Visi otrā tipa cukura diabēta pacienti, kas sāks ēst veselīgi, netiks vaļā no šīs slimības, jo neveselīgs uzturs nav vienīgais iemesls tam, kāpēc kāds saslimst ar šo kaiti. Lūdzu, miniet kādu citu piemēru par labām domām.
– Ja es katru rītu nostājos pie spoguļa, skatos sev acīs un desmit reizes saku: «Es izveseļošos, izveseļošos, izveseļošos…»
– Šāda saruna ar sevi palīdzēs, ja tevī mājo drošības izjūta, prieks, cerība, savas vērtības izjūta, savas varēšanas izjūta, arī interese, kā šis atveseļošanās process notiks, vēl citas emocijas vai jūtas, kas ļauj organisma bioķīmiskajiem mehānismiem strādāt tavas veselības labā.
Problēma ir, ja vārdus: «Es izveseļošos!» vai līdzīgus tu saki, bet teiktā pamatā nav atbilstošu jūtu.
Ja patiesībā tev ir bailes par savu veselību, vainas izjūta par to, ka saslimi, bezpalīdzīgas dusmas. Patiesībā tu gribētu spoguļattēlam pajautāt: «Vai es izveseļošos?» Ja ir plaisa starp vārdiem un jūtām, teiktajam vai nodomātajam ir daudz mazāka nozīme nekā jūtām.
Dēls pēc skolas stāsta tēvam, ka saņēmis piezīmi par sliktu uzvedību, un tēvs atbild: «Tas gan nav labi!» Bet viņa skatienā un stājā jaušams lepnums par savu dēlu: «Puika atsities manī, es arī skolā nevienam ceļu negriezu!»
Dēls, protams, uztver šo neverbālo informāciju un turpina uzvesties kā līdz šim.
Arī pacients vizītē klausās, ko ārsts saka, bet vienmēr vienlaikus ļoti uzmanīgi cenšas uzķert emocionālo vēstījumu, ko apzināti vai neapzināti ārsts viņam nodod. Pacients ieklausās: «Vai ārsts uzskata, ka man ir cerības izveseļoties? Vai tik viņš neteica, ka pagaidām viss ir labi, kas nozīmē, ka drīz nebūs labi, jo katrs pagaidām vienā brīdi beidzas.»
Kā rāda pieredze, šīs nianses, emocionālo vēstījumu, pacienti tver daudz alkaināk un intensīvāk nekā vārdus. Tas arī ir iemesls, kādēļ pacienti reizēm nedzird, ko ārsts saka.
Kad ārsts, kurš pats smēķē, stāsta, ka pacientam vajadzētu mest smēķēšanu pie malas, jo tā bojā veselību, to jau nesadzird.
Vārdi un domāšana attiecas uz tiem aptuveni desmit procentiem no psihes funkcionēšanas, kurus cilvēks apzinās. Jūtas un emocijas vairāk saistītas ar aptuveni 90 procentiem no psihes funkcionēšanas, kas norit zemapziņā. Jo nobriedušāks ir cilvēks, jo vairāk viņš mēģinājis izprast savas jūtas, jo vairāk no savas psihes norisēm viņš spēj apzināties. Tad neapzinātais vairs nevada viņa domas un rīcību par teju 90 procentiem.
Ja tu izproti, ko jūti, spēj pateikt, kādas emocijas tevi katrā brīdī vada, tas ir gandrīz pietiekami, lai saglabātu pietiekami labu veselību.
Jo, tiklīdz esi labā kontaktā ar savām jūtām un emocijām, tu automātiski centies dzīvot saskaņā ar tām. Cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar sevi, var lepoties ar labu psihisko veselību, kas, kā jau minēju, nosaka labu fizisko veselību.
– Ja tomēr gadījies saslimt, daudzi nezin kāpēc jūtas vainīgi par to.
– Sabiedrībās, kurās ir spēcīga reliģijas ietekme, cilvēki mēdz domāt, ka slimības nāk kā Dieva/dievu sods. Un jūtas vainīgi.
