Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Simona Doniņa: Laikā, kad mācījos, rezidentūrā bija iespējamas trīs specialitātes – terapija, ginekoloģija vai ķirurģija. Es izvēlējos ķirurģiju, un, tā kā biju Rīgas meitene, man bija apņēmība, ka es noteikti gribu kaut kur projām, bet – uz pilsētu ar tramvaju. Man tas tolaik likās tā cienījami! Izvēlējos Liepāju, bet galvenais ārsts nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš vairs ķirurģijā sievietes negrib. Tad iejaucās toreizējais republikas galvenais ķirurgs profesors Purmalis ar nostāju, ka nē, nevar neņemt.
Finālā viss izvērtās ārkārtīgi labi! Man bija fantastisks ķirurģijas nodaļas vadītājs dakteris Bruno Grass, kuru vēl arvien pieminu ar pateicības vārdiem. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, un arī pati nodaļa bija ļoti laba. Ar laiku uzradās draudzenes, piemēram, mana kursabiedre, tagad Liepājas Uroloģijas centra vadītāja, Dzintra Litavniece.
– Bet kā tas nākas, ka šodien jūs pazīstam kā imunologi, nevis ķirurģi?
Citi lasa
– Pēc trim gadiem atgriezos Rīgā, lai mācītos kvalifikācijas kursos, apprecējos, sāka dzimt bērni, un tā mana ķirurģes karjera izčākstēja. Es sapratu, ka abas jomas – divi mazi bērni, ģimene, un akūtā ķirurģija – nevaru darīt vienlīdz izcili. Bet ķirurģijā nedrīkst lavierēt un iet mājās, tiklīdz pulkstenis nosit darbdienas beigas. Savukārt uz plānveida ķirurģiju kaut kā nepavilkos.
Atzīšos, bija laiks, kad to ļoti nožēloju un ikreiz, kad gāju garām operāciju zālei, man likās, ka dzīvē kaut kā šausmīgi trūkst.
Bet laiks dziedē visu, un deviņdesmito gadu sākumā Latvijā sāka attīstīties kāda cita interesanta lieta, proti, audzēju imunoloģija un imūnterapija. Bija pat tāds Latvijas Klīniskās un eksperimentālās medicīnas institūts, un tur bija ļoti jaudīgs onkoloģijas sektors ar profesori Veltu Brambergu, republikas galveno onkoloģi, priekšgalā. Arī dakterim Gunāram Zakenfeldam bija liels nopelns šai sakarā. Un tas arī bija mans nākamais profesionālais pavērsiens.
Tolaik vienlaikus strādāju gan šeit, Latvijas Onkoloģijas centrā, gan rakstīju savu zinātnisko darbu un patiesi aizrāvos ar šo nozari. Tieši tad parādījās pirmās imūnterapijas zāles, ko nozīmē vēža pacientiem, vajadzēja daudz domāt, spriest, pētīt, pašai mācīties, jo par audzēju imunoloģiju tolaik vēl īpaši nebija neviena, kam kaut ko paprasīt. Tiesa, vēl viens mans lielais paldies šai sakarā ir profesorei Ainai Muceniecei, rigvira izgudrotājai, – fenomenālam cilvēkam. Man nebija ar viņu tiešs kontakts ikdienā, bet daudzos dzīves punktos mūsu ceļi ir krustojušies, un ar šodienas prātu redzu, ka viņas idejas un domas nenoveco. Ir jau pagājuši tik daudzi gadi, bet kodols paliek – tikai mūsdienās tas ietērpts citā formā, pamatots ar pētījumiem.
Jau pirms 40 gadiem profesore Muceniece teica, ka imūnterapija darbojas, bet uz maziem vai izoperētiem audzējiem, nevis uz lieliem… Tagad to pašu noformulē ar zinātniskiem teikumiem, bet ideja ir palikusi tā pati. Kā viņa to spēja?!
