Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienā brīdī gadi sāk joņot tik ātri, ka kļūst mazliet bail. Ko, tūlīt varbūt arī man, kā tajā dziesmā, saltais vecums klaudzēdams būs klāt? Ar visu biedējošo atmiņas zudumu, stīvām locītavām un citām vecuma vainām? Bail no tā vecuma, vai ne? Un tad nemaz negribas tos simts, un pat deviņdesmit ne. Taču, ja būtu iespējams tā skaisti un aizraujoši, un jēgpilni, tad gan gribētos deviņdesmit, deviņdesmit piecus, simts…
Kaspars Vendelis, Biohacking.lv līdzdibinātājs, uzņēmējs, trīs bērnu tēvs un biohakeris, pats sev uzstādījis mērķi nodzīvot līdz simt divdesmit gadiem. Kāpēc simt divdesmit? «Jo tas ir gandrīz nereāli, tomēr ir gadījumi, kad cilvēkiem tas izdevies. Un es jebkurā gadījumā būšu ieguvējs. Jo, ja eju uz šādu mērķi, man par sevi jārūpējas jau tagad. Ja tik ilgi nenodzīvošu, tik un tā būšu ieguvējs, jo būšu par sevi rūpējies. Ja nodzīvošu – arī būšu ieguvējs, jo būšu maksimāli paildzinājis savu aizraujošo un interesanto dzīvi.»
Laikam jau pats pirmais un galvenais noteikums ir – ja līdz sirmam vecumam, tad tikmēr, kamēr tas nav grūti pašam un citiem.
«Vakar kāda paziņa bija sociālajos tīklos ielikusi savas vecāsmammas bildes. Šī kundze tikko nosvinējusi deviņdesmit gadu jubileju, bet mācās svešvalodas un brauc ar velosipēdu, un izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem,» stāsta Kaspars.
Lasot lekcijas par veselīgu dzīvesveidu, viņš reizēm klausītājiem jautā: līdz cik gadiem viņi gribētu nodzīvot. Cilvēki ir visai skeptiski. «Simt divdesmit gribam? Nē. Simts arī ne? Nē. Tad līdz cik gribam dzīvot? Astoņdesmit? Deviņdesmit? Kurš ir tas gadu skaits, pie kura var pateikt – tik daudz un stop, viss? Ja mēs pajautātu vēlreiz – cik ilgi tu gribi dzīvot vesels? –, tad būtu citas atbildes. Daudziem nezin kāpēc šķiet – ja tu dzīvo ilgi, tad dzīvo mokās. Bet mokās tu vari nonākt jau šeit un tagad.
Es domāju, ja mēs pajautātu dāmai, kura tikko nosvinēja savus deviņdesmit, viņa teiktu – pašlaik man ir aizraujoša dzīve, man ir prieks, es gribu dzīvot ilgāk.
Redzot slimus un vārgus vecos cilvēkus, liekas – tā es negribu. Bet, ja pajautātu viņiem pašiem, lielākoties viņi teiktu, ka joprojām grib dzīvot. Es pats jau tagad varu teikt, ka gribu nodzīvot, cik ilgi vien iespējams. Un tas jau pēc būtības ietver to, ka gribu dzīvot vesels,» uzsver Kaspars.
Ārsti bieži stāsta, ka lielā mērā to nosaka ģenētika – ja tev dzimtā ir ilgdzīvotāji, tad ir lielas cerības uz garu mūžu, ja vecāki aizgājuši jauni – izredžu ir daudz mazāk.
«Ir tāds jēdziens – epiģenēze. Manī ir ielikts kods, kas var izpausties vai neizpausties. Es tam ļauju vai neļauju izpausties. Un viss.
Ja cilvēkam dzimtā ir ilgdzīvotāji, bet viņš visu laiku dzer un pīpē – ko lielu dos viņa labā ģenētika?» Un otrādi – reizēm dzimtā visi miruši agri, bet papētot izrādās, ka viņi nav darījuši neko, lai savu veselību saglabātu.
Kādam var nepaveikties un tiešām ģenētiskajā mantojumā ielozētas veselības problēmas, kuras grūti vai pat neiespējami izmainīt. Bet ir cilvēki, kuri, par spīti diagnozēm, vienkārši skaisti dzīvo.
Mēs jau esam biohakeres
Vārds biohakeris izklausās pēc smalkām tehnoloģijām apgādāta kundziņa, kurš sevi programmē un eksperimentē ar zinātniskās fantastikas tehnoloģijām. Pasaulē ir biohakeri, kas tiešām izmēģina arī ko tādu un gatavi savu ķermeni pat sasaldēt un apziņu saglabāt informācijas mākonī.
