Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
60
-
2
-
2
-
0
-
Runājot Elza daudz un izteikti žestikulē ar rokām. Rokas ir viņas darba instruments. Acis mirdz, rudie mati iet pa gaisu. Šopavasar sociālos tīklus aplidoja iespaidīgi video, kā Elza neticami izjusti un ekspresīvi TV ekrāna mazajā lodziņā, kas paredzēts surdotulkam, zīmju valodā izdzied un tulko Eirovīzijas dziesmas. Desmitiem tūkstošu skatījumu, neskaitāmas zīmītes patīk un dalīties. Skatītāji faktiski nonāca zināmas dilemmas priekšā – kas ekrānā fascinē vairāk? Uz ko te galu galā skatīties?! Uz dziesmu izpildītājiem vai neticami atraktīvo surdotulci, kura apveltīta ar nenoslēpjamu aktiera talantu un atraktivitāti? Izrādījās, ka ne mazums pat dzirdīgu cilvēku bija nosvērušies par labu Elzas priekšnesumam. Viņa saņēma daudz vēstuļu ar labiem vārdiem un uzmundrinājumiem turpināt darīt to, kas viņai tik labi sanāk, – būt tiltam starp skaņām pārpildīto un pilnīgi kluso pasauli. Elza ar vienu kāju stāv abās šajās pasaulēs.
Nedzirdēt zāļu dēļ
«Es esmu koda! No angļu valodas CODA nozīmē – child of deaf adult jeb nedzirdīgu vecāku dzirdīgs bērns. Latviski tā arī sakām – koda. Patiesībā abi mani vecāki piedzima dzirdīgi, taču bērnībā dzirdi zaudēja – tie bija sešdesmitie gadi. Mamma omei piedzima pāragri un bija ļoti vārgs zīdainītis. Dakteri bija teikuši: «Vai nu dodam medikamentus, no kuriem viņa zaudēs dzirdi, vai pastāv iespēja vispār zaudēt šo bērnu.» Ome atbildēja, ka labāk, lai nav dzirdes, nekā… nav nekā. Mammai tad bija daži mēnesīši. Sekas viņa izjūt joprojām, jo buksē arī vestibulārais aparāts.
Kas tās tolaik bija par briesmīgām zālēm, kuras tik daudziem atņēma spēju dzirdēt?!
Savukārt tēvs piedzima daļēji dzirdīgā ģimenē un pats bija dzirdīgs. Viņam ir skaņu atmiņas par pasauli līdz trīs gadu vecumam, vēl tagad viņš var attēlot, kā mašīnas brauca – brum, brum, brum –, taču trīs gadu vecumā saslima ar plaušu karsoni. Tēta mamma tika brīdināta – dēliņš nedzirdēs –, un tā arī notika. Atkal pie vainas bija tā laika medikamenti. Pēc tam dzīvē no daudziem nedzirdīgajiem dabūju zināt stāstus, kur pie vainas bija tieši medikamenti. Kādreiz būs jāpapēta sīkāk – kas tās tolaik bija par briesmīgām zālēm, kuras tik daudziem atņēma spēju dzirdēt?!
Mamma un tētis satikās nedzirdīgo skolā Rīgā, un tā līdz šai baltai dienai viņi ir kopā. Piedzimu es. Kaut kādas bailes, mani gaidot, viņiem tomēr bija, jo mammai no jaunības bija īpaši jāsaudzē veselība. Viņi vienkārši gribēja, lai es būtu. Tāpēc dzirdēšana vai nedzirdēšana bija otršķirīga. Tajā laikā jaunās māmiņas slimnīcā nevarēja tik vienkārši apmeklēt. Mana ome rakstīja mammai garas zīmītes – turi tā, apgriez tā, ēst dod tā, ar pupu baro tā, un tad tās garumgarās zīmītes nodeva ar medmāsiņu starpniecību. Protams, mamma gribēja zināt, vai es dzirdu. Viņai atnesa mani aizmigušu uz barošanu, mamma ņem un skaļi aizcērt skapīša durtiņas – es noraustos! Tātad – dzird! Pati bija atradusi metodi, kā pārbaudīt. Es to tagad uztveru ar humoru, bet tētis esot mammu vēlāk bāris par tādu maza bērna biedēšanu. Pēc tam jau tika oficiāli apstiprināts, ka es dzirdu, – un tad jau bija fanfaras, ovācijas un lieli prieki!»