Tas bija profesionāli ļoti izaicinošs un fenomenāls laiks. Brīžiem pat dīvaini to atstāstīt un saprast, cik ļoti ir mainījusies pasaule, saprast, ka es pati jau esmu kā… Ko tur liegties – kā mans jaunākais dēls reiz teica: «Mammu, tu jau esi fosilija!» (Abas sirsnīgi smejamies.)
Toties stāstu par to, kāpēc tieši medicīna, gan man nav. Rados neviena ārsta un pat nevienas medmāsiņas! Arī stāsts, ka bērnudārzā lellēm būtu spricējusi, nav par mani. Tāpat kā sapnis par balto halātu, dzīvību glābšanu un tiri piri…
– Kāds tad ir jūsu stāsts?
– Nav stāsta!
Pabeidzu 11. klasi kā labā meitene, un, tā teikt, visas durvis bija vaļā. Bet jau 10. klases beigās man radās doma, ka es gribu strādāt par ārstu. Vienkārši gribu! Nezinu – kāpēc. Un es labi apzinājos, ka, lai strādātu par ārstu, man ir jābeidz Medicīnas institūts, citādi mani neviens nelaidīs to darīt.
Bet zināt, kāda ir labā ziņa? Ja man tagad atkal būtu jāizvēlas, ko vēlos darīt, es izvēlētos to pašu.
– Tas jau ir tas dzīvi apliecinošākais.
– Man vispār ir definīcija, ka par ārstu tu vari strādāt tik ilgi, kamēr tev neriebjas katrs, kas atver tava kabineta durvis. Ja tā ir, tad jāiet prom. Un patiesībā tā ir ar katru profesiju. Vajag pacientu sagaidīt ar pacilātību, foršumu!
– Tad pie jums labu garastāvokli var sagaidīt, arī nākot uz vizīti astoņos vakarā?
– Ziniet, man grūtākais ir aizremsties uz kādu pieņemšanas vietu, īpaši, ja ārā ir jau tumšs un līst lietus. Bet tad, kad esmu aizgājusi un sāku strādāt, tad ir forši! Jo man tiešām patīk tas, ko daru.
Protams, ir visādi gadījumi… Kā katrā profesijā, man uznāk profesionālā fobija, ka maniem tuviniekiem vai man pašai varētu kas kaitēt. Tad vēl uznāk tādi brīži, kad jūtos vainīga, ka pacientam nav varēts palīdzēt. Tā kā strādāju onkoloģijā, gadās, ka pacienti nomirst, jo slimība manifestē… Un tad es prātoju, ko vēl varēju izdarīt, kur esmu vainīga. Bet ir jāsaprot, ka – tāda ir šī slimība, tāda ir tās gaita, un tā tas notiek visā pasaulē.
Ja vēzis būtu simtprocentīgi uzveicams, pie mums, Onkoloģijas centrā, būtu tukši gaiteņi. Vienkārši, ja tādas domas uznāk, ir jāņem pauze un uz nedēļu jāaiziet atvaļinājumā.
Bet, lai teiktu, ka mani kaitina pacienti, nē, noteikti ne. Vienīgais, kas mani kaitina, ir visa mūsu elektronizētā medicīnas būšana, kad man, ārstam, ir jākļūst par datu ievades operatoru un vizītes lielāko daļu jāpagriež cilvēkam mugura. Tas mani besī ārā! Jo cilvēks pie ārsta iet parunāt, noskaidrot atbildes uz saviem jautājumiem, saprast savu slimību. Strādāju medicīnā jau daudzus gadus un varu droši teikt, ka reizēm arī vārds dziedē.
Iespējams, es fiziski neko daudz neizdaru, neizrakstu piecas receptes, bet es aprunājos ar cilvēku, izstāstu, kāpēc kaut ko vajag vai nevajag darīt. Daudzas problēmas bieži rodas tieši no tā, ka ārsts nepaskaidro, kāpēc kaut ko dara vai nedara.
Mans priekšlikums: visas tās datora darbības varētu darīt māsiņa, kāds administrators, palīgs… Sauciet, kā gribat!
– Jā, par šo tēmu tagad, līdz ar E-veselības ieviešanu, cepas daudzi, īpaši ģimenes ārsti… Bet māsiņas šo darbu veikt nedrīkst, jo tas ir pret pacientu datu aizsardzību.