Datoru terminoloģijā hakings ir iekļūšana mehānisma iekšpusē, lai to uzlabotu. Ja cilvēks ir bioloģiska mašīna, to var darīt līdzīgi.
Taču vienkāršākajā nozīmē biohakings ir jebkura sevis iepazīšana un mēģinājumi uzlabot savu veselību. Patiesībā ikviena no mums, kas cenšas kaut ko darīt savas veselības labā, jau ir biohakere. Un Kaspars un citi Latvijas biohakeri sevišķi neaizraujas ar nākotnes tehnoloģijām, bet turas tuvāk dabai un dabiskām, vienkāršām metodēm.
Kaut vai tāpēc vien, ka tas ir vieglāk izdarāms, bet darbojas tik un tā. «Biohakings nav reliģija, bet veids, kā skatīties uz sevi un savas veselības pilnveidošanu. Sistemātiska un vienota pieeja veselībai un organismam,» teic Kaspars. Viņš savai veselībai izmanto trīs lielos logus: zinātni, tehnoloģijas un dabu.
«Zinātni izmantoju, sekojot līdzi jaunākajiem pētījumiem un atklājumiem. Būtiski, lai mēs katrs pats sevi uztvertu kā zinātnieks eksperimenta objektu. Piemēram, ja izdzeru kafiju vai apēdu balto miltu kūku, es varu izvērtēt, vai tas man nāk par labu vai par sliktu. Visvienkāršākais veids ir pulsa mērīšana.
Ja zini, ka miera stāvoklī pulss, piemēram, ir 65 sitieni minūtē, bet, apēdot konkrētu produktu, pēc stundas vai pusstundas pulss paātrinās par 15 sitieniem minūtē, ļoti ticams, ka šis produkts tavai veselībai kaitē.
Sevis vērošana, protams, prasa laiku, enerģiju un ieguldījumu. Bet ir jāseko līdzi. Nevis jāmeklē apstiprinājumi, ka, piemēram, vīns ir veselīgs. Attaisnojumus jau var atrast visam,» uzskata biohakeris.
Kāds ir plāniņš?
Nu labi. Kurai gan negribētos iespējami ilgāk veselai un skaistai dzīvot aizraujošu dzīvi? Ar ko sākt? Un vai nav jau par vēlu? Kaspars teic, ka par vēlu nav arī sešdesmit un septiņdesmit gados – tas dos kaut ko labu jebkurā vecumā.
Svarīgākais – vai tu esi uz pašattīstību vērsts cilvēks? Tāds, kurš meklē un cenšas uzzināt un iemācīties ko jaunu. Cilvēks, kas tāds nav, var tālāk nemaz nelasīt.
Un sevis izzināšanas ceļā vispirms jāiepazīst savas vājās vietas. Problēmas var atrisināt, tikai tās atzīstot. Turklāt jāatkož arī tas, no kā tu principā nevarēsi tikt vaļā, – mēs taču nevaram vēlēties, lai būtu trīs kājas, jo ir tikai divas. Tāpat ar daudzām tavām īpašībām un reakcijām. Tad atliek tās iepazīt. Ā, man tikko piezagās dusmas! Skaidrs, normāli, tā ir mana iekšējā bioķīmija. Taču pietiek ar divām sekundēm, lai apturētu kādu pārsteidzīgu rīcību. Jo nav jau uzdevums nedusmoties. Uzdevums ir no dusmošanās pēc iespējas ātrāk izkāpt ārā!» skaidro Kaspars.
Un ko tālāk? Tālāko var noskatīties no tā dēvēto zilo zonu iedzīvotājiem – tās ir piecas apdzīvotas vietas visā pasaulē, kur raksturīgs vislielākais ilgdzīvotāju skaits. Kaspars teic, ka te svarīgākās ir četras raksturīgas dzīvesveida un paradumu jomas.
- Nr. 1. Vissvarīgākais ir attiecības ar citiem cilvēkiem.
«Es to saucu par ilgdzīvošanas uztura bagātinātāju! Mēs esam ļoti saistīti ar pārējiem cilvēkiem. Hormonālā sistēma būvēta tā, ka jūties labi, ja pārējie tevi akceptē, un jūties slikti, ja nepieņem.» Jā, mūsdienās saskarsmi ar citiem cilvēkiem savā ziņā cenšas aizstāt sociālie tīkli, taču pilnībā tie to nespēj, tā ir ilūzija. - Nr. 2. Gudri ēst. Zilo zonu ļaudīm raksturīgs dabisks, vienkāršs ēdiens bez pārēšanās.
