Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir autoimūnās slimības?
- Autoimunitātes būtība – organisma imūnās šūnas, kurām būtu jāatpazīst vīrusi, baktērijas, bojātās šūnas, to vairs nespēj izdarīt un arī dabiskās, labās sava organisma šūnas sāk uztvert kā ienaidnieku un iznīcināt tās.
- Pagaidām neskaidru iemeslu dēļ autoimūnās slimības biežāk piemeklē sievietes – apmēram 75 procentos gadījumu.
- Kopumā pavisam ir apmēram 80 dažādas autoimūnās slimības, no kurām Latvijā ļoti bieži sastopamas tieši ar vairogdziedzeri saistītas. Visbiežāk tiek runāts par divu veidu vairogdziedzera problēmām – kad tas stādā pārāk aktīvi (Greivsa slimība jeb hipertireoze) un kad tas strādā pārāk slinki (Hasimoto tireoidīts jeb hipotireoze).
5 būtiski fakti par selēnu
- Agrāk selēnu uzskatīja par indīgu, bet mūsdienās izpētīts, ka šī minerālviela cilvēkam organismam ir ļoti nepieciešama.
- Selēns ir antioksidants, kas palīdz organismam cīnīties pret autoimūnajām slimībām. Tas noder cīņā pret brīvajiem radikāļiem, mazina iekaisumus un kavē šūnu novecošanu.
- Pieauguša cilvēka organismā ir līdz 20 mg selēna.
- Selēns atrodams galvenokārt vairogdziedzerī, aknās, nierēs un liesā.
- Optimāls selēna līmenis ir ap 125 mikrogramiem uz litru seruma asinīs. Ja selēna līmenis ir zem 80 mikrogramiem uz litru seruma asinīs, tad tas jau ir nopietns deficīts.
Kā selēns saistīts ar autoimūnajām slimībām?
Līdz šim noskaidrots, ka autoimūno slimību cēloņu saraksts ir visai garš, un skaidri var izdalīt trīs iemeslus. Vienā no tiem ļoti nozīmīgs spēlētājs ir selēns. Bet – par visu pēc kārtas.
Ģenētika. Neviena autoimūnā slimība nevar izveidoties bez ģenētisku iemeslu klātbūtnes – ir jābūt ģenētiskai predispozīcijai, lai slimība varētu attīstīties. Mēs katrs no abiem vecākiem mantojam leikocītu antigēnus – tas nav kāds viens konkrēts gēns, to ir vairāki. Tikai šie gēni vien automātiski nenozīmē slimību, un tie arī nevar pavēstīt, ar kādu tieši autoimūno slimību cilvēks var saslimt. Tālāk viss ir atkarīgs no daudziem citiem papildu faktoriem.
Vīrusi un baktērijas. Ja cilvēkam ir attiecīgie gēni, kas potenciāli varētu izraisīt autoimunitāti, slimības attīstībai ir vajadzīgs kāds trigeris jeb palaidējmehānisms – visbiežāk tās ir vīrusu vai bakteriālas infekcijas, taču tas var būt arī stress, glutēna nepanesība, estrogēnu kritums. Speciālisti visā pasaulē novērojuši, ka arī Covid-19 var veicināt autoimunitāti.
Palaidējmehānisms strādā tā: vīrusam ir kāda sava antigēna daļiņa, kas ir mazliet līdzīga mūsu organisma struktūrām, un šīs līdzības dēļ imūnā šūna (leikocīti, kam jāiznīcina vīruss) nedarbojas korekti. Tā sāk iznīcināt visu pēc kārtas – tiek nīdēti gan sliktie, gan savējie. Piemēram, vairogdziedzera slimība Hasimoto tireoidīts jeb hipotireoze – pēc 60 gadu vecuma pusei sieviešu ķermenī veidojas noteiktas antivielas, kuras ir viens no pavadošajiem marķieriem autoimūnām slimībām. Kad vairogdziedzera šūnās veidojas vairogdziedzera hormoni (tiroksīns jeb T4 un trijodtironīns, ko analīzēs apzīmē ar T3), sintēzes ceļā veidojas daudz ūdeņraža peroksīda. Tas ir viens no spēcīgākajiem nelabajiem oksidantiem, būtībā – atkritumi. Lai spētu sevi aizsargāt pret šiem oksidantiem jeb atkritumiem, lai spētu cīnīties ar vīrusiem un baktērijām, vairogdziedzerim jābūt ļoti labi apgādātam ar antioksidantiem, citādi tiek zaudēta šūnu integritāte jeb vienotība. Un te ļoti liela nozīme ir pilnvērtīgam ikdienas uzturam.