– Tas man šķiet pilnīgi muļķīgi, jo, ja cilvēks uzticas ārstam, pie kura viņš ir aizgājis, viņam būtu jāuzticas arī pārējam prakses vai slimnīcas personālam. Ko tad nozīmē konsultatīvais darbs, ja ārsts ar cilvēku tikpat kā nerunā? Var jau būt, ka esmu palikusi vecmodīga un vairs netieku līdzi mūsdienu domu lidojumam.
– Bet cilvēcība, manuprāt, nenoveco.
– Tur jums taisnība, jo arī pēc gadiem jaunākiem pacientiem redzu, ka viņiem ir svarīgs cilvēciskais kontakts, saruna. Arī viņi taču nebūtu mierā, ka es aizsūtītu linku ar informāciju, ko izlasīt internetā.
– Kāds ir jūsu vidējais pacients, kas nodarbina jūsu prātu?
– Sieviete pēc sešdesmit gadiem, kas jau ir saņēmusi kādu specifisku onkoloģisku ārstēšanu.
Šobrīd mani visvairāk interesē melanoma – kā tā attīstās, kā progresē un ko mēs varam darīt lietas labā, lai slimība neprogresētu vai progresētu lēnāk. Ilgu laiku bija pieejami nespecifiski imūnterapeitiskie līdzekļi, kas veicina kāda imunitātes posma darbību, arī imūnmodulējošie līdzekļi, kas līdzsvaro imunitātes darbību… Viss attīstās, un tagad jau iespējams iedarboties uz imunitāti ar aktīvākām darbībām, vērstām tieši uz imunitātes šūnu receptoriem, lai padarītu tās aktīvas un šūnas varētu cīnīties pret audzēju. Tie ir jaunākās klases preparāti – imūnmodulējošās antivielas. Vēl pēdējā laikā, īpaši melanomai, lietojam citokīnu interferonu terapiju.
Ļoti perspektīvs virziens ir arī onkolītiskā viroterapija. Tās pamatdoma ir tāda, ka vīruss spēj inficēt audzēja šūnu, izraisīt tās bojāeju, tādā veidā inducējot jeb izraisot arī organisma imūno atbildi, palīdzot cīnīties. Tie ir divi zaķi ar vienu šāvienu.
– Tas, cik saprotu, ir stāsts par mūsu pašu rigviru…
– Arī, bet ne tikai. Ir vēl viens preparāts – ģenētiski modificēts herpesvīruss, kas 2015. gadā reģistrēts ASV, un 2005. gadā Ķīnā reģistrētais adenovīruss. Tiesa, par pēdējo starptautiskās publikācijās dzirdēts vismazāk.
Savukārt Tivex ir reģistrēts arī Eiropā un teorētiski pieejams arī Latvijā, bet tā izmaksas ir tik lielas, bet izmantojuma spektrs tik šaurs, ka patiesībā es nezinu nevienu Latvijas pacientu, kas šo preparātu būtu lietojis. Dažus ārzemju pacientus, kas atbraukuši ārstēties pie mums un pirms tam to lietojuši, gan zinu.
Savukārt rigvirs – tas ir Latvijā dzimis un Latvijā audzis vīruss.
– Rigviram pārmet pierādījumu trūkumu.
– Jā, visi samācījušies vārdus – dubultakli, randomizēti pētījumi… Bet jau pirms vairākiem gadiem pasaules līmeņa medicīnas publikācijās ir teikts: ja runa ir par imūnbioloģiskiem preparātiem, pētījumu dizains ir jāmaina, jo tā tas nedarbojas. Cilvēka imūno atbildi nevar stratificēt, jo cilvēks, kam komplektā ar audzēju ir, piemēram, arī artrīts, viennozīmīgi reaģēs citādāk, būs cita imūnsistēmas atbildes reakcija. Tāpat citāda atbildes reakcija būs pacientam, kas, ārstējot audzēju, izslimojis arī gripu.
