Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
– Dakter, sakiet, lūdzu, kāpēc nieres, kuras pēc dabas ir ļoti čakli orgāni, tomēr sabuntojas un sākas tas, ko mēs saucam par nieru mazspēju?
– Pirmkārt, vecums. Jārēķinās, ka cilvēkam pēc četrdesmit vidēji zūd viens mililitrs minūtē nieru filtrācijas. Jau uzreiz.
– Kā? Nosvini četrdesmit gadu dzimšanas dienu un…
– Ar asins filtrāciju nierēs nodarbojas sīku asinsvadu kamoliņi (latīniski – glomerulus). Faktiski tā ir asinsvada kapilāra cilpa, kuru aptver membrāna. Diennakts laikā caur nierēm, caur šiem kamoliņiem jeb glomeruliem, izplūst apmēram 1700 litru asiņu jeb 1,25 litri asiņu minūtē, nemitīgi notiek filtrācija. Bet – dzīves laikā daļa kamoliņu atrofējas un iet bojā.
Hroniskas nieru slimības simptomi sāk izpausties tad, kad cilvēks ir zaudējis jau divas trešdaļas nieru kamoliņu.
Kādam šis process varbūt sāksies trīsdesmit gados, kādam – četrdesmit, vēl citam piecdesmit gadu vecumā, bet visā visumā cilvēks nieru filtrāciju uz vecumu lēnām zaudē. Glomerulu filtrācijas ātrumam krītoties zem 30 mililitriem minūtē, jārēķinās ar nopietniem nieru darbības traucējumiem.
– Tad kāpēc tas tomēr notiek? Kāpēc mūsdienās nieru mazspēja ir tik bieža parādība?
– Mūsdienās par lielākajiem nieru bendētājiem kļuvuši otrā tipa cukura diabēts un hipertensija jeb augsts asinsspiediens, nieres no tiem ļoti cieš.
ASV jau runā par to, ka tuvākajā laikā katram otrajam būs cukura diabēts, un no tā izriet, ka zināmam procentam cilvēku veidosies diabētiskā nefropātija un strauji attīstīsies hroniska nieru slimība. Arī Latvijā diabēts izvēršas. 2016. gadā mums jau bija 84 tūkstoši diagnosticētu diabēta pacientu, bet 2005. gadā – tikai 47 800. Cipari aug! Tas saistīts arī ar liekā svara problēmu un mazkustīgumu.
Augsts asinsspiediens – virs 140/90 mmHg – pēc piecdesmit gadu vecuma Latvijā ir katram otrajam, un te darbojas tā dēvētais pušu likumu.
Tātad – pusei no visiem ir paaugstināts asinsspiediens; tikai puse zina, ka viņiem ir paaugstināts asinsspiediens; no tiem, kas zina, tikai puse ārstējas; no tiem, kas ārstējas, tikai puse ārstējas efektīvi…
Tas viss beidzas ar hronisku nieru slimību, jo augsta asinsspiediena ietekmē nieru asinsvadus pārņem saistaudi, asinsvadu atvērums sašaurinās, līdz daļa nieru kamoliņu pilnīgi slēdzas, atrofējas, sarūk. Veidojas tā dēvētā nefroskleroze, darbīgo kamoliņu paliek arvien mazāk, nieru funkcionālās spējas strauji izsīkst. Glomerulu filtrācijas ātrums var kristies par 10–12 mililitriem gadā. Līdz ar to nav grūti aprēķināt, ka līdz pilnīgam nieru izsīkumam būtu nepieciešami vien gadi desmit.
– Cik ir normāls filtrācijas ātrums?
– No 90 līdz 120 mililitriem vienā minūtē. Par hronisku nieru slimību runā jau tad, kad vismaz trīs mēnešus glomerulu filtrācijas ātrums ir mazāks par 60 mililitriem vienā minūtē. To mūsdienās izrēķina pēc dažādām formulām. Slimību iedala piecās stadijās. Būtībā pirmās divas stadijas vairāk vai mazāk jāņem vērā zināšanai, un visa uzmanība būtu jāpievērš profilaksei tad, ja nieru filtrācija patiešām samazinājusies līdz kritiskajai robežai – līdz 60 mililitriem vienā minūtē.
Ja nieres labi nestrādā, cieš viss organisms – kauli, sirds, asinsvadi, zarnas, nervi.
