Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Īslaicīgi saspringuma posmi dzīvē rodas līdz ar katru jaunu notikumu un pārmaiņām. Kāds saslimst, mamma atsāk strādāt, bērns sāk iet skolā, tētis maina darbu – tas viss rada lielāku vai mazāku saspringumu, jo vairs nevar dzīvot kā līdz šim un ir jāpārkārtojas. Šāds saspringums atnāk, liek sakopot spēkus un pāriet tad, kad sistēma atradusi īstās sliedes.
Varētu domāt: jo vairāk ģimenē bērnu, jo saspringtāka dzīve, tomēr ne vienmēr. Protams, cilvēkiem, kam ir vairāk bērnu, rūpju ir vairāk un saspringuma posms – garāks nekā tiem, kam ir viens bērns. Tomēr katrai ģimenei ir citāds ikdienas dzīves modelis un apstākļi. Turīgā ģimenē, kur ir vairāki bērni un daudz atbalsta spilvenu – vecvecāki, mājkalpotāja, aukle –, ikdienas rūpju kalns var nebūt tik liels kā ģimenē ar diviem bērniem, kur vecākiem ir ļoti maza iztikšana, kur mamma vai tētis vienatnē velk ģimeni, kur vēl kāds, nedod Dievs, ir smagi slims un kopjamas. Jā, tiesa, – bērnu skaits ģimenē rada fonu, bet tas nav vienīgais iemesls saspringumam.
Saspringto ikdienu rada notikumu, izvēļu un vajadzību komplekts.
Katram cilvēkam ir savs darbaspēju, stresa noturības un dzīvesprieka slieksnis – vienam nedēļu ilgs saspringuma posms būs katastrofa, cits paaugstinātā rūpju un pienākumu līmenī dzīvo gadiem. Tomēr katram var pienākt brīdis, kad rodas jautājums: es tikai skrienu, rūpējos, strādāju, kad tad es dzīvošu? Varētu atbildēt ļoti vienkārši – jādzīvo jau tagad. Tikai – kā? Atbilde ir skaidra: ir jādomā, kā uzvelt Sīzifa akmeni kalnā, neuzminot kādam uz kājām.
Sievietēm, kam šobrīd ir ļoti saspringts laiks dzīvē un ir sajūta, ka tas vezums, kas sakrauts, tomēr ir par smagu, godīgi jāatbild uz trim jautājumiem: kāpēc es to daru, cik ilgi tas tā būs un ko es darīšu pēc tam? Ja uz visiem jautājumiem ir skaidras atbildes, saspringto dzīves posmu izturēt ir daudz vieglāk un tas pat var dot zināmu kaifu.
Kāpēc es to visu daru?
Kāpēc tu esi tik noslogota? Tev ir mazi bērni, esi atsākusi strādāt, šobrīd ir daudz darāmā? Tev ir kāds mērķis, ko gribi noteikti sasniegt? Bet varbūt joņo vienkārši tāpat – esi tā pieradusi un vairs neproti apstāties? Pamēģini sev pateikt: mīļā, strādā mazāk!
Ir atšķirība, vai tu strādā tam, lai kāds cits to pamanītu, lai tev būtu labāka māja nekā kaimiņam vai māsīcai. Tātad – tu joņo citu dēļ.
Paskaties patiesībai acīs un liecies mierā: nevienam tavs izdomātais labas dzīves līmenis neinteresē, viņiem ir pašiem sava dzīve, prieki un problēmas!
Galvenā mēraukla tam, vai tu strādā ar jēgu vai bez tās, ir spēja patiesi baudīt sava darba augļus. Savukārt, ja tev ir patiess gandarījums par pašu sastrādāto un sasniegto – strādā! Arī apģērbti, pabaroti un siltumā samīļoti bērni ir sasniegums! Priecājies par viņiem! Ja tev vajag citu televizoru un tu gribi to – strādā, nopelni televizoru, skaties un priecājies par to! Bet, ja tu tikai nopērc televizoru, noliec kaktā un ievelc prātā ķeksīti, ka tev nu ir televizors, kuru nav laika skatīties, – kam tas vajadzīgs? Ja tu izravē lielo puķudobi – paņem vakarā glāzi vīna, noliec krēslu dārzā un priecājies par to! Izmazgā aizkarus – paskaties un uzslavē sevi!