Šī nav joma, ko var strikti kategorizēt, kā tas ir, pētot kādu ķīmiski sintezētu vielu, kuras iedarbību var paredzēt. Šeit ir ļoti smalkas nianses.
Pasaulē par to runā, bet pie mums diemžēl vēl nepieņem, jo būtiskāk ir apšaubīt, nolinčot, saskatīt zemūdens akmeņus. Tas būtu tas pats, kā es oponētu kolēģim, kurš pārstāda plaušas, ka tas jādara tam, nevis šim pacientam. Es uzticos tam, kurš to dara, nevis izdomāju jaunu teoriju, lai kādu apšaubītu. Turklāt mēs, kas strādājam ar rigviru, esam ārsti ar trīsdesmit gadu stāžu. Nu nevar taču būt tā, ka mēs trīsdesmit gadus ārstējām labi un pareizi, bet tagad palikām, es atvainojos, tādi maitas un speciāli darām sliktu. Obidna, teikšu tā.
Jā, protams, onkoloģijā nav panacejas, bet atmest rigviru kā nederīgu, nepamēģinot, arī ir muļķīgi. Īpaši, ja vietā tāpat nav ko piedāvāt. Tas principā nozīmē pateikt pacientam – atvainojiet, nedarām neko!
– Nezinu nevienu no saviem paziņām, kas vaigā tikušies ar diagnozi vēzis, kurš būtu apmeklējis arī imunologu. Kad šādu soli vērts apsvērt?
– Bet pieņemšanu saraksts mums ir pilns, visi laiki aizņemti…
– Varbūt ir runa par konkrētiem audzēju veidiem, konkrētiem analīžu rezultātiem?
– Gluži nē. Pārsvarā pie imunologa onkoloģijas sakarā nosūta ģimenes ārsts vai ārstējošais onkologs. Kā jau teicu – viena lieta, ko sadarbībā ar imunologu var darīt, ir paša audzēja ārstēšana ar speciāliem medikamentiem.
Bet otrs lauciņš – ja cilvēkam pēc saņemtas specifiskās ārstēšanas sācies izteikts imūndeficīts jeb – kā medicīniski saka – sekundārs imūndeficīta sindroms. Par to liecina gan īpašas pazīmes, simptomi, gan arī laboratoriskie cipari, tipiskākais – sarūk limfocītu skaits asinīs.
– Minējāt, ka ir specifiski simptomi…
– Piemēram, pirms nedēļas bija paciente, kurai pēc staru terapijas uzliesmoja herpesvīruss, un mutē un degunā bija vismaz divdesmit herpesa izsitumi, ko mēs pazīstam kā aukstumpumpas. Turklāt tas mēneša laikā atkārtojas jau trešo reizi, bet ar katru nākamo ir arvien sliktāk. Vēl tipisks imūndeficīta simptoms ir nedzīstošas brūces, piemēram, nevainīgs pušums uz pirksta var sulot un nedzīt mēnešiem ilgi.
– Saaukstēšanās pēc staru terapijas, piemēram, iesnas un klepus, skaitās?
– Ja tā pāriet ātri un ar tautas līdzekļiem, nē, tas nav nekas traks. Bet ja ir no sērijas – tikko beidzās viens vīruss un sākās nākamais, tad gan vērts aiziet pie imunologa.
– Ko jūs tādā situācijā varat palīdzēt?
– Vadoties pēc analīzēm un specifiskiem rādītājiem, kas nosaka – cik daudz viena imūnsistēmas šūna var turēt, izmēram šūnu kapacitāti un nozīmējam speciālus medikamentus, kas liek organismam saņemties. Un tas vienlaicīgi veido arī organisma pretaudzēja imūno atbildi. Jo, ja imūnās šūnas ir izsīkušas, audzējam ir viegli pacelt galvu. Ne velti medicīnā pastāv pieņēmums, ka cilvēkiem, kuri ir ārstēti ar imūnsupresīviem jeb imunitāti nomācošiem medikamentiem, audzēji rodas biežāk. Jo nav kareivju, kas cīnītos.
