Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Godīgi sakot, bērnībā man nebija ne jausmas, kas ir aknas, nieres un plaušas, taču to, ka eksistē miega artērijas es zināju. Jo mamma man stāstīja, ka kakls ir ļoti vārīga vieta un to nedrīkst aiztikt, citādi varot nomirt. Bet mirt man negribējās! Un tā mammas vārdi cieši nosēdās manā zemapziņā. Tāpēc brīnos tagad par pusaudžu rotaļām YouTube un sociālajos medijos – par tā dēvētajām žņaugšanas jeb ģībšanas spēlēm, kad viņi ar rokām uz dažām sekundēm aizspiež kaklu līdz brīdim, kad zūd samaņa, jo pirms tam tiekot izjusta eiforija. Dažiem šī kaifa ķeršana beidzas ar atžirgšanu slimnīcā, bet dažiem ar kapiņiem, ar paša bērēm.
– Spiest un masēt kakla rajonu zem žokļa nedrīkst! Miega artērija ir ļoti, ļoti jutīga vieta, un, to īslaicīgi nospiežot, rodas išēmija. Tas nozīmē, ka vienai smadzeņu puslodei pietrūkst skābekļa. Situāciju glābj tikai tas, ka eksistē arī otra miega artērija, un tā nedaudz kompensē skābekļa badu.
Taču tajā pašā laikā, šādi aizspiežot miega artēriju, pirmkārt, pastāv ļoti nopietns risks, ka asinsvads var arī trombozēties, un tad ir insults.
Otrkārt, smadzenēm var pietrūkt skābekļa, un kāda to daļa atmirst. Un, treškārt, – tieši tajā vietā, kur kopējā miega artērija sadalās iekšējā un ārējā artērijā, atrodas nervu pinums, ko mēs saucam par glomus coroticum.
Tur ir ļoti jutīgi receptoru gali, kurus kairinot palēninās sirdsdarbība, un kādreiz tas var beigties pavisam slikti. Nav nekādi joki!
Starp citu, agrāk šo fenomenu izmantoja, lai ietekmētu lētticīgus ļautiņus… Tu aizej pie raganas, un tev klapējas sirds. Burve nobur veļas knaģi un saka: «Ieliec ausī!» Nē, labāk ieliec divus knaģus – katru savā ausī, tad sirdsklapes pāries vēl ātrāk, jo arī auss gliemežnīcā atrodas receptori, kurus attiecīgi kairinot sirds ritms palēninās. Lūk, noburtā knaģa noslēpums! Cilvēcisko gudrību saliek kopā ar muļķību un sanāk baigā mistika.
– Taču šoreiz ne par burvestībām, bet par reālām lietām – par apzinātu izbēgšanu no iespējamā insulta un par miega artēriju milzīgo nozīmi šajā dižajā plānā.
– Tas ir ļoti svarīgi. Jo mēs zinām, ka no 10 līdz 30 procentiem insulta pacientu mirst, un, ja nenomirst, tad ir diezgan bēdīgas komplikācijas, līdz pat smagai invaliditātei. Savukārt vismaz 20 procenti no visiem insultiem, no kuriem cilvēki mirst, un 25 procenti no tiem insultiem, no kuriem nemirst, bet iegūst invaliditāti, notiek tāpēc, ka ir sašaurināts galvenais asinsvads, kas piegādā asinis galvas smadzenēm, – tā ir miega artērija.
Un mēs, asinsvadu ķirurgi, esam iemācījušies šo miega artērijas bojājumu labi ārstēt un tādā veidā šos cilvēku no insulta pasargāt, izglābt.
Turklāt viņu skaits pēdējos piecos gados ir desmitkāršojies. Ja agrāk operējām 45–50 šādus pacientus gadā, tad tagad tie ir 450, bet, ja rēķinām kopā ar miega artērijas stentēšanas operācijām, tad sanāk 500–600 pacienti gadā.