Pēc tam jau tika oficiāli apstiprināts, ka es dzirdu, – un tad jau bija fanfaras, ovācijas un lieli prieki!»
Tulce, kas staigā zem galda
«Ar lielu prieku tulkoju sadzīviskās situācijās saviem vecākiem jau no kādu trīs gadu vecuma. Augu tiešām starp divām pasaulēm – ar mums kopā bija mana dzirdīgā ome, kas ar mani daudz runāja. Augu kā multivalodisks bērns – latviešu, krievu, angļu, latviešu zīmju valoda… Valodas man ļoti lipa, bērnudārzā iekļuvu eksperimentālā grupiņā, kur viss notika angļu valodā. Neizjutu nekādu trūkumu, atpalicību. Skola gan bija rūdījums, jo, kad bija vecāku sapulce – turp gāja ome. Negribējās visiem skaidrot, kas ir ar maniem vecākiem. Protams, radās situācijas, kas aizvainoja. Atceros, bērnībā gāju ar omi uz Centrāltirgu, un pārdevējas teica: «Tā ir tava mamma, bērniņ?» Man kā bērnam bija dusmas! Man ir mamma – jauna, skaista, normāla –, tikai runāšanas vaina! Ome arī bija jauna un fifīga, bet man kā bērnam tās sajūtas iegrieza.
Vecāki man ļoti izrādīja mīlestību – ak Dievs, viņi mani joprojām sagrābj un bučo nost tāpat kā bērnībā! Jau maza būdama, ievēroju, ka sevišķi dzirdīgajiem vecākiem var būt tik vēsas attiecības ar saviem bērniem. Man nav saprotams, ka tēvs ar dēlu sarokojas… Man ir divdesmit astoņi gadi, bet tētis joprojām bučo uz pieres, uz vaigiem! Man mīlestības nekad nav trūcis, tāsJau maza būdama, ievēroju, ka dzirdīgajiem vecākiem ir tik vēsas attiecības ar saviem bērniem. Man ir 28 gadi, bet tētis joprojām bučo uz pieres, uz vaigiem!
Es biju tā, kurai svarīgākās situācijās bija jārunā, jo vecāki to nevarēja. Atceros situāciju veikalā… Man bija kādi trīs gadi, un vecāki bija gatavi man nopirkt lellīti. Taču viņi var tikai norādīt ar roku virzienu. Atceros – lete bija augstāka par mani, un es kaut kur dziļi no apakšas pārdevējai saku: «Gribu to tur lellīti!» Pārdevēja pārliecās pāri letei, lai ieraudzītu, kurš tad kopā ar tiem nedzirdīgajiem cilvēkiem tomēr runā? Un tā es dabūju to lellīti, un tā man ir joprojām.
Bērnībā sēdēju pie televizora, skatījos uz surdotulku tajā mazajā apakšējā lodziņā, mācījos no redzētā un sapņoju, ka reiz es varētu tikt televīzijā tajā mazajā lodziņā un tulkot!