Uzturs un selēns. Selēns ir minerālviela, ko uzņemam ar uzturu – apēdam ar ēdienu vai uztura bagātinātājiem. Līdzīgi kā ar D vitamīnu (tikai pirms pāris gadiem parādījās pētījumos apstiprināta informācija, ka tas organismam ir daudz nozīmīgāks, nekā līdz šim domāja), arī selēna nozīme agrāk nebija pienācīgi novērtēta. Mūsu organismā lielāko daļu vielmaiņas procesu paveic fermenti jeb enzīmi, visplašākajā izpratnē – no uzturvielu sašķelšanai līdz kaitīgu vielu atindēšanai. Lielai daļai no tiem būtiska struktūras sastāvdaļa ir tieši selēns, un tos tā arī sauc – par selenoenzīmiem. Cilvēkam tādu ir vairāk nekā divdesmit pieci. Vissvarīgākais no šiem enzīmiem ir glutationa peroksidāze. Tas ir viens no būtiskākajiem organisma antioksidantiem.
Tagad pētījumos apstiprināts, ka lielākā selēna ietekme ir faktā, ka tas dažādām oksidēties spējīgām vielām (vairogdziedzera kontekstā – pieminētajam ūdeņraža peroksīdam) organismā neļauj bojāt veselībai tik ļoti svarīgo šūnu integritāti jeb vienotību. Vairogdziedzeris organismā ir tā vieta, kur veidojas visaugstākā selēna koncentrācija, jo tieši tur selēns vajadzīgs visvairāk – gan tad, ja vairogdziedzeris strādā pārāk aktīvi, gan tad, ja nepietiekami aktīvi. «Būtībā visas autoimūnās slimības veidojas tad, kad mums pazūd tolerance pret paša organisma antigēniem. Un tā notiek, ja šūna kaut kāda iemesla dēļ ir ievainota vai starp šūnām veidojas tādas kā durtiņas, kurām jāstāv ciet, bet tās pēkšņi ir vaļā, un tad ir liela problēma. Tāpēc jābūt šai šūnas integritātei, vienotībai un tāpēc mums tik ļoti ir vajadzīgs selēns,» skaidro Ilze Konrāde.
Smadzeņu darbībai, pret vīrusiem, auglībai
Kāpēc vēl organismam vajadzīgs selēns? Izpētīts, ka pietiekams selēna līmenis svarīgs daudzos organisma procesos. Tas smadzeņu šūnu mitohondrijos samazina oksidatīvo stresu un smadzeņu struktūras hipokampa atrofiju. Selēnam raksturīga pretvīrusu aktivitāte (starp citu, zinātnieki secinājuši – smagāka kovidinfekcija ir tiem, kuriem asinīs par maz selēna). Tāpēc, ja ir stress, fiziska vai garīga pārslodze, sākas vīrusus sezona, ja vajag organismu pastiprināt no iekšiņas – tad vēlams selēnu uzņemt papildus.
Tāpat izpētīts, ka selēns ir svarīgs, lai palēninātu organisma novecošanas procesus. Tagad to pievieno gandrīz visiem anti-aging produktiem, jo selēns palīdz saglabāt šūnu DNS integritāti un kodējošo informāciju, kas svarīga, šūnām atjaunojoties. Tāpat selēnu kā antioksidantu pievieno pilnīgi visiem fertilitātes vitamīniem – gan vīriešiem (spermas kvalitātei), gan sievietēm.
Kā zināt, vai man pietiek selēna?
Jau tagad pētījumu rezultātā noskaidrots – cilvēkiem Latvijā selēna nav pietiekami daudz, un tas ir viens no faktoriem, kas veicina autoimūno slimību attīstību. Tiem, kuriem ir autoimūnas slimības, selēna līmenis asinīs ir vēl zemāks. Pasaules zinātnieki gan vēl nav pilnībā vienojušies, cik tieši daudz selēna asinīs būtu norma. Gan Latvijas, gan pasaules zinātnieki turpina strādāt, lai noteiktu vienotu līmeni, kas visprecīzāk atspoguļotu cilvēkam vajadzīgo selēna daudzumu. Pagaidām vēl Latvijā ikdienā nav iespējams noteikt kopējo selēna daudzumu organismā, to var noteikt tikai zinātniski pētnieciskajās laboratorijās. Par selēna daudzumu asinīs var spriest tikai pēc viena rādītāja – glutationa peroksidāzes (vissvarīgākā selenoenzīma) aktivitātes.
