Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Parasti cilvēks saka: «Sāp locītava…»
– Bet – tā var sāpēt ļoti daudzu iemeslu dēļ. Locītava sasista. Locītava pārslogota. Locītavā rodas vecuma pārmaiņas. Vai – rodas strukturālas pārmaiņas no tā, ka locītavā patiešām veidojas kāds iekaisuma artrīts.
Tātad artrīts ir vienkārši iekaisums locītavā. Biežākie simptomi, kā tas izpaužas, ir sāpes un pietūkums.
Kurās locītavās? Tas atkarīgas no artrīta veida, un katram no tiem ir cita, kardināli atšķirīga ārstēšana un slimības prognoze. Kad cilvēks sūdzas par sāpēm un/vai pietūkumu locītavās, pats galvenais ir saprast, vai tas ir iekaisuma artrīts vai neiekaisuma artrīts. Tās arī ir divas galvenās grupas, kā visus artrītus iedala.
– Vispirms, lūdzu, par neiekaisuma…
– Tas vairāk saistīts ar locītavas skrimšļa nodilumu, ko rada vienreizēja vai atkārtota locītavas trauma, piemēram, sportistiem. Vai – ar pārslodzi locītavā sporta vai darba dēļ. Neiekaisuma artrīts jeb deģeneratīvais artrīts laika gaitā rodas visiem – VISIEM! – vecāka gadagājuma ļaudīm.
Tātad deģeneratīvais artrīts ir osteoartrīts jeb vecuma artrīts.
Cik agri vai vēlu tas parādās? Atkarīgs no iedzimtības, profesijas, blakusslimībām – no visa, kas ietekmē kaulus, un rezultātā vienam kauli nodilst agrāk, otram vēlāk. Kopumā ar lielāko daļu visu veidu artrītu slimo sievietes.
– Tiešām?! Kāpēc?!
– Vainīgas mūsu hromosomas! Vīriešiem X un Y hromosomas nosaka galvenokārt dzimumu, bet mums, sievietēm, mūsu X un X hromosomas ne tikai nosaka dzimumu, bet arī ietekmē dažādus iekaisuma procesus organismā. Locītavas ietekmē mūsu dzimumhormoni estrogēni.
Menopauzē, kad estrogēnu daudzums samazinās, tas veicina visu kaulu deģenerāciju, tātad strukturālas izmaiņas.
Savukārt auglīgajā vecumā, kad estrogēnu ir pietiekami, tie noteiktās situācijās var veicināt iekaisuma vielu jeb citokīnu uzkrāšanos locītavās un citokīnu receptoru aktivāciju tajās.
– Pieminējāt neiekaisuma artrītu, kas rodas ar gadiem… Līdz kuram vecumam principā nevajadzētu būt artrīta pazīmēm?
– To strikti nevar pateikt. Piemēram, ja mēs tagad uz ielas uzrunātu desmit astoņdesmitgadīgas kundzes, kāda noteikti sacīs: «Ui, kā man sāp locītavas…» Veicam izmeklējumus – jā, redzamas izmaiņas. Bet cita tāda pati astoņdesmitgadniece, kurai rentgena attēlā ir līdzīga aina, par savām locītavām nesūdzēsies.
Tā ka te nav ļoti izteiktas korelācijas starp nodzīvotajiem gadiem un osteoartrītu.
Par vecuma artrītu mēs biežāk domājam, sākot no piecdesmit gadiem, bet tikpat labi cilvēks var nodzīvot līdz astoņdesmit un tikai tad sāk just: «O, jā, es vairs nevaru kā jaunībā, kaulos kaut kas krakšķ…» Osteoartrītam raksturīgas vairāk vai mazāk lēni progresējošas sāpes, kā arī starta sāpes, kad, pēc nakts ceļoties no gultas vai pēc ilgākas sēdēšanas, pirmie soļi ir sāpīgi, bet kustoties sāpes biežāk samazinās.
Ar laiku parādās sāpes pēc izteiktas un ne tik izteiktas slodzes.