Bērnībā sēdēju pie televizora, skatījos uz surdotulku tajā mazajā apakšējā lodziņā, mācījos no redzētā un sapņoju, ka reiz es varētu tikt televīzijā tajā mazajā lodziņā un tulkot! (Smejas.) Tolaik vēl nezināju, ka reiz tas tiešām notiks. Man ir dota drosme, es ļoti agri kļuvu drosmīga. Divpadsmit gados piezvanīju un pati pieteicu sevi nometnē, jo vecāki to nevarēja izdarīt. Piezvanīju un teicu: «Gribu būt nometnē, cik tas maksā? Zvanu es, jo mana mamma nedzird!» Un visu sakārtoju. Mamma tik lai samaksā. (Smejas.) Tā es dabiskā veidā kļuvu drosmīga. Neesmu iedomīga, bet man ir liela ticība labajam un tam, ka izdosies. Lielāka nekā vidusmēra dzirdīgam cilvēkam! Esmu redzējusi, kā mani vecāki izsitās dzīvē, laikam varu būt diezgan apnicīga saviem draugiem un līdzcilvēkiem, nemitīgi atkārtojot: «Tev izdosies, tev sanāks!» Bet es tam tiešām ticu. Jo – ja mani nedzirdīgie vecāki var izdarīt, tad dzirdīgajiem ir tikai darīšanas lieta un vajag pārkāpt kaut kam pāri!»
Ārā no kabineta!
«Kaut kur padsmit gadu vecumā tulkošanu jau uztvēru kā savu profesiju. Ap piecpadsmit, sešpadsmit gadiem sāku iet līdzi saviem vecākiem pie ārstiem, uz dažādām iestādēm, bankām. Arī mans pirmais oficiālais darbs bija – Latvijas Nedzirdīgo savienības Rehabilitācijas centra surdo tulks. Gāju līdzi nedzirdīgajiem uz visdažādākajām vietām. Viena no nopietnākajām situācijām, kad vajag tulku, nedzirdīgajiem ir ārsta apmeklējums.
Lielākoties esmu tikusi ignorēta poliklīnikās, ne privātās medicīnas iestādēs.
Lai izvairītos no pārpratumiem, parasti eju kabinetā iekšā pirmā un uzreiz saku: «Labdien, es esmu surdotulce!» Vai – «Labdien, cilvēks nedzird, tāpēc es tulkošu zīmju valodā!» Pārsvarā ārsti ir saprotoši, bet ir gadījumi, kad mediķi ignorē mani, ka es tur esmu, vai vispār izdzen mani ārā. Saistībā ar izmaiņām datu regulā es vēl varu saprast, ka mani ignorē bankā. Ir bijuši gadījumi, kad klients izstāsta man, es to izstāstu bankas darbiniekam, bet atbilde seko pa tiešo klientam no bankas darbinieka rakstiski. Bankā to var saprast. Pie mediķiem ir bijis tā, ka es izstāstu klienta teikto, bet ārsts atbildi raksta uz lapas vai mēģina skaļi, plātot muti, stāstīt nedzirdīgam pacientam. Taču cilvēki pie ārsta ir stresā un tādā veidā nodotu informāciju var neuztvert – ir daudz svešvārdu, medicīnisku terminu. Ir aizgājis līdz skandālam, tiesa ne man, bet citiem surdotulkiem – kad tulks teica: «Nē, es neiešu ārā, jo tās ir šī cilvēka tiesības – ņemt mani līdzi, lai saprastu, kas ar viņu notiek!»
Esmu pat gājusi līdzi kungiem pie urologa. Skaidrs, es saprotu, ka tā ir intīma procedūra. Tā arī saku: «Es tulkoju līdz konkrētam brīdim, tālāk – es gaidu aiz durvīm. Tad atkal mani aiciniet, un es nākšu iekšā turpināt tulkot.» Tagad ir arī surdotulki vīrieši, un nedzirdīgie paši uzreiz var izvēlēties. Bet es neredzu nekādas problēmas, ja mani aicina – eju. Man ir jāparāda, ka esmu profesionāle – gan klientam, gan mediķim, jo es rādu piemēru, veidoju viedokli par nedzirdīgo pasauli. Ja dzen ārā – tas ir pazemojoši. Tad skaidroju, kāpēc tā nevajag darīt. Lielākoties esmu tikusi ignorēta poliklīnikās, ne privātās medicīnas iestādēs.»
Noslēpt vēzi?
