Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vīrusu izraisīts stomatīts
Visbiežāk sastopamā mutes infekcija ir stomatīts – mutes dobuma (vaigu, mēles, aukslēju) gļotādas iekaisums. Stomatīta galvenais izraisītājs bērniem ir viens no herpesvīrusa veidiem. Bojājumi mutes dobumā var būt saistīti arī ar tādām vīrusu infekcijām kā vējbakas, masaliņas, herpangīna, Koksaki vīruss u. c.
Vīrusa izraisīta stomatīta gadījumā slimība attīstās ātri.
Jau pirmās diennakts laikā var paaugstināties ķermeņa temperatūra, mutē izveidoties apaļi vai ovāli, balti dzeltenīgi, čūlām līdzīgi veidojumi jeb aftas, kas apliktas ar plēvīti. Reizēm tām apkārt var būt sarkana josliņa. Tās var izplatīties pa visu muti – uz aukslējām, iekšpusē uz vaigu gļotādām, uz lūpām, zobu tuvumā, var būt arī mēles malās. Var palielināties arī zemžokļa limfmezgli, tie kļūst sāpīgi. Vieglākos gadījumos čūliņas būs tikai ap zobiem.
Citi lasa
Vīrusa izraisīta stomatīta gadījumā čūliņas ļoti sāp. Bērna vispārējais veselības stāvoklis strauji pasliktinās, nereti mazais atsakās gan ēst, gan dzert, un ir ļoti jādomā, kā viņam palīdzēt. Iespējams, būs jālieto pretsāpju medikamenti, kā arī bērns ļoti rūpīgi jāvēro. Dehidratācijas gadījumā var pat nākties braukt uz slimnīcu papildu šķidruma uzņemšanai stacionāra apstākļos.
Piena sēnes un bakteriālie stomatīti
Zīdaiņiem visbiežāk sastopams kandidozes stomatīts, ko izraisa piena sēne jeb Candida albicans. Šis stomatīta veids no vīrusa izraisītā atšķiras ar to, ka tas tik ātri neattīstās. Sākumā iespējams pamanīt, ka bērna mēlei ir balts aplikums. Tad balti palieli plankumi parādās pie lūpām un uz aukslējām. Tik lielu sarkano joslu kā vīrusu izraisītiem stomatītiem šajā gadījumā novērot nevar.
Piena sēnes izraisītais stomatīts diezgan ilgi var nesāpēt, tādēļ mazais nebūs niķīgs un gražīgs.
Biežāk šis stomatīts raksturīgs zīdaiņiem, kas ēd mammas pienu, piemēram, kad bērniņš vairāk atgrūž pienu, kā arī tad, ja kādā brīdī ir vājāka imunitāte. Lielākiem bērniem tā var parādīties, ja viņi saņem imūnsupresiju terapiju (piemēram, ļaundabīgu audzēju ķīmijterapijas, reimatisku slimību ārstēšanas gadījumos) vai ja bērnam noteikta antibakteriālā terapija. Savukārt bakteriāli stomatīti var rasties tad, ja bērnam mutē ir bijusi trauma, kam tikusi klāt bakteriālā flora, piemēram, baktērijas iekļuvušas mutē ar netīrām rokām. To nereti tā arī sauc – netīro roku stomatīts.
Ņem vērā!
Stomatīts ir lipīga slimība, tāpēc pirmām kārtām ir jāievēro higiēna un rūpīgi jāmazgā rokas. Ar stomatītu mazulis var inficēties gan no pieaugušajiem, gan citiem bērniem, kopā spēlējoties, lietojot vienas un tās pašas rotaļlietas un sadzīves priekšmetus – krūzītes, ūdens pudeles, ēdot ar vienu karoti u. tml. Ja bērnam ir stomatīts, viņu nedrīkst vest uz bērnudārzu, pulciņiem vai vietām, kurās uzturas daudz bērnu. Visas rotaļlietas būtu nepieciešams nomazgāt, notīrīt, dezinficēt.
Ārstēšana
Ja bērns ir saslimis ar stomatītu, jākonsultējas ar ģimenes ārstu (ģimenes ārsts var ieteikt doties arī pie stomatologa). Gan stomatītu, gan sīko mutes traumu gadījumā nepieciešams tīrīt, dezinficēt un kopt mutes dobumu.
- Skalošana. Kā labs tautas līdzeklis derēs kumelīšu, ozolmizu, salvijas vai melnā tēja. Ja skalošanas laikā bērns tēju norij, viņš sev nekādu kaitējumu nenodara. Savukārt speciālos skalojamos līdzekļus, ko var nopirkt aptiekā, var dot tikai tiem bērniem, kas šķidrumu jau prot izspļaut. Tāpat ar atšķaidītu ūdeņraža pārskābi, ko arī var izmantot šim mērķim.
- Ziedes. Padziļinātai mutes dobuma kopšanai var izmantot dažādas ziedes (piemēram, Kamistad, Calgel, Anaftin) un izsmidzināmos aerosolus (Nova Verde, Anaftin). Ziedes derēs tad, ja bērns ļauj pieskarties bojātajām mutes vietām. Savukārt izmidzināmie aerosoli labi noderēs smagākos gadījumos, kad bērns mutītei pieskarties neļauj. Ja ir skaidri zināms, ka stomatīts ir vīrusa izraisīts, labi palīdzēs Larifan izsmidzināmais aerosols, bet šo medikamentu var lietot, tikai konsultējoties ar ārstu, jo aerosols satur pretvīrusu vielas. Vecākiem jārēķinās, ka šīs procedūras bērnam var būt ļoti nepatīkamas un sāpīgas.
