Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Alise izskatās pēc fejas – sievišķīga un maiga. Tomēr jau pirms mūsu tikšanās es zinu, ka viņa spēlē hokeju un savos trīsdesmit jau paspējusi sarakstīt un izdot grāmatu par uzturu, lasa lekcijas studentiem un vada LIDO Uztura skolu. Tātad – cīnītāja un darītāja. Ieraugot viņu dzīvē, nesaprotu, kur šī maigā būtne tur savus ieročus, jo pēc hokejistes viņa neizskatās.
Pēc karjeristes – nedaudz vairāk. Izrādās, esam dzimušas ar četru mēnešu starpību un mūsu dzīvesstāstos ir kopīgas nianses, tāpēc viņas pieredze šķiet vēl jo vērtīgāka un barojošāka arī man. Sēžot baltos dīvānos, runājām ne vien par uzturu un hokeju, bet arī par skaistiem auskariem, vīriešiem un dzīvi.
Ēdiens un psiholoģija
Alisei ir maģistra grāds uztura zinātnē, un savā grāmatā «Ar ēdienu uz tu» viņa pievēršas tādai tēmai kā uztura psiholoģija. To, ka psiholoģijas terminu liek klāt visam, biju pamanījusi, bet to, ka psiholoģija tiek savienota ar pārtiku vienā zinātnē, – krietni retāk. «Pārtikas jeb uztura psiholoģija ir zinātne, kura Latvijā nav daudz pētīta un analizēta, bet pašlaik pasaulē tā ir populāra tēma, jo ēdiens un psiholoģija ir ļoti tuvas jomas,» pastāsta Alise. «Pārtikas psiholoģija pēta, kāpēc tas, ko zinām par pārtiku un ēšanu, ne vienmēr atbilst patiesībai.»
Tas ir – kas ir tie apstākļi, kas traucē cilvēkam sasniegt viņa mērķi, darbojoties pēc visiem priekšrakstiem. Alise turpina: «Nereti, kad cilvēki nāk pie manis uz konsultāciju, viņi uzreiz saka, ka visu jau zina un ēd veselīgi, bet viņiem tik un tā nesanāk. Man gribējās rakt dziļāk un saprast, kur ir problēma, sākot ar cilvēka bērnību un to, kā veidojusies viņa izpratne par ēdienu, un beidzot ar priekšstatu par savu ķermeni.
Ja tu nemīli sevi, tad, visticamāk, arī ēdīsi ļoti slikti.
Teiciens, kas man ļoti iekritis sirdī: mīlēt sevi tikai tad, kad esi labākajā formā, ir tieši tas pats, kas mīlēt bērnu tikai tad, kad viņš labi uzvedas. Sava ķermeņa mīlēšana ir tad, kad, nostājoties pretim spogulim, vari pateikt, ka tev patīk tas, ko redzi. Protams, gandrīz visiem gribas kaut ko mazāk, vairāk vai pakoriģēt, bet galvenais ir mīlēt to, ko redzi atspulgā. Esmu novērojusi, ka cilvēkiem lielākoties diemžēl nav šīs mīlestības sajūtas pret sevi.
Cilvēki savu ķermeni vairāk sāk pieņemt līdz ar vecumu. Lietas, kas padsmit gados liekas nepieņemamas, ap 30 vai 40 gadiem nešķiet tik būtiskas. Tā ir vērtību un prioritāšu maiņa. Tas ir briedums un saprašana, ka vizuālais ķermenis pilnībā neatspoguļo to, kāds cilvēks tu esi. Ar gadiem cilvēki vairāk pieņem, ka svars ir tikai gravitācijas skaitlis, nevis personības iezīme. Pie manis nāk dažādi cilvēki. Nāk mammas ar savām mazajām meitām – liekais svars bērnu vidū mūsdienās jau saucams par pandēmiju.
Bērnu aptaukošanās līmenis ir ļoti augsts. Liela daļa no manām klientēm ir ap astoņpadsmit gadu vecas – viņām ir jaunības maksimālisms, un strādāt ir grūtāk, bet ļoti interesanti. Nāk modeles, balerīnas, sportisti ar dažādiem mērķiem un interesēm. Man patīk strādāt ar psiholoģiski nobriedušām dāmām, kurām sasniegts zināms viedums, jo tad varam ķerties klāt tiešām svarīgām vērtībām un prioritātēm. Ar šādām dāmām vieglāk ir runāt un izvirzīt konkrēti sasniedzamus mērķus,» Alise man vienā elpas vilcienā pastāsta.