«Esmu piedzīvojusi arī smagas, ar ētiskiem jautājumiem saistītas situācijas… Devos līdzi nedzirdīgam cilvēkam pie daktera. Aizvietoju citu tulku, jo parasti klienti cenšas iet pie ārstiem ar vienu un to pašu tulku, tā visiem vieglāk. Ārsts skaidro rezultātus un pēkšņi, šķirstot papīrus, nepacēlis acis uz augšu, saka: «Un tagad nesakiet viņam! Viņam ir vēzis.» Iedomājieties – cilvēks pats ir klāt, un ārsts man čukst – nesakiet. Es izbolīju acis, kļuvu nikna. Man tobrīd radās jautājums – kāpēc tad šis cilvēks vispār nāca pie jums? Kāpēc es te esmu? Kāpēc jūs galu galā vispār esat mediķis? Es pateicu: «Nē!» Pagriezos pret pacientu un paskaidroju.
Man vajadzēja norīt to krupi, lai pateiktu cilvēkam: «Tev ir vēzis.» Bet pacientam ir tiesības zināt par savu veselību! Saņēmos un teicu: «Tev ir nopietna slimība, izskatās, ka vēzis. Ārsti skatīsies – ko tālāk.» Bet tas brīdis tik spilgti palicis atmiņā! Sanāk, ka tobrīd jebkurā gadījumā visa atbildība paziņot slikto vēsti pāriet uz mani. Tāpēc esam ar kolēģiem pārrunājuši – lai kas tas būtu, ņem un iztulko, jo cilvēkam ir jāzina! Protams, cilvēkam bija šoks, bālums, uztraukums. Man grūti izskaidrot ārsta rīcību. Varbūt baidījās, ka nedzirdīgais kaut kā ne tā reaģēs? Vai ka cilvēks nesapratīs, kas ir vēzis? Bet tas jau tāpat ir skaidrs – vēzis ir vēzis, vienalga vai tu dzirdi vai ne.
Būtībā es esmu piepildījusi savu bērnības sapni. Man tas ir nevis smags pienākums, bet misija, ko izbaudu!
Protams, visgrūtāk ir tad, kad jāiet līdzi pie ārstiem saviem ģimenes locekļiem. Eju, jo pārzinu slimību vēsturi, un tas viss var palikt ģimenē. Konfidencialitāte surdotulkiem ir trenēta augstā līmenī, bet iet līdzi vecākiem ir grūti. Biju klāt mammai, kad vajadzēja skaidrot, ka būs vajadzīga operācija, daudz pārbaužu un ka iznākumu grūti prognozēt… Protams, ka man tajā brīdī vajadzēja saņemties, sagrupēties un sakopot domas. Līdzīgi ir ar omi, kurai slimnīcā vajadzēja veikt pārbaudes, jo es pārzinu viņas slimības vēsturi, un negribu, lai mana mamma skrien pa nodaļām, kad viņai kāds, rādot ar roku, cenšas izskaidrot, kur pa tiem slimnīcas gaiteņiem, entajiem liftiem maldīties. Man ir ātrāk, ērtāk, spēju reaģēt.»
Sprieduma pasludināšana bez emocijām
«Esmu saukta tulkot arī uz tiesu, līdzi izmeklēšanas procesā. Reiz pēkšņi izsauca uz svaigu slepkavību. Dieviņ tētiņ, nekad nebiju tulkojusi šādā situācijā… Nedzirdīga persona bija izdarījusi slepkavību. Mūs transportēja ar konvoju uz nozieguma vietu. Līķis jau bija prom, bet tur vēl bija asiņu peļķe. Turpat arī slepkava, policijas cilvēki. Kāpu ārā no busa un atzinos, ka man ir reāli bail. «Vai varat man apzvērēt, ka es esmu drošībā?» Cilvēks bija nogalināts nieka zādzības dēļ. Man bija vārds vārdā jāskaidro – kā uzbrucējs gājis, kā uzbrucis, kā dūris, kur, cik reizes… Bija atvesta tāda lelle, uz kuras viņš rādīja, kā dūra. Viņš bija upurim pārgriezis rīkli, un man tas viss bija vārds vārdā jānodod tālāk. Upuris bija mēģinājis bēgt, un uz sienas bija noslīdējušas asiņainas rokas nospiedums… Bija smagi. Jāspēj tulkot un nenodot savas emocijas.