– Vārdu sakot, pateicoties Latvijas asinsvadu ķirurgiem, tik daudz ģimeņu izvairās no ikdienu traucējošām, postošām lietām, jo patiesībā insults maina dzīvi ne jau tikai pašam slimniekam, bet arī tuviniekiem.
– Tieši tā. Miega artērijas ar gadiem var sašaurināties (medicīniski to sauc par stenozēm), un tad vai nu pilnībā izbeidzas asins plūsma uz galvas smadzenēm vai arī izveidojas plātnīte, no kuras atraujas mazi gabaliņi, kas aizpeld uz galvas smadzeņu sīkajiem asinsvadiem, tos nosprosto, un noved pie tā, ka kādai smadzeņu daļai trūkst skābekļa, diemžēl šīs pelēkās un arī baltās šūniņas iet bojā. Bet galvas smadzenes ir tāda viela, kas pati neatjaunojas.
– Tagad gan saka – smadzenes atjaunojas…
– Neko jau daudz neatjaunojas gan. Tas, kas ir beigts, tas ir beigts! Mēs varam cīnīties tikai par tām smadzeņu šūnām, kuras daļēji aizgājušas bojā – proti, neļaut tām turpināt šo nāves ceļu. Tāpēc, ja sākas insults vai parādās tā pirmās pazīmes, ļoti svarīgs ir laiks.
Par to arī neirologi daudz stāsta – ka maksimāli ātri jānokļūst slimnīcā. Nevis tā: man pēkšņi uznāk runas traucējumi vai roka lāga nekustas, un tad es gaidu vienu, divas dienas, kad varbūt kļūs labāk… Nē, uz slimnīcu jābrauc uzreiz! Un, ja slimnīcā nonāk pāris stundu laikā, tad ir iespējams šos trombus no galvas asinsvadiem izvilkt un slimnieku glābt – saglabāt funkcionēt spējīgas smadzeņu šuniņas. Jo vairāk smadzeņu šunu iet bojā, jo lielāks risks ietekmēt arī kādu no dzīvībai un cilvēka darbībai svarīgām funkcijām.
Visbiežākais ceļš, kā speciālisti tiek līdz trombam galvas smadzenēs, ir cirkšņa artērija, ko var labi sataustīt, jo tā pulsē, turklāt atrodas tuvu ādai. Tajā iedur un ievada katetru, bet tālākās darbības notiek rentgena kontrolē.
Pašreiz šādi insulta pacientus veiksmīgi ārstē Stradiņa slimnīcā, tāpēc faktiski Rīgas un tās apkārtnes novadu iedzīvotāji ir privileģētākā stāvoklī.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā mēģina trombus šķīdināt, to dara arī dažās reģionālajās slimnīcās, kur pieejama attiecīgā izmeklēšana un speciālisti. Taču pierādīts, ka pacientu mirstība ir daudz mazāka un ārstēšanas rezultāti ir daudz, daudz labāki, ja trombu tieši izņem nevis šķīdina. Jo tas notiek ātrāk. Izcili to dara invazīvais radiologs profesors Kārlis Kupčs Stradiņos un viņa kolēģi. Pacientam jau uz operāciju galda visas insulta pazīmes var pāriet, jo trombs no galvas smadzeņu asinsvada ir izvilkts un asinsrite atjaunota.
– Sacījāt, ka laikam ir būtiska nozīme… insultu, ceru, pateicoties rakstiem presē un citai informācijai, cilvēki būs iemācījušies atpazīt un steidzami izsaukt ātro palīdzību. Taču kā saprast, ka ir tikai mikrocirkulācijas traucējumi galvas smadzenēs…
– Ir kaut kādi jušanas vai kustību traucējumi. Viena roka var vājāk darboties vai arī viena kāja, vai abas – gan roka, gan kāja vienā pusē.
– Ilgstoši vai uz mazu brīdi?
– Tas var notikt pēkšņi, momentā, bet var arī attīstīties pakāpeniski pāris stundu vai pat pāris dienu laikā.
