Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
–Slikta atmiņa vispār ir tāds ļoti subjektīvs jēdziens…
–Jā, jo vienam slikta atmiņa skaitās tas, ka viņam vairāk laika prasa izdarīt to pašu darba apjomu, ko viņš pirms pieciem gadiem ir veicis bez jebkādām grūtībām. Citam slikta atmiņa nozīmē to, ka viņš, piemēram, dodas uz veikalu ar produktu sarakstu, jo kaut ko var aizmirst nopirkt. Vēl cits vairs nespēj atcerēties ne savus radus, ne, kur dzīvo, vai to, kas noticis pirms piecām minūtēm, taču viņš ir tik nekritisks par savas atmiņas izmaiņām, ka absolūti nemaz nesūdzas par sliktu atmiņu. Tāpēc ārstu rīcībā ir objektivizējoši testi, ar kuru palīdzību tiek izpētīti dažādi kognitīvo funkciju domēni jeb kognitīvo spēju elementi. Jo pie ārsta atnāk gan gados jauni cilvēki, gan vecumā pēc 65, un katrs saka – «Man ir slikta atmiņa, jo viss izkrīt no galvas. Aizeju uz virtuvi, un vairs neatceros, kāpēc turp gāju…» Taču tad, kad šis cilvēks izpilda kognitīvo testu, izrādās, ka viņa kognitīvās spējas, tai skaitā atmiņa, ir normas robežās. Tad jāšķetina tālāk, jāskatās, kas slēpjas minētām sūdzībām apakšā. Šajos gadījumos, kad pašam pacientam subjektīvi liekas, ka ir atmiņas traucējumi, bet, izpildot testu, rezultāti ir normas robežās, jāpapēta, vai par iemeslu nav depresija, vai pacientam nav trauksme vai fiziska un psihoemocionāla pārslodze. Jānoskaidro arī, kā un cik ilgi cilvēks guļ, jo tas viss ietekmē smadzeņu produktivitāti. Piemēram! Ja cilvēkam ģimenē vai darbā ir kāds stresors, viņš nemitīgi par to domā. Jā, cilvēks it kā darbojas šeit un tagad – piemēram, kārto māju –, bet viņš to dara automātiski, mehāniski. Atnākot no veikala, liek produktus plauktos, bet paralēli savās domās viņš ir pārņemts ar problēmu, kas radusies darbā, un pēc mirklīša, pusstundas, stundas viņš noteikti zina, ka olas ir nopircis, taču nevar tās atrast. Izrādās – kaut kādā mistiskā veidā ieliktas atvilktnē. Vai, piemēram, meklē dzīvokļa atslēgas…Zina, ka tās bija, durvis ir vaļā, taču pašu atslēgu nav! Atver ledusskapi – jā, noliktas kopā ar nopirktajiem produktiem… Ja tā notiek līdz 65 gadu vecumam, visticamāk, cilvēkam nav galvas smadzeņu bojājumu saistīto atmiņas traucējumu. Vienkārši psihoemocionālās problēmas un pārmērīgs stress dara savu – pārņem indivīda uzmanību, un tajā brīdī, kad cilvēks darbojas autopilotā, viņš vairs nepiefiksē, kur ko noliek, kur ko atstāj, kas viņam tika teikts vai lūgts un pēc tam skraida pa visu māju un meklē pazudušās atslēgas, telefonu, maku, brilles.
Viens no labas iegaumēšanas nosacījumiem – vienalga, mācoties valodu vai ko citu, klausoties kādu informāciju, apgūstot jaunas iemaņas, – mums jābūt klātesošiem. Jākoncentrējas uz to, ko darām.
Bet, ja mēs darbojamies reflektori, nesakoncentrējoties, tad arī neatcerēsimies, kur tās atslēgas vai telefons atstāts.
–Tas arī izskaidro pārpratumus ģimenēs, kad sieva saka vīram: «Nopērc to un to…», bet viņš atgriežas no veikala un pilnīgi neko no tā neatnes. Jo viņam tas nav bijis svarīgi, vienkārši nav papūlējies atcerēties.
