Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro Māris Taube, psihiatrs, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorās aprūpes centra «Veldre» un dienas stacionāra vadītājs, RSU profesors.
Šizofrēnija skar aptuveni 1% pasaules iedzīvotāju, Latvijā tā ir apmēram 20 000 cilvēku. Lai gan pastāv viedoklis, ka šizofrēnija nav īsti slimība, drīzāk disfunkcionāls eksistenciālās apziņas fenomens, tā tomēr ir nopietna kaite, kas zināma, aprakstīta un pētīta jau simts gadu. Tai ir savas klīniskās izpausmes un izmaiņas galvas smadzenēs, daudz dažādu norises veidu un izpausmju. Smagākos gadījumos cilvēks dzird balsis un viņam ir murgu idejas, ka kāds uzbrūk, izseko. Taču bieži slimība norit vieglāk – cilvēkam ir domāšanas traucējumi, garastāvokļa svārstības, taču viņš lieto medikamentus un spēj pietiekami labi funkcionēt, dibināt ģimeni, strādāt un dzīvot itin normālu dzīvi. Tāpēc tās esamība uzreiz nenozīmē mēnešiem ilgu ārstēšanos psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Daudziem talantīgiem cilvēkiem – mūziķiem, māksliniekiem, citās nozarēs strādājošiem ģeniāliem cilvēkiem – ir šizofrēnija.
Viņiem daba ir iedevusi kaut ko vairāk, bet kaut ko arī atņēmusi. Nereti uzskata, ka šizofrēnija ir personības dubultošanās, sašķelta dvēsele, kurā dzīvo it kā divi cilvēki. Tomēr tas daļēji ir mīts, kas radies ar šizofrēniju slima cilvēka savdabīgās domāšanas dēļ.
Jaunu cilvēku slimība
Šizofrēnija diemžēl ir jaunu cilvēku slimība – tā parasti parādās 17–30 gadu vecumā, vīriešiem ātrāk, sievietēm mazliet vēlāk. Arī pusmūžā šizofrēnija teorētiski var parādīties, taču tie ir ļoti reti gadījumi. Parasti tā izpaužas vecumā, kad jaunietis mācās vidusskolas pēdējā klasē vai augstskolas pirmajos kursos. Pirmie signāli – mainās viņa uzvedība: jaunietis sevī noslēdzas, nespēj normāli komunicēt ar apkārtējiem, nespēj kaut ko pietiekami labi iemācīties, nevar nokārtot eksāmenus. Bieži šādā situācijā nospriežam, ka cilvēkam ir pārslodze, varbūt trauksme vai depresija. Arī Māris Taube atzīst: tā kā slimība ir sarežģīta un cilvēks var iziet cauri dažādiem stāvokļiem, tā ir psihiatra prasme – pamanīt un atšķirt, vai tie ir depresīvi simptomi vai sācies šizofrēnijas attīstības process.
«Atšķirt nav viegli, un sākumā cilvēkam var būt depresijas diagnoze. Taču laika gaitā mainās viņa domāšana, uzvedība, viņš pārstāj par sevi rūpēties, varbūt pievienojas balsis – tas ir dažādu simptomu komplekss, ko būtu svarīgi laikus atpazīt, lai labāk palīdzētu. Aprūpes centrā mēs strādājam ar depresiju, neirotiskiem traucējumiem, neirozēm, tajā pašā laikā diezgan bieži – no pieciem cilvēkiem vienam – redzam agrīnas šizofrēnijas sākumu, kad ir svarīgi sākt atbilstošu ārstēšanu. Jo laicīgāk slimību pamana, jo maigākiem līdzekļiem var palīdzēt. Un tad cilvēks var kvalitatīvāk dzīvot, pabeigt augstskolu, var būt sekmīgs ģimenes dzīvē – slimība obligāti nenoved līdz degradācijai. Taču šizofrēnija daudziem asociējas ar kaut ko ārprātīgu – ka cilvēks neko nesaprot, dzird balsis, pie sevis kaut ko murmina. Tā vienmēr nav, jo šizofrēnija ir slimība ar daudzām sejām,» uzsver Māris Taube.
Nepīpē «zāli»!
Pastāv dažādas teorijas par šizofrēnijas izcelsmi, taču noteicošais ir ģenētiskais faktors – tā ir iedzimta kaite.
Parasti jau ģimenē kāds ar to saskāries – varbūt vecmāmiņa, nereti brālis, māsa vai citi radinieki ar to slimo. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka cilvēkam šī slimība parādīsies vai tai būs smaga norise.