Tomēr krietni padomā, pirms ieteikt strādāt mazāk otram cilvēkam. Visticamāk, tu īsti nepārzini šā cilvēka situāciju. Bieži vien mazāk strādāt nav iespējams. Mūsu klimats liek rosīties daudz vairāk nekā silto zemju iedzīvotājiem, kas var stundām meditēt zem banānkoka. Ir ļoti daudz cilvēku, kas godprātīgi apzinās: ja es strādāšu – man tas būs, ja nestrādāšu – nebūs.
Ja ģimene ir atbildīga par saviem bērniem, tad viņiem tie ir jāpabaro, un viņiem nav citas izejas kā strādāt.
Un nevienam no malas nav tiesību pārmest, ka viņi, redz, grib par daudz. Palaist bērnu uz vasaras nometni – vai tas ir šiki? Aiziet pie zobārsta – tas ir šiki? Aiziet ar ģimeni paēst ārpus mājas – tas ir šiki?
Cik ilgi tas tā būs?
Vai tu redzi saspringtās ikdienas finišu? Būtu negodīgi, ja tu sev teiktu, ka reiz dzīvē iestāsies pilnīgs miers. Visdrīzāk – nē, jo īsāki vai garāki saspringuma posmi ir visu dzīvi. Tomēr katram no tiem ir jābūt redzamam galapunktam, kur tevi sagaida atpūta. Pēc maziem darbiem – mazāka, pēc lieliem – lielāka.
Neaizmirsti arī bērniem godīgi atzīties, ka tev šobrīd ir maz laika viņiem. Tā arī saki: «Paklau, es tā rēķinu, ka normālā dzīvē atgriezīšos tikai pēc pāris mēnešiem. Vai tu pagaidīsi?» Mēģini atrast laiku katram bērnam atsevišķi, bet neklausies nemitīgajos pārmetumos un ieteikumos, ka ar bērniem kopā jāpavada iespējami daudz laika. Ir situācijas, kad tas nav iespējams, un neviens vecāks nekļūs par labāku vecāku, ja sev to nemitīgi pārmetīs. Tomēr atrast kaut 15 minūtes nedēļā individuāli katram bērnam – tas ir iespējams. Parunājieties kaut pa ceļam uz veikalu, bet izdariet gan to!
Ko es darīšu pēc tam?
Tiešām – ko tu iesāksi, kad ar saspringto dzīves posmu būsi tikusi galā? Tūliņ metīsies jaunos darbu un pienākumu kalnos, nejūtot nekādu prieku un gandarījumu par jau padarīto? Tad gan padomā, kas ar tevi notiek: kā trūkumu tu aizvieto ar ilgstošu pārpūli?
Tev noteikti jābūt plānam, ko tu darīsi tad, kad būs mierīgāka dzīve, ja vien tu to vispār gribi un gaidi.
Iesi biežāk uz teātra izrādēm? Lasīsi grāmatas? Vari veidot nākotnes plānu kopā ar savu partneri, bet pieaugušos bērnus gan šajā plānā neiesaistiet – viņiem varbūt būs pavisam citi plāni. Nesaki sev: mierīgāka dzīve man būs tad, kad bērni būs izauguši. Kad tad viņi būs izauguši? Ja dzīvosi tikai tam, lai izaug bērni, ļoti iespējams, gludināsi kreklus un cepsi pankūkas arī savam 30 gadu vecajam bērniņam.
Atpazīsti un apstājies!
Ir vairākas pazīmes, kas var liecināt, ka jau pārāk ilgu laiku dzīvo saspringti un esi uz izsīkuma robežas. Tad gan apstājies!
- Regulāri soli vieglākas dienas. Ir pavisam normāli, ja tu piektdienā saki: fū, cik labi, ka darba nedēļa galā – priekšā divas brīvdienas! Bet nav labi, ja tu pirmdienas rītā sevi atkal jau mierini: nekas, nekas, nākamnedēļ būs vieglāk. Šāda sevis mierināšana vēl pirms darba ir zīme, ka tu neesi atpūtusies un skaidri saproti, ka tev nav pa spēkam tas, kas jāizdara. Tava enerģija sāk izsīkt.
