Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
1
-
1
-
1
-
1
-
0
-
– Tiekamies svētdienā, kad esat ieradies slimnīcā pārsiet vakar izoperētos pacientus. Dakter, jums brīvdienas vispār ir?
– Maz. Bet jaunam ārstam nav variantu – ja grib strādāt šajā profesijā, sākumā pirmajā plānā vienmēr būs medicīna un otrajā vietā privātā dzīve.
– Kad norunājām tikšanos, teicāt, ka jums vakar bija ieplānotas astoņas operācijas. Daudz!
– Īstenībā bija paredzētas deviņas, bet, tā kā ir gripas laiks, daudzi slimo, tāpēc divi pacienti atcēlās. Tas ir pilnīgi normāli. Bet, runājot par operāciju skaitu, – tas nav nekas šausmīgs, mēs komandā esam vairāki, varam mainīties, un šīs nebija augstas sarežģītības operācijas. Nav tā, ka nonstopā operēju, pa vidu var arī atpūsties.
– Viens no beidzamajiem notikumiem, kurā izskanējis jūsu vārds, ir neparasta operācija, kuras laikā izglābāt pacientes kāju no amputācijas. Izmantojāt aizmirstu metodi, kas deva labu rezultātu. Pastāstiet par to!
– Pats stāsts īstenībā ir diezgan smags… Paciente bija guvusi vaļēju apakšstilba lūzumu, un, lai tiktu līdz telefonam un izsauktu palīdzību, bija rāpojusi ar šo vaļējo lūzumu, brūcē bija zemes gabali. Tas notika mana tuva kolēģa daktera Agra Mertena dežūras laikā, viņš pacienti neatliekami operēja, uzliekot kājai ārējās fiksācijas, jo ar iekšējām konstrukcijām tik inficētu brūci nevarēja labot. Pēc akūtās palīdzības sniegšanas kolēģis Mertens nodeva pacienti man, jo viņš lielākoties nodarbojas ar mugurkaula ķirurģiju.
Ar laiku brūce sastrutoja, bija vajadzīga tās tīrīšana, pēc kuras palika milzīgs audu defekts. Ļoti veiksmīgi sadarbojāmies ar Mikroķirurģijas centru Rīgā, kur strādā brīnišķīgi ārsti, par kuriem varu teikt – visu cieņu. Pārvedām pacienti pie viņiem, tur dakteris Kārlis Vērdiņš brūci vēlreiz iztīrīja, bojā aizgājušā kaula vietā ielika cementa starpliku un mīkstos audus sedza ar apasiņotu ādas lēveri. Tas viss, par laimi, sadzija! Bet tik un tā palika aktuāls jautājums – ko darīt tālāk, jo kaulā bija milzīgs defekts, bijusi infekcija…
Teorētiski tādā situācijā var no otras kājas paņemt apasiņotu kaula gabalu un transplantēt bojājuma vietā. Bet – ir milzīgi riski, jo asinsriti īsti nav, kur pieslēgt.
Tad mēs ar dakteri Mertenu, kādu dienu pētot pacientes kāju, attapām, ka mums taču ir pieejama vecā labā metode: Padomju Savienībā ievērojamā ķirurga Gavrila Ilizarova patentētais aparāts, kas tā arī saucas – Ilizarova aparāts. Mēs ar kolēģi tik tiešām nogājām uz slimnīcas pagrabu, atradām Ilizarova aparātu, konstatējām, ka tas ir darba kārtībā, vien dažas detaļas vajadzēja papildināt, bet to palīdzēja paveikt kolēģi Rīgā.
– Un ko īsti šis aizmirstais rīks līdzēja?
– Tas ir kaut kas fantastisks! Ar šī aparāta palīdzību iespējams pakāpeniski izstiept atlikušo veselo kaulu par aptuveni desmit centimetriem, lai tas pilnībā aizstātu izoperēto, zaudēto, kaula daļu. Tādā veidā bija iespējams izglābt pacientes kāju no amputācijas, kas manā uztverē ir pēdējā iespēja, ko izskatīt. Paciente ir ļoti līdzestīga, ļoti gribēja, lai viņai paliek kājiņa, un teica: «Es darīšu visu, ko jūs, kungi, teiksiet.» Un mums kopā viss izdevās.