Māris Taube zina ģimenes, kurās viens no bērniem ir ģeniāls un gudrs zinātnieks, bet otram ir smaga šizofrēnija: «Tātad daba un gēni ir spēlējušies, un vienam vairāk ticis talants un ģenialitāte, otram – slimība. Ja šizofrēnija bijusi, piemēram, vecmāmiņai, mazbērniem pastāv lielāks risks ar to saslimt, taču viņi var spēt savu dzīvi sabalansēt un šī slimība neizpaužas. Pastāv dažādi tās palaidējmehānismi. Tie ir dzīves notikumi, kas liek justies apdraudētam, piemēram, studijas, eksāmeni, pārmērīgas vecāku prasības, operācijas, smaga slimība, grūtniecības sarežģījumi, psiholoģiskas traumas, nelaimīga mīlestība. Jo vairāk faktoru sakrīt, jo lielāks risks slimību «palaist». Kādreiz pie manis atnāk ģimene, kurā vienam no vecākiem ir šizofrēnija un kuri grib zināt, ko darīt, lai bērnam šīs slimības nebūtu.
Galvenais uzdevums ir bērnu nepārslogot un uzmanīgi vērot.
Ja viņš ir talantīgs un vecāki viņu vedīs uz četriem pulciņiem vienlaikus, pastāv liela iespēja, ka šizofrēnija aktivizēsies. Tāpat bieži vien to aktivizē apreibinošo vielu lietošana, tāpēc vecākiem uzmanīgi jāvēro, vai pusaudzis nesāk kaut ko lietot. Šobrīd daudzi jaunieši smēķē marihuānu. Protams, būs pieci pīpētāji, kam nekas nenotiks, bet pa vidu būs viens, kam ir predispozīcija uz šo slimību un kam sāksies slimība ar visiem murgiem. Turklāt zināms, ka marihuāna var būt gan palaidējmehānisms, gan slimības cēlonis – pīpējot «zāli», var saslimt ar šizofrēniju. Svarīgs arī ģimenes atbalsts – jo ilgāk jaunietis var noturēties (iegūt izglītību, labu darbu), jo viņam ir lielāki resursi un prasmes, kā dzīvot arī tad, ja šī slimība tomēr parādās.»
Ģenialitāte kopā ar slimību
Šizofrēniju diagnosticē, balstoties uz sarunām ar cilvēku, viņa izteikumiem, uzvedību. Citos izmeklējumos – magnētiskajā rezonansē, datortomogrāfijā – netiešas slimības pazīmes varēs redzēt, tomēr tie šizofrēnijas noteikšanai nav nepieciešami. Šur tur internetā šizofrēnijas atklāšanai pieejami arī paštesti. Taču, kā norāda Māris Taube, paštesti ir labi instrumenti, lai cilvēks pats novērtētu savu trauksmes līmeni vai depresijas simptomus. Šizofrēnijas gadījumā paštestu veikt ir grūti, un tos pasaulē nelieto. Cilvēki, kam ir aizdomas par šo slimību, meklē informāciju, daudz lasa un tad pārrunā to ar psihiatru, jo varbūt viņa bažas par slimību ir liekas.
«Tiem, kam ir šizofrēnija, varbūt sākuma stadijā, tas ir jāpasaka un jāizrunā, un tas nav vienkārši.
Es parasti saku, ka tā zināmā veidā ir talantīgu, ģeniālu cilvēku slimība, – daba varbūt viņam ir devusi īpašas spējas, kas palīdz domāt nestandarta veidā, kaut ko sasniegt, tajā pašā laikā daba kaut ko viņam ir atņēmusi.
Filmā «Brīnišķais prāts» par amerikāņu matemātiķi Džonu Nešu labi redzams, kā izcils intelekts sadzīvo ar slimību. Tā arī dzīvē – tiem, kas tuvojas ģenialitātei, pastāv zināms šizofrēnijas risks. Tas nav fatāli, bet tā ir.
Mūsdienās iespējama diezgan laba ārstēšana, un tās uzdevums ir novākt negatīvās izpausmes, palīdzēt cilvēkam brīžos, kad ir slikti, bet saglabāt viņa talantu, radošumu, spēju strādāt. Un daudzi tiešām strādā. Jā, varbūt viņiem ir grūtāk, varbūt vajag specifisku pieeju – atļauju vēlāk nākt uz darbu, mazāk komunicēt ar citiem, bet citādi šie cilvēki savu darbu paveic ļoti labi. Parasti jau mēs redzam tos, kas staigā nošņurkuši, kaut ko murmina zem deguna, dzird balsis un varbūt ir agresīvi. Bet ir cilvēki, kam ir kādas īpatnības, taču viņi ar tām ļoti labi sadzīvo un mums pat neienāk prātā, ka ir šī slimība. Tas, kurš slikti izskatās un staigā bubinādams, bieži ir cilvēks, kas pārtraucis lietot zāles vai vispār tās nav lietojis. Tad viņam ir smagās slimības izpausmes, grūti attiecībās, grūti ar cilvēkiem, grūti strādāt un grūti izveidot ģimeni vai arī tā izjūk.»