–Jā, vīrs tajā brīdī vairs nav klātesošs, Viņš, jau velkot kurpes kājās, zina trīs soļus uz priekšu: ka, izejot no mājas, uzsmēķēs, tad Narvesenā nopirks kafiju, un, kad sieva paralēli šajā brīdī nopakaļus uzsauc:«Maizi nopērc!», viņš mehāniski atbild: «Jā, jā…», bet domās jau ir citur – viņš jau smēķē, jau ir Narvesenā… – un tāpēc sievas sacīto nepiefiksē. Bet tā nav slikta atmiņa – tikai koncentrēšanās un uzmanības trūkums, paviršība.
–Bet, ja cilvēks arvien biežāk izturas pavirši, atrunājoties, ka vairs negrib iedziļināties kaut kādos sīkumos, vai tas ar laiku neatrofē smadzenes un atmiņu?
–Te jāpaanalizē situācija no otras puses – kāpēc cilvēks neiedziļinās, kāpēcviņš pret visu attiecas pavirši? Jo normāli cilvēkam, kuram darbs un atpūta ir sabalansēti, šādām lietām nevajadzētu notikt. Jā, skaidrs, ka stresiņš ir katram, ķibeles darbā vai ģimenē arī, lielāka slodze – varbūt bērni sāk iet skolā –, ir brīži, kad vide kļūst intensīvāka. Ja mēs pilnvērtīgi ēdam, ja pilnvērtīgi guļam nepieciešamās 7–9 stundas, ja darbs paliek darbā un mājās mēs laiku pavadām ar tuvajiem, ja mums nav samilzušas neatrisinātas problēmas un mājās neiet kā karalaukā, ja cilvēks regulāri četras nedēļas gadā atpūšas, nevis atvaļinājums tiek izķeksēts pa atsevišķām dienām vai nedēļām, ar ko organismam nepietiek, lai atgūtos, it sevišķi, ja darbā ir liela slodze… Patiesībā organisms tikai kaut kur pēc nedēļas saprot, ka tagad sācis atpūsties… Tātad, ja viss ir vienmērīgi sakārtots un nolīdzsvarots cilvēka dzīvē – gan darbs, gan atpūta –, tad globāli nevajadzētu būt tā, ka viņš pret kaut kādam lietām attiecas pavirši. Bet, ja tas tā ir, tad, kā jau sacīju, jāskatās, vai apakšā nav trauksme, hronisks stress. Jo hronisks stress pats par sevi iznīcina smadzeņu šūnas. Nevis paviršība smadzenes atrofē, bet tieši liels gan fizisks, gan psihoemocionāls stress bojā konkrētu smadzeņu struktūru – hipokampu. Tā ir smadzeņu zona, kur mums veidojas atmiņas – kur notiek gan jaunas informācijas veidošana, gan saglabātu atmiņu reproducēšana. Tā ir kā banka, kur mēs informāciju noliekam un vajadzības gadījumā izvelkam ārā. Ir taču dzirdēti gadījumi, ka cilvēks piedzīvo kaut ko drausmīgu un uz to brīdi zaudē atmiņu. No vienas puses, tas ir organisma pašaizsargājošs mehānisms, lai cilvēks pārdzīvojumā galīgi nesabruktu, neaizietu postā – smadzenes negatīvās atmiņas vienkārši izstumj. Bet, ja šādi stresi notiek hroniski, tad atmiņa sāk klibot, taču jau uz strukturāli izmainītu smadzeņu šūniņu rēķina – vienkārši jaunas atmiņas vairs nevar veidoties.
–Kā vispār tās rodas?
