Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā bija agrāk?
Ienākot vienā no Medicīnas muzeja zālēm, uzmanību piesaista savāda aina – garīgi slims cilvēks guļ aiz restēm uz grīdas cietuma kamerā, piekalts ķēdē. Pamestība un bezcerība… Klasiska ainiņa no viduslaiku Rietumeiropas pilsētas dzīves. «Viduslaikos no garīgi slimiem cilvēkiem baidījās!
Tolaik neprata izskaidrot, kā šīs slimības rodas, – uzskatīja, ka garīgi slimā cilvēkā ir iemiesojies dēmons, nelabais.
Lai nelabais nenodarītu ļaunu apkārtējiem, slimos ielika cietumā pie noziedzniekiem. Šādiem cilvēkiem tolaik bija ļoti grūts liktenis, jo viņus nevis ārstēja, bet drīzāk mocīja – domāja, ka pēc pamocīšanas nelabais izies ārā, tāpēc reizēm garīgi slimajiem mauca nost nagus, spīdzināja, dedzināja,» skaidro muzeja speciāliste Inga Vigdorčika.
«Pat vēl 18.–19. gadsimtā, kad medicīna jau bija diezgan attīstījusies, psihiatrijā joprojām izmantoja nežēlīgas un barbariskas metodes – ledainu ūdeni, šoku ar elektrību. Garīgi slimie cilvēki dzīvoja ļoti kritiskos apstākļos, sevišķi pilsētas pārvaldītajās iestādēs. Pieķēdēšana pie sienas pastāvēja līdz pat 18. gadsimta beigām, kad kāds franču ārsts reorganizēja psihiatriskās iestādes darbu, uzsverot, ka pret šiem cilvēkiem jāizturas kā pret slimiem, ar viņiem ir jārunā, jānomierina, jādod darīt kādi darbi un nekādā ziņā nav jāpieķēdē vai jātur cietumā.»
Muzeja apmeklētāju interesi vienmēr saista spilgtais eksponāts – autentisks trakokrekls.
Trakokreklus izmantoja, lai savaldītu garīgi slimo cilvēku lēkmju laikā, lai viņš nenodarītu kaitējumu sev un apkārtējiem.
«Šis krekls izmantots Latvijas teritorijā un nonācis muzejā no kādas psihiatriskās iestādes. Šādu kreklu izmantoja vēl padomju gados, un tam ir racionāls pamatojums – audums ir ļoti rupjš, tam ir speciāls šuvums, piedurknes ir garākas, aizšūtas, un tām galā ir stiprinājumi, ar kuriem tika nostiprinātas un sasietas rokas, lai pacients nevar ne skrāpēties, ne sist. Rokas varēja būt sasietas gan uz priekšu, gan uz aizmuguri. Nopietnākos gadījumos pacientu papildus nofiksēja vēl stingrāk – ar īpašu jostu, metāla stīpu ar ķēdi,» saka muzeja speciāliste.
Un kā ir mūsdienās
«Arī Latvijā cara laikā nemierīgākie garīgi slimie cilvēki tika pieķēdēti, taču jāsaka, ka pieķēdēšana garīgi slimam cilvēkam nepalīdz, tas tikai vēl vairāk sakropļo viņa garu, padara vēl slimāku. Par laimi, Krievijas cars Aleksandrs I bija inteliģents cilvēks, kurš bija redzējis pasauli un to, ka citās zemēs tā vairs nenotiek.
Viņš protestēja pret šo kārtību un uzdāvināja Latvijai savu īpašumu Aleksandra augstumi ar novēlējumu, lai tur ārstētos garīgi slimie cilvēki.
Mūsdienās to pazīst kā ēku kompleksu Rīgā, Tvaika ielā, – pašreizējo Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru,» stāsta psihiatre Biruta Kupča.
«Mūsdienās situācija ir kardināli manījusies, garīgās slimības tiek uztvertas kā slimības, kas attiecīgi ir jāārstē. Tas notiek divos veidos – ar medikamentiem un ar psihoterapiju. Ir kaites, kur pirmā vietā ir tieši psihoterapija. Arī medikamentu skaits palielinās – tie kļūst arvien labāki, tiem ir mazāk blakusparādību. Kaut vai tikai manas karjeras laikā vien ir milzīgs progress! Kopš sešdesmitajiem gadiem, kad pabeidzu augstskolu, ļoti daudz kas ir mainījies. Piemēram, tolaik lāgā nebija zāļu depresijas ārstēšanai, taču tagad ir vairāk nekā divdesmit dažādu medikamentu – antidepresantu. Turklāt tie nerada atkarību, bet tiešām ārstē.
Arī tāds trakokrekls, kādu var redzēt muzejā, mūsdienās vairs netiek izmantots. Kad tikko sāku strādāt, speciālos kreklus vēl redzēju lietojam.
Bet šāds fiksācijas veids traumē, aizskar, pazemo gan pašu pacientu, gan tos, kas spiesti to redzēt, tāpēc tagad tie vairs netiek izmantoti. Tiesa, fiksācija notiek vēl joprojām, taču ļoti reti – ir ļoti stingri noteikumi, un to, vai to vajag vai nevajag darīt, izlemj nevis viens ārsts, bet komisija. Protams, ir gadījumi, kad to vajag, jo slimniekam, nonākot slimnīcā, zāles nevar palīdzēt vienā acumirklī, tāpēc, ja pacients ir bīstams pats sev un apkārtējiem, dažkārt fiksācija joprojām tiek lietota. Tādos gadījumos pacientu fiksē pie gultas ar mīkstām saitītēm.
Mūsdienās arī personāla attieksme pret pacientiem ir citāda, darbinieki ir sapratuši – jo saudzīgāk, līdzjūtīgāk izturas pret pacientu, jo labāks ir ārstēšanās rezultāts un pacients ātrāk var doties mājās.
Pacienti savas māsiņas un dakterus pat sauc mīļvārdiņos, sabučo, samīļo, un tās ir lielas pārmaiņas.
Arī ar varu, piespiedu kārtā ielikt slimnīcā mūsdienās ir tikpat kā neiespējami, tas var notikt tikai juridiskā ceļā – ar prokurora, advokāta, tiesneša ziņu,» stāsta psihiatre.
