Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms pastāstīšu, kas īsti ir ureaplazma… Šī īpatnējā baktērija – parazīts – pieder pie mikoplazmu ģints, un, atšķirībā no citām maksts mikrofloras baktērijām, tai nav šūnas apvalciņa. Tāpēc ureaplazmai vajag māju, kurā dzīvot, un par savu mītnes vietu tā ir izvēlējusies maksts vai urīnvadu epitēlija šūnas. Būtībā ureaplazma veido daļu no normālās maksts mikrofloras, taču, ja tā savairojas, tad gan var rasties problēmas.
Atrod jebkurai
Kad atkal kāda mana paciente vēlas veikt ureaplazmas analīzes, jo pati tā izdomājusi, parasti vaicāju: KĀDĒĻ? Viens no atbilžu variantiem ir – draudzenei diagnosticēja… Taču principā, ja sieviete jūtas labi, ja viņai par savu sievišķo veselību nav nekādu sūdzību un ja netiek plānota grūtniecība, šādām analīzēm nav jēgas, jo «tāpat vien» ureaplazmu ārstēt nevajag.
Ureaplazmu nepieciešams noteikt, ja ir pastiprināti izdalījumi no maksts, urinēšanas traucējumi un dedzinoša sajūta čurājot. Izdalījumi ir līdzīgi kā pie piena sēnes infekcijas – biezi, var būt mazliet dzeltenīgi jeb, kā es saku, vaniļas krāsā, kādus sievietes reizēm menstruālā cikla otrajā pusē uzskata par normāliem.
Maksts floru var salīdzināt ar lielu pilsētu, kurā dzīvo godīgie iedzīvotāji, piemēram, laktobaktērijas, un kriminogēnie tipi, kas savairojoties mēdz radīt problēmas.
Ureaplazmai piemīt kriminogēna daba, un, ja tā ir kompānijā ar citām nelāgām baktērijām, piemēram, ar hlamīdijām, mikoplazmām un trihomonām, sieviete to drīz vien pamanīs.
Ureaplazma veicina prostaglandīna koncentrācijas palielināšanos, tāpēc mēdz rasties vesels sūdzību komplekss – vēdera pūšanās, pat asiņaina caureja, izteikts pirmsmenstruālais sindroms ar sāpēm mazajā iegurnī un stiprākas mēnešreižu sāpes.
Tā kā maksts mikroflora menstruālā cikla laikā mainās, ureaplazma vairāk problēmu var sagādāt tieši pirms mēnešreizēm un to laikā, jo imunitāte tad ir vājāka nekā cikla vidū, kad sievišķais hormons estradiols ir augstā koncentrācijā un maksts vide ir skābāka. Bet skāba vide ureaplazmai ir mazāk tīkama, līdz ar to nereti imunitāte spēj kriminogēnos tipus savaldīt un piespiest, tā teikt, pie borta.
Vai no seksa?
Droši vien daudzi ureaplazmu pieskaita seksuāli transmisīvajām infekcijām, jo novērots, ka tās koncentrācija mēdz palielināties situācijās, kad tiek mainīti mīlas partneri. Tomēr tas ne vienmēr ir saistīts ar seksu.
Mikrofloras izmaiņas iespējamas, arī pasliktinoties sievietes veselībai kopumā.
Interesanti, ka mikrobiologi pētījumos ureaplazmu ir atklājuši arī sievietēm, kurām nekad nav bijusi dzimumdzīve, piemēram, mūķenēm. Meitenei ureaplazma var būt jau no bērnības, atsevišķos dzīves periodos pazust un, vājinoties imunitātei, parādīties atkal. Ja maksts vide ir skāba un labo baktēriju tajā ir vairākumā, ureaplazma nespēs pacelt galvu, lai nodarītu kaitējumu.
Kā atrod?
Ureaplazmu var konstatēt, veicot seksuāli transmisīvā paneļa analīzi, ginekoloģiskās apskates laikā paņemot uzsējumu no dzemdes kakla kanāla. Ģimenes ārsti mēdz sūtīt arī uz urīna analīzēm, taču tas ureaplazmas un arī mikoplazmas diagnostikā nav labākais variants, jo šīs baktērijas galvenokārt dzīvo dzemdes kakla kanālā. Savukārt vīriešiem urologi vai venerologi materiālu izmeklēšanai ņem no urīnizvadkanāla atveres.
Jā, var būt arī tā, ka tev ureaplazmu atrod, bet tavam partnerim – ne, un viņam var rasties aizdomas, ka esi neuzticīga, kaut gan tam nav pilnīgi nekāda pamata.
Kad vajag ārstēt?
