Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Lai apaukstētos – cik tur tā darba! Ilgāk nostāvēji transporta pieturā, izskrēji ārā pārāk plānā apģērbā, vēl gadījās kāds caurvējš, un – gatavs! Kā tieši apaukstēšanās ir saistīta ar urīnpūsli, un vai vispār šajā gadījumā viss ir tik vienkārši norakstāms uz apaukstēšanos?
– Urīnpūšļa iekaisumu jeb cistītu vairumā gadījumu tomēr rada infekcija – konkrēta baktērija. Taču apsaldējums darbojas kā palaidējmehānisms, kas šo procesu izraisa. Lai arī mikrobi ir visur – gaisā, uz ādas, tostarp dzimumceļu apvidū –, normālos apstākļos mēs neslimojam. Ja apsaldējamies, funkciju regulējošās sistēmas tiek izsistas no līdzsvara un mikrobi var sākt sliktos darbus. Nevajag nemaz daudz, lai organisms reaģētu.
Nelabvēlīgas apkārtējās vides ietekmē asinsvadi nospazmējas, sliktāk tiek pārvadīti nervu impulsi, mikrobi izmanto izdevību, kad organisms ir stresā un tā pretestības spējas ir samazinātas, un tā visa rezultātā mikrobi var ieskriet urīnceļos un sākt savus sliktos darbus. Urīnceļi mikrobiem ir ļoti vilinoši – tur ir mitrs, silti un visādi citādi jauki dzīvošanai.
Citi lasa
– Kas tas ir par slikto mikrobu?
– Var būt visādi, bet lielākoties vainojama tā pati mūsu zarnu nūjiņa – Escherichia coli, kura dzīvo zarnu traktā un bez kuras nav iespējama organisma eksistence. Pati par sevi tā nemaz nav slikta un dara savu darbu – ja paliek tur, kur tai normāli jāatrodas. Šis mikrobs vienmēr ir ārpusē – ap anālo atveri, dzimumceļiem, bet nelabvēlīgos apstākļos tas var migrēt uz urīnpūsli un nokļūt tā gļotādā, izraisot infekciozu iekaisumu.
Vīrieši no tā ir vairāk pasargāti, jo viņiem urīnizvadkanāls ir samērā garš – tā ir aizsargbarjera, kur visi mikrobi sabremzējas.
Sievietei urīnizvadkanāliņš ir labi ja divus centimetrus garš, mikrobam tas ir īss un viegli pārvarams ceļš.
– Ir vēl kāds veids, kā mikrobi var nokļūt urīnceļos?
– Vēl tie urīnceļos var nokļūt ar asinīm, limfu. Piemēram, ja ķermenī ir kāds sastrutojums – sastrutojis zobs, angīna, augonis, brūce vai cits strutains process –, mikrobs pa asinīm var nokļūt nierēs – no otra gala. Tad var sākties arī ļoti nopietni iekaisumi, bet tas jau ir cits stāsts.
– Kādi ir pirmie signāli, kas liecina – sācies iekaisums?
– Visbiežāk iesākumā parādās vajadzība bieži – arvien biežāk – iet uz tualeti, urinācija ir sāpīga, īpaši jau beigu daļā. Sūdzības var parādīties ļoti atšķirīgā straujumā.
Mēdz būt arī zibens veida formas – kā stāsta pacientes, ceļā no darba uz mājām pēkšņi tā savilka, ka… Un jau pēc dažām stundām ir šausmīgas sāpes, dažkārt arī urīns ar asiņu piejaukumu.
Ja asinis parādās kopā ar klasiskajiem simptomiem – tas nav bīstami.
Tā notiek, jo pūšļa sieniņas berzējas viena gar otru, pārplīst kāds vairāk virspusē lokalizēts kapilārs. Lai iekrāsotu urīnu, pietiek ar nelielu asiņu piejaukumu, un tas, protams, ļoti satrauc sievietes, nereti viņas izsauc ātros vai kā citādi meklē neatliekamo palīdzību. Tāpēc pats asiņošanas aspekts nav tik briesmīgs. Tomēr kopumā situācija dažu dienu laikā diezgan strauji var pasliktināties.
– Tātad neatliekamā palīdzība parasti nav nepieciešama. Bet arī taktika nogaidīšu – varbūt pāries droši vien nebūs īstā?
– Ja sieviete laikus saprot, kas notiek, viņa pati var mēģināt slimību apturēt.