Nākamais izaicinājums nierēm ir nekontrolēta dažādu medikamentu lietošana un, pirmkārt, pretsāpju zāļu. Jūs taču zināt, ka Latvijā lielākais patēriņš ir ibumetīnam, un, ja saskaita visus nesteroīdos pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus kopā, tad tie patēriņa ziņā stabili ieņem pirmo vietu. Nekas ar tiem nespēj sacensties!
Turklāt lielāko daļu no šīm zālēm var nopirkt brīvi bez ārsta receptes. Tas viss ļoti ietekmē nieru veselību. Bīstamākās nierēm ir kombinētās tabletes ar kofeīnu un kodeīnu.
Ja cilvēks lieto, piemēram, ibumetīnu vai diklofenaku, vidēji piecus gadus pa vienai tabletei dienā, tad viņš jau var rēķināties, ka būs kaut kādas nieru bojājuma pazīmes.
– Šo sadaļu, lūdzu, sīkāk… Jo pat cilvēkam, kam jau ir problēmas ar nierēm, kādreiz taču vajag arī kādu pretsāpju tableti!
– Noteikts, ka drīkst lietot divas pretsāpju tabletes nedēļā. Tikai. Tā būtu maksimālā norma. Un vēl jāizvēlas pēc iespējas piemērotāki un nierēm mazāk kaitīgi medikamenti.
– Kuras no pretsāpju zālēm ir nierēm visdraudzīgākās?
– Paracetamols.
– Tas aknām slikts!
– Ir slikts, bet tomēr mazāk ļauns, jo aknu mazspēja attīstās salīdzinoši reti. Kopējais ieteikums ir pie mērenām sāpēm lietot paracetamolu vai metamizolu, kas pazīstams ar nosaukumu Analgīns un ko var kombinēt ar paracetamolu. Stipru sāpju gadījumā ārsts papildus nozīmē opioīdus – tramadolu, kodeīnu – un kādu palīgterapiju: nervu un gangliju blokādes, masāžas, fizioprocedūras.
Ibuprofēnu, naproksēnu, piroksikāmu, tolmetīnu, koksibu grupas medikamentus tie, kam ir hroniska nieru slimība trešajā stadijā, drīkstētu atļauties lietot tikai ļoti īpašos gadījumos un īslaicīgi. Šīs zāles iedarbojas uz nieru asinsriti, samazinot to un glomerulu filtrāciju, turklāt vēl jo vairāk, ja pacientam jau ir kaut kādi riska faktori – diabēts, augsts asinsspiediens, ja viņš lieto urīndzenošas zāles jeb diurētiķus.
Ja cilvēkam ir vairāk par 65 gadiem, ja viņš smēķē, tad potenciālais risks sabojāt nieres, lietojot pretsāpju tabletes, būs daudz lielāks nekā jaunam, veselam cilvēkam.
Tāpēc nopietni jādomā, ko darīt. Nevajadzētu aizmirst, ka katrām sāpēm ir sava izcelsme un specifiska ārstēšana. Atsevišķos gadījumos, lai likvidētu sāpes, var lietot citas zāles un daudz mērķtiecīgāk. Kaut vai pareizi ārstēt jostas rozi, kas ir vīrusinfekcija, un tātad vajadzīga pretvīrusu terapija.
Podagrai der īpaša diēta un zāles urīnskābes koncentrācijas mazināšanai. Kad sāp deformētās locītavas, jāveic endoprotezēšana. Var lietot antidepresijas līdzekļus. Medikamentus, kas atslābina muskulatūru, smērējamas ziedes – tas viss palīdzētu izvairīties no pārmērīgas pretsāpju tablešu lietošanas.
Nieru funkciju ietekmē arī citas kaites, kas skar nieres. Koronārā sirds slimība, podagra, urīnceļu nosprostojumi, kam par iemeslu var būt nierakmeņu slimība un priekšdziedzera palielināšanās. Biežas nieru un urīnceļu infekcijas, pielonefrīts jeb nieru iekaisums, glomerulonefrīts – nieru kamoliņu bojājumi, par ko liecina izmaiņas urīna analīzē – tajā atrod olbaltumvielas un eritrocītus. Nieru policistoze, kas ir pārmantota slimība, kam raksturīga daudzu cistu veidošanās nierēs. Tas viss ir ļoti nopietni.
Pašlaik Latvijā apmēram 500 cilvēkiem hroniskā nieru slimība attīstījusies līdz beigu stadijai, kad tiek veikta hemodialīze – pacienta asinis attīra ārpus viņa ķermeņa ar īpašas mākslīgās nieres palīdzību, un apmēram simts slimniekiem ir peritoneālā dialīze, ko viņi veic caur vēderplēvi paši mājās.