–Mācoties ko jaunu, veidojas jauni savienojumi starp galvas smadzeņu šūniņām jeb neironiem – tas arī nodrošina atmiņas veidošanos. Katrai smadzeņu šūniņai ir dažādi izaugumi, un ar to palīdzību šūna sasaistās jeb komunicē ar citām šūnām. Papildus ir neiromediatori – molekulas, kas palīdz izveidoties šai šūnu saziņai caur dažādiem sarežģītiem neiroķīmiskiem procesiem, kad elektriskais impulss pārveidojas par ķīmisku un atkal par elektrisku – nodrošinot informācijas pārvadi. Tad arī mums veidojas kādas informatīvas atmiņas vai jaunas iemaņas. Kad mēs mācāmies braukt ar divriteni, arī tad notiek šūnu komunikācija – rodas jauni šūnu izaugumi, šūniņa kļūst sazarotāka, tā veido aizvien jaunas sasaistes ar citām šūnām. Bet, ja mēs savas smadzenes netrenējam –neapgūstam jaunas prasmes, ne par ko jaunu neinteresējamies, ja nenāk klāt svaiga informācija, tad – tieši otrādi – šūniņas vairs nav tik sazarotas, izaugumu un sasaistes vietiņu starp šūnām vairs nav tik daudz.
Visintensīvākā šūnu izaugumu komunikācija notiek bērniem, līdz ar to viņiem atmiņa ir labāka. Tāpēc arī radies teiciens, ka bērns kā sūklītis uztver visu jaunu informāciju un jaunas prasmes.
Ap 40–45 gadu vecumu atmiņas produktivitātes apjoms vairs nav tik aktīvs kā jaunībā, taču noturīgs, savukārt ap 55 gadu vecumu pēc tam tas pakāpeniski sāk kristies – samazinās gan smadzeņu šūniņu daudzums, gan to savstarpējā komunikācija.
–Sievietēm šajā ziņā izšķirošs brīdis esot menopauzes iestāšanās, kad vienā brīdī strauji attīstās sirds un asinsvadu slimības un arī atmiņa pasliktinās.
– Tāpēc, ka estrogēns ir viens no hormoniem, kas uztur ne tikai sirds un asinsvadu sistēmu labā stāvoklī, bet palīdz arī atmiņai būt labai. Faktiski sievietei ļoti savlaicīgi būtu jādraudzējas ar savu ginekologu. Ja viņa premenopauzes periodā vai, kad tikko ienākusi menopauzē, pamana atmiņas traucējumus – ka grūtāk iegaumē informāciju, grūtāk atminēties notikumus vai kādi citi ar atmiņas pasliktināšanos saistītie simptomi –, faktiski šis ir tas brīdis – pirmie divi gadi pēc menopauzes iestāšanās –, kad vēl var kaut ko lietas labā darīt. Šajā periodā jāpaspēj uzsākt lietot hormonaizvietojošo terapiju jeb HAT, kopīgu lēmumu pieņemot ar savu ginekologu. Ja sievietei menopauze un atmiņas traucējumi ir ilgāk nekā divi gadi, un viņa kaut kur uzzina, ka var taču palietot HAT, es teiktu, ka vilciens jau ir aizgājis. Jo tad notiek tieši otrādi – lietojot HAT, kognitīvie traucējumi var pasliktināties un palielināsies demences attīstības risks. Tāpēc es sievietēm ļoti, ļoti iesaku aprunāties ar ginekologu jau laikus. Un arī ginekologiem savas pacientes, kuras tuvojas menopauzei,būtu jāinformē, ka uz hormonālo izmaiņu fona var būt arī atmiņas traucējumi, un, tiklīdz viņa sāk tos pamanīt, lai vēršas pie ginekologa. Tur nav ko gaidīt!
–HAT var lietot profilaktiski?
–Ja sievietei tuvojas menopauze vai tā tikko sākusies un viņa subjektīvi jūtas labi – ja nav nekādu menopauzes izpausmju un arī atmiņa nav traucēta –, klīniskās vadlīnijas teikts, ka HAT nav lietderīgi nozīmēt kognitīvo traucējumu profilaksei.
–Vēl populāri ir – palietot kaut ko, lai smadzenes labāk darbojas… Un cilvēks apņēmīgi dodas uz aptieku!