Onkoimunoloģija man šķiet ārkārtīgi interesants virziens, un, tajā strādājot arī trīsdesmit gadus, gandrīz ik dienu var nonākt pie atziņas, ka tu visu saproti, bet tajā pašā laikā neko nesaproti.
Vispār mana teorija ir tāda, ka audzējs organismā spēj veikt veselu revolūciju – viņš rodas pats no sevis, apejot imūnās šūnas un kļūstot līdzīgs organisma pārējām šūnām, kā dēļ to grūti notvert, pamanīt. Savukārt no terapijas viņš spēj izvairīties, tāpēc, prasti runājot, mēs vienkārši skraidām viņam pakaļ, mēģinām audzēju apmuļķot, apspēlēt. No vienas puses, baisi, bet, no otras, – baigais izaicinājums.
Un tāda pati rēķināšana ir arī ķīmijterapijā. Ārsts nevar iedot augstākas devas, jo tad tiks nokauts viss, arī organisma aizsargšūnas, bet nevar arī iedot par maz, jo tad ķīmijai vispār nebūs jēgas.
– Nu jūs patiešām iedegāties! Klausos jūsos un domāju – cik dzīve ir paradoksāla. Viens tajā saskata izaicinājumu, draivu, bet otram mājās ir ģimene, bērni, gribas dzīvot…
– Jā, tādas sajūtas arī ar laiku pārņem.
Tāpēc reizēm ir situācijas, kad es atnāku mājās no darba, vīrs grib runāties, bet es viņu dzenu prom, jo ne ar vienu negribu runāt, burkšķu uz viņu. Vienkārši gribas sevi salikt atpakaļ pa plauktiņiem.
– Imunitātes jautājums uztrauc visus, arī tos, kam nav vēzis. Ko jūs mums ieteiktu?
– Stipriniet savu elpošanas sistēmu, savu sirds asinsvadu sistēmu un visas pārējās sistēmas, tad būs stipra arī imūnsistēma. Neko jaunu es nevarēšu ieteikt. Ir trīs vaļi – daudzveidīgs, svaigs uzturs, fiziskās aktivitātes savu spēju robežās un – grūtāk realizējamais – psihoemocionālais komforts.
Ja spēsi sabalansēt, par ko ir vērts uztraukties un par ko nav, jo tu tāpat to nevari ietekmēt, tas būs ļoti liels pienesums imūnsistēmai.
Ne velti pēdējos piecpadsmit gadus medicīnā ir nozare – neiroimunopsiholoģija, jo pierādīts, kā atkarībā no psihoemocionālā stāvokļa mainās imūnkompetento šūnu skaits.
– Kas jums palīdz salikt sevi pa plauktiņiem, kas ir jūsu psihoemocionālā komforta zona?
– Nevarētu teikt, ka brīvajā laikā esmu baigā izšuvēja vai adītāja. Bet – varbūt šī niša kaut kad atvērsies, jo man vēl nav mazbērnu, par ko man ir žēl. (Smejas.) Pēc daudzām draudzenēm un kolēģēm redzu, ka mazbērni vecmāmiņās atver rokdarbu čakru. Kad ieminos par to dēliem, mazais man ļoti tieši atspēko: «Mammu, cik gados es tev piedzimu?» Protams, ir jau vēl laiks.
Mana relaksācija ir vakaros pēc darba uzcept kādu bulciņu vai uzvārīt īstu miltu bubertu ar olām vai debesmannu. Ar šīm lietām es tiešām grēkoju, tāpēc nepavisam nevarētu būt veselīgā dzīvesveida paudēja. (Smejas.)
– Ar ko nodarbojas jūsu dēli?
– Medicīnu nav izvēlējies neviens. Reizēm domāju, ka laikam neesmu spējusi ieinteresēt dēlus par medicīnu. Bet no otras puses – pasaule ir tik dažāda, un es nedrīkstu savam bērnam uzspiest savas vēlmes un sapņus. Un jo īpaši tas attiecas uz ārsta darbu, jo, ja tev tas nepatīk, tad to nevar izdarīt no sirds.