Bet, kad ir osteoartrīta galējā stadija – kad locītavas virsmas vispār vairs neklāj skrimšļi un plikie kaulu gali beržas viens gar otru –, sāpes ir gan miera stāvoklī, gan pie slodzes.
Osteoartrīta pacientiem var rasties pirkstu mezglveida deformācijas, kad locītavas starp falangām kļūst platākas. Iemesls tam ir nevis sāļu izgulsnējumi, kā cilvēki reizēm nepareizi domā, bet gan locītavu skrimšļa nodilšana, turklāt nevienmērīgi, tādēļ lielāka slodze jāuzņemas kaulam, kas atrodas zem tā. Lai kompensētu slodzi, kauls veido lielāku virsmu – proti, locītavas sānos veidojas ragveida kaulaudu izaugumi jeb radziņi. Tādi paši radziņi var rasties arī uz lielajām locītavām, kāju pirkstu locītavām, un kustību laikā radīt krakšķēšanu.
– Cita situācija… Cilvēks salauž, piemēram, kāju, veic rentgenu – citādi agrāk viņš to nebūtu darījis –, un ārsts, kurš bildē redz arī tuvāko locītavu, pēkšņi paziņo: «Jums ir artrīts.» Cilvēks brīnās: «Kā artrīts?! Man taču locītavas nekad nav sāpējušas!»
– Tā var būt, ka pacientam ir 55 gadi un dakteris saka: «Pēc rentgena spriežot, jums ir izmaiņas kā pie deģeneratīva artrīta… Tās ir tikai tādas sākotnējas izmaiņas…» Uztraukumam te nav pamata. Vienkārši rentgena attēlā saskatāmas nelielas pazīmes, pēc kurām var konstatēt locītavas izmaiņas. Jo, gribam to vai negribam, organismam novecojot, kaulu struktūra, tāpat kā daudzu citu orgānu struktūra, vairs nav gluži kā jaunībā.
– Biju pārsteigta, izlasot, ka osteoartrīta dēļ visbiežāk cieš ceļi un – kāju īkšķi!
– Visvairāk cieš noslogotās locītavas. Tātad ceļi, pēdas, gūžas, kas mūs nes. Tālākais jau atkarīgs no tā, ko mēs ikdienā darām. Ja strādājam fabrikā pie konveijera, protams, būs problēmas ar roku pirkstiem, plaukstu locītavām. Ja mēs daudz spēlējam tenisu, būs problēmas ar pleciem un elkoņu locītavām.
Ar kāju īkšķiem? Tur liela nozīme ir iedzimtībai. Arī palielinātam svaram, kas veicina plakanās pēdas attīstību un tālāk sekmē kāju īkšķu deformāciju.
Ir sievietes, kam ilgstoši jāstāv kājās, un, ja ikdienā tiek nēsāti apavi ar ļoti augstiem papēžiem – virs trim, četriem centimetriem –, tas arī veicina osteoartrīta un kāju kauliņu veidošanos. Slikti ir arī apavi vispār bez papēža, jo tad viss cilvēka svars praktiski balstās uz kāju lielajām locītavām un papēžiem, tos pārslogojot. Tā mēs atkal deformējam savas pēdu locītavas.
– Teicāt, otra lielā grupa ir – iekaisuma artrīti. Kas mums par tiem būtu jāzina?
– Liela sadaļa ir kristālartrīti, visbiežāk – podagra. Tātad iekaisums, kas saistīts ar urīnskābes kristālu uzkrāšanos locītavās. Cēlonis ir vielmaiņas traucējumi – ne tikai saistībā ar uzturu, bet arī ar dažādām citām blakusslimībām: paaugstināts asinsspiediens, aptaukošanās, cukura diabēts.
Dažādi lietotie medikamenti, kas arī var ietekmēt vielmaiņu, kuras dēļ paaugstinās urīnskābes daudzums, un ar laiku var veidoties kristāli locītavās.