Es varu pārveidot vārdus dziesmām Supernovā, bet ne liecības sniegšanā tiesā.
Vēlāk biju piesaistīta šim cilvēkam arī tiesā. Es pat kaut kur nojautu, ka viņš melo, bet es tikai tulkoju – vārds vārdā. Tiesnesis domā – varbūt es kaut kur tur pinos? Bet es tikai nodevu tālāk viņa sapiņķerētos vārdus. Es varu pārveidot vārdus dziesmām Supernovā, bet ne liecības sniegšanā tiesā. Sprieduma pasludināšanas laikā pasludinu spriedumu, jo viņam ir jāskatās uz mani, nevis uz tiesnesi. Viņš pasmīnēja. Graujoša sajūta.
Esmu arī bēres un kāzas tulkojusi. Bērēs ir grūti, ja tie ir tuvāki cilvēki, – ir bijis, ka iedzeru nomierinošus medikamentus, baldriānus, piemēram. Bērēs viss iet caur mani – tulkoju runas par aizgājušo cilvēku, kas viņš bijis, kāds… Visu mācītāja teikto. Esmu izjutusi lielas skumjas, bet man tas viss ir jāiznes, un viss.
Tikko bija jātulko pirmās palīdzības kursi nedzirdīgam cilvēkam, blakus viņam apsēdās puisis ar dzirdes aparātu. Izrādās – dzirdīgs, jauns, simpātisks puisis, kas pirms gada sapratis, ka dzirde strauji zūd. Strādā apkalpojošā sfērā un sapratis – ļoti slikti dzird, ko cilvēki runā. Atklājās, ka kaut kāds nervs nospiests. Viņš man saka: «Klau – ja man ļoti strauji zūd dzirde, tu man ieteiktu iet mācīties zīmju valodu?» Es viņam saku: «Noteikti! Ej un mācies!» Es sapratu, ka apkārt ir daudz tādu cilvēku kā viņš, kas vienā brīdī spiesti saprast, ka tūlīt iekāps nedzirdīgo pasaulē!»
Novilkt robežas un neizdegt
«Pēc trim pilniem gadiem kā oficiālai surdotulcei jutu, ka esmu tuvu izdegšanas robežai. Surdotulkiem daudz par to tiek stāstīts, ir pieejamas psihologu konsultācijas, atbalsta grupas, semināri. Visu laiku pildām testus, lai saprastu, vai esam uz izdegšanas robežas vai neesam. Ja esam – kā tikt atpakaļ. Tāda štelle ir, un par to tiek skaļi runāts, par mums rūpējas. Jo nav jau arī tā, ka surdotulki būtu cilvēki, kas pieejami uz katra stūra. Mūsu ir tik, cik ir. Šobrīd Latvijā esam četrdesmit.
Klientam pašam būs jādomā, jāpieņem lēmumi, es tikai tulkoju. Citādi man prasa – «Kā tu domā, vai man ir jāņem tas kredīts vai ne?»