Starp citu, Ilizarova aparātu izmanto arī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Rīgā, tas nav nekas pārpasaulīgs, vienkārši par šo iespēju bieži neiedomājas. Zinu, ka to dara dakteris Mārtiņš Malzubris, kurš aktīvi nodarbojas arī ar pēdas ķirurģiju, ārstē tā saucamo cukura diabēta pēdu.
– Jūsu vārds minēts arī pie citām unikālām operācijām… Piemēram, veikta sarežģīta pēdas velves deformāciju koriģējoša operācija.
– Jā, primāri operēju un aprūpēju dažādas traumas, traumu sekas un komplikācijas, arī locītavu problēmas – ceļi, gūžas, pleci… Bet mana mīļākā sadaļa ir pēdas ķirurģija – šo tēmu arī aktīvi apgūstu ārzemēs, un tā mani interesē padziļināti. Piemēram, pašlaik gatavojas uzstāties Pēdas ķirurģijas kongresā Lietuvā par tēmu Pēdas fiksācija ar plāksni greizā īkšķa korekcijas gadījumā.
– Kas jums pēdā šķiet tik aizraujošs?
– Pārsvarā tās ir plakanās pēdas pieaugušajiem. Tur ir tik daudz nianšu un zemūdens akmeņu! Daudz neatbildētu jautājumu.
– Mēs varētu uz dažiem atbildēt! Esmu dzirdējusi par plakano pēdu bērniem… Vai tas nozīmē, ka cilvēks visu mūžu ir dzīvojis ar plakano pēdu un neko nav darījis, vai arī tā pēkšņi var uzrasties?
– Otrais variants – problēma uzrodas pieaugušā vecumā, biežāk pēc 65 gadu vecuma. Pārsvarā pacientiem ir sūdzības par sāpēm kājā, ap papēža rajonu, un tāpēc cilvēks meklē ārsta palīdzību. Vai arī – nemeklē, jo sākumā parasti pasāp, pāriet un cilvēks liekas mierā. Tā ir plakanās pēdas pirmā stadija, kad ir iekaisušas pēdas cīpslas.
Ja šajā etapā problēma nav uzķerta, nākamā stadija jau ir tāda, ka sāk atšķirties papēža funkcionalitāte.
Proti, uz nelīdzenām virsmām papēdis sāp, ar laiku sāk deformēties, parasti – griezties uz āru. Tas cilvēkam sagādā milzu neērtības un ciešanas.
– Vai šī ir bieži sastopama vaina? Personīgi nepazīstu nevienu, kas teiktu: «Man ir plakanā pēda.»
– Diezgan. Bet par laimi – risināma.
Pirmais, ko var darīt, – valkāt individuāli pie podometra pielāgotas zolītes un nodarboties ar fizioterapiju. Un ir ļoti labi rezultāti.
Otrs – jāseko līdzi urīnskābes daudzumam asinīs, ar ko lielai daļai pacientu, kas sūdzas par sāpēm pēdās, ir problēmas. Katram cilvēkam asinīs nelielā daudzumā riņķo urīnskābe, kas ir vielmaiņas gala produkts, bet parasti organisms spēj to izvadīt caur urīnceļiem. Kad asinīs uzkrājas pārāk liels urīnskābes daudzums, tas rada urīnskābes kristālu izgulsnēšanos locītavās. Tas savukārt izraisa sāpes un iekaisumu un deformāciju tikai veicina.
– Trešā iespēja laikam esat jūs – operācija?
– Jā. Šādas operācijas galvenais mērķis ir atjaunot pēdas velvi, arku un slodzes virsmas. Bet, protams, tas viss ir ļoti individuāli, atkarīgs tieši no konkrētā cilvēka deformācijas – ir milzīga iespēju daudzveidība. Jāsaprot arī, ka nav iespējams uztaisīt ideālu pēdu, jo katra operācija – tie ir rētaudi, lielāki vai mazāki funkciju ierobežojumi, locītavu stīvums.