Otra raksturīga pazīme – vienā acī uz īsu brīdi pazūd redze un tad atkal atjaunojas. Tas arī liecina, ka pa miega artērijām ceļo trombotiskas masas, kas aiztaisa artēriju, un rodas īslaicīgs redzes zudums, ko mēs saucam par amaurosis fugax.
Ja šie traucējumi, kurus uzskaitīju, ilgst līdz 24 stundām, mēs tos dēvējam par mikrocirkulācijas traucējumiem; ja ilgāk, tad tas jau ir insults.
– Bet ja tromba asinsvadā nav, ja miega artērija tikai lēnām sašaurinās?…
– Tad var būt nespecifiskas sūdzības – cilvēks stāsta par šņākoņu ausīs, par galvassāpēm, mušiņu lēkāšanu acu priekšā, kādreiz par sliktu dūšu, reiboņiem, vemšanu, par progresējošiem atmiņas traucējumiem. Taču šīs pazīmes mēdz būt kādiem desmit, piecpadsmit procentiem.
Vairumam pacientu miega artērijas sašaurināšanās uz āru nekādi neizpaužas, cilvēks to nejūt. Diemžēl.
– Tad jau sanāk, ka mums savas miega artērijas būtu jāpārbauda profilaktiski – gluži kā tagad sievietes reizi trijos gados dodas pie ginekologa!
– Piekrītu. Lai laikus pamanītu miega artērijas sašaurināšanos, pacientam ar šādām sūdzībām vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta, kas viņu tālāk nosūtīs veikt skrīninga izmeklējumu ar ultraskaņu. Metode nav sāpīga un ir viegli izdarāma.
– Līdzīgi kā pārbauda kāju vēnas, vai nav slimas?
– Dupleksdoplerogrāfijas aparāts ir tieši tas pats – bet! Ja vēnas ar ultraskaņu māk izmeklēt gandrīz jebkurā vietā Latvijā, tad apskatīt miega artērijas prot tika īpaši apmācīti radiologi ar pieredzi. Viņu ir daudz mazāk.
– Kam būtu vērtīgi pārbaudīt miega artērijas?
– Obligāti visiem, kam jau bijuši kādi galvas smadzeņu asinsrites traucējumi – vienalga, insults vai tikai īslaicīgs redzes zudums. Otra grupa ir tie, kuriem sūdzību par veselību nav, taču viņiem ir 55 gadi plus kāds no insulta riska faktoriem. Tātad 55 gadi un – paaugstināts asinsspiediens, 55 gadi un – cukura diabēts. Vai arī smēķētājs. Vai ir paaugstināts holesterīns, īpaši zema blīvuma.
Ja kādam pirmās pakāpes radam pēc 60 gadu vecuma bijusi kāda no aterosklerozes izpausmēm – sirds muskuļa infarkts vai kāju artēriju asinsvadu bojājums, vai smadzeņu asinsvadu sašaurinājums. Tad miega artērijas pārbaudīt tomēr vajadzētu, lai būtu daudz drošāk dzīvot.
Jo dakteris tad redz, kas notiek miega artērijā – ir sašaurinājums vai nav.
Ko tālāk? Gadījumos, ja pacientam, kam nav bijušas nopietnas sūdzības par veselību, izmeklējumā konstatē artērijas sašaurinājumu par 50 procentiem, nākamais izmeklējums būtu jāveic tikai pēc gada. Ja pa šo laiku plātnīte būs pieaugusi vai radīsies kādas šaubas par ultrasonogrāfijas izmeklējuma atbilstību realitātei, ārsts nozīmēs datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses angiogrāfiju, kas ļaus precizēt, cik nopietns ir asinsvada sašaurinājums un vai nepieciešama radikālāka iejaukšanās.
Ja miega artērijas sašaurinājums sasniedz 70 procentus, tādā gadījumā šis pacients jāsūta pie asinsvadu ķirurga, kurš tālāk nolems, kā viņam palīdzēt, kura būs labākā ārstniecības metode, lai samazinātu insulta risku. Vai arī, ja jau bijis insults vai mikrocirkulācijas traucējumi galvas smadzeņu asinsvados, tad faktiski pat pie 50 procentu sašaurinājuma mēs varam domāt par kādu no radikālākām ārstēšanas metodēm.