Tolaik, pirms trim gadiem, jutu, ka visa ir par daudz – par daudz skrienu, arī daru šo cilvēku vietā, teikšu, kā ir… Sāka kļūt grūti nodalīt darbu no privātām lietām. Es tik ļoti laidu visu caur sevi, ņēmu, skrēju, darīju, atdevos tam visam. Bija par traku, jo cilvēki tevi uztver kā savu uzticības personu. Bet būt kāda uzticības personai ir vienlaikus labi un slikti. Kaut kādā brīdī cilvēki sāk izmantot šo statusu arī nekaunīgi. Piemēram, vēlu brīvdienā vai pat naktī man raksta: «A kādas zāles tur aizvakar tas dakteris man izrakstīja? Kas man tagad jālieto?» Es saku – «Mīļā sirds, man pa šo laiku bijuši vēl septiņi citi klienti! Tev visu izstāstīja kabinetā, tad es vēlreiz to pašu izskaidroju ārpus kabineta, vēl arī pārprasīju – tu saprati ārsta teikto? Atceries?» Tāpēc tagad saku, lai dakteris vai bankas darbinieks iedod papīru, sarakstu runātos atslēgas vārdus, pārprasu ārstam, vai pareizi, pacientam – vai sapratis… «Tad, lūk, tev norādījumi nākamajām dienām!» Esmu emocionāla, tāpēc man vajag nolikt robežas. Tagad es jau sākumā izskaidroju, ka neauklēšos. Klientam pašam būs jādomā, jāpieņem lēmumi, es tikai tulkoju. Citādi man prasa – «Kā tu domā, vai man ir jāņem tas kredīts vai ne?»
Vienā brīdī sapratu, ka man vajadzīga atelpa un varbūt arī cits darbs citā sfērā. Darbā Latvijas Televīzijā nokļuvu tieši tulkošanas dēļ. Biju uzaicināta tulkot zīmju valodā animācijas seriālu bērniem. Laikam darīju to tā, ka kolēģi ievēroja manu veikumu, un vēlāk uzaicināja pievienoties arī citiem projektiem, līdz vienā brīdī biju tur pilnas slodzes darbā. Nedzirdīgo savienībā izstāstīju, ka vairs nevaru būt tulce pamatdarbā, bet pazust nekur arī nepazudīšu. Tā ka joprojām daru abus darbus, tulkoju klientiem laikā ārpus pamatdarba. Tagad ir vairāk pieredzes, cenšos neņemt visu tik daudz uz sevi, cenšos sevi palutināt – apmeklēju valodas nodarbības, kaligrāfijas kursus, kroņu veidošanas meistarklases. Jūtu, ka tad es nedegradējos, saglabāju savu es kā sieviete, neizsīkstu un neizdegu.
2016. gadā manā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Latvijas Televīzija izlēma, ka Eirovīzijas dziesmu atlases šovs Supernova jāpadara pieejams arī nedzirdīgajiem. LTV ir pieci surdotulki. Kolēģi redzēja, ka mums ar kolēģi Aināru Ostvaldu viss forši sanāk, ir emocijas, mīmika, un piedāvāja: «Vai jūs vēlētos piedalīties tādā projektā kā Supernova?» LTV komanda mums noticēja un deva iespēju, un tā jau vairākus gadus. Sākumā es no šī projekta biju ārkārtīgi nobijusies, staigāju pa sienām tiešā un pārnestā nozīmē, nezināju, ko vispār sagaidīt!»
Izdziedāt eirodziesmas
«Tas notiek tā – mēs ar Aināru ņemam un sadalām dziesmas, tās, kas angliski, – iztulkojam latviešu valodā. Tad slīpējam, izsvītrojam it kā liekos vārdus, jo ne vienmēr visus var paspēt parādīt. Piemeklējam atbilstošākās zīmes, konsultējamies, jo dziesma saturiski nedrīkst zaudēt. Pirmos divus gadus skatītāji varēja skatīties vienu un otru LTV kanālu, bet daudzi teica, ka bija skatījušies mūs, jo bijis interesanti vērot, kā mēs to visu emocionāli atveidojam. 2016. gadā uzvarēja Justs, un tā dziesma bija mana kolēģa Aināra pārziņā. Tās bija milzīgas emocijas, kad izziņoja rezultātus un uzvarētājs devās dziedāt dziesmu otro reizi. Protams, ka arī surdotulks tobrīd knapi valdās un dod no sevis labāko!
Šogad manis tulkotā Carousel dziesma uzvarēja – man bija tādas emocijas, asaras acīs, pilnīgi zosāda klāja ķermeni! Aizkadrā lēkāju no prieka!