Slimības nenāk kā sods. Tās, piemēram, sākas tad, ja psihē radies kāds emocionālais sastrēgums, kas ilgstoši traucē justies labi.
Tas ir kā hronisks iekaisuma perēklis, kas izdala sava veida toksīnus, indējot cilvēka dzīvi un tīri fizioloģiski arī organismu.
Emocionāls iekaisuma perēklis rodas, piemēram, ja cilvēks allaž jūtas aizvainots, hroniski jūtas bezpalīdzīgs, vainīgs, pārbijies. Parasti cilvēks šīs smagās jūtas ir izstūmis zemapziņā, tāpēc, kad viņam par tām pajautā, atbild, ka ne uz vienu nav apvainojies, ne no kā nebaidās… Taču atliek vien parunāties ilgāk, kad šīs emocijas neapzināti izpaužas.
– Vai vienmēr un vai katrai slimībai atrodami arī emocionāli cēloņi?
– Ja vien tā nav smaga iedzimta kaite vai specifiska infekcija, slimībai vienmēr zināmā daudzumā ir arī emocionālie iemesli. Ja piemetas iesnas, varbūt nav īstā reize īpaši meklēt emocionālos sastrēgumus, tikai jāpārdomā, vai neesi par daudz strādājusi, vai nevajadzētu paņemt dažas brīvas dienas un vairāk samīļot, palutināt sevi.
Ja ir kāda nopietnāka slimība, sākumā tāpat vari apdomāt, vai kaut kā šobrīd tavā dzīvē nav par daudz, tāpat ir labi sevi samīļot un šoreiz arī mazliet ar sevi aprunāties: «Kādas ir manas emocionālās grūtības, kas man traucē labi justies?» Tas mūsu sabiedrībā cilvēkiem nav ierasti. Arī ārsti laika trūkuma dēļ daudz vairāk vērības pievērš slimības fiziskajiem iemesliem, vizītes laikā tikai pētot analīzes un izmeklējumus.
– Vai tad medicīnā trūkst pētījumu un izpratnes par emocionālajiem iemesliem, kas izraisa slimības un neļauj atveseļoties?
– Latvijā pētījumi nav veikti, bet nav arī pamata domāt, ka atšķiramies no citām Eiropas zemēm, kur statistika liecina, ka līdz pat 80 procentiem pacientu, kuri vēršas pie ģimenes ārstiem, viens no iemesliem, kas izraisījis slimību, ir emocionālie traucējumi.
Emocijas ir fizioloģiskas norises ķermenī, kas ir viegli pamanāmas, ja tām pievērš uzmanību.
Tiklīdz tu beidz izturēties ar noliegumu, tiklīdz atzīsti, ka emocijas būtiski ietekmē tavu dzīvi, tu tās pamani gan sevī, gan citos.
Piemēram, veikalā redzi, ka kāda mamma aptuveni gadu vecam bērnam vaicā: «Šodien pirksim ābolus, vai ne?» Tev tas šķiet tik dīvaini un neloģiski, ka viņa mazulim jautā ko tādu. Bet, tikko tu aizdomājies, ka šī sieviete dzīvē jūtas tik nedroši, ka viņai vienmēr katrai darbībai vajadzīgs kāds apstiprinājums no malas, mazuļa mammas rīcība tev vairs nešķiet tik dīvaina.
Tu saproti, kas viņai liek tā rīkoties.
Tāpat vari palūkoties uz savu slimību. Un, iespējams, tev vairs tā nešķitīs kā Dieva/dievu sods, bet gan loģiskas sekas, piemēram, trauksmei un dusmām, kas tevi ilgstoši nomoka.
– Šādu saikni var ieraudzīt, tikai saprotot, kā cilvēks darbojas. Citādi savā prātā grūti iedomāties, kā no dusmām uz vīru tikt līdz, piemēram, aritmijai.