561 cilvēks dzīvo ar transplantētu nieri. Starp citu, nieru pārstādīšana ir lētāka ārstēšanas metode – tā arī valstij izmaksā 3–5 tūkstošus eiro gadā, jo jālieto dārgas imunitāti nomācošas zāles, lai organisms pieņemtu no cita cilvēka pārstādīto nieri, bet tas tomēr ir mazāk nekā 20–25 tūkstoši eiro gadā, kas vajadzīgi viena pacienta hemodialīzei vai peritoneālajai dialīzei.
– Tik dārgi?!
– Tā sanāk. Gadā ir aptuveni piecdesmit divas nedēļas, dialīzi veic trīs reizes nedēļā, viens seanss maksā apmēram 300 eiro, plus vēl jālieto zāles, kuras slimnieks saņem par brīvu.
– Tad jautāju to pašu, ko sākumā, – kā līdz tam nenonākt? Kā aizkavēt hroniskas nieru slimības progresēšanu?
– Nav tādu zāļu, kas liktu nierēm skriet ātrāk! Bet – ko mēs varam darīt? Asinsspiedienu mēs varam kontrolēt un regulēt. Kalcija un fosfora vielmaiņu regulēt varam, un valsts kompensē šos medikamentus. Nieru mazspēju pavada anēmija jeb mazasinība, un arī to mēs varam mazliet regulēt.
Nekontrolētu pretsāpju zāļu lietošanu samazināt līdz minimumam varam. Arī deformētās locītavas endoprotezēt, lai nav regulāri un lielās devās jālieto pretsāpju zāles. Ja cilvēkam urīnā ir olbaltums – un jo vairāk, jo pamatīgāk –, viņš pakļauts riskam, ka hroniskā nieru slimība progresēs…
Bet mēs šo situāciju varam mainīt, izrakstot pacientam tos pašus prilus jeb angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus, ko lieto, lai samazinātu asinsspiedienu, un arī angiotensīna 2 blokatorus, kurus sauc par sartāniem. Šīs zāles samazina arī proteinūriju. Cukura līmeni asinīs varam uzlabot, arī panākt optimālu holesterīna līmeni asinīs. Svaru mēs varam kaut mazliet samazināt. Nesmēķēt varam, un smēķēšana ir ļoti kaitīga nierēm.
Ja visu to izdara, ja cilvēks klausa ārstam, lieto medikamentus, ja ir līdzestīgs, tad iespējams hroniskās nieru slimības attīstības tempu aizkavēt. Tā ir pati galvenā doma, kas būtu jāsaprot un jāņem vērā.
– Bet tas, kas zaudēts, ir zaudēts?
– To atgūt vairs nevarēs. Var tikai palēnināt slimības progresēšanu vai šo procesu apstādināt. Un to mēs, nefrologi, dzīvē arī redzam, ka daudzi pacienti desmit vai piecpadsmit gadus dzīvo un nieru funkcija viņiem pasliktinās ļoti, ļoti lēnām.
– Kas ar šo tēmu nodarbojas, kurš ārsts uzņemas šefību?
– Visi ārsti. Lai būtu labāka diabēta kontrole, konsultē endokrinologs. Ja cilvēkam ir jau hroniskas nieru slimības trešā stadija, ārstēšanā iesaistās arī nefrologs – nieru speciālists. Protams, visu laiku procesam līdzi seko ģimenes ārsts.
– Gribēju vēl pajautāt… Kāds sakars mazasinībai ar nierēm?! Jūs pieminējāt, ka jālieto zāles pret mazasinību.
– Vistiešākais. Nierēm ir vairākas funkcijas. Par to, ka nieres izdala šlakvielas un ūdeni, jau sacīju, un, ja nieres strādā sliktāk, cilvēkam parādīsies tūska un tas, ko mediķi sauc par urēmiju jeb azotēmiju.
Jau ļoti smagā situācijā, kad filtrācija būs samazinājusies zem 30 mililitriem, cilvēks jūt, ka viņš ir saindējies pats ar savām šlakvielām, un viņam parādīsies vemšana, nelaba duša, ādas nieze.