Ja ir hroniska podagra, tas rada masīvus urīnskābes sāļu depozītus ap locītavām, laika gaitā arī mīkstajos audos, un, protams, ievērojami deformē šīs locītavas. Podagrai ļoti raksturīgas ir artrīta lēkmes – pēkšņi sākas neciešamas sāpes slimības skartajā locītavā, visbiežāk kājas īkšķī, tas ir pietūcis, apsārtis. Sāpes tiešām ir nežēlīgas – tādas, ka sega nevar pieskarties locītavai. Pirmā lēkme ilgst 3–5 dienas. Slimības gaitā lēkmju ilgums pagarinās, bet periodi starp lēkmēm, kas sākotnēji var būt mēnešiem un gadiem, ar laiku kļūst īsāki. Osteoartrītam tādas lēkmes nav raksturīgas.
Otra iekaisumu artrītu lielā grupa ir spondiloartropātijas jeb spondiloartrīti. Pie tiem pieder – reaktīvs artrīts. Tātad artrīts, kurš attīstās mēneša laikā pēc pārciestas infekcijas.
– Pēc kādas?
– Praktiski pēc jebkuras parastas zarnu trakta infekcijas, kaut vai salmonellas, dizentērijas. Sliktais mikrobs atrodas zarnās, tur rada iekaisumu – izdalās iekaisuma vielas, un caur iekaisušo zarnu gļotādu daļa no infekcijas izraisītāja jeb antigēna vai daļa iekaisuma vielu no infekcijas perēkļa ar cirkulāciju nonāk locītavā un tur izraisa iekaisumu. To pašu var teikt par urīnceļu un dzimumceļu infekcijām, par seksuāli transmisīvām slimībām.
Labā ziņa? Reaktīvs artrīts, kas veidojas pēc infekcijām, visbiežāk neprogresē visu atlikušo mūžu.
Kaut kādu laiku tas turas, slimība ir jāārstē, lai neradītu locītavu strukturālus bojājumus, bet, ja reaktīvs artrīts nemaina savu gaitu un nepārvēršas par cita veida artrītu, tad kā reaktīvs artrīts tas visu mūžu neturpinās – cietušajā locītavā iekaisums ar laiku izzūd. Dažkārt sākotnēji attīstās reaktīvs artrīts, kas progresē un rada būtiskas izmaiņas imūnā sistēmā un līdz ar laiku pāriet, piemēram, par reimatoīdo artrītu. Tādā gadījumā artrīts ir uz mūžīgiem laikiem.
– Un ko darīt, lai reaktīvs artrīts neaizvelk līdz rematoīdajam artrītam?
– Savlaicīgi ārstēt. Reaktīvo artrītu ir daudz vieglāk ārstēt nekā citu veidu artrītus.
Vēl pie spondiloartrītu grupas pieder psoriātiskais artrīts, kas saistīts ar psoriāzi, un ankilozējošais spondiloartrīts, kad veidojas iekaisums mugurkaula skriemeļu stūros, ar laiku starp skriemeļiem rodas jauni kaulaudi un skriemeļi saplūst kopā. Izveidojas bambusveida mugurkauls, cilvēks vairs nespēj veikt kustības mugurkaulā. Ankilozējošo spondiloartrītu pavada arī sakroileālo locītavu iekaisums – tās ir locītavas, kur savienojas mugurkauls ar iegurni –, radot iekaisuma sāpes muguras lejasdaļā – krustu daļā.
– Reimatoīdais artrīts sastopams visbiežāk…
– Jā. Un, lūdzu, to nejaukt ar reimatismu! Reimatoīdais artrīts ir nezināmas izcelsmes autoimūna slimība, kas galvenokārt skar plaukstas un roku pirkstus, pēdas un kāju pirkstus, bet var skart praktiski jebkuru locītavu.
Slimībai progresējot, parasti veidojas izteiktas locītavu deformācijas.
Savukārt reimatisms attīstās līdzīgi kā reaktīvais artrīts – apmēram mēneša laikā, bet tieši pēc streptokoku (!) infekcijas. Streptokoki visbiežāk iekaisumu rada mandelēs – tātad pēc strutainās angīnas, arī pēc strutainām zobu infekcijām, strutainiem deguna blakusdobuma iekaisumiem. Protams, ja cilvēkam ir bijusi smaga pneimonija jeb plaušu iekaisums vai nieru strutains iekaisums, jā, arī tad var attīstīties reimatisms.