– Mēs visi savu reizi dusmojamies, baidāmies, jūtamies bezpalīdzīgi. Tas ir normāli. Taču, ja šīs jūtas ir intensīvas un pavada ilgstoši, tās tiešām var sākt ietekmēt veselību, tai skaitā arī sirdsdarbību. Runājot par veselību, gan neko nedrīkstētu vienkāršot.
Tāpēc uzreiz jāatgādina, ka liela nozīme sirds veselības noturēšanā ir arī iedzimtībai, dzīvesveidam.
Cilvēkiem, kuru vecākiem ir kādas problēmas ar sirdi, svarīgāks nekā citiem ir jautājums, vai sirds izturēs dzīvi nemitīgās dusmās, naidā vai bailēs. Tāpat tiem, kuru dzīvesveids veicina asinsvadu bojājumu rašanos. Turklāt ar sirdi ne vienmēr ir tā, ka vispirms ir funkcionāli traucējumi un tad tie pamazām kļūst par organiskiem traucējumiem. Infarkts var notikt pēkšņi.
Bet parasti sākotnēji ilgstošu neapzinātu emociju dēļ tiek traucēta kāda iekšējā orgāna funkcionēšana.
Ārsti to sauc par somatizēšanās procesu, kad emocionāli traucējumi izpaužas ķermenī. Katrs var sevi pavērot, kā tas ir, kad lielās dusmās paātrinās sirdsdarbība, un, tikko dusmas noplok, sirds atkal sitas normāli. Bet, ja dusmas ilgstoši tiek apspiestas, izstumtas zemapziņā, iespējams, tieši sirdsdarbības traucējumi ziņo par šīm apspiestajām jutām, kas turpina ietekmēt organismu kā vienotu veselumu.
Ja cilvēks ar savām grūtajām jūtām nestrādā, sirdsdarbības traucējumi nekur nepazūd.
– Tad cilvēks dodas pie ģimenes ārsta, lai pārbaudītu sirds veselību.
– Un ārsts atzīst, ka sirdsdarbības traucējumi tiešām ir, bet pats sirds muskulis, par laimi, ir vesels. Daži cilvēki tad jūtas vīlušies, ka tā nav kāda smaga sirdskaite, kas likusi sirdij dauzīties.
Tie ir cilvēki, kam dzīvē trūkst mērķa, viņi īsti tai nesaredz jēgu, tāpēc pat slimība viņiem šķiet kā ieguvums.
Jo tad vismaz kaut kas notiek, kāds viņiem pievērš uzmanību. Ja slimība cilvēkam dod kādu finansiālu labumu vai ieguvumu savstarpējās attiecībās, ne ģimenes ārsts, ne kardiologs bez ārsta psihoterapeita palīdzības šo pacientu izārstēt nevar.
– Pirms kāda laika ārste Janīna Romanova atzina, ka teju 70 procentiem slimnīcas pacientu atlabšanas process būtu veiksmīgāks, ja slimnīcā būtu pieejams ārsts psihoterapeits.
– Tas apliecina, ka, cenšoties ārstēt tikai ķermeni, neizmantojam visas iespējas, lai mazinātu pacientu ciešanas, ietaupītu līdzekļus.
Jau izrunājām, ka emocijas ietekmē ķermeņa funkcionēšanu.
Ja cilvēkam ir emocionāli traucējumi, tie rada noteiktas izmaiņas ķermenī, kuras var redzēt dažādās analīzēs.
Mainās imunitātes rādītāji, C reaktīvā olbaltuma līmenis, lipīdu vielmaiņas procesi, olbaltumvielu citokīnu, kas nodrošina informācijas nodošanu no vienas šūnas citai, sastāvs un citi rādītāji. Katram izmaiņas izpaužas citādi.
Piemērs! Uz Psihosomatikas klīniku pēc palīdzības atnāca pacients, kuram bija sūdzības par sirdsdarbības traucējumiem, gremošanas traucējumiem, ilgstošām sāpēm locītavās, problēmām ar dzirdi. Šie ķermeņa simptomi sāka izzust, tikko viņš psihoterapijas gaitā ne tikai ar prātu saprata, bet arī emocionāli izjuta to, kā, katru reizi, tiekoties ar saviem vecākiem, sajūtas vainīgs.