– Kas tās ir par metodēm?
– Miega artērijas bojātās sieniņas daļas jeb plātnītes izņemšana. Proti, visbiežākais iemesls (vairāk nekā 90 procentos gadījumos), kāpēc sašaurinājums asinsvadā vispār rodas, ir ateroskleroze. Tā pati vecā, sen zināmā ateroskleroze, kas bojā sirds asinsvadus, kas bojā kāju asinsvadus, kas bojā aortu, un, izrādās, tā bojā arī miega artēriju. Tāpat pierādīts, ka, izoperējot šos pacientus – proti, izņemot plātnīti no miega artērijas, rezultāti ir labi.
Neoperējot insulta risks cilvēkam ar miega artērijas sašaurinājumu ir aptuveni 1%, bet, ja insults jau bijis iepriekš, tad – 2–3% ik gadus.
Turklāt ar katru gadu šis risks pieaug. Toties pēc miega artērijas operācijas tas ir daudz mazāks.
Otra modernā ārstēšanas metode ir – asinsvada stentēšana, kad tajā ievieto metāla sietiņu. Tātad asinsvadu paplašina no iekšpuses. Bet – stentēšanu veic tikai atsevišķos gadījumos, kad tas ir pietiekami droši.
– Kā – pietiekami droši?!
– Diemžēl šī metode ir vēl izstrādes stadijā, arī tehnoloģijas attīstās. Un ir tikai dažas pacientu grupas, kurām miega artērijas stentēšana ir labāka par klasisko tradicionālo ķirurģiju.
– Caur kurieni ievada stentu?
– Caur kājas artēriju, cirksnī uztaisa mazu griezienu. Šī metode pacientam ir labāka, nav vajadzīga narkoze, bet ir arī savi riski – procedūras laikā putra, kas atrodas aterosklerozes plātnītē, var aizpeldēt uz galvas smadzenēm. Tāpēc viennozīmīgi pateikt, ka modernā metode ir labāka par klasisko ķirurģiju, kad aterosklerotisko plātnīti no asinsvada izņem, šodien mēs nevaram, pašreizējie pētījumi to vēl neapstiprina.
– Un kā notiek klasiskā miega artērijas operācija?
– Pacients guļ narkozē, viņa vietā elpo mašīna. Tad kakla rajonā zem žokļa veic aptuveni 10–15 centimetru garu griezienu, caur kuru piekļūst kopējās miega artērijas bifurkācijas jeb sadalījuma zonai. Tajā brīdī šie asinsvadi tiek noklemmēti, un tur ievieto pagaidu caurulīti jeb šuntu, pa kuru saglabājas asinsrite, kamēr tiek apstrādāta miega artērija.
Tad atver miega artēriju, kas ir aizsprostojusies, iztīra, izņem plātnīti. Ja vajag, asinsvadam pa virsu vēl uzšuj sintētisku ielāpiņu, kas nākotnē neļauj asinsvadam sašaurināties. Pēc tam grieziena vietu aizšuj un palaiž asinsriti uz galvas smadzenēm. Operācija ilgst stundu, pusotru.
– Tātad uz kakla paliek rēta, kas, protams, ir maznozīmīgi pret insulta apdraudējumu, kas varēja notikt…
– Mūsdienās, strādājot ar labām tehnoloģijām un ar labiem materiāliem, rēta paliek, bet tā ir salīdzinoši maz pamanāma. Dažiem, protams, dzīšanas procesa laikā veidojas tās sauktās keloīdu rētas ar cietām, neregulārām malām, kuras aug lielākas par sākotnējās brūces lielumu – vienkārši organisms pārspīlēti reaģē uz griezienu. Taču šādu pacientu ir ārkārtīgi maz, varbūt viens no simta. Vairumam rēta sadzīst smuki.