Jārēķinās arī ar to, ka, koriģējot nopietnu plakano pēdu, būs diezgan ilgs rehabilitācijas laiks. Divus mēnešus pēc operācijas ir ģipša imobilizācija, pēdu nedrīkst kustināt, slogot, ar atsevišķiem izņēmumiem. Un pēc tam vismaz pusgadu, līdz gadam, jārēķinās ar aktīvu rehabilitāciju. Dažreiz atkarībā no deformācijas pakāpes operācija ir jādala vairākos etapos. Jāteic, ka bieži vien metodes, ko šīs problēmas risināšanai lieto citur Eiropā, neder mūsu cilvēkiem, jo pacientu līdzestība krietni atšķiras.
– Izlabot pēdu laikam ir maksas operācija, nevis valsts apmaksāta?
– Te jūs tikko kļūdījāties. Es to deviņdesmit procentos gadījumu daru par valsts līdzekļiem. Protams, ir rinda, bet, ja cilvēkam daudzus gadus ir deformējusies pēda, tā sāp, gadu pagaidīt rindā uz operāciju ir mazākais mīnuss. Turklāt pa šo laiku vēl kārtīgi var sagatavoties operācijai, veikt izmeklējumus.
– Jūs pieminējāt līdzestību, kas pacientiem esot klupšanas akmens. Kā jums šķiet – kāpēc tā?
– Grūti spriest. Iespējams, mēs, latviešu tauta, laiku laikos esam bijuši ļoti strādīgi, apzinīgi un cilvēkam liekas: kā es tagad izkritīšu no aprites, kā es vairākus mēnešus gulēšu ar ieģipsētu kāju, nekas slikts jau nenotiks, ja parosīšos… Bet te man jāsaka – var gan notikt. Jebkurai operācijai var būt komplikācijas, sākot ar brūču infekcijām, kas ietekmē locītavu saaugšanu, metāla konstrukciju lūzumi pāragras slogošanas dēļ, konstrukciju migrācija… Visādi brīnumi var būt! Tāpēc mēs, ārsti, sagaidām līdzestību, lai no tā visa izvairītos.
Citādi ir ar tā saucamā greizā īkšķa korekcijas operāciju, kas arī ir ietilpīga pēdas ķirurģijas sadaļa, kurā darbojos. Tur es izvēlos maksimāli drošu konstrukciju, potenciālajos riskos jau ierēķinot – pat ja pacients staigās, būs ok. Un rezultāti ir labi.
– Es domāju, ka līdzestības jautājums varētu būt saistīts arī ar dzīves līmeni. Vidējie ienākumi un pensijas citur Eiropā taču krietni atšķiras no mūsējiem, tāpēc šeit cilvēkiem dārgāk maksā izkrist no aprites.
– Man tā nešķiet. Ja cilvēks ir gana motivēts un ja viņš nokļūst līdz ķirurģijai pat par valsts līdzekļiem, viņam jāapzinās situācijas nopietnība, riski un ko tas no viņa prasīs. Pat operācija par valsts līdzekļiem nenozīmē gluži ārstēties par brīvu – tāpat ir pacienta līdzmaksājums, reizēm jāiegādājas papildierīces, palīglīdzekļi, medikamenti, piemēram, pretsāpju zāles, kas pēc tam jālieto, maksā astronomiskas cenas, ja cilvēks strādā, viņam jāņem slimības lapa, ikmēneša ienākumi samazinās…
Tā ka – operēties par valsts naudu gluži nenozīmē visu dabūt kā uz paplātes. Tāpēc es domāju, ka cilvēki, kas nonāk līdz plānveida operācijām, to visu apzinās. Vienkārši mūsu būtība ir tāda – negausties, visu varēt, būt darbīgiem…
– Sakiet, vai jūs pats bijāt iztēlojies, ka jūsu dzīve izvērtīsies tieši tā?
– Mans stāsts medicīnā patiesībā ir gaužām vienkāršs. Bērnībā dzīvoju Rīgā, Ķengaragā, un mācījos Rīgas 62. vidusskolā, kura šobrīd diemžēl ir slēgta. 9. klases beigās bija brīdis, kad jāsaprot, ko dzīvē vēlētos darīt, mācījos es labi un, lai arī cik smieklīgi tas neizklausītos, aizgāju uz profesionālās orientācijas kursiem. Vienu brīdi jauniešiem tas bija populāri, arī es aizpildīju milzīgi daudz testu, runājos ar speciālistiem, un beigu galā atbildes bija divas – ārsts vai elektriķis. Kardināli atšķirīgi. (Smejas.) Lai gan pašam man pirms tam bija doma par jurisprudenci.