Mūsdienās reimatisms ir salīdzinoši reti sastopams, jo pie strutainām infekcijām mēs plaši izmantojam antibakteriālu terapiju.
– Iedomājos – cilvēkam sāp locītavas… Pirmais gājiens ir pie ģimenes ārsta. Jautājums – ar ko ģimenes ārsti tiek galā, un kad tomēr vajag konsultēties ar reimatologu?
– Ja pacientam ir progresējošas artrīta pazīmes – locītavas vai locītavu sāpes, pietūkums, stīvums, apsārtums – vai ja asins analīzēs redz iekaisuma ainu – ir paaugstināta eritrocītu grimšanas reakcija (EGĀ), C reaktīvais olbaltums (CRO), dažkārt paaugstināts leikocītu skaits –, pacients noteikti būtu jānosūta pie reimatologa.
Ģimenes ārsti bieži vien veic citas asinsanalīzes – nosaka reimotestus.
Visbiežāk tas ir streptolizīna titrs, reimatoīdais faktors (RF), kas ir antiviela, arī antivielas pret specifisku olbaltumvielu ciklisko citrulinēto peptīdu (anti-CCP)… Ja šie radītāji ir normāli, nereti ģimenes ārsts uzskata: nē, nav artrīta. Bet šie rādītāji nav tik specifiski, un dažkārt, paskatoties uz pacientu ar aci, jau var redzēt, ka ir, piemēram, kādas locītavas pietūkums, lai gan asinsanalīzes neko sliktu neuzrāda…
Tātad normālas analīzes vēl nenozīmē, ka pacientam nav artrīta – tas nozīmē, ka pacientam nepieciešami papildu izmeklējumi.
Dažkārt nepieciešami specifiski, āķīgi jautājumi – tie jautājumi, par kuriem cilvēks neiedomājas pastāstīt, savukārt nereimatologs neiedomājas pajautāt. Kaut vai cilvēks noklusē, ka viņam pirms četrām nedēļām bija caurejas epizode, viņš par to jau sen aizmirsis, un viņam neienāk prātā doma, ka tas varētu būt tik aktuāli šobrīd, kad pēc mēneša attīstījies viegls vai mērens locītavas pietūkums.
– Cilvēks bijis pie reimatologa, tālāk ārstējas ģimenes ārsta uzraudzībā… Kad atkal vajadzētu konsultēties ar reimatologu?
– Saviem pacientiem kārtējā vizītē parasti pasaku laiku, kad viņiem būtu atkal jāierodas pie manis. Ja pacientam ir iekaisuma artrīts un viņu redzu pirmo reizi, es īsti nezinu, kā slimība reaģēs uz ārstēšanu, nezinu, vai būs kādas blaknes… Bet, kad ir jau otrā vai trešā vizītes reize, kad pacients jau saprot slimības gaitu un to, kā jālieto medikamenti, tad reimatologa apmeklējumi var notikt retāk.
Tik un tā ar iekaisuma artrītu reizi dažos gados vajadzētu reimatologam atrādīties.
Ģimenes ārsts nevar zināt par pilnīgi visiem jaunajiem medikamentiem, kas laika gaitā parādās, un arī par jaunajām ārstēšanas vadlīnijām, par ārstēšanas stratēģiju. Jo medicīna tiešām mainās.
Otra situācija, kad atkārtoti jākonsultējas ar reimatologu, – ja ārstēšana kļūst neefektīva. Vai – ja parādās blaknes, kuru dēļ pacients konkrēto medikamentu vairs nevar, nedrīkst lietot. Piemēram, ir aknu vai nieru bojājums, asins analīzes uzrāda, ka samazinās leikocītu, limfocītu un eritrocītu skaits, tātad imūnsupresanti nomāc kaulu smadzeņu šūnas. Vai arī pēkšņi parādās alerģiskas izpausmes. Citam pēc ilgstošas medikamentu lietošanas sāk parādīties slikta dūša.
Populārākie raksti