Nav vienas receptes, katrs savu ēdienkarti var būvēt dažādi. «Bet ir lietas, no kurām pēc iespējas jāatsakās. Saldumi. Alkohols,» uzskata Kaspars. «Stāsti par vienas glāzes vīna dienā veselīgumu ir vīna industrijas lobiju veicināts mīts. Ir pētījumi, ka cilvēkiem, kas dzer vīnu, veselība ir labāka, bet cilvēki, kas dzer vīnu, ir turīgāki un turīgākiem cilvēkiem ir labāka veselība. Zināms, ka metanols ir toksisks jebkurā daudzumā. Jā, vīnā ir polifenoli un vēl šis tas derīgs, bet tad jau, tēlaini runājot, var iedzert indi un uzkost redīsu.
Man šogad palika četrdesmit gadi, un es nolēmu, ka šogad vairs nelietošu alkoholu. Es negribu sludināt pilnīgu atturību. Bet alkohols un saldumi ir tās lietas, par kurām varam teikt – jo mazāk, jo labāk. Protams, arī baltie milti un hidrogenētie tauki nav nekas labs.»Un gavēšana! Regulāras atslodzes dienas. Ne velti reliģijas izmanto gavēņus – tā ir gadu tūkstošos pārbaudīta efektīva veselības uzlabošana.
- Nr. 3. Dzīves jēga un mērķis. Jādzīvo ar domu, ka kaut kas ir svarīgāks par tevi pašu.
Ne velti Rietumu pasaulē bīstams mūža posms ir aiziešana pensijā. Šķiet, ka nu tikai sāksim baudīt saldo dzīvi, bet statistika rāda, ka daudziem šai punktā dzīve arī beidzas. Stāsts parasti ir par cilvēkiem, kas savas dzīves jēgu būvējuši ap savu profesionālo darbošanos. Veicies tiem, kam ir mazbērni, ko auklēt, vai vismaz suns, kaķis, mazdārziņš vai mauriņš, ko pļaut. Svarīgi, lai būtu, kur ielikt sirdi. Un svarīgi just arī apkārtējo novērtējumu.
To svarīgi sakārtot jau pirms pensijas vecuma, ritmā darbs–māja izveidojot arī citas pieturas. Vienalga – vingrošanas grupa, aušanas studija, koris vai draudzeņu pulciņš. «Kad auditorijā jautāju par dzīves mērķi un lūdzu pacelt roku tiem, kuriem ir sapnis – uzrakstīt grāmatu, gleznot, iekopt dārzu –, rokas ceļas. Tikai jāsāk. Lai sarakstītu grāmatu, jāsāk ar vienu burtu,» teic Kaspars. Un patiesībā nav svarīgs mērķis, svarīgs ir process. - Nr. 4. No šīm četrām svarīgajām lietām svarīguma ziņā numur četri ir kustības. Zilo zonu ļaudis daudz rušinās pa dārzu un staigā kājām – mums jāatrod katram savas kustības.
Piedzīvojums mūža garumā
Tālāk atrod to, kas katrā no šīm jomām tev ir vai kā nav, un sastādi plāniņu, ko tu vēl varētu darīt. Ar pavisam vienkāršām lietām – vairāk dārzeņu, ceļš uz darbu kājām, ik sestdienas tikšanās ar draugiem. Un sāc piedzīvojumu. Ja godīgi – mūža garumā.
«Svarīga ir nevis pabeigtība, bet procesa baudīšana. Tu to sāc darīt nevis tāpēc, lai kādā X brīdī būtu vesela, bet, lai justos labi katru dienu. Tāpēc katru dienu noteikts laiks un enerģija jāvelta savai veselībai.
Svarīgi apzināties, ka tava nākotne ir lielāka nekā pagātne. Tas nozīmē, ka viss vēl ir priekšā. Dusēt uz pagātnes lauriem nav produktīvi.
Nesen braucām skatīties telpas semināram – tās izrādīja gados vecāka kundze, kura mums stāstīja: piektdienās te nākot meditāciju grupa. Jautāju, vai viņa arī kādreiz piedalās šajās meditācijās? Kundze atbildēja – nu ko tad es vairs… Cilvēks jau pieņēmis, ka viņam nākotnē nekas nav paredzēts, un neizmanto to, kas viņam ir dots.
