Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Turēt rumpi taisni!
«Noteikti vajag kaut ko darīt, nedrīkst tikai sēdēt, klausīties un skatīties, kādas šausmas pasaulē notiek. Fiziski kaut kas jādara, kaut vai izberz vannu! Ja nav ko citu darīt, jāiet staigāt, jo tad arī smadzenes atslogojas,» tā Vija Eniņa atbild uz jautājumu, kā pārdzīvot šo traģisko kara laiku un nesajukt prātā. «Man nekad tāds jautājums nav radies, jo vienmēr ir bijis, ko darīt.
Man gan būtu ļoti grūti dzīvoklī, jo tur tomēr ir ierobežotas iespējas ko darīt.
Kādreiz mēs dzīvojām pašā Rīgas centrā, bet bijām spiesti to pamest, kad īpašnieki atguva māju un mūs no dzīvokļa izlika. Viņi gan diezgan solīdi rīkojās – kaut kādu kompensāciju samaksāja. Tad mēs pārcēlāmies šurp, uz vīramātes māju Dubultos. Nu jau 30 gadu te dzīvojam. Nē, es bieži nekavējos atmiņās, neesmu no tiem, kas dzīvo pagātnē. Man drīzāk ir tā: kas vēl jāuzrok, ko dārzā iestādīšu?
Es nevaru teikt, ka man ir plāni desmit gadiem uz priekšu, bet vasarai tie vēl ir.
Es cenšos būt optimiste un, tā kā esmu spītīga, par spīti nedaru kā daudzi! (Smejas.) Ja citi nevar, tad es to varu! Vajag spītēties darīt un tad var izdarīt. Dabīgi, kādreiz jau nolaižas rokas, bet tad tā mierīgi var pasēdēt kādu laiku. Kad tagad kādu dzirdu čīkstam, cik slikti, – nu, mīļie, bumbas uz galvas mums nekrīt, pagrabā nav jālien!
Domāju, ka vienmēr var būt labāk, bet var būt arī sliktāk, jādzīvo vien šeit un tagad un jāpieņem apstākļi, kādi tie ir.
Bet galvenais – nedrīkst padoties. Man ļoti patīk teiciens, ko sacījusi Ērika Ferda – vajag turēt rumpi taisni! Es arī cenšos vienmēr turēt rumpi taisnu, vienmēr tas nav viegli, bet tā vajag.»
Viss sakrita farmācijā
«Mācīties man patika un sagādāja prieku. Pārnācu no skolas, paēdu, paņēmu grāmatas un burtnīcas, kas nepieciešamas nākamajā dienā, un saliku kaudzē. Tad izvērtēju, kas ir vieglāks, kas grūtāks, un sāku ar vieglāko.
Jo! Kad sāc ar smagāko, tad tā darāmo darbu čupa joprojām ir liela.
Ja sāc ar vieglāko, tad izdari un pārcel grāmatas uz otru pusi, un beigās paliek tas nopietnākais, bet – palikusi tikai viena lieta, kas jāizdara! Jā, jau no bērnības biju plānotāja, un arī šodien plānoju savu ikdienu. Smejos: ir divu veidu domāšana – telpiskā un punktveida. Punktveida ir par to, kas pašlaik notiek, – jāuzvāra tēja, un viss. Man ir telpiskā domāšana: pa priekšu izdomāšu tālāko – to, ko gribu sasniegt, un tad kāpšos atpakaļ, izdomāšu, kas man jādara, lai to tālāko sasniegtu. Man patīk saplānot sistēmā. Domāju, ka, pateicoties tam, ir arī tik daudz izdarīts.
Jo vari sēdēt un šausmināties, un vari darīt un izdarīt.
Man patika mācību priekšmeti, kas prasīja loģisko domāšanu, bet grūti gāja ar vēsturi, jo atcerēties, kurā gadā kāds partijas kongress notika, mīļā pasaulīt, kam man to vajag?! Man ļoti patika ķīmija, fizika – kolosāli, kad cilvēks var domāt, ļoti patika astronomija – pat kādreiz sēdēju un rudens vakaros skatījos debesīs. Tā kā daudz dzīvoju pa pļavām, es jau visas puķītes zināju un arī botānika patika.
Kad bija jāizvēlas, ko pēc skolas mācīšos, saliekot to visu kopā, izvēle krita uz farmāciju.
Jo man patika augi, ķīmija un tīri labi tirdzniecība. Mammai bija tāda mode – to, kas palika no dārziņa pāri, viņa nesa uz Āgenskalna tirgu pārdot. Gāju līdzi, un man tīri labi veicās ar andeli – izkārtot preci, parunāties ar cilvēkiem. Farmācijā jau tas viss ir, arī tirdzniecība. Tolaik man bija tāda vīzija: man ir sava aptieka laukos, bet noteikti laukos, jo tad es ņemšos ar augiem un būšu tuvāk cilvēkiem, iepazīšu viņus labāk, nekā tas pilsētā iespējams, un pie reizes arī tirdzniecība. Un vakaros es varētu sēdēt un adīt. Man tik ļoti patika adīt!
