Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nekas citāds kā pārējiem
Ja kungs pēc piecdesmit ieradies pie urologa jau pēc palīdzības, parasti – 90 procentos gadījumu – viņam traucē biežā čurāšana naktī, jo vairs nevar kārtīgi izgulēties, un tas, protams, ietekmē nākamās dienas ražīgumu. Otrs simptoms – urīna strūkla kļuvusi vājāka, jāspiež ar lielāku spēku, pūslis līdz galam neiztukšojas.
Visticamāk, pie šīs situācijas vainojama priekšdziedzera jeb prostatas palielināšanās.
Tas ir reproduktīvs orgāns, kas no 40 gadu vecuma, organismam novecojot, palielinās. Dziedzeris apņem urīnizvadkanālu, un tas augot nospiež šo kanālu un rada urinēšanas traucējumus. Bet mēs arī izmeklējam, vai nav urīnpūšļa vaina – varbūt tas kļuvis pārāk slinks vai, gluži otrādi, strādā pārāk ātri (neirogēns urīnpūslis, pāraktīvs urīnpūslis). Nakts čurāšana var būt arī citu slimību izpausme, piemēram, hroniskas sirds mazspējas vai cukura diabēta gadījumā. Tā var būt vienkārši organisma īpatnība.
Citi lasa
Arī nierēm kā mazam bērnam sajūk, kad ir diena un kad nakts.
Kā tā?! Redz, naktī nieres tāpat kā cilvēks guļ un normālā variantā urīna izdalīšanās notiek divas reizes mazāk nekā dienā. Taču ir kungi, kam jāstrādā, piemēram, nakts darbs, mainās dienas ritms, un nieres vairs nezina, vai ir diena vai – nakts. Tā arī mēdz notikt.
Rūpīgi izrunājoties ar pacientu, parasti var jau nojaust, kur ir problēma. Tāpēc, ja urologs uzdod visvisādus specifiskus jautājumus, tie būtu jāuztver normāli, ar izpratni, nevis kā piekasīšanās. Nu, piemēram! Lai konstatētu, kas par vainu, ārstam būtiski ir zināt, cik daudz tu vienā reizē izčurā.
Ja tu mosties vienreiz nakts vidū un urīna daudzums, ko tad izčurā, sasniedz puslitru, visticamāk, tā nebūs uroloģiska problēma.
Taču, ja tev naktī uz tualeti jāiet divreiz un trīsreiz un katru reizi izdalās pa 150 mililitriem urīna, tad jādomā, ka kaut kas nav kārtībā ar urīnpūsli vai priekšdziedzeri. Tieši tāpēc mēs pacientiem iesakām nolikt tualetē čurājamo trauku, lai pamērītu, cik daudz urīna izdalās vienā reizē, un aizpildītu urinācijas dienasgrāmatu. Respektīvi, tajā pašam jāpieraksta, cik daudz šķidruma pa dienu izdzerts un cik daudz pēc tam izčurāts, lai mēs saprastu diennakts bilanci, vai tā ir pozitīva vai negatīva. Varbūt tiešām ir izolēta nakts niktūrija?!
Gumiju stiept nevajag
Godīgi un ar lielu gādību tev saku: tikt galā ar savu vājo strūklu ir ļoti, ļoti svarīgi, jo, neliekoties par to ne zinis, simt punktu – simptomi tikai pastiprināsies, un tu iedzīvosies lielākās problēmās. Ja ir vāja strūkla un apgrūtināta pilnīga urīnpūšļa iztukšošana, visticamāk, kā jau sacīju, tā ir priekšdziedzera palielināšanās vaina, un tad bieži vien pievienojas urīnceļu infekcija. Proti, pūslī palikušais urīns var darboties kā vide, kurā vairojas baktērijas. Visbiežāk novēro apakšējo urīnceļu vai urīnpūšļa infekciju. Tā var izplatīties arī augšējos urīnceļos – urīnvadā un nierēs.
Tad jau parādās, piemēram, muguras sāpes, drudzis.