Todien aizgāju mājās, māte ar tēvu gatavoja vakariņas, sēdāmies jau pie galda, līdz vecāki beidzot, tā, starp citu, pajautāja: «Ko tad tev pateica tajos kursos?» – «Ziniet, es būšu dakteris.» Tēvam no rokām izkrita karote, mammai šķīvis, un abi mani cītīgi centās no tā atrunāt.
Mana mamma ir vecmāte, viņa zina medicīnas sistēmas iekšpusi, arī tēvs strādā medicīnas firmā, un abi vecāki ļoti labi izprot, cik daudz ārstiem jāmācās un citas ne tik patīkamās medicīnas puses. Aptuveni divas nedēļas ģimenē diskutējām par šo jautājumu, un beigās vecāki teica: «Labi, bet ir daži noteikumi. Pirmais – tev jāiestājas Rīgas 49. vidusskolā.»
Tai tautā iegājies nosaukums – jauno ārstu skola, jo to absolvējuši daudzi ārsti, un tur ir mācību programma ar uzsvaru uz eksaktajām zinībām ar septiņām bioloģijas stundām nedēļā. Es arī iestājos un pabeidzu šo skolu ar zelta medaļu. Esmu Rīgas 49. vidusskolai un tās pedagogiem pateicīgs par visu – tur bija ne tikai zināšanas, bet arī laba dzīves skola, man iemācīja saprast lietas, par kurām mājās varbūt retāk ierasts runāt. Domāju, ka trīs gadi šajā skolā iedeva man labu pamatu visai tālākajai dzīvei un studijām Rīgas Stradiņa universitātē.
Otrs vecāku noteikums bija – slimnīcā pastādāt par sanitāru, jo, ja to spēšu izturēt, tad tiešām varēšu būt ārsts. Jau vasarā pirms 10. klases devos uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, jo mammai tur strādāja draudzene. Sāku strādāt operāciju blokā par sanitāru un vēlāk studējot strādāju gan par medbrāli, gan biju ārsta palīgs, izgāju tur rezidentūru…
Izvēle tieši par labu traumatoloģijai un ortopēdijai krita, jo biju šajā jomā iestrādājies un mani tā interesēja.
Piemēram, terapijā nevaru saprast, kāpēc vadlīnijas tik bieži mainās, ir daudz teorētiskās puses, bet mani interesēja tieši praktiskais. Arī vispārējā ķirurģija mani neieinteresēja, jo, man šķiet, jābūt tik noslīpētai intuīcijai, lai saprastu, vai vēders ir vai nav jāoperē. Savukārt traumatoloģija ir loģiska, un visvairāk man patīk tas, ka cilvēks atnāk pie ārsta ar problēmu, mēs to atrisinām un pacients aiziet bez problēmas. Nevienā citā specialitātē tā nav! Rehabilitācija visu laiku ir acu priekšā, un mēs redzam, kā cilvēks pakāpeniski atveseļojas.
– Zinu cilvēkus, kas studējuši medicīnu, tāpēc rodas jautājums, vai tas vispār ir reāli – apvienot medicīnas studijas ar darbu?
– Protams, pirmajā studiju gadā tas nebija iespējams, un tad es arī nestrādāju, tikai vasarās, kad no studijām bija brīvs. Bet jau otrā kursa otrajā semestrī sapratu, ka jāsāk dežurēt – sākumā ņēmu pa bišķiņam, pa dažām dežūrām, bet vēlāk to jau bija ļoti daudz, pat piecpadsmit diennakts dežūras mēnesī.
Ziniet, studējot medicīnu, ik pa laikam sāk šķist – nu jau kļūst vieglāk… Bet tā nav tiesa. Nekļūst vieglāk, tu vienkārši pierodi pie tās slodzes un informācijas daudzuma. Piemērs no dzīves – vienmēr Ziemassvētkos esam braukuši uz laukiem pie vecvecākiem svinēt svētkus, parasti ir jāzina dzejolīši, ko skaitīt.
Kādi man dzejolīši prātā – tikai anatomija, fizioloģija, histoloģija, viss, kas jāmācās… Bet dzejolītis jāiemācās, tāpēc pēdējā brīdī parasti paņēmu dzejoļu grāmatu, divreiz pantiņu izlasīju un jau zināju no galvas.