Taču mani sapņi par aptieku – nesanāca, jo reāli aptiekā neesmu strādājusi.
Esmu tikai palīdzējusi, teiksim, draudzenei, kura strādāja aptiekā un atvaļinājumā aizvietoja aptiekas vadītāju Vidrižos. Es aizbraucu viņai līdzi palīdzēt.
Tā sanāca, ka jau pēdējā studiju gadā sāku strādāt toreizējā Medicīnas institūtā par laboranti, un tur arī paliku pēc izlaiduma. Farmācijas fakultātē strādāja ļoti labi pasniedzēji, bet jau krietnos gados, tāpēc viņiem bija jāgatavo maiņa.
Lai kļūtu par pasniedzēju, vajadzēja būt zinātņu kandidāta grādam, lai pie tā tiktu, vajadzēja sagatavot un aizstāvēt disertāciju. Bet nelaime tā, ka Latvijā nebija attiecīga ranga zinātnieka, kas disertāciju farmācijā varētu vadīt. Izsludināja uzņemšanas konkursu aspirantūrai Maskavas Vissavienības ārstniecības augu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Studiju laikā tur kopā ar grupiņu kursabiedru bijām praksē, tā man nebija sveša vieta.
Tā bija mērķa aspirantūra, tas nozīmē, ka jāmācās Maskavā, bet pēc tam jāatgriežas Latvijā.
Tolaik bija gana daudzi, kas tur vēlējās palikt, taču es to negribēju. Mācīties gan gribēju, krievu valodu zināju perfekti, tomēr šaubījos: trīs gadi projām no mājām, no Latvijas, disertācijas tēmas man arī nebija – tikko pabeigusi institūtu, kā lai zinu, kādi augi ir būtiski Latvijai, kurus man vajadzētu pētīt? Atkal ierunājās spītība – es taču to varu? Varu! Tā nu pavasarī pabeidzu Medicīnas institūtu un jau decembrī aizbraucu aspirantūrā uz Maskavu.»
Jaunākā dekāne
«Aspirantūras trīs gadi pagāja, disertāciju pabeidzu un 1968. gadā sāku strādāt Medicīnas institūta Farmācijas fakultātē. Sāku studentiem mācīt botāniku. Man 27 gadi, un bija par mani vecāki studenti. Kaut gan trakākā bija cita lieta! Tieši tajā gadā fakultātes dekāns docents Vasermanis aizbrauca uz Izraēlu. Dekāna vieta palika tukša…
Institūta rektors profesors Korzāns izdomāja, ka dekāna amatu varētu uzticēt visjaunākajai darbiniecei, tātad man.
Tā nu 1. septembrī sāku strādāt par dekāni un tajā krēslā pavadīju 40 gadus. Tobrīd kļuvu par jaunāko dekānu Latvijā.» Pāris nedēļas iepriekš, 1968. gada 21. augustā, Vijas dzīvē notika vēl kāda īpaša tikšanās. Žurnālā Ieva to pirms pāris gadiem atcerējās viņas vīrs inženieris Andris Eniņš: «Alīdas tante bija gan manas, gan Vijas mammas draudzene, kas pazina gan mani, gan Viju. Mēs tai laikā viens otru nepazinām, pat nebijām redzējuši. Alīdas tante, nesakot par otra klātbūtni, mūs abus uzaicināja ciemos pie sevis.»
Tā bija ļoti smalka un gudra savešana, jo jau pēc četriem mēnešiem Vija un Andris apprecējās, un joprojām ir kopā.
Par savu kopdzīves recepti Eniņi uzskata kopīgās intereses. Tajā pašā publikācijā No viena koka tēsti Vija saka tā: «Mēs vienmēr ejam abi kopā, nekad nav bijis tā, ka vienam gribas zem palmām, bet otram – uz ledus gabaliem. Braucām ar laivām, gājām kājām, kāpām kalnos…
Arī tad, kad piedzima bērni, ar visiem mazajiem gājām kājām pa Ogres krastu, vēlāk braucām ceļojumos ar telti, ar laivām. Galvenais toreiz bija atrast nakšņošanas vietu pie ūdens – lai ir, kur izmazgāt autiņus, uzvārīt ūdeni nākamās dienas tumei un nomazgāt bērnus.»
Tagad Vija piekrīt, ka viņa arī mūsdienās būtu moderna sieviete, kas veiksmīgi apvieno ģimeni ar karjeru, bet tolaik drīzāk bija kā izņēmums.
Dekāne, kas trīs reizes izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu! «Pirmais piedzima Uldis, pēc trim gadiem – Andris, vēl pēc četriem – Zane. Man mamma ļoti daudz palīdzēja, bez viņas es tik daudz nebūtu izdarījusi. Vēl arī paveicās, ka tolaik dzīvojām Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī, bet fakultāte atradās Baznīcas ielā, piecu minūšu attālumā no dzīvokļa. Pabaroju bērnu, aizskrēju nolasīt lekciju, atskrēju atpakaļ un atkal pabaroju bērnu. Loģistika bija ļoti laba, kaut gan viegli jau negāja.