Tātad – ja biji nepiemērotā apģērbā aukstumā, vējā, pastaigājies pie jūras un sēdēji uz auksta soliņa, konstatētie simptomi ir tikai likumsakarīgs rezultāts.
Pats pirmais, ko vajadzētu darīt, – novērst nelabvēlīgos faktorus, nodrošināt sev mieru un siltumu. Un noteikti – daudz dzert. Ar to sievietes grēko visbiežāk. Iekaisuma dēļ pēkšņi vajag bieži čurāt, bet tas sagādā reālu diskomfortu, tāpēc, lai nebūtu tik bieži jāiet uz tualeti, cilvēks pārtrauc dzert. Bet tad visi nelāgie simptomi kļūst vēl izteiktāki.
Kad pūslis ir tukšs, iekaisušās urīnpūšļa sieniņas savā starpā sakļaujas un berzējas, radot kairinājumu un urīnpūslim raidot signālu, ka jāčurā atkal. Tas, nabags, nekā citādi reaģēt nespēj. Tātad – pamanot pirmos simptomus, uzreiz jāsāk uzņemt daudz šķidruma, tā skalojot urīnceļus, un tad bieži vien var iztikt bez nopietnas medikamentozas terapijas.
– Ko tieši dzert?
– Galvenais – dzert vispār. Aptieku plaukti ir pilni ar krāsainām tēju paciņām nierēm, urīnpūslim, pret apaukstēšanos. Lielākoties gan nav pierādījumu, ka šī zāļu tēju terapija būtu efektīva. Patiesībā tas pats attiecas arī uz dzērvenēm, ko tradicionāli iesaka lietot, ja ir urīnpūšļa iekaisums.
Taču, no otras puses, ja cilvēks ļoti tic, ka viņam kļūs labāk, tā tiešām var notikt.
Ja reiz tautā iegājies dzērvenēm piedēvēt ārstnieciskas īpašības – lai notiek, bet stāstā par zāļu tējām tāpat galvenais ir šķidrums. Ja pliku ūdeni nevari daudz iedzert, bet siltu tēju vari, tad – uz priekšu! Aptiekās nopērkami arī zāļu ekstrakti, sapresēti tablešu formā, bet arī tie būs efektīvi tikai kopā ar pietiekamu uzņemtā šķidruma daudzumu. Protams, alus un citi rūgstoši dzērieni gan šoreiz nederēs.
– Kurus medikamentus var lietot?
– Ja viss sākas strauji, var lietot jebkuru pretsāpju un pretiekaisuma medikamentu – ibuprofēnu, irfēnu, paracetamolu, analgīnu. Tie var atvieglot simptomus, noņemt sāpes un arī iekaisumu. Ja 2–3 dienu laikā stāvoklis neuzlabojas, jākonsultējas ar ārstu.
– Pie kura ārsta jāvēršas?
– Nav nekādas nepieciešamības katrā ziņā uzreiz censties nokļūt pie urologa, jāsāk ar ģimenes ārstu. Tas ir ģimenes ārsta kompetencē – nozīmēt sākotnējo terapiju. Ja vien sieviete nav smagi slima ar kādu citu slimību vai grūtniece, iespējams, pietiks vien ar zvanu ārstam, jo nekādi nopietni izmeklējumi nav vajadzīgi.
Ja paralēli ir kāda jau zināma ginekoloģiska saslimšana, būtu jāvēršas pie ginekologa – mikrobu klātbūtnes dēļ dažādi ginekoloģiski iekaisumi dzimumceļos var pāriet uz urīnceļiem.
– Ārsts droši vien izrakstīs antibiotikas?
– Jā, antibiotikas ir jāsāk dzert jau laikus. Ir dažādas shēmas, bet, tās lietojot, vairumā gadījumu paliek labāk jau pēc vienas, divām vai trijām dienām, un situācija ir atrisināta. Ir slikti, ja sieviete ciešas un atliek ārstēšanu.
Ja urīnpūslis netiek ārstēts, iekaisums pa urīnceļu gļotādu pakāpeniski ceļas uz augšu un pa urīnvadiem nokļūst nieru bļodiņas gļotādā.
Ja arī tad vēl nav uzsākta ārstēšana, tālāk tas pārvietojas dziļāk nieres audos. Vēl tālāk viss process var aiziet asinsplūsmā un jau radīt urosepsi ar jau gaužām nopietnām sekām un sarežģītu ārstēšanu. Tāpēc vilcināties nevajag!