Sirds hokejā
«Šis ir stāsts, ko agrāk nestāstīju, bet ar laiku esmu sapratusi, ka cilvēkiem uzticību vieš īstas pieredzes. Kad man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu – jaunības maksimālisma laiks –, gāju tērpu demonstrētāju studijā. Nebija tā, ka kāds uz mani tur izdarītu spiedienu, bet vide un specifika bija tāda, ka gribas izskatīties labi. Un aizvien labāk. Tieši tur iedzīvojos diezgan lielās problēmās. Tā nebija gluži anoreksija, bet ļoti tuvu tam. Svars bija ļoti zems. Biju metrs astoņdesmit un svēru kādus piecdesmit vai četrdesmit deviņus kilogramus.
Ļoti labi atceros, ka stāvēju pie spoguļa un redzēju tur citu bildi, nevis realitāti. Un tas ir drausmīgi. Lai ko man teica citi cilvēki, domāju, ka izskatos slikti. Ir vajadzīgs ilgs laiks, zināšanas un līdzcilvēku atbalsts, lai šādu problēmu risinātu.
Sanāca tā, ka es nokļuvu sportā – hokejā. Jau tīņu gados gāju vieglatlētikā. Lēcu, metu lodes, skrēju sprintu. Man tas patika, bet kaut kā ne līdz galam. Ģimenē spēlēja basketbolu, un man arī bija doma tam pievērsties, bet mamma teica, ka labāk nevajag. Viņa uztraucās, ka basketbols pārāk maina ķermeņa uzbūvi, un ieteica man izvēlēties ko citu. Liekas, vēlme pēc hokeja manī ielikta ģenētiski, jo bērnībā, kad biju pavisam maza, cēlos viena pati agri no rīta un, kamēr visi vēl gulēja, slēdzu televizoru un skatījos hokeju bļaujot un fanojot.
Man ir radinieki, kas spēlē hokeju, un man ļoti, ļoti patika to skatīties. Bija sajūta, ka tas ir mans sports, bet nekad nebija sanākusi iespēja to spēlēt. Atceros, tas bija pirmajā aprīlī – Joku dienā, kad mani uzaicināja uz izmēģinājuma treniņu. Man iepatikās, un es paliku. Man toreiz nebija vīzijas, kā samaksāt par treniņiem un visu ekipējumu, bet tas tikai pierāda: ja tu ļoti kaut ko gribi, darīsi visu, lai to panāktu. Atradu lietotu ekipējumu un vietas, kur to var iegādāties lētāk. Man pat nebija vēl astoņpadsmit gadu, bet es jau apzināti gāju uz mērķi un atradu ceļus, kā to piepildīt.
Vienā brīdī sapratu, ka hokeja laukumā nevaru būt ar to ķermeņa masas uzbūvi, kas man ir, jo dažbrīd tiku pat līdz bezsamaņai.
Ķermenī vienkārši nebija enerģijas. Bija jāizvērtē prioritātes. Tas man bija spēcīgs grūdiens, un sapratu, ka hokejs ir tas, kas man ir sirdī. Man patika uzkāpt uz ledus, atdot sevi pilnībā un nokāpt laimīgai. Šeit sākās mans ceļš uz otru pusi. Sapratu, ka man jālieto uzturs pareizās proporcijās un formās, lai laukumā būtu panākumi. Es pēkšņi vēlējos būt ļoti laba hokejā.
Man vajadzēja daudz strādāt ar savu psiholoģiju un ēdienkarti, lai no viena svara pārietu uz otru. Sakārtojot ēdienkarti, jutu spēku, un aizvien vairāk patika, kā izskatījos, kaut biju ieguvusi plus piecpadsmit kilogramu. Pirmo reizi saredzēju sevi reāli, un man patika tas, ko redzu. Process līdz tam bija ļoti smags, bet palīdzēja tas, ka es sapratu, kas ar mani notiek. Tas bija darbs ar sevi, speciālistiem un literatūru. Tas ir stāsts par to, ka ir iespējams izārstēt sevi un mainīt uztveri gan par ēdienu, gan savu ķermeni, pilnīgi transformējot savu dzīvi.»
Uz olimpiskajām spēlēm
Jau no pirmās klases Alise zināja, ka kādu dienu studēs medicīnu. Tomēr kļūt par ārstu nobijās, jo tas ir ilgs mācību process. «Mēģināju saprast, kas īsti ir tas, kas noderētu man pašai un manām vajadzībām. Lasīju programmas, un uztura speciālista joma mani ļoti norezonēja. Sapratu, ka varēšu pagriezt to uz sporta pusi. Tobrīd sporta uzturs pie mums bija kas pilnīgi svešs, nemaz nerunājot par pārtikas psiholoģiju – šāds termins vispār vēl neeksistēja.