- Vairs negribi darīt to, kas tev paticis. Nesatraucies, ja tev nav vilinājuma darīt to, ko nekad neesi darījusi, piemēram, stundām gulēt vannā. Ja tu neesi to darījusi iepriekš, visticamāk, tev tam nav un arī nebūs laika, jo tev tas nav vajadzīgs. Pamats satraukumam ir tad, ja tu saspringtās ikdienas dēļ vairs pat nedomā par to, kas tev iepriekš ļoti paticis. Ja tu vairs nedziedi korī, ja tu vairs nelasi un pat nesapņo par to.
- Sāc taupīt laiku uz sava rēķina. Ja tev nav laika rūpēties par sevi, bet turpini rūpēties par citiem – nav labi. Ja agrāk esi gājusi vannā, bet nu tikai ātri izskalo dušā matus un pin matus bizē tikai tāpēc, ka nav laika aiziet pie friziera, tā ir zīme, ka pārslodze maina tavu domāšanu un pati sev paliec otrajā, trešajā vai sestajā vietā.
- Vairs nepatīk tas, ko dari. Domas par to, ka tev ir apriebies savs darbs, norāda, ka vajadzīgas pārmaiņas, un tām jābūt atpūtas virzienā!
- Tev negribas seksu. Lai sieviete būtu seksīga, viņai vajag enerģiju, ko dot vīrietim. Ja tā visa atdota darbam, trauku mazgāšanai, kūciņu cepšanai bērnam uz bērnudārzu, seksam vairs palicis nav nekas. Slikti.
- Sāc skaust. Ja tev sāk šķist, ka visiem citiem ir labāka dzīve, vieglāks darbs, vairāk naudas, čaklāks vīrs utt.
- Sāc slimot. Organisms tev ir vairākkārt klusām teicis: paklau, padzīvojam rāmāk, ko? Bet tu neesi dzirdējusi, un nu tas liek sevi manīt ar spēcīgām galvassāpēm.
Lai cik saspringta ir tava dzīve, atrodi laiku, lūk, kam:
- Miegam. Nedrīkst dzīvot un strādāt uz miega rēķina. Ja labi neizgulēsies, sāksi nīkt kā slikti kopta puķe. Protams, mazu bērnu mammām tas ir gandrīz neiespējami, īpaši tad, ja zīdainis ir prasīgs. Tad guli tad, kad guļ bērns, nevis steidz mazgāt traukus. Ikvienam organismam jādabū atpūsties. Jo – lai cik grūta ir bijusi diena, gatava nākamajai dienai būsi tikai tad, ja organisms būs atjaunojies.
- Sev. Lai cik daudz darba un rūpju gāžas pāri galvai, jāatrod laiks sev pajautāt: ko vajag man pašai. Neskaties, ka draudzenes brauc pāris nedēļu atvaļinājumā siltajās zemēs, ja to nevari atļauties. Padomā: kādi būtu tie mazie prieciņi, kas kaut mazliet piebērtu cukuru saspringtajai ikdienai? Varbūt vajag iziet pastaigāties? Satikties ar draudzeni? Ieiet vannā uz pusotru stundu?
- Partnerim. Lai kā esat noguruši darbā, atceries: jūs uz mājām pirmām kārtām dodieties viens otra, nevis bērnu dēļ. Saprotiet, ka jūs abi bijāt kopā pirms bērniem un būsiet kopā arī tad, kad bērni izaugs un no mājām aizies. Pat uzdrošinieties atzīt, ka bērni pie jums dzīvo pagaidām – līdz būs pieauguši. Tas nozīmē, ka jums jau tagad jādomā par to, kā jūs abi dzīvosiet nākotnē. Lai jūs būtu kopā, ikdienas saspringums nedrīkst nomākt jūsu attiecības. Citādi var sanākt tā, ka vīrs pēc gadiem sēdēs kādas tavas kaimiņienes, nevis tavā dārziņā.