Dabā ir divi ceļi – vai nu attīsties un dzīvo, vai apstājies un mirsti,» teic Kaspars. Viņam ir pašam savi veselīgas dzīves principi: «Mans moto ir – mazliet badā, mazliet salt un cilāt smagumus. Smagumu cilāšanu var uztvert arī metaforiski – tas ir stāsts par slodzi, lai nesamazinātos kaulu un muskuļu blīvums. Es visu laiku pakļauju sevi nelielam diskomfortam. Zinu, ka salšana ir veselīga, un, kad izeju ārā un no drēgnuma uznāk mazs drebulītis, tā vietā, lai šķendētos par aukstumu, es sev saku –izmantošu iespēju mazliet pasalt, jo tas ir veselīgi!»
Starp citu, patīkams bonuss veselīgai dzīvei ir labs izskats. Pareizs uzturs un kustības palīdz iegūt vai saglabāt arī skaistu ķermeni.
Idejas un paradumi ilgdzīvotājām
- Radi sev mazu diskomfortu! Izej laukā kailām kājām, pastaigā pa akmentiņiem. Mājās uzkāp uz akupunktūras matracīša. Staigā pa neērtām, nelīdzenām virsmām!
- Regulāri staigā kājām!
- Ej pirtī! Mūsu ikdiena ir tā sakārtota, lai tikai nav par karstu un nav par aukstu, un, ja vien regulāri neej uz pirti vai sporta zāli, tu vispār nesvīsti. Taču mēs esam radīti tādi, lai paši spētu regulēt savu siltumu, un ķermenis ir radīts tam, lai regulāri svīstu un regulāri padrebinātos.
Ieradumi, nevis gribasspēks
- Veido dienas rutīnu. Ja tu no rīta pamosties un tikai tad sāc domāt, kuru vingrinājumu tagad labāk veikt, tad gribasspēks drīz izsīks.
- Vispār ir kļūdaini būvēt savus nākamās labās dzīves ieradumus uz gribasspēka. «Neveiksmīgām tievētājām nereti pārmet – tev ir vājš gribasspēks. Muļķības! Gribasspēks ir kā muskulis. To var izmantot tāpat kā muskuli. Tas ir kā ar čemodānu uz ritentiņiem – tu atrod veidu, kā to viegli vilkt, bet brīžiem tas ir jāpaceļ uz apmales vai jāieceļ autobusā. Tie ir brīži, kad izmanto gribasspēku, bet tā ir īstermiņa taktika. Pēc tam atkal turpini vilkt ar ritentiņiem.
- Ja man šeit stāv bulciņa un es zinu, ka man to nevajag ēst, tad gribasspēku varu izmantot, lai paietu tai garām un nepaņemtu. Bet, ja bulciņa stāv man priekšā, tad gribasspēka pietiks labi ja desmit minūtēm.
- Problēma jau nav tā, ka mēs nezinātu par veselīgiem ieradumiem. Tos mēs visi zinām! Problēma ir apkārtējie apstākļi. Tāpēc svarīgi ir parūpēties par shēmu, kurā gribasspēkam ir iespējami maza nozīme.
- Iedomājies, ja tu no rīta vienreiz neiztīri zobus – sajūta būs jocīga, vai ne? Ja neesi zobus tīrījusi divas dienas, tu jutīsies pavisam nelāgi. Jo ieradums ir tik spēcīgs, ka to neievērot jau ir nepatīkami. Un nav vajadzīgs gribasspēks, lai sevi piespiestu no rīta iztīrīt zobus.
- Tas pats ar citiem veselīgajiem ieradumiem – jāpanāk, lai gribētos tos darīt jau automātiski. Gribasspēks ir vajadzīgs pašā sākumā.
- Tu no rīta pamosties, un tev ir izstrādāts noteikums – pirms dodies uz vannasistabu, pie gultas ir nolikts akupunktūras paklājiņš, pa kuru tu mazliet pastaigā, lai aktivizētu bioloģiski aktīvos punktus. Un pēc 20 dienām tu nemaz negribēsi iet uz vannasistabu, pirms nebūsi pastaigājusi pa šo paklājiņu.
- Laiks, kas nepieciešams, lai iestrādātos pieradums un izveidotos jauns īsceļš smadzeņu neironos, var atšķirties.
- Kad es eju aukstā dušā, mana iekšējā balss katru rītu saka: «Neej! Būs auksti!» Tas ir mans aizsargmehānisms, manas bailes. Bet mans ikrīta ieradums liktu justies slikti, ja es šajā dušā neieietu.»
- Izveido savu iecerēto veselīgo paradumu sarakstu un izmēģini. Varbūt kaut kas neieies – labi, nekas, pa vienam vien ķeries pie pārējiem.