Harismātisks, tomēr biedējošs
Daudzi cilvēki ar šizofrēniju ir harismātiski, bieži arī sektu līderi ir šizofrēnijas slimnieki. Viņi šķiet mazliet noslēpumaini, īpatnēji, izsakās zīmīgi… Šāds cilvēks ir pietiekami interesants, un viņam nereti izdodas arī veiksmīgi nodibināt ģimeni, taču problēmas parādās ikdienas dzīvē. Tas, kurš ir blakus, jūt novirzi no optimālas dzīvošanas – sākot ar to, ka partnerim ir grūti strādāt, grūti dalīt savu telpu ar citiem, beidzot ar to, ka ir grūti rūpēties par higiēnu. Ja vēl partneris ir spiests redzēt psihozes, kad vīrs vai sieva mainās, dzird balsis un skrien kādam pakaļ, varbūt pat apdraud savu ģimeni, tas ir ļoti traumējoši.
«Kādreiz viņam ienāk prātā doma, piemēram, izmest ārā naudu vai atvest mājās svešu cilvēku. Tajā brīdī viņš nesaprot savas darbības sekas, un apkārtējiem ir diezgan grūti, jo grūti dzīvot ar neparedzamu cilvēku. Mēdz būt ļoti smagi gadījumi – ir jauni cilvēki, kas noauguši un nemazgājušies tikai sēž istabā un skatās vienā punktā. Ja viņš vispār iznāk no istabas ārā, mammai par to ir liels prieks. Tie ir traģiskie gadījumi, bet realitāte ir pa vidu,» situāciju iezīmē Māris Taube.
Ļaunās balsis galvā
Šizofrēnijai raksturīgas dzirdes, nevis redzes halucinācijas. Balsis var būt pazīstamas, nepazīstamas, tās liek kaut ko darīt, ir draudošas. Psihiatrs stāsta, ka biežāk tās ir ļauni komentējošas: «Cilvēks iet, un divas balsis savā starpā viņu aprunā: re, kāds muļķis, iegāja veikalā!
Daļa dzird imperatīvās balsis, kas kaut ko pavēl – pat liek nogalināt, kā reizēm rāda seriālos.
Esmu strādājis neatliekamās palīdzības psihiatriskajā brigādē un redzējis traģiskas situācijas. Cilvēks asarām acīs ir gatavs savainot savu bērnu vai sevi. Ir redzēts, kā cilvēks ar urbi sev mēģina urbt galvā, lai tikai atbrīvotos no balsīm. Reizēm viņš sevi griež un dur vai neēd, jo balsis aizliedz ēst. Vai aizliedz runāt ar dakteri.
Dažkārt cilvēks mēģina ar savu balsi sarunāties, bet balss neatbild. Bieži cilvēks nevienam neatklāj, ka kaut ko dzird, jo saprot, ka kaut kas nav kārtībā, un uztraucas, kā citi to uztvers.
Diemžēl pats apklusināt šīs balsis viņš nevar – vajadzīga slimnīca, ārstēšana un tad, lietojot medikamentus, balsis ar laiku pieklust.
Vai arī pārvēršas labvēlīgās, reizēm pat sāk stāstīt anekdotes. Šādas spēles smadzenes mēdz izspēlēt.
Smadzenēs miljardiem šūniņu savā starpā «sarunājas», dod impulsu dažādām vielām – serotonīnam, adrenalīnam –, bet ar psihozēm ir saistīts dopamīns. Ja dopamīna ir daudz par maz, viņš kļūst gurdens, zaudē jebkādu interesi. Ja tā šūnu starpās ir par daudz, šūnas darbojas par ātru, impulss aiziet nepareizi, un cilvēks sāk dzirdēt balsis. Diemžēl bez zālēm no balsīm atbrīvoties nevar. Senos laikos darīja visu, lai dopamīns samazinās un cilvēks kļūst «nekāds», tomēr mūsdienu psihiatrijā galvenais uzdevums ir atrast zelta vidusceļu. Ar jaunajām zālēm gribam rast kompromisu, lai cilvēks labi jūtas, labi funkcionē, viņam ir intereses un vēlmes, bet nav murgu un negatīvo izpausmju, kad viņš, piemēram, netīrs sēž un skatās vienā punktā. Starp citu, daudziem tieši mazgāšanās ir lielākais murgs – viņi var nemazgāties mēnešiem. Taču šādā situācijā nevar pateikt – saņemies un ieej dušā! Izmeklējumos var redzēt, ka šūniņas noteiktās smadzeņu daļās vienkārši nedarbojas.»