– Jūs visu laiku sakāt plātnīte, vienskaitlī… Kā var zināt, ka plātnīte ir tikai viena?
– Labs jautājums! Pagājušā gadsimta 80.–90. gados šo problēmu ļoti cītīgi pētīja ievērojamais latviešu asinsvadu ķirurgs profesors Kristaps Zariņš, kas strādāja Čikāgas Universitātē un pēc tam Stenforda Universitātē. Profesors gribēja noskaidrot, kāpēc aterosklerotiskās plātnītes veidojas konkrētās vietās. Un viņš kopā ar kolēģiem patologiem konstatēja, ka plātnītes iecienījušas vietas, kur asinsvadi vai nu sadalās vairākos zaros vai atzarojas.
– Līdzīgi kā upē, kur tā sadalās ap saliņu, veidojas sanesas…
– Tieši tā. Asins plūsma kļūst cirkulāra, asinis gar asinsvada sieniņu plūst lēnāk, un sliktajām holesterīna daļiņām pietiek laika, pirmkārt, lai bojātu asinsvada sieniņu, otrkārt, lai iekļūtu tajā iekšā un sabiezinātu to – tur tad arī veidojas aterosklerotiskā plātnīte.
Tā ar laiku palielinās, rodas izčūlojumi, un tajos savukārt veidojas trombi, kuri pēc tam var atrauties un embolizēt jeb nosprostot galvas smadzeņu asinsvadus. Bet tas nenotiek tā, kā, piemēram, kājas artērijā – tur asinsvads aiziet ciet lokāli un apkārtējie asinsvadi nodrošina asins cirkulāciju tālāk no slēguma vietas.
Diemžēl, ja nosprostojums izveidojas miega artērijā, asinsvads totāli slēdzas.
Iemesls? Citiem asinsvadiem ir spēcīgs pretspiediens – kāju un roku asinsvados pretī strādā āda un muskuļi, kas rada, kā mēs sakām, asins plūsmas rezistenci. Savukārt smadzenes ir organisma vieta, kas labprāt uzņem asinis un īpaši nepretojas. Tāpēc asins plūsma ir lēna, un asinsvads diezgan viegli trombozējas.
Otrs variants – plātnīte lēnām aug un aug lielāka, kamēr pilnībā aizver ciet asinsvadu.
– Vai kāds arī atsakās no miega artērijas operācijas? No kā cilvēks baidās?
– Te operācijas komplikāciju sekas ir smagākas, jo, iedarbojoties uz asinsvadu, kas nes asinis uz smadzenēm, mēs varam izraisīt lielāku vai mazāku pārejošu insultu. Proti, atjaunojot asinsriti pa ierasto ceļu, miega artērijā var būt palicis kāds mazs gaisa burbulītis vai tromba daļiņa, kas atjaunotās asinsrites spiediena rezultātā var iepeldēt smadzenēs un aizsprostot asinsvadu. Reti, bet tā mēdz notikt. Un tā ir visā pasaulē, mēs neesam izņēmums. Tāpēc šī ir viena no smalkākajām asinsvadu operācijām – īsa, skaista, bet bīstama.
Tajā pašā laikā pacientam jāsaprot, ka operējoties insulta risks joprojām ir daudz mazāks, nekā to nedarot.
Mēs ieliekam divos svara kausos: risks, ja neoperējam, un risks, ja operējam, un, kamēr operāciju risks ir mazāks par neoperēšanas risku, mēs droši varam iet uz operāciju.
Latvijā asinsvadu ķirurgi operē ļoti labi, gan Stradiņa slimnīcā, kur veic vairāk nekā 70 procentus no šīm operācijām, gan arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā visi asinsvadu ķirurgi ir ārkārtīgi profesionāli un operē atbilstoši Eiropā un pasaulē noteiktiem standartiem. To es varu sacīt kā Asinsvadu ķirurgu biedrības vadītājs. Reti gadās komplikācijas, bet skaidrs – ja insults notiek slimnīcā, tad iespējas reaģēt uzreiz un palīdzēt pacientam ir daudz lielākas nekā tad, ja viņš būtu ar šādu problēmu mājās un viens.