–Nu jā, cilvēks pēc dabas ir slinks – ieguldīt pašam savā veselībā gadu garumā ir daudz grūtāk, nekā nopirkt medikamentu paciņu…
Protams, ir preparāti, kuri konkrētās situācijās dod savu mazo artaviņu, lai uzlabotu atmiņas produktivitāti. Bet vispār es ieteiktu nenodarboties ar pašārstēšanos un vērsties pie daktera. Jo zem atmiņas traucējumiem var būt paslēpušās daudzas un dažādas lietas. Viens, ko mēs sākumā jau izrunājām (depresija, trauksme, izdegšana), bet otrs – atmiņu var nelabvēlīgi ietekmēt jebkura somatiska jeb ķermeņa, organiska slimība. Sirds mazspēja, nieru un aknu disfunkcija, augsts vai zems asinsspiediens – it sevišķi cilvēkiem gados, kad autoregulācijas mehānismi nav tik efektīvi un asinsvadi nav tik elastīgi kā jaunībā un rezultātā vairs nespēj noturēt optimālu asinsspiedienu. Cilvēkam gados gan augsts, gan zems asinsspiediens ir slikts galvas smadzenēm un atmiņai.
–Kā?
–Augsts asinsspiediens pats par sevi atstāj sīkas tā dēvētās vaskulārās izmaiņas galvas smadzenēs, kas datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumos izskatās kā mazi punktiņi. Tie gluži nav mazi asinsizplūdumi vai sīki insulti. Vaskulārās izmaiņas rodas, kad galvas smadzeņu sīkie asinsvadiņi izmaiņu dēļ nav spējuši nodrošināt pilnvērtīgu, platības ziņā burtiski mikroskopisku, asins piegādi kopā ar barības vielām un skābekli mazajām galvas smadzeņu šūniņām, un tās aiziet bojā. Ja tie ir tikai daži sīki punktiņi dažādās galvas smadzeņu vietās – nekas traks. Taču, ja šādi punktiņi sakrājas vairāk un izveidojas saplūstoši perēkļi, tas jau ļoti slikti ietekmē galvas smadzeņu funkcionēšanu. Un pirmā funkcija, kas cieš, ir kognitīvā. Tāpēc, ka evolūcijas gaitā smadzeņu garoza, kas atbild arī par atmiņu un intelektu, ir attīstījusies pati pēdējā – garoza ir visjaunākā no smadzeņu daļām un līdz ar to vistrauslākā, visjutīgākā.
Vēl atmiņas traucējumus var radīt cukura diabēts un vairogdziedzera disfunkcija. Arī virsnieru darbības traucējumu radītās hormonālās izmaiņas mēdz novest pie kognitīviem traucējumiem. Tāpēc sākumā būtu jāsaprot, kādas problēmas rada atmiņas pasliktināšanos, lai varētu atbilstoši un korekti sniegt palīdzību. Cilvēkam, kurš vēršas pie ģimenes ārsta ar sūdzībām par savu atmiņu, būtu labi veikt asins analīzes – pilnu asinsainu, paskatīties, vai nav mazasinības, jo arī tā var radīt atmiņas traucējumus. Nereti pacientes saka – «Man, dakter, ar dzelzi viss kartībā!» Paskatos – laboratorijas apakšējā norma. Taču sievietei fertīlajā vecumā, kura ik mēnesi menstruāciju laikā zaudē asinis, tāds radījums absolūti nav labi. Papildus jāskatās, cik lielas ir dzelzs rezerves organismā, jāpārbauda tāds rādītājs kā feritīns. Jo anēmijas gadījumā nav kas līdz visām organisma šūniņām, tai skaitā galvas smadzenēm, aiztransportē skābekli un citas barības vielas, kas galvas smadzenēm skābeklis ir vitāli svarīgs.
Noteikti jāpārbauda, vai nav kādas neatklātas infekcijas – sifilisa, C hepatīta vai HIV. Pēc herpesvīrusa izraisīta encefalīta un meningīta var būt paliekoši atmiņas traucējumi.