Mans vecākais dēls ir banku un finanšu maģistrs, pabeidzis Stokholmas Ekonomikas augstskolu Rīgā, studējis ārpus Latvijas, tagad strādā finanšu jomā. Jaunākais mācījās to pašu, bet pusgadu pirms bakalaura studiju beigām paziņoja, ka viņu tas tomēr neinteresē un viņš to nevēlas. Uz jautājumu, ko tad tu darīsi tagad, viņš atbildēja: «Vai tad tikai tas, ka tev ir daudz diplomu pie sienām, nosaka tavu prasmi, varēšanu un gribēšanu?» Pie tā mēs arī palikām, jo man nebija, ko likt pretī. Kamēr sliktas lietas nedara un naudu sev pats var nopelnīt, lai izpaužas. Kā viņš reiz teica: «Mammu, visiem nav jābūt profesoriem.» Nu, pareizi.
– Jums pieder padoms – astoņas stundas miegam, astoņas darbam, astoņas atpūtai.
– Jā, neviens cilvēks pavisam noteikti nevar strādāt sešpadsmit stundas diennaktī. Bet patiesībā tas nav mans teiciens, kā teica viens no maniem bērniem, tas pieder Ķīnas politiķim Mao Dzedunam. Es gan nezinu, no kurienes es to esmu pagrābusi. (Smejas.)
– Kas ir saviļņojošākais, kas ar jums pēdējā laikā noticis?
– Tāds īsts mātes saviļņojums bija, kad mans vecākais puika dabūja maģistra grādu Sanktgallenes Universitātē Šveicē. Man prieks, ka viņš spēja šo Šveices augstskolu pavilkt visādā ziņā, un viss bija viņa paša ieguldījums un sasniegums. Jo es viņam varētu iedot divdesmit tūkstošus eiro ar vārdiem: brauc, puisīt, īrē, ko gribi! Visvairāk mani saviļņoja kāds stāsts, ko viņš bija izstāstījis tikai tēvam, nevis man, zinot, kā mēdzu satraukties…
Viņš bija noīrējis nelielu jumta istabiņu, bet kaut kas bija samisējies ar iepriekšējo īrnieci un pirmajā naktī viņam tomēr nebija īsti, kur palikt. Viņš dabūja nakšņot pusnoliktavā bez logiem, kur brīva vieta bija vienīgi matracim, un jau pirmajā vakarā viņam vienīgā doma, sēžot uz šī matrača, bijusi: pie velna, ko es te daru un kam man to vajag?!
Bet kas mani dara lepnu – viņš saņēmās, izdarīja, dabūja praksi, nopelnīja naudiņu, nākamajā gadā varēja noīrēt jau labāku mitekli un beigās vēl ieguva diplomu.
Vēlreiz saku: nebija tā, ka es būtu iedevusi viņam divus zelta stienīšus. Man prieks, ka viss ir paša sasniegums!
– Ko jūs kārotu, ja jums pašai kāds tagad piešķirtu divus zelta stienīšus?
– Labs jautājums.
Vienu stienīti es laikam iztērētu, aizbraucot un apskatot Dienvidameriku – Čīli, Peru… To man savā dzīvē ļoti kārotos redzēt!
Par otru zelta stienīti… (Ilgi domā.) Ziniet, man nav kāres ne pēc briljanta kaklarotas, ne porša vai kažoka līdz zemei.
Kūkās gan varētu ieguldīt vienmēr. Mums jau tur mājas nemaz nav, ir tikai pirtsmājiņa bez pirts. Agrāk vispār nebija pat tās, nakšņojām šķūnītī. Bet arī pirtsmājiņa ir forša, ar mazu, omulīgu virtuvīti – nekādas vainas.
Vienu lietu gan es šogad esmu apņēmusies – aiziet uz hobiju kursiem, lai iemācītos pagleznot, uzzīmēt kaut ko. Uz to pamudināja viena mana ilggadēja paciente, kura man uz Ziemassvētkiem atnesa skaistu pašdarinātu kartīti. Tas mani ļoti iedvesmoja pamēģināt arī pašai izpausties ārpus medicīnas!