Ja strūklu nevari izspiest un pūslis netiek pienācīgi iztukšots, var attīstīties arī urīnpūšļa divertikuls – pie urīnpūšļa izveidojas papildu maisiņš jeb iztilpums. Koncentrētajā urīnā, kas paliek pūslī, minerālvielām kristalizējoties, rodas urīnpūšļa akmeņi. Tad var būt stipras sāpes vēderā lejasdaļā, diskomforta sajūta dzimumlocekļa un sēklinieku reģionā, dedzināšanas sajūta čurāšanas laikā, asinis urīnā, duļķains vai ļoti tumšas krāsas urīns, bet var arī nebūt nekādu izpausmju. Mazi urīnpūšļa akmeņi mēdz paši izvadīties no urīnpūšļa, bet lielākiem vajadzīgas zāles vai pat ķirurģiska ārstēšana.
Izmēram nav nozīmes
Ir vīrieši, kuriem dabiski ir liels priekšdziedzeris, un viņiem nekādu traucējošu simptomu nav, un ir pacienti ar salīdzinoši mazu priekšdziedzeri, un simptomi ir. Ja priekšdziedzeris ir vienkārši palielināts un vīrietis var normāli pačurāt, neko nedarām, neārstējam, bet, ja parādās dažādas izteiktas traucējošas izpausmes – bieži jāiet uz tualeti, vāja strūkla, pilēšana, urīnstrūkla ar pārrāvumiem –, tad uzreiz uzsākam ārstēšanu ar zālēm, un pēc tam aicinām pacientu pēc viena vai diviem mēnešiem uz atkārtotu vizīti.
Vīri atnākot lielākoties izrāda prieku: «Jā, dakter, man visas problēmas ir mazinājušas, kļuvis daudz, daudz labāk…»
Tad viņi turpina dzert zāles. Tās ir dažādas, bet pamatā izmantojam divu grupu medikamentus. Proti, alfa blokatorus, kas atslābina urīnpūšļa kakliņa muskuļus un muskuļu šķiedras priekšdziedzerī un tā atvieglo čurāšanu. Šīs zāles iedarbojas ļoti ātri un ir efektīvas pie maza priekšdziedzera. Otra grupa ir 5-alfa reduktāzes blokatori, kas samazina priekšdziedzera izmēru, apturot hormonu iedarbību uz to, iedarbība ir lēnāka.
Ja problēmas ar čurāšanu priekšdziedzera dēļ ir sākušās, jārēķinās, ka tās būs ilgstoši un arī medikamenti jālieto ilgstoši – līdz brīdim, kad tie vairs nestrādā.
Tad mums arsenālā ir ķirurģiskas metodes. Transuretrāla prostatas rezekcija (uh, sarežģīts nosaukums!) ir minimāli invazīva iejaukšanās: tātad caur urīnizvadkanālu ievieto smalku instrumentu ar videokameru un ar elektrorezektoskopu nogriež priekšdziedzera audus un tos izņem. Pāris dienas pēc operācijas kungs staigā ar urīnpūšļa katetru, un tad urīna strūkla atjaunojas.
Otra līdzīga mazinvazīvā metode ir transuretrāla prostatas incīzija, kad ar elektrorezektoskopu daļēji nogriež priekšdziedzera audus pie urīnpūšļa kakliņa un tos izņem no urīnpūšļa. Vēl iespējama priekšdziedzera enukleācija vai vapolarizācija ar lāzeru: video kontrolē caur urīnizvadkanālu ar augstas enerģijas lāzeru izgriež vai izdedzina priekšdziedzeri.
Izklausās traki, bet patiesībā nekas traks – čurāšana, normāla strūkla atjaunojas tuvākajā laikā pēc operācijas.
Katrā ziņā ķirurģiska ārstēšana ir daudz efektīvāka, nekā ignorēt situāciju, nedarīt neko un galu galā nonākt līdz brīdim, kad ikdiena gadiem jāpavada ar urīnizvadkanālā ievietotu regulāri maināmu katetru, caur kuru tiek novadīts urīns, sākas komplikācijas… Bet diemžēl šāda prakse joprojām notiek, pat mūsdienās. Kāpēc? Acīmredzot vai nu cilvēks nav nokļuvis pie pareizā ārsta, kurš viņu aizvadījis ne pa tām sliedēm, vai arī kungam pašam pietrūcis uzņēmības savu veselību sakārtot līdz galam. Kā visai bieži notiek? Kungs ir totāli nomocījies ar to, ka nevar pačurāt un pūslis neiztukšojas. Tāpēc, kad viņš beidzot nonāk pie ārsta – ļoti bieži laukos tas ir vietējais ķirurgs –, urīnizvadkanālā tiek ielikts katetrs kā ātrākais risinājums.