Lai operācijas laikā izvairītos no sliktiem notikumiem, ir svarīgi miega artēriju operēt maksimāli ātri pēc tam, kad pacientam jau ir noticis insults vai bijuši mikrocirkulācijas traucējumi. Īpaši augsts risks, ka atkal būs insults, ir pirmajā mēnesī. Tāpēc uzskata: ja nav pretindikāciju, miega artērija jāoperē divu nedēļu līdz mēneša laikā pēc insulta.
– Pieļauju, ka tas notiek automātiski: ja reiz cilvēks ar insultu nokļuvis Stradiņos, viņa radiem nav pašiem jāmeklē un jāsarunā asinsvadu ķirurgs, bet to izdara ārstējošais ārsts neirologs.
– Tas ir ierakstīts insulta ārstēšanas algoritmā, un pacientam nav jāuztraucas, ka viņš netiks pareizi izmeklēts vai ka vajadzības gadījumā viņu nosūtīs pie asinsvadu ķirurga. Es domāju, ka abās universitātes slimnīcās šāda riska nav. Ja pacients nonāk citās ārstniecības iestādēs?… Tad gan šāds risks pastāv.
Esmu redzējis pacientus, kas ar insultu aizvesti uz kādu konkrētu pilsētas slimnīcu, kur viņiem pat datortomogrāfiju ar kontrastvielu neuztaisa, lai vispār konstatētu, vai ir šī slimība.
Tas vienkārši liecina, ka Latvijā ir arī ne tik profesionālas medicīnas iestādes.
– Kāpēc būtiska ir tieši datortomogrāfija ar kontrastvielu?
– Jo tad mēs jau precīzi redzam visus vissīkākos smadzeņu asinsvadus, un redzam, kur ir patoloģija, kuras asinsvadu vietas būtu jāārstē un kāds risks varētu būt.
Te gan jāpiebilst, ka vislabāk, ja šo izmeklējumu piesaka asinsvadu ķirurgs, jo viņš zina, kurās ārstniecības iestādēs to vislabāk veic.
Tagad datortomogrāfu nopirkusi gandrīz vai katra lauku slimnīca, bet tas vēl negarantē, ka tur ir radiologs, kurš pārzina asinsvadu izmeklējumus.
– Uz kurieni jūs pats sūtāt?
– Piemēram, žurnālists – tā ir universāla profesija, viņš var strādāt vienā preses izdevumā, otrā, trešā… Tāpēc ne vienmēr ir svarīgs preses izdevums, kur žurnālists darbojas, bet svarīgs ir viņa uzvārds. Līdzīgi ir ar ārstiem radiologiem.
Tātad, ja mēs zinām, ka datortomogrāfijas aparāts konkrētajā medicīnas iestādē ir pietiekami kvalitatīvs, otrs būtiskākais izvēles kritērijs ir radiologa uzvārds. Tipiskākās vietas, uz kurieni mēs, Stradiņu asinsvadu ķirurgi, droši sūtām savus pacientus, ir Stradiņa slimnīca, Austrumu slimnīcas klīnika Gaiļezers, ja tur ir brīvas kvotu vietas. Mēs noteikti uzticamies Medicīnas sabiedrībai ARS, klīnikai DiaMed, Rīgas 1. slimnīcai. Ja vajag ultraskaņas izmeklējumu, tad es pacientiem labprāt iesaku arī Veselības centru 4, jo tur strādā ļoti zinoši un spēcīgi ultraskaņas speciālisti.
Runājot par pārējās medicīnas iestādēs veiktajiem galvas smadzeņu izmeklējumiem, es tos vērtēju tīri pēc radiologa uzvārda – atkarībā no tā, vai pacientam ir vai nav trāpījies konkrētais labais speciālists.
– Vai tiešām ir tik liela atšķirība?!