Jāpārbauda arī, vai cilvēkam netrūkst D vitamīna un B grupas vitamīnu. Ja ir B12 vitamīna deficīts, var būt ļoti izteikti atmiņas traucējumi. Jāprecizē, kāpēc tā noticis. Ja cilvēks stāsta, ka viņš nav ne vegāns, ne veģetārietis, ka ēd gaļu (jo B12vitamīns ir tikai dzīvnieku valsts produktos), iespējams, ka ir uzsūkšanās traucējumi– kāda zarnu vaina vai arī tiek lietoti medikamenti, kas neļauj B12 vitamīnam uzsūkties. Arī cilvēkiem, kas pārslimojuši insultu, vai ja bijis asinsizplūdums galvas smadzenēs, var attīstīties atmiņas traucējumi – tūlīt pēc insulta notikuma vai vēlāk. Var būt tā, ka ir pārciests tā saucamais subklīniskais insults, proti, insulta simptomātika ir bijusi tik neliela, ka cilvēks nemaz nav vērsies pie ārsta, visu norakstījis uz pārgurumu, arī tā gadās. Stāsta mums: «Kādu brīdi man bija roka vājāka, pēc tam atgāja…» Bet datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumā skaidri redzams, ka pārciests insults, un tas, var nelabvēlīgi ietekmēt galvas smadzenes un atmiņu.
–Taču ja par medikamentiem…
–Protams, reizēm mēs varam smadzenes mazliet uzprišināt. Ir preparātu grupas, kas uzlabo asiņu reologiskās īpašības, lai tās nav tik biezas. Ir preparāti, kas palīdz skābekli no eritrocītu virsmas atdot smadzeņu šūniņām. Ir preparāti, kas uzlabo mikrocirkulāciju un pozitīvi ietekmē smadzeņu smalkos asinsvadus vai pašas nervu šūniņas. Piemēram, cilvēkiem gados, kam bijis insults vai vairāki insulti, mēs varam dot preparātus, kas pastimulē neironus, lai efektīvāk notiek impulsu nodošanas procesi. Tomēr jāpatur prātā, ka katrs medikaments ir medikaments un katram ir savas blaknes, var būt arī individuāla nepanesība. Tāpēc, ko lietot un kā, tā jau ir individuāla saruna ar pacientu ārsta kabinetā.
–Aptiekā var brīvi dabūt ginka preparātus, un tie ir topā.
–Ja atmiņas traucējumi ir dziļi, ja ir jau neirodeģeneratīvas slimības – Alcheimera demence, vaskulāra vai jaukta demence, pēcinsulta demence, Levi ķermenīšu demence, Pārkinsona slimība ar demenci un citas – šo slimību attīstības sākumposmā ar Ginkgo biloba preparātiem vai flavonoīdiem, kas tiek iegūti no augu valsts produktiem, vēl var kaut kādā etapā izlīdzēties, papildus nozīmētai terapijai. Pierādīts, ka flavonoīdi darbojas uz hipokampu, kur veidojas atmiņas. Bet, ja atmiņas traucējumu cēlonis ir kāda no somatiskām slimībām, tad katrai ārstēšana ir citādāka – atbilstoši cēlonim.
–Sakiet, kā lai cilvēks, kuram ir atmiņas traucējumi, tiek uz konsultāciju pie Atmiņas kabineta neirologa? Šķiet, ka tur ir šajā jomā zinošākie speciālisti. Ir kādi īpaši nosacījumi?
– Austrumu slimnīcas stacionārā Gaiļezers Atmiņas kabinetā konsultācijas notiek gan par valsts naudu ar ģimenes ārsta vai neirologa nosūtījumu, gan par maksu. Vislabāk, ja pacients ierodas ar jau iepriekš veiktiem izmeklējumiem – analīzēm, lai mēs redzam, kā darbojas nieres, aknas un vairogdziedzeris, kāda ir asinsaina, kāda ir situācija ar iekaisumiem, holesterīnu; galvas smadzeņu magnētisko rezonansi, doplerogrāfiju galvas un kakla asinsvadiem. Visi izmeklējumi ir svarīgi! Piemēram, ja cilvēkam sirds asinsvados ielikti stenti vai stentētas kāju artērijas, vai ultrasonogrāfijas izmeklējumā konstatēts nozīmīgs miega artērijas sašaurinājums virs 50 procentiem, tad ar vislielāko varbūtību arī citi asinsvadi, tai skaitā maza kalibra artērijas, ir aterosklerozes skarti.