Pūslis uzreiz iztukšojas, kungs momentā jūt atvieglojumu, bet svētlaimē nedzird daktera tālāk sacīto, ka viņam ar savu nečurāšanas problēmu jāvēršas pie urologa, kurš ieteiks zāles un/vai operāciju.
Pacientiem, kuriem ir pašas pirmās labdabīgas priekšdziedzera hiperplāzijas pazīmes, ļoti viegli izteikti simptomi – viņi jūt, ka biežāk jāiet uz tualeti un no rīta grūtāk izčurāties –, es parasti iesaku, lai sākumā palieto prostamolu, kam recepte nav vajadzīga. Sākumstadijā šis medikaments pat ļoti labi strādā. Cita lieta, ja ir jau vāja strūkla, grūti pačurāt, tad prostamols nelīdzēs, vajadzīgi mērķtiecīgi medikamenti.
Par ko mums vislielākās bažas
Pēc būtības labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija ir simptomātiska kaite. Jā, tā traucē dzīvot, taču līdz noteiktai robežai tu drīksti izvēlēties –
ārstēties vai ne. Taču pavisam citādi ir ar priekšdziedzera vēzi, kas izpaužas tieši tāpat kā labdabīga priekšdziedzera palielināšanās.
Šis ir ļoti būtisks arguments, kāpēc jebkuram vīrietim, sasniedzot 50 gadu vecumu, būtu jāapmeklē urologs pirmo reizi (ja tas nav darīts jau agrāk!), lai ārsts viņu izmeklētu, lai apskatītos PSA analīzes, izvaicātu par ģimenes slimību vēsturi, par riskiem un, visu šo informāciju saliekot kopā, izstrādātu taktiku, cik bieži viņam turpmāk parādīties urologam. Pēc gada vai diviem…
Salīdzinot ar visiem ļaundabīgajiem audzējiem, ar ko slimo Latvijas vīrieši, priekšdziedzera vēzis jau labu laiku ir izvirzījies līderos, apsteidzot pat plaušu vēzi. Ik gadu Latvijā konstatē ap 1000 jaunu gadījumu.
Kā pašiem apsteigt ļaunāko?
Esmu konstatējusi, ka cilvēki arvien biežāk no laba prāta, domājot par savu nākotni, veic, piemēram, ultrasonogrāfiju vēderam un rentgenu plaušām, lai pārliecinātos, ka nekā slikta tur nav. Ar tādu pašu domu vīrietis nodod priekšdziedzera specifiskā antigēna jeb PSA analīzi – lai zinātu, ka viņam nav priekšdziedzera vēža. Bet, ja godīgi, tas ir tāds ļoti vienkāršots piegājiens. Urologs kā speciālists uz to visu raugās mazliet citādi…
Priekšdziedzera jeb prostatas specifiskais antigēns ir olbaltumviela, ko izstrādā priekšdziedzera šūnas.
Jo vairāk gadu vīrietis nodzīvo, jo lielāka prostata un vairāk prostatas šūnu, un – jo vairāk šūnu, jo antigēna līmenis asinīs ir augstāks.
Audzēja šūnas šo olbaltumvielu izstrādā daudz aktīvāk, un analīzēs PSA cipars tad palielinās ātrāk. Taču jāatceras, ka PSA nav specifisks marķieris, kurš uzrāda tieši vēzi. Paaugstināti radītāji asinsanalīzē norāda, ka ir problēmas ar priekšdziedzera šūnām – tās ir saslimušas. Šūnas var bojāt ne tikai vēzis, bet arī iekaisums vai prostatas labdabīga hiperplāzija, kad tās masa kļuvusi tik liela, ka automātiski radījusi specifiskā antigēna pieaugumu asinīs.
PSA norma skaitās – it kā skaitās – līdz 4 nanogramiem mililitrā (ng/ml), bet šodien Eiropas Urologu asociācija un arī speciālisti pasaulē arvien vairāk runā par to, ka uz PSA rādījumu vien paļauties nevar. Citiem vēzis attīstās, kad PSA ir zem 4 ng/ml, un citiem neattīstās, kad tas ir virs 4 ng/ml. Par to šobrīd diskutē urologi Eiropā un pasaulē.