Nieres kopā ar epitēlijķermenīšiem, zarnām un kauliem atbild par kalcija un fosfora vielmaiņu. Proti, tas D vitamīns, kas sintezējas cilvēkam ādā ultravioleto staru ietekmē un ko mēs varam uzņemt arī ar vigantola pilieniem, ir D3 vitamīns, kurš aktīvs kļūst tikai nierēs.
Ja nieres funkcionē vājāk, tajās samazinās kalcitriola – D vitamīna aktīvās formas – veidošanās, un rezultātā kalcijs no zarnām uzsūcas sliktāk. Savukārt uz to reaģē vairogdziedzera blakusdziedzerīši jeb epitēlijķermenīši, kas ir apmēram puszirņa lielumā, katrā pusē pa trim vai četriem, tie sāk ražot daudz epitēlijķermenīša hormonu jeb parathormonu.
Tas savukārt nozīmē, ka organisms sāk ņemt kalciju no kauliem, tie kļūst trauslāki, bet, ja asinīs ir augsta epitēlijķermenīša hormona koncentrācija, rodas izmaiņas arī asinsvados – rodas kalcinoze, asinsvads zaudē savu elasticitāti. Turklāt parādās vēl viena problēma – nieres no asinīm neizvada fosforu… Bet nierēm, kā izrādās, ir arī hormonāla funkcija.
Par D vitamīnu jau izstāstīju, un otrs – nieres kanāliņu tuvumā tiek ražots eritropoetīns. Tas ir hormons, kas ļoti, ļoti mazās devās iedarbojas uz eritropoēzi – uz eritrocītu veidošanos kaulu smadzenēs.
Ja eritropoetīna ir par maz, attīstās mazasinība, un, ja ir mazasinība, tad visi procesi organismā norit daudz sliktāk un lēnāk.
Cilvēkam ir vājums, viņam attīstās sirds mazspēja, visādas nelaimes.
Bet šo situāciju mēs varam koriģēt! Eritropoetīnu nosaka asinīs un, ja tā trūkst, tad to tāpat kā insulīnu organismam iedod klāt. Mums ir speciāli medikamenti, kurus pacientam reizi mēnesī injicē zemādā, piemēram, rokā. Ērta lietošana, bet padārgi gan. Viena tāda špricīte maksā 200–300 eiro. To valsts kompensē.
Jānosaka asins analīzēs arī dzelzs rezerves jeb feritīna radītājs. Mērķis ir panākt, lai nieru slimniekam feritīna koncentrācija asinīs pieaugtu pat virs normas, virs 100 nanogramiem mililitrā. Ja vajag, mēs slimniekam papildus varam dot B12 vitamīnu un folijskābi – vielas, kas nepieciešamas, lai veidotos eritrocīti: sarkanās asins šūniņas, kuras audiem piegādā skābekli.
Bet to visu dara tad, ja ir mazasinība, un tā ir tad, kad cilvēkam nieru kamoliņu filtrācija nokrītas zem 30–40 mililitriem minūtē. Cukura diabēta pacientiem mazasinība var parādīties jau tad, kad filtrācijas ātrums samazinājies tikai zem 60 mililitriem minūtē.
Savukārt koriģējot mazasinību, koriģējot kalcija līmeni asinīs, koriģējot asinsspiedienu, mēs spējam hroniskas nieru slimības attīstību aizkavēt.
– Vai uzturs ietekmē nieru veselību?
– Kad nieru filtrācija ir mazāka par 30 mililitriem minūtē, olbaltumu koncentrāciju urīnā var samazināt, ierobežojot uzturā dažus produktus ar augstu olbaltumu saturu. Piemēram, gaļu, akniņas. Jo tad nierēm būs jāizvada mazāk šlakvielu.
Kaut ko lietas labā darīt var, taču godīgi jāatzīst, ka uztura ietekme uz hroniskas nieru slimības attīstību nav tik liela, kā gribētos domāt.
Tas viss nav slikti, bet – situāciju neglābs. Spēkā paliek vispārējie pārējie veselības uzturēšanas principi. Kā es parasti smejos, hroniskas nieru slimības profilakses noslēpums ir viegli atminams – fiziskas nodarbības, sports kopš agras bērnības līdz sirmam vecumam un mērenība uzturā. Nekas cits nav izgudrots.
– Bet vai ūdens dzeršana jāpalielina?
– Tas dos nedaudz pozitīvu efektu, bet – kam? Mēs nevaram jebkuram ieteikt, lai dzer daudz ūdens! Pirmajās slimības stadijās jā, bet ne vienmēr.