Protams, ja holesterīna nogulsnēšanās asinsvados notiek pakāpeniski, lēnām, organisms spēj to kompensēt un veido anastomozes, kad no citiem lielākiem asinsvadiem tajā zonā, kur skābekļa apgāde ir nepietiekama, ieaug smalkāki asinsvadi un papildus apgādā ar asinīm no citiem baseiniem. Bet, globāli raugoties, arī šīs lietas nevar palikt bez sekām – ja mēs runājam par kognitīvo funkciju…
–Kādreiz, gribot izteikties smalki vai interesantāk, mēs sakām nevis man klibo atmiņa, bet – man ir demence…
–Nē, demence ir ļoti smagu kognitīvo traucējumu izpausme. Savukārt atmiņa ir tikai viena no kognitīvo spēju funkcijām.
Jēdziens cognitio latīņu valodā nozīmē izziņa, apziņa; savukārt ar terminu kognitīvās spējasmēs saprotam izzināšanas funkciju un apziņu jeb izpratni. Kognitīvās spējas sastāv ne tikai no atmiņas un mācīšanās spējām, bet ietver arī, pirmkārt, komplekso uzmanību – tā ir uzmanības noturība laika gaitā vai tas, kā mēs varam darboties pie konkurējošiem stimuliem. Piemēram, tu skaties televizoru un bērns tev kaut ko stāsta, un tu dzirdi gan vienu, gan otru. Vēl pie kompleksās uzmanības pieder informācijas apstrādes ātrums,spēja vienlaikus veikt divus uzdevumus – runāt pa telefonu un griezt kartupeļus. Otrkārt, kognitīvās spējas ietver izpildfunkcijas –nākotnes plānošana, kā mēs saprotam un apzināmies savas kļūdas, kā mēs spējam tās labot, kā izsecinām likumsakarības, kā izdarām secinājumus pēc rīcības, kā pieņemam lēmumus.Treškārt, valoda – tās plūdums un bagātība, valodas izpratne. Cilvēkam ar Alcheimera slimību pamazām zūd vārdu krājums, taču, ja viņš savas dzīves laikā ir bijis lingvists jeb valodnieks, vai vienkārši viņam valoda bijusi bagāta, spējas izteikties var zust lēnāk nekā citiem Alcheimera slimības pacientiem. Ceturtkārt, uztveres motorā funkcija – spēja atpazīt objektus, izmantot instrumentus, imitēt žestus un darbības. Piektkārt, sociālā izziņa – prasme atpazīt emocijas, apsvērt otra cilvēka domas, vēlmes un nolūkus. Cilvēkam ar demenci šīs visas funkcijas ir ļoti bojātas.
–Ko darīt, lai atmiņa saglabātos laba?
–Globāli, pieņemsim, ka cilvēks ir mantojis nelabvēlīgos gēnus, piemēram, viņam būs arteriālā hipertensija vai sirds mazspēja, vai cukura diabēts, vai viss kopā, plus augsts holesterīna līmenis, kas izmainīs asinsvadus,un šī kombinācija novedīs pie tā, ka viņam galvas smadzenes būs pilnas ar vaskulāriem perēkļiem, taču, ja šis cilvēks dzīves laikā ir par sevi un savu veselību rūpējies, laba atmiņa viņam saglabāsies ilgāk. Tātad – ja cilvēks nav smēķējis, ja nav pārmērīgi lietojis apreibinošas vielas, ja viņš ir regulāri sportojis, veselīgi ēdis, ja viņš periodiski gājis pārbaudīt asinsspiedienu, nodevis asins analīzes, ja viņš ir regulāri mācījies ko jaunu, gājis vairākos kursos, guvis jaunas iemaņas, nodarbinājis savas smadzenes, tad arī pie šādām strukturālām izmaiņām, kad ir izmainīti asinsvadi un smadzeņu funkcijas zudušas, pārējās smadzeņu šūnas ar lielu izaugumu daudzumu labi komunicē savā starpā un spēj bojājumus kompensēt ilgāk.