- Un atceries – perfekts plāns, kas nedarbojas, ir sliktāks, nekā pavājš plāns, kurš tomēr tiek īstenots. Nav jācenšas pēc nez kādiem ideāliem, svarīgi iet pa solītim.
- Sāc ar vienkāršāko. Un maksimāli visu sagatavo pa rokai. Gribi iet uz sporta zāli – lai soma ar sporta tērpu stāv sagatavota! Gribi biežāk ēst salātus – nopērc tos un turi ledusskapī!
- Nevajag sākt ar to, kas ir supergrūti, jāsāk ar to, kas ir viegli. Tas varbūt ir kaut kas mazs – bet agrāk tu to nedarīji, un tagad dari. Un tavā mikropasaulē tam ir liela nozīme. Ja gribi līdz simts gadiem nodzīvot, tad tai mazajai lietai ir milzīga nozīme,» stāsta Kaspars.
Vienas minūtes vingrinājums
Kasparam pie spoguļa piesprausta lapiņa ar vingrinājumiem, piemēram, planks – balsts uz rokām jeb latiņa. Katru dienu viņš izvēlas kādu vingrinājumu un to pilda vienu minūti. Šķiet, ka minūte dienā neko nevar mainīt, bet, ja to dara katru dienu, tad var!
Kas tas ir – viena minūte pret 24 dienas stundām? Un rezultātu arī nejūt rīt vai pēc nedēļas, to jūt pēc pusgada. Un pēc tam visu mūžu. Ja turpina darīt. Katra mazā lietiņa, kuru tu dari regulāri, kaut ko dod.
Ko nošpikot no zilajām zonām?
Tā saucamās zilās zonas ir piecas apdzīvotas vietas visā pasaulē, kur atklāts vislielākais ilgdzīvotāju skaits: Okinavas salās Japānā, Itālijā – Sardīnijā (sevišķi kalnu ciematos, Sardīnijas Nuoro provincē pētnieki atklājuši vislielāko simtgadnieku ilgdzīvotāju skaitu), Ikarijas salā Grieķijā, Nikojas pussalā Kostarikā un Septītās dienas adventistu kopienā Loma Lindā Kalifornijā. Kopā ar kolēģiem to pētījis National Geographic pētnieks Dens Betners, un atrastas vairākas kopīgas iezīmes:
- ciešas attiecības ar ģimeni un dzimtu;
- daļējs veģetārisms, jo uzturā ļoti daudz dārzeņu;
- ēdienkartē daudz pākšaugu;
- ļoti kustīgs dzīvesveids, jo daudz jāstaigā kājām;
- visu vecumu cilvēki ir sociāli aktīvi un iesaistās kopienas dzīvē.
Pētnieki no tā visa izsecinājuši deviņus principus, kurus varam nošpikot no zilo zonu ilgdzīvotājiem, ja gribam dzīvot ilgāku pilnvērtīgu dzīvi:
- mērenas, regulāras fiziskās aktivitātes;
- dzīves mērķis un jēga;
- samazināts stress;
- mērena kaloriju uzņemšana;
- uz augu valsti balstīta ēdienkarte;
- mērena alkohola, sevišķi – vīna – lietošana;
- garīguma vai reliģijas klātbūtne dzīvē;
- dalība ģimenes dzīvē;
- dalība sabiedriskajā dzīvē.
Kā Kaspars nonāca pie biohakinga?
Vispirms, nodarbojoties ar eļļu un etiķa biznesu, viņš sāka interesēties par veselīgu uzturu. Kad pienāca 35 gadu vecums, Kaspars sāka just, ka līdz šim ne tik veselīgais dzīvesveids ar vēlu gulētiešanu un citiem grēciņiem jau palaikam liek justies slikti. Piedevām vēl salīdzinoši jauns, tikai sešdesmit piecu gadu vecumā, nomira Kaspara tēvs.
Tad sieva Kasparam uzdāvināja kindle elektronisko lasītāju, viņš sāka vairāk lasīt un aizrāvās ar veselīga dzīvesveida teorijām.
Turklāt tās sevi pierādīja praksē – trijos mēnešos izdevās atbrīvoties no desmit liekiem kilogramiem, kuri līdz tam spītīgi turējās pat ar šķietami pareizu uzturu un sportošanu.
«Labākais veids, kā kļūt disciplinētam un veselīgam, ir izveidot sev apkārt rāmi, kas neļauj noiet no ceļa. Ja eju uz skatuves un citiem lasu lekcijas, es nevaru atļauties atkal uzaudzēt vēderiņu,» smejas Kaspars.