Tāpēc agrāk, kad žurnālos rakstīja, ka nierēm palīdzēs arbūza un melones ēšana, gadījās, ka viens otrs nieru slimnieks pie mums nonāca ļoti kritiskā stāvoklī, jo, neizvērtēdams pārejos simptomus, bija akli sekojis žurnāla pamācībām. Nē, ir jāizvērtē, cik urīna cilvēks izdala, vai viņam nav tūskas. Dialīzes slimnieks vispār vairs nedrīkst dzert daudz ūdens, jo urīna izdale ir ļoti maza.
Tu taču nevari tādam slimniekam teikt, lai viņš dzer ūdeni vēl vairāk, ja ir jau satūkušas kājas un seja, vai arī, ja cilvēkam ir ļoti augsts asinsspiediens!
Situācijā pirms dialīzes slāpekļvielu izdales funkciju zināmā mērā pilda āda. Tad cilvēkam iesaka mazgāties dušā vairākas reizes dienā un pāris reizes nedēļā apmeklēt somu pirti, tas viss nedaudz palielinās slāpekļvielu izdali caur ādu un atvieglos situāciju.
Starp citu, pirmās Latvijas laikā, pagājušā gadsimta 30. gados, kad vēl nebija hemodialīzes, šādus nieru slimniekus ārsti sūtīja uz klimata kūrortiem. Bagātajiem eiropiešiem ļoti populāri bija Ēģiptes kūrorti – Asuānā. Jo tur ir zems gaisa mitrums, un svīstot cilvēks dienā var zaudēt astoņus līdz desmit litrus ūdens un šādi uzlabot nieru funkciju, atslogot tās. Padomju Savienības laikā šādi kūrorti bija Turkmēnijā un Sitora Uzbekijā.
– Ja nav nekādu problēmu ar nierēm, kā pārliecināties, ka ar tām tik tiešām viss ir kārtībā?
– Kad nieres kļūst sliktākas, tās saraujas izmērā, nieru garoziņa – kortekss, kurā koncentrējas glomerulu miljoni, kļūst plānāks. Normāli kortekss ir 15–20 milimetrus biezs, bet tad paliek vien daži milimetri… Un to visu parastā ultrasonogrāfijā var lieliski redzēt. Vēl mani interesētu urīna un asins analīzes.
Bet vispār nieres ir ļoti viltīgs orgāns – būtībā gandrīz nav nekādu simptomu, kas jau pašā sākumā ļoti tieši liecinātu par sliktu nieru darbību.
Tad mums atliek izvērtēt, kāpēc cilvēkam ir paaugstināts asinsspiediens, kāpēc viņam ir mazasinība, kāpēc viņam ir hipokalcēmija – zems kalcija līmenis asinīs, kāpēc viņam ir cukura diabēts? Jāizrēķina glomerulu filtrācijas ātrums pēc formulām.
3 SVARĪGĀKIE IZMEKLĒJUMI, lai konstatētu hronisku nieru slimību
- Urīna analīze. Olbaltumu, eritrocītu, leikocītu un citu šūnu esamība urīnā.
- Asins seruma kreatinīna noteikšana ar glomerulu filtrācijas ātruma aprēķināšana.
- Nieru un urīnceļu ultrasonogrāfija.
VĀRDNĪCIŅA
- AZOTĒMIJA – asinīs paaugstināts kreatinīna vai urīnvielas līmenis. Parasti veselas nieres šos vielmaiņas galaproduktus izvada laukā.
- URĒMIJA – stāvoklis, kad nieru darbības pasliktināšanās dēļ asinīs uzkrājies daudz kaitīgo vielmaiņas produktu un tie rada apetītes zudumu, sliktu dūšu, vemšanu, ādas niezi…
- HRONISKA NIERU MAZSPĒJA – hroniski nieru darbības traucējumi, nieru bojājumi, kad asinīs uzkrājas kaitīgie vielmaiņas gala produkti un arī liekais šķidrums netiek izvadīts ārā no organisma. Parādās nespēks, slikta ēstgriba, nelabums, vemšana, ādas nieze, bezmiegs, retāka čurāšana, pietūkums…
- HRONISKA NIERU SLIMĪBA – tā kopš 2002. gada sauc hronisku nieru mazspēju. Slimībai ir piecas stadijas. Visi šie jēdzieni zināmā mēra ir sinonīmi, apzīmē vienu un to pašuprocesu tavā ķermenī.