Ja reiz ierindas laboratorijā par savu selēna līmeni skaidrību īsti gūt nevar – kā zināt, vai pašai vai ģimenei tā ir gana? «Ja pašai un pirmās pakāpes radiniekiem ģimenē nav autoimūno slimību, satraukumam nav iemesla – tas nozīmē, ka selēnam organismā vajadzētu būt gana daudz, un vienīgais, par ko jārūpējas, lai ēdienkartē būtu iekļauti selēnu saturošie produkti,» saka endokrinoloģe. «Taču, ja asinīs ir atrastas antivielas pret tireoperoksidāzi, ja ir hronisks autoimūns tireoidīts, tad noderīga varētu būt analīze par glutationa peroksidāzes aktivitāti – tas varētu būt viens no orientieriem, kas parāda selēna trūkumu.»
Selēns uz šķīvja
Tātad par uzturu, kurā ir ar selēnu bagāti produkti, ir jādomā mums visiem – arī veselajiem. «Fizioloģiski veselam cilvēkam dienā pietiks ar 60–75 mikrogramiem selēna. Ja cilvēks dienā apēd, piemēram, vienu olu, divas šķēles maizes, nedaudz gaļas, izdzer glāzi piena, vakarā apēd garneļu salātus – tur jau sanāk selēna dienas norma. Tomēr uzsūkšanās spēja organismā mums katram ir atšķirīga, tāpēc ne visiem uzņemtais selēns nonāks tur, kur tas organismā nepieciešams. Patlaban RSU strādājam pie tā, lai atrastu noteiktas gēnu izmaiņas selēna kanālos, kas varētu ietekmēt to, cik daudz selēns uzsūcas – vai organismā tā pietrūkst vai paliek pāri. Skaidrs, ka mūs gaida vēl citi jauni atklājumi un selēnam tiks pievērsts vēl vairāk uzmanības,» skaidro Ilze Konrāde.
Produkti, kuros ir daudz selēna
- 6–8 Brazīlijas rieksti – 544 mikrogrami selēna
- 85 g tunča – 47
- 85 g sardīņu – 45
- 85 g garneļu – 40
- 85 g steika – 33
- 85 g vistas gaļas – 22
- Bļodiņa biezpiena – 20
- 1 liela ola – 15
- Pilngraudu maizes šķēle – 13
- Glāze piena – 8
Vai var būt par daudz?
Jā, var būt – ar uzņemto selēna daudzumu ir jāuzmanās. « Ir slikti uzņemt par maz selēna, bet slikti arī par daudz,» uzsver endokrinoloģe. «Jāņem arī vērā, ka selēna uzsūkšanas spēja cilvēkiem atšķiras. Ja selēnu uzņem par daudz, sākas selenoze – slikta dūša, caureja, matu izkrišana. Ja par maz – ir autoimunitātes problēmas.»
Autoimūno slimību pacientiem nepieciešamo selēna devu noteiks ārsts, pārējiem mediķi iesaka selēna preparātus iegādāties tikai aptiekā, nevis no izplatītājiem vai kādās interneta vietnēs. «Pērkot aptiekā, nekļūdīsieties, izvēloties preparātu, kas satur 100 mikrogramu selēna metionīna jeb tā dēvētās rauga selēna tabletes. Tad varat būt droši, ka nepārdozēsiet. Zinu, ka citās valstīs un pie izplatītājiem nopērkami preparāti, kas piedāvā 200 mikrogramu devas – tās lietojamas tikai ar ārsta ziņu, tad, ja ir noteiktas autoimūnās vai atsevišķas citas kaites. Profilaksei šādas devas parasti ir par lielu, tā var selēnu pārdozēt. Iesaku arī nepārcensties ar Brazīlijas riekstu ēšanu (tajos ir ļoti daudz selēna). Katru dienu apēst sešus Brazīlijas riekstus – tas noteikti būs daudz par daudz, tā ir visas nedēļas norma. Pilnīgi pietiks, ja apēdīsiet pa vienam šim riekstam dienā, jo paralēli taču selēnu uzņemam arī ar citiem produktiem,» iesaka Ilze Konrāde.
Citas svarīgas uzturvielas autoimunitātes kontekstā
- D vitamīns. Šis vitamīns regulē leikocītu darbību, kas savukārt ir iesaistīti dažādos procesos, lai mēs retāk saslimtu ar vīrusu infekcijām. Ja D vitamīna ir pietiekami, autoimunitātes attīstības risks ir zemāks.
- Glutēns. Pēc autoimūnās slimības konstatēšanas, ārsti mēdz aizliegt glutēnu saturošus produktus. Jaunākie pētījumi rāda – tas vajadzīgs tikai 20 procentos gadījumu, tātad glutēns nav a priori jāizslēdz no ēdienkartes.
