Mazliet vēstures
«Apgraizīšana zināma kā viena no pasaulē senākajām ķirurģiskajām procedūrām – senākās ziņas par vīriešu apgraizīšanu ir no 4. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras, kad Arābu pussalā ieradās semītu ciltis. Savukārt pirmās avotos sastopamās ziņas ir no Ēģiptes kapeņu zīmējumiem ap 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Vēsturiski apgraizīšanu veica vairākās pasaules daļās – gan reliģisku, gan ar dažādām tradīcijām saistītu mērķu vārdā.
Visizteiktākā šī tradīcija bija Āfrikas valstīs, kur tā faktiski saglabājusies vēl šobaltdien. Puišu apgraizīšanu veica arī Austrālijas aborigēni, Amerikas indiāņi. Dzimumorgānu apgraizīšanai varēja izmantot ne tikai nazīšus. Noderēja jebkas ass un – jo asāks, jo labāk,» stāsta Medicīnas vēstures muzeja speciāliste Inga Vigdorčika. «Apgraizīšanu veica ar asāku gliemežvāku, akmens šķēpeli, vēlāk jau ar stikla gabalu.
Dienvidu zemēs, piemēram, zēnu dzimumlocekļa priekšādiņas apgraizīšanai bija ne tikai reliģiski iemesli.
Tas notika arī higiēnisku mērķu vārdā – šajās teritorijās valdīja izteikts ūdens trūkums, izplatījās dažādas slimības, un apgraizīšana bija viens no veidiem, kā saglabāt veselību. Savukārt meiteņu apgraizīšanas nolūks bija ierobežot sievietes seksualitāti – tāda prakse valdīja Āfrikas cilšu reliģijās, vēlāk arī islāma tradīcijā.
Līdz pat 19. gadsimtam Eiropā masturbāciju uzskatīja par fizisku un mentālu slimību, līdzīgi kā, piemēram, epilepsiju. Uzskatīja, ka tā arī izplatās veneriskās kaites.
Tāpēc tolaik pat Eiropas izglītības līmeņa ārsti ieteica šo «slimību» ierobežot ar apgraizīšanu.
Vēsturē arī atrodamas ziņas par reliģiskām sektām, kas rīkojās īpaši barbariski. 18.–19. gadsimtā Krievijā darbojās tā dēvētie skopci, kas kastrēja vīriešus un sievietēm nogrieza krūtis. Tas notika ar mērķi ierobežot cilvēku seksualitāti.»
Kā ir mūsdienās?
«Te būtu jānodala puišu un meiteņu apgraizīšana. Puišu gadījumā arī mūsdienās var būt situācijas, kad dzimumlocekļa anatomijas dēļ ir nepieciešama ķirurģiska priekšādiņas korekcija. Tas notiek cilvēka veselības uzlabošanas vārdā. Tad šāda operācija notiek atbilstošos sanitāros apstākļos, izmantojot atsāpināšanu.
Savukārt meiteņu gadījumā medicīniski apgraizīšanai nav un nevar būt nekādas jēgas!
Diemžēl daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs šī manipulācija aizvien vēl notiek,» stāsta ginekoloģe Daiga Baranovska.
«Kas attiecas uz meiteņu apgraizīšanu, tā ir problēma, par kuras ļaunumu un kaitniecisko ietekmi uz sievietes veselību joprojām ir skaļi jārunā! Šīs procedūras gan toreiz senatnē, gan diemžēl arī mūsdienās lielākoties notika un notiek absolūti antisanitāros apstākļos. Līdz ar to pastāv visi ķirurģiskie riski, kā jau operācijai, kas veikta neatbilstošos apstākļos.
Seko ļoti nopietna asiņošana, kas var novest pie jaunās sievietes nāves.
Brūces nav sterilas un var iekaist, radot dažādas komplikācijas. Visbeidzot, pat ja viss galā kaut kā sadzīst, rodas rētaudi, kas ne tikai rada fizisku diskomfortu ikdienā, bet nopietnākos gadījumos apgraizīšanas rezultātā radušās anatomiskās īpatnības rada nopietnus riskus un sarežģījumus dzemdību laikā. Tam atbilstoši seko pēcdzemdību traumas, kas situāciju padara vēl sarežģītāku. Skaidrs, ka, dzemdējot kaut kur tuksnesī vai džungļos, kopumā sekas var izvērsties bēdīgas. Tam seko ginekoloģiskas slimības, neauglība. Tā ir medicīniskā puse, bet noteikti gan senatnē, gan arī tagad šīm sievietēm ir nopietnas sūdzības par dzimumdzīvi, jo rētaudi ir rētaudi.
Kopumā, runājot par sieviešu apgraizīšanu, to var raksturot kā nopietnu, sarežģītu, traumatisku un pilnīgi nevajadzīgu operāciju.
Mūsdienās iezīmējas cita tendence – vēlme mainīt ārējo dzimumorgānu izskatu, taču tam bieži vien ir objektīvs pamatojums. Sievietēm tās ir iedzimtas īpatnības, piemēram, dzimumorgānu asimetrija vai dzīves laikā iegūtas izmaiņas, kas radušās pēc grūtniecības, dzemdībām, traumām. Tas viss sievietei var radīt gan fizisku diskomfortu ikdienā, gan dzimumdzīves laikā un veicot fiziskas aktivitātes. Tas var ierobežot sievieti apakšveļas izvēlē. Pateicoties dažādām saudzīgām mūsdienu tehnoloģijām, ir iespējams veikt dažādas korekcijas. Bet tas mūsdienās nekad nenotiek traumatiski, tā vienmēr ir sievietes pašas izvēle.
Mediķis šādas operācijas veic, gan respektējot sievietes anatomiju, gan arī viņas sajūtas ikdienā un intīmajā dzīvē.
Tās ir estētiskas procedūras, kas uzlabo sievietes dzīves kvalitāti, ceļ pašapziņu. Šādas procedūras tiek veiktas sterilā operāciju zālē – gan ķirurģiskā ceļā ar skalpeli, gan izmantojot lāzeri, smalki uzsūcošos diegu materiālus, ja tādi nepieciešami, turklāt izmantojot mūsdienīgas anestēzijas metodes, maksimāli izvairoties no lieka riska un sarežģījumiem.»