Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā es tam nobriedu?
Motivējošā mugursoma
Šorīt pamodos ap pieciem. Gribēju pirms braukšanas uz darbu vēl parediģēt šo savu apņemšanos – sākt, tā teikt, jaunu dzīvi un sajusties labi. Bet vispirms, protams, kā vienmēr, duša un brokastis. Dodos uz virtuvi, un tur – tavu pārsteigumu – mani gaida aizkavējusies dzimšanas dienas dāvana! Jauna mugursoma no jaunākā dēla. Cik superīgi! Bet prieks ir dubultā. Pirmkārt, es mīlu mugursomas, jo tad ir brīvas rokas, un uz vilcienu varu pārvietoties īpaši raitā solī, nekas netraucē. Taču vecā mugursoma, kura bija man brīnišķīgi šim nolūkam kalpojusi gadus piecus, pirms mēneša atteicās to darīt – raiferi vairs neturējās ciet. Tā šo laiku izlīdzējos ar pleca somu… Dēls Kārlis bija to pamanījis un, lūk, sagādājis jaunu. Bet ne tāpēc viņu pieminu. Kārlis šajā projektā būs mans dresētājs, pieskatītājs un uzmundrinātājs mājās. Šis ir otrs mans lielais prieks. Viņš jau pāris nedēļas staigā man apkārt un berzē rokas: «Mammu, kad tu sāksi? Kad vingrosi? Kad brauksim ar riteņiem?» Viņš tagad Rīgas Stradiņa universitātē studē fizioterapiju un ir izvirzījis mērķi – mani izkustināt no iesērēšanas. Viņš grib lepoties ar mammu.
Par pašu projektu
Kā piedzima ideja?
Pirmkārt, nodevīgais skapis vainīgs! Pilns, bet mugurā vilkt nav ko. Visās (gandrīz visās!) savās mīļākajās drēbēs vispār vairs nespēju ielīst vai arī, ja spēju, cauri apģērbam nodevīgi laukā izspiežas kukulīši, riepas vai rokturīši – sauc, kā gribi, bet fakts paliek fakts.
Otrkārt, ar galvu vēl joprojām esmu vidusskolniece, kas skrien un kam patīk skriet krosiņus, bet… Kad tagad reāli jānoķer vilciens, o-ho-ho – jau pēc simts metriem jūtu: aizdusas kundzīte mani ir sagrābusi. Un man tas nepatīk!
Treškārt, tagad, pavasarī, man palika piecdesmit deviņi gadi, un es nolēmu savu 60 (!) gadu dzimšanas dienu sagaidīt frišākā paskatā nekā tagad un justies labāk. Man palicis gads, lai to izdarītu! Tagad moderni skaitās optimistiski sacīt, ka pievērsties veselīgam dzīvesveidam tu vari jebkurā vecumā. Bet tā jau gluži nav – vienā brīdī šī varēšana beidzas. Tomēr man vēl ir iespēja (es ceru!) – tāpat kā tām parējām Latvijas sievietēm manā vecumā, kuras līdz šim varbūt vairāk domājušas par citiem, nevis par sevi.
Projektam ir jaudīgs nosaukums Sešdesmit – jaunie piecdesmit! Tas absolūti nebūs tievēšanas projekts, nē – mērķis ir veselība, pieņemt veselīgās devās veselīgo dzīvesstilu par savējo. Godīgi iešu pie ģimenes ārstes, lai saprastu, kas notiek ar manu veselību (tomēr tāds zīmīgs pārmaiņu laiks sievietes mūžā…); noskaidrošu, ko vajag pārbaudīt; konsultēšos ar speciālistiem par sirds, kaulu, acu veselību; veikšu visus vajadzīgos vēža skrīningus, kurus apmaksā valsts un varbūt pat neapmaksā; runāšu ar uztura speciālistu, pievērsīšos fiziskajām aktivitātēm. Pēdējais punkts, tiesa, man būs visgrūtākais.
Runāšu ar speciālistiem tā, lai viņu ieteikumi noder arī tev. Mani mentori un padomdevēji būs speciālisti no abām universitātes slimnīcām – no Stradiņiem un Austrumu slimnīcas, kā arī no Veselības centru apvienības (VCA). Kāpēc no turienes? Tāpēc, ka VCA konsultē daudzi augstas raudzes ārsti un apvienībā ir poliklīnikas ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Daugavpilī – tātad, iespējams, tuvāk arī tavām mājām. Analīzes veikšu Centrālajā laboratorijā, jo arī tā apkalpo teju visu Latviju, piedāvā inovācijas.
Mans starta punkts
- Augums: 167 cm
- Svars: 83 kg
- Viduklis: 97 cm (gribēju rakstīt, ka vidukļa vairs nav!)
- Miegs: kā kuru reizi – no 3 līdz 7 stundām
- Mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes: 0, ja nesakaita 30 pietupienus no rīta
- Ēdiens, bez kura grūti iedomāties savu dzīvi: augļi
- Nav glaimojoši, taču – esmu godīga…
Izaicinājums Nr. 1
Jā, ja ar citiem uzdevumiem ceru tikt galā bez lielas šaubīšanās – dari un viss –, tad ar fiziskajām aktivitātēm, teikšu godīgi, būs īsts pārbaudījums. Jo jāpārslēdz domāšana pilnīgi citā virzienā! Jāiekaļ smadzenēs, ka vingrošanai atvēlētais laiks ir vajadzīgs tieši man – man pašai. Un laiks ir vistraģiskāk atrodamais lielums, ja vēlos strādāt kā līdz šim. Tātad kaut kas būs jāupurē, jāpamaina – vai nu laika plānošana, vai pienākumu apjoms.