Bērnībā tēvs bija bieži teicis, ka dēls ir nīkulis, liekēdis, lempis. Nebija pircis dēlam drēbes, vienmēr bijis neapmierināts ar to, ko dēls dara.
No mātes dēls saņēmis neapzinātu vēstījumu, ka visi vīrieši ir cūkas, nelieši.
Kādā brīdī šim pacientam bija sācis darboties somatizācijas mehānisms, jaunais vīrietis bija kļuvis slims un nevarīgs, neapzināti paužot vecākiem: «Es saprotu, ka neesmu izaudzis tāds, kādu jūs gribējāt mani redzēt. Bet nesitiet mani stipri, jūs taču redzat, cik es esmu nevarīgs, bezpalīdzīgs. Es taču gribu būt jūsu mīļais dēls.»
Viņa fiziskie simptomi izpaudās kā tāda sargājoša bufera zona pret vecāku dusmām.
Protams, no prāta viedokļa tas ir aplami un iracionāli, bet no ķermeņa un zemapziņas viedokļa tajā redzama jēga. Ja vārgais ķermenis vēsta – es jau tāpat ciešu, pažēlojiet mani –, var būt, ka vecāki tiešām patur pie sevis kādu kārtējo frāzi, kas izraisa vainas izjūtu.
– Izklausās dikti sarežģīti. Neticu, ka cilvēks pats var aizdomāties līdz tādām sakarībām.
– Pats nevar gan, nepieciešamas ārsta zināšanas un palīdzība. Reizēm pietiek ar dažām konsultācijām, reizēm, lai atgūtu veselību, vajadzīgi mēneši un pat gadi. Psihologs gan te kā palīgs nederēs.
Jāiet pie ārsta psihosomatologa psihoterapeita, kurš izprot psihes funkcionēšanas saikni ar ķermeņa funkcionēšanu.
Viņš var palīdzēt panākt izmaiņas emocionālajā jomā tā, lai cilvēks sāktu atlabt arī fiziski. Kā rāda Psihosomatikas klīnikas ārstu pieredze: ja vien izmaiņas organismā nav pārāk ieilgušas, mēs spējam cilvēkiem palīdzēt pat izveseļoties. Citos gadījumos – panākam veselības stāvokļa uzlabošanos vai nepasliktināšanos.
– Tad jau sanāk, cilvēks pats sev nevar palīdzēt tikt galā ar savu emocionālo sastrēgumu!
– Ja tas jau veicinājis fizisku simptomu rašanos, nevar vis. Ja novērst emocionālos traucējumus būtu tik vienkārši, ka katrs pats to spētu, tad jau ārstiem nevajadzētu mācīties desmit gadus.
No tās filozofijas, kas daudziem iesakņojusies prātā, ka visos gadījumos jāspēj sev palīdzēt pašam, mums būtu jāiet prom.
Tā ir nabadzības filozofija, ka katram pašam sevi jāprot ārstēt. Tad jau varbūt apendiksu arī katrs var izoperēt sev pats, internetā taču atrodami sīki operāciju apraksti.
– Vispirms cilvēks ar jebkuru kaiti dodas pie ģimenes ārsta. Tad nu ārsts uzklausa un atzīst, ka, piemēram, pie vainas pārlieka trauksme. Un, kā esmu dzirdējusi no paziņām, iesaka: «Jums vajadzētu cīnīties ar savu stresu!» Ko pacientam iesākt ar šo informāciju?
– Tā ir bijusi neveiksmīga komunikācija ar ārstu. Esmu pārliecināta, ka šodien lielākā daļa ģimenes ārstu runā citādi. Piemēram: «Tas, ka jūs emocionāli hroniski nejūtaties labi, devis savu ieguldījumu, ka jums sākušās fiziskas sūdzības. Ārstējoties tas būs jāņem vērā.» Tālāk ārsts var izlemt par labu kādai no taktikām.