Vajāšanas murgi
Vēl viena šizofrēnijai raksturīga pazīme ir murgu idejas – biežāk tie ir vajāšanas murgi. Cilvēkam liekas, ka viņu izseko, ka viņam galvā ievietots čips, kas raida un iedarbojas uz viņa ķermeni, kustībām, domām. Daļai šķiet, ka viņu izseko ar auto, brauc mašīnas ar speciāliem numuriem. Un cilvēks no tā baidās.
Bieži uzskata, ka šizofrēnijas slimnieki ir agresīvi, patiesībā viņi nav būtiski agresīvāki, tikai baidās.
Slēpjas, mēģina aizstāvēties. Kādā brīdī cilvēks ir iedzīts stūrī un tad var mēģināt cīnīties – sist pa durvīm, dzīt prom tos «sliktos». Var likties, ka kaimiņi izseko, tad viņš dodas pie kaimiņiem skaidroties. Ir gadījumi, kad dzīvoklī nāk policija, bet cilvēks dzīvo ilūzijās un murgos, domā, ka tie ir ļaunie, kas nāk, un viņš cīnās. Būtībā aizstāvas. Līdz ar to gadās, ka savaino cilvēkus, un tā ir šīs slimības melnā puse.
Ko nepalaist garām?
Kā daudzām slimībām, arī šizofrēnijai ir savi vēstneši, kurus nevajadzētu palaist garām.
Jau kopš bērna kājas jāvēro, kā cilvēks attīstās – kad sāk staigāt, kā komunicē ar citiem bērniem, vai interesējas par rotaļām.
Ja bērns ir ļoti gudrs, jau mazotnē izskatās kā pieaugušais, ļoti nopietni visu uztver, runā interesantus, pārgudrus vārdus, izsaka dīvainas domas, bet brīžos, kad citi raud vai smejas, ir tāds izlīdzināts, vecākiem jākļūst vērīgiem. Jo var gadīties, ka divdesmit divu gadu vecumā viņš jau dzirdēs balsis. Pats grūtākais ir pubertāte – daudzi jaunieši pretojas vecākiem, grib izmēģināt apreibinošas vielas. Vairums iziet cauri šim posmam normāli, bet kādam tas var būt slimības palaidējmehānisms. Galvenās pazīmes pirms šizofrēnijas –cilvēks pēkšņi kļūst rupjš, dusmīgs uz vecākiem, var kādam iesist, kas viņam līdz tam nav bijis raksturīgi. Atslēgas vārdi ir izmaiņas uzvedībā, bet šīs izmaiņas ir paliekošas un pārmērīgas. Diemžēl šīs nianses viegli nepamanīt, jo daudzi jaunieši tā mēdz uzvesties. Citreiz vecāki stāsta, ka jaunietis sliktāk ēd un sliktāk guļ, – it kā nekas sevišķs, tomēr, papētot dziļāk, psihiatri redz, ka sākas šizofrēnijas attīstība.
Zāles, psihoterapija, darbs
«Mūsu mērķis nav noteikt diagnozes, bet izprast, kā šim cilvēkam atbilstoši palīdzēt.
Vislabāk strādā trīs komponenti – medikamenti, psihoterapija un sociālais atbalsts.
Ja cilvēks ir jauks, labs un pēkšņi pārvēršas, tas biežāk saistīts ar zāļu nelietošanu. Ja zāles lieto kārtīgi, atkritieniem nevajadzētu būt, taču izslēgt nevar. Visi pētījumi gan apliecina, ka regulāra un ilgstoša (parasti visu mūžu) zāļu lietošana mazina slimības izpausmes. Attiecībā uz šizofrēnijas ārstēšanu Latvijā ir vienas no labākajām zālēm Eiropā, un tās simtprocentīgi apmaksā valsts. Apmaksātas ir arī injekcijas, ko injicē reizi mēnesī, – zāles organismā lēnām izdalās, un cilvēks veselu mēnesi jūtas labi.