Bet viens gan ir absolūti skaidrs, kāpēc vīzīte pie urologa ir vajadzīga, – lai ārsts pacientu apskatītu, izrunātos ar viņu, pārbaudītu.
Dakteris ar pirkstu caur taisno zarnu aptaustot priekšdziedzeri, nosaka tā formu, izmērus, attiecības ar apkārtējiem orgāniem, struktūras izmaiņas – tā ir blīvāka, cietāka, mīkstāka, neviendabīga, mezglaina. Iegūto informāciju saliekot kopā ar PSA, viņš var saprast, kā konkrētajam pacientam rīkoties tālāk. Īstenībā tā ir tāda informatīva saruna, aprunāšanās. Dakteris izstāsta par problēmas būtību, kas varētu notikt. Ja urologam rodas kādas aizdomas, viņš vīrieti nosūta uz izmeklējumiem, kuri tās vai nu pierādīs, vai noliegs.
Ja aizdomas apstiprināsies, sekos nākamais solis – tiks piedāvāta atbilstoša ārstēšana.
Tieši tāpēc kungiem pēc 50 gadu vecuma iesaka noteikti, noteikti neapmierināties vienīgi ar PSA analīzes nodošanu, bet apmeklēt arī urologu, jo šajā dzīves posmā pastāv tiešām reāls risks saslimst ar priekšdziedzera vēzi.
Kāpēc vieniem ārstē, otriem ne?!
Tas ir vēl viens jautājums, kurš vīriešiem loģiski rodas. Atbildu: arī priekšdziedzera vēzis ir vai nu zema riska, vai vidēja vai augsta riska, kad vēža šūnas ir ļoti agresīvas. Iespējams, konkrētajam kungam cienījamos gados ir zema riska audzējs, kad vēža šūnas ir mazagresīvas un nav nepieciešams medicīniski aktīvi iejaukties procesā. Nē, ne tāpēc, ka lieli gadi! Nesen mēs ar kolēģiem tieši par šo tēmu runājām, ka cilvēki jau tagad dzīvo ilgāk, viņiem ir daudz labāk saglabāta veselība un dzīves spars. Zinu deviņdesmitgadīgus kungus, kuri fiziski ir ļoti aktīvi, un viņiem ir interesanti būt šajā pasaulē.
Taču starp viņiem ir arī priekšdziedzera vēža pacienti, kurus mēs aktīvi neārstējam, jo audzējs ir zema riska, klusi snauž un nepagūs ko ļaunu nodarīt.
Konkrētajā situācijā pietiek ar regulāru, aktīvu vēža novērošanu ik pēc trim mēnešiem. Pie veiksmīgas sadarbības ar ārstu pacients ir mierīgs, ārsts ir mierīgs, ka nav uzreiz jāmetas virsū ar operāciju, jo tā, protams, dzīves kvalitāti ietekmē.
Steidzīgi pie ārsta jāvēršas, ja urīns ir ar asins piejaukumu! Tad gan nav ko ilgi filozofēt – jānoskaidro iemesls, kāpēc parādījušās asinis. Iespējas tikt pie urologa ir. Nepieciešamības gadījumā sarunāt speciālista konsultāciju palīdzēs ģimenes ārsts caur zaļo koridoru. Austrumu slimnīcas stacionāra Gaiļezers poliklīnikā katram urologam, kurš tur pieņem pacientus, ir rezervē atstātas brīvas vietas tieši šādiem steidzamiem gadījumiem. Pastāv arī maksas pieņemšanas.
Termini, kurus var lietot tavs urologs
- AUS – apakšējo urīnceļu simptomi.
- Mikcija – urinēšana, čurāšana.
- Niktūrija – nepieciešamība mosties naktī, lai čurātu.
- PVR – pēc urīnpūšļa iztukšošanas atlikušais urīns jeb atlikušais urīna daudzums urīnpūslī pēc pačurāšanas.
- Urīna nesaturēšana – patvaļīga urīna noplūde.
- Neatliekamība – pēkšņa nepieciešamība čurāt.