Es esmu racēja. Kurmītis, kurš grib atrast, uzzināt, atklāt. Mani vienmēr ir interesējis viss jaunais.
Izvēloties mācību programmu, vizualizēju sevi tajā un jau izdomāju, ka braukšu līdzi mūsu olimpiskajai komandai uz olimpiskajām spēlēm kā uztura speciāliste. Tas joprojām ir mērķis, ko vēlos izdarīt. Mūsu delegācijai gan nebrauc līdzi nedz uztura speciālists, nedz psihologs, bet ārzemēs tas ir ļoti populāri. Mums ir tik labi sportisti, un iedomājieties, cik labi viņi būtu, ja spētu nodrošināt viņiem pilnu servisu! Tā, lai viņiem pašiem un viņu treneriem nebūtu jādomā par uzturu, koncentrējoties uz sniegumu un panākumiem.
Pirmie divi gadi Stradiņos bija īpaši smagi, jo bija jāmācās medicīna. Par uzturu vispār neko nerunājām, bet tas viss bija vajadzīgs, lai beigās kļūtu par ārstniecības personu un dotu Hipokrata zvērestu. Toreiz nesapratu, kāpēc man vajag medicīnu, bet tagad zinu, ka medicīniskajai bāzei uztura speciālistam ir jābūt. Mācības nebija vieglas.
Man skolā ļoti patika ķīmija, bet tā nepadevās viegli. Un tad studiju laikā vienu brīdi man, šķiet, bija četras dažādas ķīmijas. Protams, arī valodas, kas man kā izteikti eksaktajam cilvēkam nenāca viegli. Stradiņi vispār nav vieta, kur mācīties ir viegli. Tieši šeit iemācījos dzert kafiju un vīnu. Protams, nāca dažādi krīzes momenti, bet esmu izteikti sievišķīga būtne – krīžu man bija daudz, bet īsas un nekad līdz tādam līmenim, lai atmestu mācības.»
Auniņš paliek laukumā
«Hokejā esmu kreisās puses uzbrucēja, lai gan uzbrucēji parasti ir salīdzinoši īsi. Es drīzāk izskatos pēc laba aizsarga. Laukumā tu esi tāds, kāds nekad neesi dzīvē. Šeit parādās mans auna raksturs. Te ir rupjāki paņēmieni un bortiņi. Tas viss ir manī iekšā, un no tā nekad nebaidījos.
Gāju ar gaļu, lai dabūtu ripu vārtos. Šeit es sevi iepazinu no citas prizmas. Tieši laukumā es atstāju savu auniņu un ikdienā biju daudz mīļāka un jaukāka.
Šobrīd man ir trauma, un kādus divus gadus jau neesmu spēlējusi. Hokejs ir sprints ar 30–40 kilogramu smagām bruņām mugurā. Tas ir riktīgs spēka sports. Jūtu, ka pietrūkst hokeja. Manī iekšā kaut kas deg, un pietrūkst vietas, kur to atstāt. Eju daudz staigāt pie dabas, pārdomāju un cilāju emocijas, bet jūtu, ka man prasās izsist to, kas krājas iekšā. Ticu, ka tas, ko neizlaižu ārā, pēcāk atspoguļojas veselībā. Kad varēju to visu izlikt uz āru, arī veselība bija labāka.»
Pati nodarbojos ar boksu, un ar Alisi nosmejam: redz, ko dara jaunās un garās latviešu sievietes – trenējas hokejā un boksā, satiekas uz baltiem dīvāniņiem un ar skaistiem auskariem ausīs runā par dzīvi. Alisei vēl nebija trīsdesmit gadu, kad viņa izdeva savu grāmatu «Ar uzturu uz tu». «Es vienmēr esmu taisījusi kolāžas, kurās attēloju to, ko vēlos izdarīt pēc pieciem gadiem. Šajā pēdējā kolāžā, kurā bija paveicamie uzdevumi līdz 31 gada vecumam, pašā augšā bija grāmata.
Es nepiekrītu daudz kam tam, kas pašreiz notiek uztura zinātnē, un man gribējās aiz sevis atstāt savu redzējumu. Kā ir teicis Džims Kerijs, ja vēlies miljonu, izraksti sev čeku un turi to sev makā. Sandis Ozoliņš man teica, ka viņš nevienus vārtus bullīšos nav iemetis, tos iepriekš neizdomājot un nevizualizējot. Pēc tā es arī vados. Man ir grāmata ar miljons lapiņām, kurā sarakstītas lietas, kuras vēlos dzīves laikā izdarīt. Tā man ir laba atskaite.
