Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Situācija – Cilvēks no darba aizvests ar ātrajiem. Uz kurieni, nav zināms. Jo pats informāciju nespēj sniegt. Tuvinieki apzvana visas Rīgas slimnīcas, lai noskaidrotu, kur palicis sirdzējs, taču tās telefoniski informāciju atsakās izpaust – jāierodas klātienē, tātad jāapbraukā visas slimnīcas!
Ko darīt, ka slimnīcas atsakās izpaust tuvinieka atrašanās vietu?
Zvani Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), tam būtu jāatzīmē, ka pacientam ir ierobežotas spējas pašam informēt par savu atrašanās vietu un/vai lemt par sevi. NMPD uzdevums ir tuviniekiem sniegt norādi, uz kuru slimnīcu pacients aizvests, un tālāk jau jāsazinās ar to. Gadījumā, ja pacients veselības dēļ tuviniekiem pats nevar piezvanīt, likums nevis neaizliedz slimnīcai ar viņiem sazināties, bet gan uzliek par pienākumu to izdarīt.
Kā šādos gadījumos būtu jārīkojas slimnīcas personālam?
Slimnīcas uzdevums ir iespējami ātrāk sameklēt tuviniekus un uzaicināt ierasties. Tātad, ja tu zvani un interesējies par savu radinieku, slimnīcas darbinieks varētu lūgt tevi uzgaidīt, tad noskaidrot, vai patiešām slimnīcā ir tāds pacients, vai viņš spēj pats informēt par savu atrašanās vietu (ja spēj, drīkst to nedarīt!), un tad atzvanīt tev, lai vajadzības gadījumā uzaicinātu ierasties klātienē. Tev nav jāapbraukā visas slimnīcas, lai uzzinātu, kurā atrodas tavs tuvinieks!
Patlaban likumdevēja un ārstniecības iestāžu neizdarītie mājasdarbi tiek kompensēti ar pārspīlētiem aizliegumiem, nepamatoti ierobežojot pacienta tiesības, lai gan regula tika pieņemta jau 2016. gadā.
Ja slimnīcas darbiniekiem nav pārliecības par tavu (zvanītāja) saistību ar ievesto pacientu, informāciju par viņa veselības stāvokli telefoniski nedrīkst izpaust. Taču kopumā regula neaizliedz sniegt informāciju par pacientu, ja tam ir likumīgi pamatots mērķis, proti, pacienta interešu aizstāvība, ārstēšanas nodrošināšana vai dzīvības glābšana. Tuvinieku atrašana ir tiešās pacienta interesēs: slimajam ir tiesības uz mīļu cilvēku klātbūtni. Turklāt, ja pacients pats nespēj lemt par sevi vai pateikt savu gribu, mediķim jāsaņem viņa pārstāvja piekrišana ārstēšanai. Gadījumos, kad slimnīcai ilgstoši neizdodas atrast pacienta tuviniekus, tā drīkst publicēt viņa fotogrāfiju, aicinot atsaukties tuviniekus.
Kurš drīkst pieņemt lēmumus, ja pacients to nespēj?
Ārsts ir pēdējais, kas drīkst pieņemt lēmumu pacienta vietā, dot atļauju ārstēšanai, un tas notiek gadījumos, kad viņa tuviniekus nav izdevies atrast. Svarīgi nodalīt atbildības jomas: dakteris izlemj par konkrētajā gadījumā piemērotāko ārstniecības stratēģiju, un pareizi būtu piedāvāt vairākas iespējas. Taču lēmums par to, kuru ārsta piedāvāto risinājumu izvēlēties, cik lielā mērā un vai vispār izmantot, ne vien no likuma, bet arī no medicīnas ētikas viedokļa paliek tikai un vienīgi tavā (pacienta) vai tava pārstāvja ziņā.
Jaunajā regulā teikts, ka «personas datu apstrāde būtu jāveido tā, lai tā kalpotu cilvēkam».
Likums nosaka: atbilstoši nosauktajai secībai vispirms informācija tiek sniegta un lēmumus var pieņemt laulātais, tad bērni, vecāki, brālis vai māsa, vecvecāki, mazbērni. Viņiem īpašs pilnvarojums nav nepieciešams, bet korektāk būtu noteikt, ka priekšroka ir cilvēkam, kuru izraudzījies un pilnvarojis pats pacients, vēl būdams pie labas veselības. Jaunā E-veselības sistēma pacienta profilā piedāvā atzīmēt kontaktpersonu, taču kontaktpersona un pilnvarotais nav viens un tas pats. Pilnvarojumam svarīgs arī pilnvaru apjoms – par ko šis cilvēks drīkst vai nedrīkst lemt. Un tā ir pacienta izvēle. Tas būtu valsts uzdevums – nodrošināt vienotu sistēmu šīs informācijas reģistrēšanai.