Viens no veidiem, kā samazināt ilgstošo satraukumu, – uz neilgu laiku nozīmēt medikamentus.
Piemēram, trankvilizatorus. Tie samazina nemiera izjūtu, tāpat kā analgīns mazina sāpju sajūtu, nelikvidējot to cēloni. Ir situācijas, kad pietiek ar šādu īslaicīgu terapiju. Piemēram, ja liels satraukums radies, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu.
Kad situācija sakārtojas, pazūd arī emocionālais uzbudinājums un zāles vairs nav nepieciešamas. Bet šādas situācijas gadās salīdzinoši reti. Lielākoties ģimenes ārsti pacientiem, kam ir hroniska trauksmes izjūta, iesaka vērsties pie ārsta psihosomatologa psihoterapeita.
– Bet visiem taču nevajag psihoterapiju. Vai tas nozīmē, ka citiem paveicies ar labiem gēniem un labiem vecākiem, citiem – ne tik ļoti?
– Lai cilvēks būtu vesels, svarīgi trīs nosacījumi – cik veseliem vecākiem viņš piedzimis, cik veselīgi audzināts un cik emocionāli veselīgu partneri izvēlējies.
Bērnā var ielikt emocionāli veselus pamatus, var ielikt bailes, aizdomīgumu, nedrošību. Tieši tava attieksme, ka bērns vai mazbērns tev ir vērtība, tu viņu mīli un atbalsti, caur dažādiem sarežģītiem fizioloģiskiem mehānismiem rada bērna smadzenēs tādu bioķīmiju, kas ļauj viņam sajusties labi, apzināties: «Jā, es esmu vērtība! Es tikšu galā ar savu dzīvi!»
Emocionāli vesels cilvēks, saskaroties ar dzīves grūtībām, meklē iespējas, kā sarežģīto situāciju atrisināt.
Cits, kam vecāki nav ielikuši emocionāli veselīgus pamatus, tādā pašā situācijā sāk slimot.
Kur mīt emocijas?
Smadzeņu pētīšana nopietni aizsākās tikai 19. gadsimtā. Bet tad pie tām bija iespējams tikt klāt vien pēc cilvēka nāves, tāpēc izdevās aprakstīt tikai anatomiskās īpatnības. Savukārt šodienas tehnoloģijas – kā pozitronu emisijas tomogrāfija un funkcionālās magnētiskās rezonanses izmeklējumi – dod iespēju novērot un mēģināt izprast procesus, kas norit smadzenēs. Šis tas ir jau izpētīts…
Smadzeņu daļu, kur veidojas jūtas un emocijas, dēvē par limbisko sistēmu.
Viens no tās kodoliem amigdala atbild par emocijām, kas atkal un atkal atkārtojas, par to, ko cilvēks atceras.
Cits nemitīgi atceras pāridarījumus, cits kaut ko jauku. Un tas nosaka, cik labi šis cilvēks jūtas.
No amigdalas uz galvas smadzeņu garozu, no kuras savukārt tiek regulēta visu orgānu darbība, aiziet neskaitāmi daudz saišu jeb sinapšu, kas savieno nervu šūnas. Pa sinapsēm nervu šūnu izdalītās ķīmiskās vielas jeb neiromediatori nemitīgi nodod informāciju no šūnas šūnai.
Šo saišu starp šūnām ir tik daudz, ka attēli uzskatāmi apgāž mītu par to, cik svarīgi veselībai un labai sajūtai ir tas, ko cilvēks domā.
Cik daudzos punktos gan būtu jāmaina domas, lai izmainītu to, ar kādu informāciju apmainās nervu šūnas? Ar prātu to nevar ietekmēt, jo limbiskā sistēma reaģē spontāni – zemapziņa reaģē tik ātri, ka apziņa tam netiek līdzi. Taču, ja cilvēks strādā ar savu jūtu apzināšanos, viņš sāk justies citādi, pa sinapsēm no šūnas šūnai tiek nodota citāda informācija. Un tad var mainīties arī domāšana.