Tieši tik trenēts bija prāts un tieši tik vienkārši, salīdzinājumā ar to, kas jāiemācās ikdienā, ir Ziemassvētku dzejolis. Brauciena laikā no Rīgas līdz Aizkrauklei var iemācīties veselu dzejoļu krājumu. Savukārt noguruma pakāpi, kāda bija studiju laikā, labi atspoguļo cita situācija… Dzīvojām ar vecākiem blakus dzīvokļos, es pārnācu mājās no eksāmeniem, un man bija jāizved ārā suns. Uzliku uzpurni, siksniņu un pats aizgāju gulēt.
Tēvs nevarēja saprast, kādēļ tik ilgi staigāju ar suni, un nāca skatīties, kas par lietu. Tas, ko viņš redzēja – es guļu, bet suns rātni sēž blakus, sapakots pastaigai, nolicis purniņu uz gultas. (Smejas.)
– Kas jūs, Rīgas zelli, atvilināja uz Liepāju?
– Ar laiku mans tuvs draugs un domubiedrs no studiju laikiem mugurkaula ķirurgs Agris Mertens aicināja mani padežurēt Liepājā. Es piekritu un reizi mēnesī piektdienās un sestdienās braucu dežurēt uz Liepājas reģionālo slimnīcu. Man ļoti iepatikās tas, ka jaunam ārstam Liepājā ir daudz iespēju, bija arī iespēja sajusties baigi svarīgam un atbildēt pašam par saviem darbiem. Kādā brīdī dakteris Uldis Ārgalis, tagadējais Traumatoloģijas nodaļas vadītājs, piedāvāja, vai nevēlos Liepājā palikt rezidentūrā. Un es piekritu.
Patiesībā tas ir milzīgs mīts, ka viss labais un perspektīvais notiek tikai Rīgā un tikai lielajās universitāšu slimnīcā. Es savā reģiona slimnīcā daru daudz vairāk, nekā man būtu iespēja paveikt Rīgā. Mani iedvesmoja daktera Ārgaļa vārdi: «Pēdas ķirurģija Latvijā nav attīstīta, es to tev iemācīt nevaru, bet uz priekšu – meklē, interesējies, brauc uz kursiem, es tev palīdzēšu.» Tagad viss attīstījies tik tālu, ka šķiet, esmu izoperējis jau visu Liepāju. (Smejas.)
– Jums noteikti atmiņā palikuši daudzi pacientu stāsti…
– Kas attiecas tieši uz pēdas ķirurģiju pēc nopietnām deformācijām, kad pēda dažreiz, vienkārši izsakoties, ir stāvējusi gandrīz blakus kājai, mani aizkustina pirmais šoka brīdis, kad pacientam noņem pārsēju…
Reizēm cilvēks pirmoreiz dzīvē redz savu kājiņu anatomiski pareizu, tādu, kādai tai jābūt. Bieži vien pacienti, neko nekomentējot, šajā brīdī sāk raudāt.
Māsiņa parasti satraukti vaicā: «Vai sāp?», bet nē, nesāp, cilvēks tikai caur asarām saka: «Man nekad dzīvē nav bijusi tāda pēda.» Un vēl lielāks prieks ir tad, ja cilvēks atnāk pēc vairākiem mēnešiem atrādīties un es saprotu, ka viņš jūtas labi. Tad man ir milzīgs prieks!
Otrs gandarījums – ka izdodas atbrīvot cilvēku no ilgstošām sāpēm. Cilvēkam, kurš cieš kādas sāpes, izmainās skatiens, sejas vaibsti. Pat ieliekot pacientam gūžas endoprotēzi, es redzu, kā izmainās viņa garastāvoklis un seja nākamajā atrādīšanās vizītē. Jā, ir kruķi, kaut kādas īslaicīgas neērtības, bet pacients saka: «Nekas, būs labi!»
– Jums paliek laiks izbaudīt Liepāju arī citos veidos?
– Godīgi? Man ir dzīvoklis trīssimt metrus no jūras, bet uzminiet, cik bieži es pagājušajā vasarā aizgāju līdz jūrai?
– Minu – divas?
– Vienu. Nav laika.