– Taču šādā iekaisumā var iedzīvoties atkal – tie var atkārtoties?
– Katrs no mums ir predisponēts uz noteiktām saslimšanām. Ir cilvēki, kuriem visu mūžu kaut kas nav labi ar kuņģi, cits ik pa laikam saķer elpceļu vīrusus, bet vēl kādam biežāk ir šīs urīnceļu saslimšanas. Ja tas notiek reizi divos, piecos gados – nekas briesmīgs.
Patiesībā reti kura sieviete šādu iekaisumu nav piedzīvojusi vismaz reizi. Bet, ja tas notiek trīs reizes pusgada laikā, par spīti terapijai, tas norāda, ka vajadzīga padziļināta izmeklēšana. Ir jānoskaidro, vai nav kādi faktori, kas šo infekciju uztur.
– Kas varētu būt šie faktori?
– Tās var būt noteiktas anatomiskas īpatnības, varbūt ir nierakmeņi, varbūt funkcionāli traucējumi – kā urīna nesaturēšana. Pastāv arī iespēja, ka urīnceļu infekciju uztur kāda ginekoloģiska saslimšana, un patiesībā tur ir kas nopietnāks – piemēram, olnīcu iekaisums.
Katrā ziņā, ja infekcija recidivē, jānoskaidro, kas rada iekaisumu, jo ar katru gadu visā pasaulē pieaug rezistento mikrobu daudzums. Ja ir palaimējies šādu mikrobu sastapt un tas ieperinājies urīnceļos, zāles, iespējams, liek infekcijai tikai īslaicīgi pierauties, kamēr tās tiek lietotas, bet mikrobs turpat vien paliek. Turklāt atgriežas jau jaunā kvalitātē – krietni norūdījies pret zāļu ietekmi un stiprāks. Tāpēc te būs vajadzīga nopietnāka izmeklēšana.
– Par ko liecina, ja urīnpūšļa iekaisums sākas pēc seksuāla kontakta?
– Tas ir diezgan tipiski, sevišķi – uzsākot dzimumdzīvi vai satiekot jaunu partneri. Katram cilvēkam dzimumceļos ir sava mikrovide, un, ja uzrodas kāds svešinieks, organisms reaģē.
Dzimumakta laikā notiek mehāniska iedarbība, un mikrobs tiek vienkārši iestumts urīnceļos. Ja tas ir kaut kas jauns, pie kā organisms nav pieradis, ir visas iespējas infekcijas attīstībai. Uzsākot dzimumdzīvi, bieži vien šādas problēmas var piemeklēt ne tikai vienreiz, bet arī ilgākā laika posmā.
Tās var, piemēram, pilnībā izbojāt medusmēnesi.
Jaunajam pārim tobrīd ir daudz seksa, un tā rezultātā jau pēc dažām dienām sieviete ir pilnīgā izmisumā, jo sācies urīnpūšļa iekaisums.
Te ir daži likumi, ko vērts ievērot. Pirmkārt, elementāri higiēnas pasākumi. Otrkārt, pēc seksa sievietei vienmēr jāaiziet uz tualeti – ja nu kāds mikrobs ir ieskrējis, lai tas tūlīt tiek izvadīts ārā, nevis tiktu atstāts vairoties. Ja šāds urīnceļu iekaisums atkārtojas atkal un atkal, vērts konsultēties ar ārstu, kas izrakstīs kādu antibakteriālu līdzekli, ko profilaksei var iedzert pēc seksa.
Pazīmes, kad jārīkojas steidzami!
Ja nepatīkamās sajūtas ir ne vien ķermeņa lejasdaļā, bet jau pārņem visu organismu, sākusies intoksikācija:
- ir augsta temperatūra 39–40 grādi, drudzis,
- trulas sāpes nieru rajonā,
- slikta dūša, vemšana, vispārējs nespēks, svīšana, sausa mute,
- pazemināts asinsspiediens,
- pelēka sejas āda, cilvēks izskatās tiešām slikti.
Arī šajā gadījumā jāmeklē palīdzība pie ģimenes ārsta, bet tad jau būs vajadzīgas citas – spēcīgākas – antibiotikas. Ja arī tās 72 stundu laikā nav palīdzējušas un joprojām ir augsta temperatūra, jāvēršas stacionārā.