–Tātad svarīgi, lai smadzeņu šūnām būtu daudz izaugumu!
–Svarīgi, kā mēs savas smadzenes trenējam. Tie nav tikai dzejoļi vai krustvārdu mīklas – tā ir savu smadzeņu izaicināšana ikdienā. Mēs esam sabiedriskas būtnes un smeļamies spēku cits no cita. Te ir svarīga komunikācija ar cilvēkiem, kas man ir patīkami, kas manī raisa pozitīvas emocijas, no kurām es varu kaut ko pasmelties – vai tās būtu zināšanas vai tās pašas labās emocijas, pārdzīvojumi. Tas viss strādā par labu atmiņas trenēšanai un kognitīvai veselīvai. Ja es izvairos no rutīnas darbības savā ikdienā – tas nāk par labu atmiņai. Piemēram, ja mēs pieturamies pie rutīnas – ātrāk, ātrāk, ātrāk, viss jādara jau zināmā veidā, lai pašai ērtāk, ja viss notiek jau refleksu līmenī, gadu gadiem daru vienu un to pašu, eju pa vienu maršrutu – tas pats ceļš uz darbu, tas pats ceļš pie radiem, tā pati kārtībā virtuvē –, tas liek darboties automātiski, un smadzenes netiek trenētas. Savukārt, tiklīdz mēs mājās ik pa laikam pamainām iekārtojumu, atvilktnes virtuvē – jā, sākumā ir grūti pierast, bet tajos brīžos, kad mums ir grūti, mēs savas smadzenes izaicinām, un tā ir tā smadzeņu trenēšana. Tiklīdz pēc laika pamani, ka ar jauno izkārtojumu ir okei, jāpārkārto atkal citādi! Vai arī, ja tu esi labroce, tad iesaisti darbībā kreiso roku – to, kura mazāk dominē. Piemēram, sāc ar zobu tīrīšanu. Tiklīdz tīrīt zobus ar kreiso roku kļūst ērti, tā sāc ķemmēt un ieveidot matus vai rakstīt ar kreiso roku. Tā visa ir smadzeņu trenēšana. Maršruts uz darbu – meklē katru reizi citus ceļus, trenē vizuālo un telpisko atmiņu, jo tā tiek veidoti jauni šūnu savienojumi, šūnu komunikācija un mūsu smadzenes kļūst tilpuma ziņā lielākas.
Cilvēkiem, kas ir vientuļi, ļoti jāizvairās palikt vieniem, izolētiem. Komunikācija īpaši svarīga ir cilvēkiem gados. Un arī tiem, kam jau attīstījusies demence.
Viņus noteikti vajag iesaistīt ikdienas aktivitātēs, ģimenes kopdzīvē. Jo turēt radinieku gados stūrī kā kristāla vāzi un neļaut kaut vai zupai sagriezt burkānus vai kopā ar bērniem salikt puzli, jo viņam tas lēnāk padodas – labāk lai pasēž un paskatās televizoru… Tas tikai veicinās viņa atmiņas traucējumus. Bet, jo vairāk viņš būs iesaistīts ikdienas dzīve, jo labāk šīs smadzeņu kognitīvās funkcijas tiks noturētas, atmiņas traucējumi neprogresēs tik strauji. Līdzīgi kā cilvēkiem, kuriem ir dzirdes traucējumi. Kāpēc iesaka tomēr ātrāk sākt lietot dzirdes aparātu? Jo tad, kad ir dzirdes traucējumi, ātrāk attīstās kognitīvie un atmiņas traucējumi, un cilvēks tik tiešām žiglāk nonāk līdz demencei nekā tie, kuriem ir laba dzirde.