Arī šogad februāra sākums bija ļoti intensīvs laiks, slīpēju zīmes, lai pēc tam varētu pavaicāt nedzirdīgajiem: «Klau, bet vai tu saprati, ko es tur zīmēs izdziedu?» Konsultējos ar Zīmju valodas attīstības centra pārstāvjiem par vārdiem, par kuriem nebija skaidrs, kā parādīt. Šogad jau bija vieglāk, jo bija iestrādes – iztulko, pielāgo, slīpē, un tad vēl savā starpā viens otru pārbaudījām… Mums ir jāparāda dziesmas ritms, jāizstāsta stāsts. Viss taču notiek tiešajā ēterā! Piektdienā pirms konkursa tiešraides man uznāca panika un es domāju, ka aiziešu ar sirdi. Sestdien bija fināls. Es viena mājās, vecāki mani mierināja, lai nesatraucos, viss būs labi, bet man panika – likās, es nesaprotu dziesmas, nespēju izdziedāt un izsekot līdzi, lai izstāstītu to domu! Man likās – es tūlīt visu sajaukšu! Taču sestdienā pamodos, izdzēru tēju, izgāju cauri dziesmām un teicu sev: «Esmu gatava.» Tomēr mandrāža ir katru reizi.
Šogad pirmajā kanālā bija Supernova bez mums, mēs paralēli bijām LSM interneta tiešraidē. Šķita – vai cilvēki skatīsies internetā? Bet skatījās, un kā vēl! Faktiski jā – sanāk, ka es arī izdziedu dziesmas, tiešām skaļi dziedu. Tikai jāuzmanās, lai nesāktu dziedāt līdzi angliski, bet latvisko tulkojumu. Šogad manis tulkotā Carousel dziesma uzvarēja – man bija tādas emocijas, asaras acīs, pilnīgi zosāda klāja ķermeni! Aizkadrā lēkāju no prieka! Bija ieguldīts arī mans darbs, un jutos, ka tā ir arī mana mazā – kā tulka – uzvara.»
Sapnis piepildīts
«Biju un arvien esmu pārsteigta par cilvēku atsaucību. Visvairāk par to, ka dzirdīgi cilvēki man rakstīja Facebook un teica tik daudz labu vārdu… «Paldies, mēs pat kaut ko sapratām un drusku iemācījāmies!» Bija nereāli laba sajūta! Savukārt nedzirdīgie priecājās: «Tu biji skaista, mēs baudījām, mēs sapratām, ko tu rādīji.» Tas jau ir tas, kāpēc es to daru! Tā ir mana misija, kāpēc es esmu šeit, uz šīs pasaules. Nekāda cita iemesla dēļ, bet, lai būtu tilts – ausis, mute – starp šīm divām pasaulēm. Ir nedzirdīgie, kas var arī runāt, bet viņi runā savā veidā, ar savu balstiņu un izteiksmes veidu, un ir citi, kas nespēj pateikt neko. Bet tāpēc esmu es! Būtībā es esmu piepildījusi savu bērnības sapni. Man tas ir nevis smags pienākums, bet misija, ko izbaudu! Paldies Dievam, neesmu izdegusi, varu lēkt un darīt!
Jā, Latvijā pirms mums Eirovīzijā tāds izteiksmes veids īsti nebija redzēts. Jo tā nav arī melodeklamācija. Tā publiski un ar šādām emocijām mēs sākām kadrā iet pirmie – es un kolēģis Ainārs. Tas dod cerību, ka kādreiz mēs varētu tulkot arī lielo Eirovīziju. Taču man nobriedis pašai savs plāns. Man ir tāda crazy doma – izpētīt citu valstu dziesmas un pamēģināt tulkot šo lielo konkursu Facebook tiešraidē – lai nedzirdīgie tomēr var noklausīties arī lielo finālu. Tāda drusku avantūra uz savu galvu! Tas vēl būtu jāsaskaņo ar manu kolēģi Aināru, varbūt viņš arī pievienosies!»