Ja tu zini, ko tu gribi, tas nāk.
Man nebija ne jausmas, kā izdot grāmatu, bet zināju, ka to vēlos. Informācija par to, kā to izdarīt, atnāca pie manis pati. Interesanti ir tas, ka es savu kolāžu biju aizkrāmējusi ar svečturiem. To izņemot, atklājās, ka ir piepildījusies tieši tā daļa, kas bija atklāta un redzama. Viss bija piepildījies līdz tādām niansēm, ka man pat ir mašīna sarkanā krāsā. Mašīnas krāsa man nebija obligāta, bet kolāžā tā bija sarkana. Un tagad es braucu ar sarkanu mašīnu. Sapratu: tas, ko tu neredzi, nenāk. Apgriezu kolāžu uz otru pusi,» viņa nosmej.
Dzīve pašā pīķī
«Man gribas sajūtu, ka esi kaut ko izdarījis un spēj labi pelnīt, lai bērnam visa pietiek,» Alise atbild, kad pajautāju viņai par bērniem un ģimeni. «Gan no sportiskā, gan no karjeras griezuma, bērnus vienmēr biju pabīdījusi kaut kur tālāk nākotnē. Vienmēr bija citas prioritātes. Tagad, kad ir trīsdesmit gadu, jūtu, ka šobrīd ļoti realizējos un šis ir mans pīķa moments, bet jāsāk skatīties arī bērnu virzienā.
Pieļauju, ka tad, kad izveidosies ģimene, arī sabalansēšu to ar karjeru. Tomēr šobrīd ir sajūta, ka jūtos ļoti, ļoti labi. Beidzot zinu, kas es esmu.
Es jūtos kā vērtība un veiksmīgi sevi realizēju profesionālajā ziņā. Piemēram, pirms pieciem gadiem es vispār sevi nenovērtēju. Un tāpēc citi nenovērtēja mani. Ir joks, ka sievietes ap trīsdesmit ir visbīstamākās – viņas joprojām ir skaistas, bet kļuvušas arī sasodīti gudras. Mamma man saka, ka sieviete nedrīkst būt pārāk stipra, jo vīriešiem jau ir bail…
Šobrīd man nav attiecību. Reiz biju saderinājusies, un viss bija iespējams, bet tolaik man prioritātes bija pavisam citas. Īstais cilvēks nāca nepareizā laikā – bija tāda sajūta. Viss bija labi, bet galvā bija velniņš, kurš jautāja, vai tiešām tas jādara tagad. Vai es tam tiešām esmu gatava, jo nākamais loģiskais solis būtu bērni. Mums nebija problēmu attiecībās, bet tolaik es vēl nebiju psiholoģiski tam nobriedusi.
Es nebiju gatava tam, kas notiek, tāpēc pieņēmu lēmumu, kuru tolaik otram cilvēkam nemācēju pareizi pasniegt.
Viņš tā arī nav dzirdējis šos manus vārdus, ka tas nebija mūsu attiecību dēļ. Tas bija smagi, bet bija sajūta, ka tagad to nevaru… Tomēr ticu, ka tā vajadzēja notikt, citādi nebūtu tur, kur esmu tagad. Būtu citādi… Varbūt, protams, ne sliktāk.» Tā mēs aizrunājamies gan par vīriešiem, gan skaistām sievietēm, kuras nemana savu skaistumu. «Tikai sākot strādāt ar sievietēm, es atklāju, ka sievietes tik ļoti sevi nemīl. Es zināju, ka tas tā ir, bet nezināju, ka tik ļoti. Vienmēr iedziļinos cilvēku privātajā dzīvē un pajautāju par attiecībām un ģimenes stāvokli, jo bieži vien tieši tur slēpjas iemesls, kāpēc mainās ķermeņa svars.
Izeju cauri cilvēka dzīves griezumam, jo tur kaut kur slēpjas galvenā problēma. Man tas bija liels iekšējs pārdzīvojums, saprotot, cik ļoti sievietes sevi nemīl un nenovērtē. Ne velti mūsdienās aktuālas kļūst sieviešu nometnes, jo stāsti mums visām ir līdzīgi. Man pašai gribas atvērt kādu skolu vai uzsākt projektu, kur sieviete tiek apčubināta tik daudzos virzienos, ka iznāk ārā ar staltu muguru un pārliecību, ka viņa ir laba un pašpietiekama.»