Brīvos brīžus pavadu ar sievu un suni. Braucam uz izstādēm, mans suns Ambers ir Latvijas un Lietuvas čempions – tā ir vesela pasaule. Un vēl viens brīvā laika neiztrūkstošs notikums ir lauku īpašums Rucavā. Vieta nav ekskluzīva, bet – ļoti labi palīdz izvēdināt galvu. Tie ir labākie prāta trenažieri – vest ķerrā zemi, pļaut zāli… Super!
Apkārt ir plašums, vienmēr ir, ko darīt. Pēdējā laikā vakaros aizeju arī uz sporta zāli. Man ļoti patīk Liepājas fitnesa klubs Royal Fitness, ko var apmeklēt praktiski diennakti. Tas, kādā tonusā ir fiziskais ķermenis, ļoti daudz ko izšķir, jo traumatoloģija ir fiziski diezgan smags darbs – ilgas stundas jāoperē, vēl jāvelk svina aizsargforma, brilles un optiskais palielinājums uz galvas… Ja nevingro, tādu fizisku slodzi ir grūti izturēt. Savukārt dienās pēc vingrošanas šķiet: o, šodien bija viegli!
– Lielpilsētas spraigās dzīves jums kā dzimušam rīdziniekam nepietrūkst?
– Es to kompensēju reizēs, kad braucu uz Rīgu uz pieņemšanām un uz konferencēm, semināriem. Tad izbaudu korķus! (Smejas.) Man sanāca smiekli, kad tikko pārvācos uz Liepāju, uz ielas pie luksofora stāv piecas mašīnas, un kāds paziņa man teica: «Eu, korķis!» Nu, mīlīt, tad tu neesi redzējis korķi! Daudziem liekas, ka Liepāja–Rīga ir baigais gaisa gabals. Bet patiesībā tā nemaz nav. Ja bieži brauc, tas liekas sīkums, tikai trīs stundas.
– Tur es jums piekrītu. Šis ir arī mans maršruts, un domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka uz Liepājas šosejas zinu katru bedrīti. Bet vienlaikus es to uztveru kā atslodzi, iespēju pabūt ar sevi.
– Un ziniet, kas vēl, – visus svarīgos dzīves lēmumus esmu pieņēmis ceļā. Darīt, nedarīt, palikt, nepalikt… Domas braucot sakārtojas ļoti labi!
Arī skatoties tieši no profesionālā viedokļa – novadu ārsts bez Rīgas nevar.
Tur ir lielākā daļa kolēģu, profesoru, tur notiek pasākumi, pieredzes apmaiņa. Viens nekad nav cīnītājs, un vienmēr ir vajadzīgs otrs viedoklis. Ļoti bieži komunicējam arī ar Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, sarežģītos gadījumos aizsūtām izmeklējumus, palūdzam konsultāciju… Medicīnā ļoti svarīgs ir jautājums: «Ko tu domā?»
Vispār pret saviem kolēģiem, ārstu palīgiem, ar kuriem strādāju, esmu ļoti prasīgs, jo ieslīgt pašapmierinātībā manā uztverē ir liela kļūda. Pats ļoti daudz pētu literatūru un lasu un to sagaidu arī no kolēģiem, pārsūtu viņiem informāciju, lai arī viņi ir lietas kursā, kā ir un kā var būt. Un te nav runa par finansiāliem aspektiem, bet par citām kvalitātēm – par interesi, par azartu. Jāspīd acīm!
– Vai jums ir kāds sapnis?
– Man nav raksturīgi moto no sērijas – augstāk, tālāk, stiprāk… Nē. Vienmēr esmu rīkojies šādi – ir mērķis un ir skaidri soļi, kas jāveic, lai šo mērķi sasniegtu. Mans sapnis bija kļūt par traumatologu ortopēdu un, lai to sasniegtu, bija jāiestājas universitātē, jāpabeidz rezidentūra… Līdzīgi kā zinātnē: ir mērķi, hipotēze, darba uzdevumi. Bet, kas svarīgi, – ar katru reizi uzstādīt arvien nesasniedzamākus mērķus. Visu laiku jābūt attīstībā un arvien grūtāk sasniedzami mērķi palīdz noturēt savu latiņu līmenī. Neļauju sev domāt: «Esmu baigais džeks, jo varu šito izoperēt.»