Vispār pēc savas būtības esmu kustīgs cilvēks, taču allaž savām kustībām esmu izvirzījusi praktisko mērķi – kaut ko paveikt, izdarīt. No melnbaltā televizora perioda atmiņā palikusi kāda epizode, kurā Arkādijs Raikins, Rīgā dzimis padomju komiķis un aktieris, brīnās par balerīnām: «Nu, ko viņas puantēs uz tā viena pirksta griežas ap savu asi?! Kāda jēga? Būtu vismaz dinamo piemontējušas klāt un ražojušas elektrību!» Ar mani ir līdzīgi. Pat tad, kad bērni bija mazi, neatceros sevi vienkārši pastaigājamies ar ratiņiem pa pavasarīgo Sarkandaugavas parku tāpat vien – nē, allaž gāju ātrā solī kaut vai uz Tvaika ielas taras punktu nodot tukšās piena pudeles!
Patiesībā tas, ka esmu dzīvojusi pagājušajā gadsimtā, mani ir glābis, ka tagad neesmu vēl kuplāka. Nesen izlasīju kādu joku, un savilku paralēles…
Rindā kasiere vecākai kundzei saka:
– Jāņem līdzi savi iepirkumu maisiņi, jo šie, plastmasas, nav dabai draudzīgi!
Kundze atvainojas un atbild:
– Manā laikā tāda zaļā viļņa nebija.
– Jā, jūsu paaudze nerūpējās par vidi.
– Jums taisnība. Mūsu paaudze pietiekami nerūpējās par vidi. Mēs atdevām atpakaļ veikalā tukšās stikla pudeles. Veikals pudeles izveda atpakaļ uz rūpnīcu, kur pirms lietošanas tās atkal izmazgāja, sterilizēja.
Savā laikā mums tiešām nerūpēja vide. Pat bērnu autiņi tika mazgāti, jo nebija vienreizlietojamo biksīšu. Pašas tos žāvējām, nevis žāvētājā. Autiņi izžuva no vēja un saules enerģijas. Jā, mums nerūpēja vide… Mājās bija tikai viens televizors un radio, nevis televizors katrā istabai. Un televizoram bija 14 collu ekrāns, nevis stadiona lielumā, kuru, ja saplīst, nezini, kur izmest. Virtuvē viss bija jādara ar rokām. Izmantojām nevis benzīna pļāvējus, lai nopļautu zāli pie mājas, bet muskuļus. Jums taisnība, savulaik mēs neuztraucāmies par vidi. Gājām uz skolu kājām vai izmantojām velosipēdus, nevis vecākus kā 24 stundu taksometra pakalpojumu…
Tātad dzīve pagājušajā gadsimtā pati par sevi bija labs fizisks treniņš, un man, ekspluatējot savu labos gēnus, nevajadzēja doties uz sporta zāli, lai uzturētu formu.
Kā tik zemu nolaidos?
Vērtējot reāli, bez pārspīlējumiem, man būtu jāatbrīvojas vismaz no 13 kilogramiem, lai tas būtu ieguldījums ne tikai garderobes atgūšanas plānā, bet, pirmkārt, veselībā. Kā es to lielo spaini pamanījos uzaudzēt? Ļoti vienkārši – divarpus gadu laikā!
1. Es salauzu kreisās kājas īkšķi, un, tā kā pārvietošanās uz abām kājām ieliktā stieņa dēļ vairs nebija iespējama, jau pirms kovida pandēmijas pārslēdzos uz attālināto darbu no mājām. Tie bija trīs mēneši, kad to vien darīju, kā sēdēju pie datora un attālināti vadīju IEVAS Veselību. Kustības minimālas – tikai līdz ledusskapim.
2. Šis laiks nelaimīgi sakrita ar manu pārejas vecumu. Jā, izmaiņas sievišķo hormonu līdzsvarā dara savu – vielmaiņas ātrums sarūk.
3. Man likās, ka es vēl joprojām varēšu kā agrāk – nedēļu ēd mazāk un atkal tiec iekšā gan savos sarkanajos svārciņos, gan rozā žaketītē. Bet nu nekā! Pārmaiņas ar vecajiem, aprobētajiem līdzekļiem vairs nenotiek. Un tad vienā brīdī tu atmet ar roku. Droši vien, ka arī tu esi ko tādu piedzīvojusi – attaisnojusies: «Galvenais jau nav kilogrami – galvenais ir cilvēks!»
Jā, galvenais, esi tu pati – kā cilvēks. Taču, ja godīgi, gribas arī to sajūtu, kad staigā vismaz centimetru virs zemes un vari sev papliķēt pa plecu: «Mīļā, tu uzvarēji sevi, savas vājības un slinkumu…» Turklāt dzīvē tas ir simtiem reižu pierādījies: ieguldot darbu un cerības, tas vienmēr atmaksājas.
Lai man un jums izdodas!
