Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
5
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Stāsta Iveta, 38 gadi:
«Kad man apritēja 35 gadi, sāku pievērst vairāk uzmanības savam izskatām, šķita – viss, vairs nevaru izbraukt uz jaunības rēķina, jāsāk vairāk domāt par savu dzīvesveidu un, jā, arī vairāk naudas un laika jāvelta tam, lai labi izskatītos. Tā kā sāku aktīvi trenēties un arī ievēroju striktu diētu, man izdevās zaudēt vairāk nekā 10 kilogramus. Biju lepna un priecīga, bet… Diemžēl līdz ar kilogramiem arī manas krūtis zaudēja formu.
Un, kā zināms, ne fitness, ne arī kādas skaistuma procedūras nošļukušas krūtis pacelt nevar. Atlika tikai viens variants – ielikt implantus. Aizgāju uz konsultāciju un tai pašā dienā vienojos par operācijas datumu. Kopā ar ārstu pieņēmu lēmumu krūtis padarīt par vienu izmēru apjomīgākas. Tā, lai laime pilnīga!
Operācija noritēja bez aizķeršanās, un jau tās pašas dienas vakarā sēdos pie stūres un devos mājās. Pēc operācijas nejutu lielu diskomfortu. Jā, mazliet bija jāpacieš sadzīšanas sāpes, taču tas šķita sīkums, jo lieliski apzinājos, ka tūlīt, tūlīt rezultāts būs acīmredzams. Taču ātri vien konstatēju, ka reālā aina nav tāda, kādu vēlējos iegūt.
Abas krūtis vizuāli atšķīrās – viena jaunajā formā izskatījās apaļāka, otra – garāka.
Ļoti iespējams, implanti vienkārši nav varējuši īsti labi iedzīvoties. Krūšturī šo problēmu neredz – tā teikt, iepakojumā viss izskatās lieliski. Toties, kad esmu bez drēbēm, uzreiz var noprast, ka ar manām krūtīm kaut kas nav kārtībā.
Sākumā mierināju sevi ar domu, ka šis defekts noteikti ir labojams, jo ir taču 21. gadsimts un skaistuma industrija ne to vien ir pieredzējusi. Diemžēl mans ārsts nebija tik optimistisks – ieraugot manu krūšu formu, viņš nogrozīja galvu un teica, ka laikam šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad efektīvāk būtu bijis izmantot citu metodi… Vizītes laikā bez iepriekšēja brīdinājuma viņš manas krūtis saspieda no visa spēka. Tās bija šausmīgas sāpes. Tiesa gan, pēc tam kādu laiku krūtis atkal izskatījās simetriskas. Kā nopratu, šāda krūšu saspiešana būtu jāveic regulāri, ja vēlos, lai krūtis neatšķiras. Citas iespējas neesot. Protams, vienmēr jau var atkal gulties zem skalpeļa, taču tās atkal ir jaunas izmaksas un jauns risks.
Pēc neveiksmīgās operācijas ir pagājuši gandrīz trīs gadi, un es joprojām neesmu izlēmusi, kā man rīkoties šajā situācijā.
Vai nožēloju izdarīto? Atklāti sakot – jā. Ar kailām krūtīm es nekur vairs nerādos, pat guļamistabā ar vīru mīlējos tikai tumsā.
Un vēl arī psiholoģiskie pārdzīvojumi, zaudētā nauda un nervi… Tas viss ir bijis velti. Jā, man pirms operācijas deva parakstīt dokumentu, ka apzinos iespējamos riskus. Bet skaidrs, ka cilvēks bez medicīniskās izglītības nevar aptvert, ko patiesībā nozīmē visi iespējamie riski. Vienīgais ieguvums no manas krūšu sāgas – esmu vairāk pievērsusies garīgiem meklējumiem un savu ārējo čaulu vairs tik ļoti nepulēju, jo, galu galā, jābūt pateicīgai par to, kas ir dots šeit un tagad, nevis nemitīgi jākritizē sevi par katru sīkumu un jācer reiz iemājoties perfektās Bārbijas tēlā.»