– Nu, kā lai toleranti paskaidroju?… Aparāti daudz kur ir labi, bet speciālistu izmeklējumi ir diezgan slikti. It sevišķi ultraskaņas izmeklējums ir ļoti subjektīvi interpretējams, tas atkarīgs no radiologa acīm, zināšanām, pieredzes…
Kādreiz, goda vārds, apskrienas dūša, kad uz konsultāciju poliklīnikā ieradies slimnieks no kāda tāla Latvijas reģiona, cilvēks ceļā pavadījis trīs četras stundas, nosēdējis vēl ilgu laiku koridorā, lai sagaidītu speciālistu, ienāk kabinetā ar izmeklējuma izrakstu, uz kuru skatoties man diemžēl jāsaka: «Jūs esat konsultācijai pienācīgi sagatavojies, izmeklējums ir veikts, taču priekš mums, lai redzētu jūsu galvas asinsvadus, tas diemžēl ir… pilnīgi bezjēdzīgs.»
Un tagad viņam sacīt, ka jābrauc atpakaļ uz saviem laukiem, jāpaņem ģimenes ārsta nosūtījums, jāpiesakās rindā uz izmeklējumu, tad pēc mēnešiem diviem trim atkal jābrauc uz Rīgu uz izmeklējumu, pēc tam ar to izmeklējumu jānāk pie manis uz konsultāciju, ir vienkārši žēl.
Cilvēciski tu gribētu šim slimniekam palīdzēt, panākt viņam pretī, mēs pat mēģinām tajā pašā dienā viņu nosūtīt uz izmeklējumu Stradiņa slimnīcā…
Bet to arī vienmēr nevar izdarīt, it īpaši tagad, kad Nacionālais veselības dienests mūs stingri pārbauda, vai tik kāds slimnieks neapiet rindu. Turklāt mums slimnīcā bieži vien nav arī brīvu kvotu uz izmeklējumiem, un tāpēc mēs sūtām pacientus uz Arsu un uzreiz saņemam kvalitatīvus izmeklējumus no turienes.
– Sakiet, lūdzu, ko darīt tad, ja miega artērija aizsprostota tikai par 30–40 procentiem? Kā tālāk dzīvot – gaidīt, kad aizsērēs vairāk?
– Labs jautājums… Pirmais – mīļie draugi, apzināmies jau iepriekš nosauktos riska faktorus un paskatāmies, kurus no tiem varam likvidēt. Tātad sakām fui tabakas smēķēšanai. Es uzsveru – tabakas, man nekas nav pret marihuānas smēķēšanu.
– Nu jūs mani pārsteidzat! Tiešām!
– Par marihuānu? Bailes no marihuānas rada novecojuši aizspriedumi. Es piederu tai mediķu grupai, kura ASV un daudz kur Eiropā saka: sapratīga, kontrolēta zāles smēķēšana nav bīstamāka par dzeršanu. Taču tabakai gan noteikti NĒ! Un jo ātrāk, jo labāk. Pētījumos pierādījies, ka paaugstināts insulta risks izzūd divu līdz piecu gadu laikā, kopš atmesta smēķēšana. Tātad mēs nevaram sagaidīt, ka es šodien beidzu vilkt plaušās cigarešu dūmus un no rītdienas risks dabūt insultu man ir izzudis. Nē, tā nenotiek – vajadzīgs laiks, lai organisms atgūtos.
Tabakas smēķēšana bojā endotēliju jeb asinsvadu iekšējo sieniņu. Tāpat pierādīts, ka smēķēšana iedarbojas uz gludo muskulatūru asinsvados, tos sašaurinot. Tas notiek ne tikai smadzenēs, bet arī kājās.
Un vēl smēķēšana palaiž virkni specifisku ķīmisku reakciju, kas izmaina šūnu sastāvu un sapratni citai ar citu.
Šo ļaunumu nodara arī pasīvā smēķēšana, kad nepīpētājs piespiedu kārtā dabū elpot cita piesmēķēto gaisu.