Garie dekāna darba gadi bija tāpēc, ka mani vienmēr pārvēlēja. Kad beidzās krievu laiks, viss mainījās, nāca neatkarība, un vajadzēja taisīt savas mācību programmas. Tad nāca Eiropa ar Eiropas lietām.
Farmaceitu biedrība izdomāja, ka aptiekas drīkstēs piederēt tikai sertificētam farmaceitam ar augstāko izglītību.
Balstoties uz šo perspektīvu, sagatavoju programmu nepilna laika studijām, lai cilvēks, kurš beidzis medicīnas skolu, ir farmaceita asistents, var mācīties divas dienas nedēļā – piektdien un sestdien – un piecos gados iegūt augstāko izglītību. Tā bija laba, bet ļoti grūta programma, taču tie, kas pabeidza, ir ļoti apmierināti. Vēl tagad, ieejot aptiekā un satiekot savus nepilna laika studentus, visi saka paldies. Bet tad nāca aptieku ķēdes un šo jauko ideju iznīcināja, un arī programmas vairs nav.»
Spēja ķepuroties
«Pienāca laiks, kad sapratu: fakultāti varu atstāt drošās rokās, man pietiek, ir jau 70 gadi, gana strādāts. Tā pirms 12 gadiem aizgāju pensijā. Domāju, ka būs grūti to pieņemt, šķita – kā es tagad dzīvošu, ja studentu nebūs, nekā no tik ierastā nebūs?!
Bet izrādījās, ka ir labi, nebija un nav garlaicīgi.
Sākumā mani ļoti ekspluatēja ar lekcijām – aicināja uz dažādām auditorijām. Tad mani nopietni iesaistīja onkoloģisko pacientu atbalsta biedrībā Dzīvības koks. Tikai divus pēdējos gadus vairs ar Dzīvības koku nesadarbojos, atstāju tur citu cilvēku savā vietā. Dzīvojam vienā mājā ar vidējo dēlu, viņam trīs bērni – tos palaikam vajadzēja pieskatīt. Otri trīs mazbērni auga Ragaciemā, bet nu jau visi mazbērni lieli.
Brīžiem domāju – kā es kādreiz tiku ar visu galā? Darbs un trīs bērni, vēlāk vīramāte sešus gadus nogulēja uz gultas, vajadzēja apkopt un aprūpēt… Tagad dzīvoju pa mājām, bet nav laika! Tas gan jāatzīst, ka spēka ir mazāk.
No rīta gan, jo īpaši, ja saulīte spīd, jūtos – o, šito izdarīšu un vēl to!
Ar tādu lielu duku un uzņēmību sāku, bet, kad nāk uz pēcpusdienu… Nu daru jau, bet tik daudz, kā senāk, vairs nespēju. Sirds aritmija – tā man tagad dzīvi gandē un bojā. Bet jāsadzīvo ar to, kā daktere teica, līdz mūža beigām. Kad mūža beigas būs, kas to lai zina. Bet, kamēr varu, tikmēr daru. Agrāk uzskatīju, ka pēc pusdienām diendusas gulēšana – tā ir izvirtība. Tagad pēc pusdienām nomazgāju traukus un atlaižos uz šī paša dīvāniņa, tiesa, es īpaši neguļu, kaut gan kādreiz arī piemiegu, bet lasu. Nedrīkst jau guļus lasīt, bet tā es daru. Pamazām pārlasu visu veco bibliotēku.
Man prieks ir dārza darbi: rīta cēlienā kādas divas trīs stundas tur paiet, pēcpusdienā atkal pa dārzu.
Vakarā Panorāma jāskatās! Rīta ziņas klausāmies radio, vakara – skatāmies televīzijā. Seriālus gan neskatos, mani tie tracina. Es nekad neesmu varējusi pieņemt, ka man diktē grafiku – noskaties sēriju un tad gaidi nākamo. Tad labāk kādu vecu latviešu filmu paskatos. Jaunās filmas, godīgi sakot, man nepatīk, jo tā vardarbība un negatīvās emocijas pasaulē jau tik daudz ir ikdienā, lai vēl skatītos papildus, – kam to vajag? Tik un tā vasarā neiznāk laiks, tad ir dārzs. Ziemā gan sestdienu pēcpusdienās televīzijā skatos raidījumus par dabu – Atenboro ļoti labi komentē. Kādreiz ir kāds dvēseli izzinošs raidījums.
Joprojām katru rītu spiežu dārzeņu sulu un to dzeram.
Vasarā jau tas ir pavisam vienkārši, tad varu, piemēram, no dobes izraut burkānu ar visiem lakstiem, sīpolloku pielikt klāt. Sulu jau nevajag briesmīgi daudz, pietiek ar pusglāzi, bet regulāri – katru rītu. Ja nu kādreiz kur ļoti jāskrien, tad nepaspēju izspiest, tomēr tas ir reti.
Savā būtībā esmu dzīvespriecīgs cilvēks. Domāju, tas nāk no bērnības – tā spēja ķepuroties, izķepuroties, darīt, lai varētu izdzīvot un nebūtu nevienam par slogu.»