Ja ureaplazma ir normālas mikrofloras sastāvdaļa, profilaktiska antibiotiku lietošana ir neracionāla. Visdrīzāk baktērijas agrāk vai vēlāk atgriezīsies. Kaitējumu ureaplazma sāk nodarīt, ja tās daudzums ir 106, ko var noskaidrot tikai speciālā uzsējumā, un tad par to liecinās arī izdalījumi no maksts un dedzināšana čurājot. Bet – tā kā urinēšanas traucējumus var izraisīt ne tikai ureaplazma, bet arī citas baktērijas, piemēram, Escherichia coli vai stafilokoki, tik tiešām ir svarīgi veikt analīzes.
Pacientēm, kas antibiotiķi furamagu lieto gandrīz kā maizi, piekodinu: tiklīdz ir mazliet dedzinoša sajūta, to uzreiz nevajag dzert. Vispirms jānoskaidro ierosinātājs.
Ureaplazmai nepieciešama specifiska ārstēšana – tādas antibiotikas, kas iekļūst šūnā.
Tev nav vēlēšanās tās lietot?… Tomēr šādā situācijā antibiotikas noteikti jādzer. Ilgstoši mēģinot sadzīvot ar ureaplazmu, iekaisums var izplatīties tālāk uz olvadiem, dzemdi un urīnpūsli, var biežāk uzliesmot urīnceļu infekcijas, attīstīties mazā iegurņa iekaisuma slimība. Ja sieviete ilgāku laiku netiek pie bērniņa, nereti gadās, ka, izārstējot ureaplazmu, piesakās arī mazulis, jo mazinās prostaglandīnu sintēze, kas traucē ieņemt bērniņu.
Ko darīt, lai nesavairojas?
- Ja tev ir mīlas sakari ar vairākiem vīriešiem vienlaikus, izmanto prezervatīvus! Ietaupīsi arī naudu – prezervatīvs maksā daudz lētāk nekā ginekologa konsultācijas un analīzes.
- Antibiotikas citu slimību ārstēšanai lieto tikai nepieciešamības gadījumā! Tās var ietekmēt maksts mikrofloru un izraisīt disbakteriozi. Ja bez antibiotikām nevar iztikt, prasi, lai ārsts izraksta preparātu maksts mikrofloras atjaunošanai, vai arī lieto bezrecepšu pienskābo baktēriju lodītes.
- Nepārcenties ar mazgāšanos un maksts skalošanu! Izmazgājot no maksts labās baktērijas, rodas ureaplazmai un citām nevēlamajām baktērijām tīkama vide.
Vīrietis + ureaplazma
Arī vīrietim ureaplazma var sagādāt sāpes un dedzināšanu čurājot, turklāt mēdz pasliktināt spermas kvalitāti un auglību. Bet tikpat labi simptomu var arī nebūt.
Taču, ja kādam no pāra ureaplazmu nepieciešams ārstēt, antibiotikas jālieto abiem partneriem. Citādi šo vienšūni var neizdoties uzveikt.
Ko saka cits ārsts?
Dr. ARMANDS BĀLIŅŠ, urologs Rīgas 1. slimnīcā un ambulancē Uro: Visbiežāk inficējas seksa laikā
– Manuprāt, ureaplazma nepieder pie normālas mikrofloras, jo tā var radīt problēmas, piemēram, cistītu. Visbiežāk ar to inficējas seksuālos sakaros, taču par seksuāli transmisīvu infekciju to īsti arī nevar nosaukt, jo ureaplazmu atrod arī cilvēkiem, kuriem nav dzimumdzīves.
Salīdzinot ar citiem intīmo slimību izraisītājiem, ureaplazma ir vienšūnis, lielāka par baktēriju un daudz izturīgāka apkārtējā vidē.
To, vai varam inficēties tikai seksuālā vai arī kādā citā ceļā, nosaka mikroba spējas izdzīvot apkārtējā vidē. Piemēram, iespēja inficēties ar gonoreju citādi, ne seksa laikā, ir gandrīz nulle, taču ureaplazmai ir ne tikai dzīvā, bet arī sporas forma, kas sev tīkamos apstākļos, piemēram, ezera ūdenī, var saglabāties relatīvi ilgi.
Turklāt ureaplazma ir izturīga pret antibiotikām. Bieži viens tās iznīdēšanai nepieciešami vairāki antibakteriālu medikamentu lietošanas kursi, un tad sākas diskusijas, kas ir labāk – dzīvot ar ureaplazmu vai lietot antibiotikas. Vismaz uz jaunu vīriešu reproduktīvo veselību noteikti lielāku nevēlamu iespaidu atstās antibiotikas.
Katrā ziņā nav jēgas dzert zāles, ja organisms ureaplazmu uztver kā savējo, ar to necīnās un nerada nekādas izpausmes.