- Pioktanīna šķīdums. Agrākos laikos ārsti nereti ieteica mutes dobumu apstrādāt ar pioktanīna šķīdumu, kas labi dezinficē. Mūsdienās mediķi iesaka to lietot tikai tad, kad nekas cits īsti nepalīdz (ir pētījumi, kur tiek uzskatīts, ka pioktanīna šķīdums ir kancerogēns). Vēl var palīdzēt propoliss – arī ar tā šķīdumu var tīrīt muti stomatīta gadījumā.
- Recepšu medikamenti. Aptiekās ir pieejami arī dažādi recepšu medikamenti stomatīta ārstēšanai. Reizēm vīrusu izraisītam stomatītam pievienojas bakteriāls iekaisums vai kandidozes stomatīts sakombinējas ar vīrusa izraisīto. Šajos gadījumos tikai ārsts varēs pateikt, kādu ārstēšanu izvēlēties un kā kopt iekaisušās vietas.
Mutes dobuma kopšana būtu jāturpina tik ilgi, kamēr čūliņas pilnībā sadzīst vai kamēr pazūd piena sēne. Stomatīta ārstēšana var ilgt samērā īsu laiku (4–7 dienas), herpētiskā stomatīta gadījumā var būt 14–21 diena.
Ēšana
Ārstēšanās laikā jāpiedomā arī par ēdienu. Nevajadzētu dot neko, kas satur augļskābes (arī sulas ne). Nevar dot neko karstu, daudz vieglāk un patīkamāk būs ēst un dzert ko vēsu. Ja bērns panes piena produktus, viņam var iedot saldējumu (ne ledainu, bet mazliet atkausētu). Savukārt tējai jābūt remdenai. Nekādā gadījumā nevajag ēst neko asu, kā arī ēdienu, kas ir abrazīvs vai graudains pēc struktūras. Tas jau tā sāpīgo un traumēto gļotādu var ievainot un kairināt vēl vairāk.
Dažādas traumas
Ne vienmēr diskomforts vai bojājumi mutes dobumā saistāmi ar infekciju. Bērni mēdz arī satraumēties, piemēram, bāžot mutē dažnedažādus priekšmetus. Tie var būt pietiekami cieti un asi, lai radītu mutes gļotādas bojājumu. Savukārt pārāk karsts ēdiens var applaucēt plāno gļotādu, bet tādas kodīgas vielas kā etiķis vai kāda nejauši bērna mutē nonākusi trauku mazgājamā līdzekļa pilīte var radīt audu ķīmisku bojājumu.
Bērns arī pats var sakost mutes gļotādu, biežāk tas var gadīties pēc zobārsta apmeklējuma, ja zobs ticis labots ar anestēziju (it īpaši apakšžoklī).
Šādas un citas nelielas mutes dobuma traumas ne vienmēr pavadīs infekcijas, kaut traumas radītās pazīmes sākumā var šķist tai līdzīgas. Ja, brūcītes apkopjot, tās palēnām sadzīst, raizēm nav pamata.
Nelielas traumas var radīt arī dažādi ortodontiskie rīki, kas koriģē zobu stāvokli (piemēram, breketes vai kapītes). Šie rīki, traumējot gļotādu, var attīstīt hroniskus mutes gļotādas iekaisumus. Vēl bērniem šādu hronisku iekaisumu var radīt nolūzis zobs, kas nemitīgi traumē mutes gļotādu. Mutes dobuma infekcija var būt saistīta arī ar sliktu zobu stāvokli, piemēram, ja ir liels, ielaists kariess. Šādā gadījumā jāvēršas pēc palīdzības pie zobārsta.
Kāpēc uz mēles ir plankumi?
Ģeogrāfiskā mēle ir līdz galam neizpētīts fenomens, un tās rašanās iemesli nav zināmi. Ģeogrāfiskās mēles gadījumā uz mēles veidojas sarkani, rozīgi vai balti plankumi. Vietās, kur mēle ir sārtāka, uz laiku izzūd garšas kārpiņas. Pēc kāda laika vietās, kur nebija garšas kārpiņu, tās ataug, bet pazūd citos mēles apgabalos.
Ģeogrāfiskā mēle ir nesāpīga un nekādi netraucē – ja nu vienīgi vizuāli.
Retos gadījumos var parādīties nieze vai sāpīgums, bet tas drīzāk rodas tāpēc, ka plankumus mēģina notīrīt, tādējādi mēli satraumējot. Ģeogrāfiskā mēle parādās periodiski. Parādīšanās biežums ar laiku mazinās – pieaugušajiem tā ir novērojama daudz retāk nekā bērniem. Ir novērots, ka ģeogrāfiskā mēle var parādīties vai tās zīmējums var pastiprināties pēc kādu noteiktu pārtikas produktu lietošanas (piemēram citrusaugļu, riekstu). Bet to nevar īsti saistīt ne ar alerģijām, ne ar E vielām. Dažkārt tās parādīšanās dinamiku saista ar stresu un imunitātes krišanos. Speciālas ārstēšanas ģeogrāfiskajai mēlei nav. Sirdsmieram muti var paskalot ar kumelīšu vai salvijas tēju. Tā kā ģeogrāfiskā mēle nav infekcijas slimība, tā nav lipīga. Lai gan vecākus tās parādīšanās parasti ļoti satrauc, pamata īsti nav.
Kad ģeogrāfiskā mēle uzrodas pirmoreiz, to būtu labi parādīt ārstam, lai konstatētu, vai tas nav stomatīts vai kāda cita mutes dobuma slimība. Var arī pārbaudīt, vai bērnam nav dzelzs, B12 vitamīna vai folijskābes deficīta, vai nav anēmijas vai kādas kuņģa un zarnu trakta slimības.