Diemžēl daudziem šķiet – jūtos labi, kāpēc man jādzer zāles? Tad viņš divas nedēļas tās nelieto, un sākas smaga psihoze. Paralēli ieteicams apmeklēt psihoterapiju – vislabāk kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju, kas palīdz saprast slimību, mudina lietot medikamentus un sadarboties ar ārstu. Tāpat cenšamies atrast cilvēkam kādu darbiņu, ir darba devēji, kas ļauj strādāt elastīgu darba laiku, mazāku darba apjomu. Ir sociāli atbildīgi uzņēmumi, kas mēģina šādiem cilvēkiem palīdzēt un piedāvā darba un sadarbības iespējas. Gadiem ejot, vecumā pēc četrdesmit, piecdesmit slimība mazliet «nomierinās» – var cerēt uz stabilizāciju, un nav tā, ka ar gadiem kļūst arvien sliktāk,» stāsta Māris Taube.
Ko darīt tuviniekiem?
Skaidrs, ka neviens šādai slimībai nav gatavs, drīzāk cilvēka dabā ir to noliegt. Arī tuvinieki nav gatavi šai situācijai, tāpēc sākumā par to ir jārunā un jāskaidro. To dara gan ārsti, gan arī organizācijas, piemēram, «Gaismas stars», kas šizofrēnijas slimnieku tuviniekiem organizē grupas, kurās viņi apmainās ar informāciju un dalās pieredzē.
Taujāts, kā praktiski rīkoties brīžos, kad tuvinieks dzird balsis vai viņam ir murgu idejas, Māris Taube teic: «Psihozes attīstās noteiktā laika periodā. Ja redz, ka tuvinieks nelieto zāles, mazāk runā, kļūst dusmīgāks, noslēdzas, negrib ēst, to var pamanīt un mēģināt viņu motivēt aiziet pie daktera vai saukt neatliekamo palīdzību, nepieļaujot, ka viņš kļūst agresīvs pret tuviniekiem. Psihožu gadījumā pirmais pazūd miegs – ja cilvēks neguļ vienu, otru nakti, tas jau ir nopietni. Kad tuvinieki redz, ka viņš staigā apkārt, cērt durvis, aizkarus ver ciet, jo domā, ka viņu kāds izseko… Ja sākums palaists garām un cilvēkam jau ir halucinācijas, runāšana būs diezgan nesekmīga. Jo cilvēks tic tam, kas ar viņu notiek. Būtiskākais ir līdzcilvēku drošība. Ja murgaina situācija jau piedzīvota, jābūt rezerves atslēgām, telefonam pa rokai. Jūtot smago situāciju, tuviniekiem jāmeklē iegansts iziet ārā, aiziet uz veikalu. Labi, ja arī kaimiņi ir informēti, – tās ir preventīvas darbības, kurās ietilpst arī tas, ka tuvinieki nesāk skaidroties, kaut ko pierādīt vai vēl vairāk izraisīt agresiju. Reizēm palīdz, ja piedāvā iedzert kafiju, ieēst kādu saldumu. Tātad – pa labam, tādējādi mēģinot situāciju normalizēt, neiebilstot slimniekam.»
Slimība – kā daudzas citas
Kamēr nebija zāļu pret šizofrēniju, ar to slimojošie klausījās savas balsis un, lai neapdraudētu citus, bija ieslodzīti kā cietumā. Mūsdienās viņi lieto zāles un tās palīdz, diemžēl visu neatrisina. Ir daudz mainīgo apstākļu, kas var izsist no līdzsvara, – emocionāli notikumi, pārslodze, arī tuvinieku agresīva attieksme vai alkohola lietošana.
«Būtībā tas ir darbs visu dzīvi, tāpēc arī šie cilvēki regulāri apmeklē ārstu, arī dienas stacionārus, atbalsta grupas – tas viss ir pieejams. Tā ir pasaules tendence – viņi saņem ambulatoro palīdzību, lai var strādāt un dzīvot savu dzīvi. Dzerot zāles, balsis pazūd, bet dažādas problēmas mājās, darbā, dzīvē tomēr paliek un var situāciju pasliktināt. Taču es gribētu šo slimību reabilitēt un normalizēt. Daudziem šķiet – ak šausmas, šizofrēnija, bet mums ir arī cukura diabēts un paaugstināts asinsspiediens, kad arī visu dzīvi jādzer zāles, taču šīs slimības par šausmām nesaucam.
Jā, šizofrēnija ir slimība ar savu mehānismu, etioloģiju, attīstību, bet tā jāuztver kā slimība, ko ārstē.
Mums daudziem ir aizspriedumi, publiski citus apsaukājam par šizofrēniķiem, un kā tad jūtas cilvēks, kam tā ir? Viņš dzird apsaukāšanos, bet tā ir viņa realitāte, ar kuru viņam jādzīvo un jāmēģina sadzīvot,» uz iejūtību aicina Māris Taube.