Tālāk – augstais asinsspiediens jāpazemina un jākontrolē, mūsdienās tiešām ir labi medikamenti, lai to sekmīgi izdarītu. Stress jāmazina, cik nu varam. Jātiek galā ar lieko svaru. Tur svarīgi, ko mēs liekam mutē un cik daudz ēdam, cik daudz kustamies. Tātad vairāk jālieto svaigi dārzeņi un augļi, Extra Virgin olīveļļa un rapšu eļļa, kas satur mononepiesātinātās taukskābes, mazāk jāēd produkti, kas satur polipiesātinātos taukus, nē margarīnam.
Ir ļoti svarīgi dienas laikā izdzert vismaz pusotru, divus litrus šķidruma, bet karstā laikā – pat trīs. Piesardzīgiem jābūt vienīgi tad, ja ir sirds nepietiekamība un ģimenes ārsts ieteicis lietot mazāk šķidruma. Skaidrojums ir vienkāršs – ūdens tiek zaudēts izelpojot un svīstot, un tad, kā saka tautā, asinis kļūst biezas, radot trombu veidošanās un asinsvadu nosprostojuma risku.
Alkohola lietošana saprātīgās devās ir pieļaujama – glāze laba vīna situāciju noteikti uzlabos nevis pasliktinās. No tāda viedokļa es negribu alkoholu aizliegt, jo – ja visu aizliegs, dzīve būs garlaicīga, un kam gan to vajag?!
Otra lieta – ja plātnīte miega artērijā jau sākusi nozīmīgi augt, jāskatās, kā šo procesu apstādināt, un viena no efektīvākajām metodēm ir statīni jeb pretholesterīna preparāti. Ja ir bijuši mikrocirkulācijas traucējumu simptomi vai insults, tad vairs nav runas par to, vai ir augsts vai zems holesterīna līmenis asinīs, bet faktiski visiem šiem pacientiem pretholesterīna preparāti būtu jālieto. Cits jautājums, kādās devās.
Un jālieto arī prettrombu līdzekļi, ko mēs saucam par antiagregantiem. Vistipiskākais medikaments te ir aspirīns – vienalga kādā formā, vienalga kādas farmācijas firmas ražots, bet jebkurš aspirīns no 75 līdz 325 miligramiem dienā šiem cilvēkiem ir kā maizīte – ja vien nav iemeslu, kāpēc aspirīnu nedrīkst lietot. Piemēram, kuņģa čūla.
– Gribēju vēl pajautāt par smēķētājiem ar stāžu… Bieži vien viņiem vecumā parādās mijklibošana, kad ejot sāp kāja, tad cilvēks apstājas, sāpes pāriet un atkal var noiet kādu gabalu. Tas nozīmē, ka ir bojātas kājas artērijas. Vai viņam drīz būs arī insults?
– Var būt. Lielos pētījumos izpētīts, ka pastāv korelācija, sakarība starp kāju artēriju slimību, sirds asinsvadu slimību un galvas smadzeņu asinsvadu slimību. Un tiem, kam ir kāju asinsvadu slimība vai sirds asinsvadu slimība, ir liels risks, ka var būt arī galvas asinsvadu slimība. Tāpēc, ja vīrietim pēc piecdesmit ir mijklibošana vai bijis infarkts, viņam noteikti jāpārbauda arī miega artērijas. Ja vien viņš negrib savu dzīvi pabeigt kā invalīds pēc galvas smadzeņu insulta. To es saku ļoti nopietni.
Miega artērijas atrodas TE
LABĀ KOPĒJĀ miega artērija, diametrs – aptuveni 1–1,5 centimetri.
ĀRĒJĀ miega artērija.
IEKŠĒJĀ miega artērija.
KREISĀ kopējā miega artērija.
ĀRĒJĀ miega artērija, kas apasiņo galvas ādu, muskuļus un galvaskausu, diametrs 5–8 milimetri.
IEKŠĒJĀ miega artērija, kas nes asinis uz galvas smadzeņu asinsvadiem, tās diametrs ir aptuveni 6–8 milimetri.
