Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
30
-
0
-
1
-
2
-
1
-
1
-
0
-
– Zināt, šis ir strīdīgs jautājums, jo varētu teikt – gan jā, gan nē. Mikroorganismi diendienā dzīvo mūsu elpceļu apvidū un arī nepārtraukti cirkulē gaisā, tikai interesanti – kāpēc tie aktivizējas tieši aukstā laikā? Kāpēc vasarā mēs nemēdzam tik bieži saaukstēties kā ziemā? Tieši tas pats notiek urīnceļos – baktērijas, kas izraisa urīnceļu iekaisumu (biežāk tā ir Escherichia coli jeb zarnu nūjiņa), ap dzimumorgāniem mitinās visu laiku, taču vēsā, mitrā laikā tās biežāk ierosina iekaisumu.
Ja fiksi noķersi pirmās pazīmes un apzinīgi lietosi šķidrumu, ir cerība tikt sveikā cauri.
Es to skaidrotu tā – jebkura novirze no ikdienas ierastajiem apstākļiem, no zināmas rutīnas un komforta organismam rada stresu, un rezultātā rodas kādu orgānu disfunkcija. Stresa apstākļos kāds orgāns var nebūt pietiekami apasiņots, var būt asinsvadu spazmas, un līdz ar to uzņēmība pret it kā ikdienišķām baktērijām kļūst lielāka.
– Mēdz teikt – sasvārstās imunitāte, tāpēc arī uzņēmība pret infekcijām palielinās.
– Bet jāsaprot, ka ne jau pa vienu dienu imunitāte tā pēkšņi sabrūk. Starp citu, esmu lasījis par kādu interesantu, diezgan traku pētījumu… Jauniešu zinātnieku bariņš turēja cilvēkus maksimāli sliktos apstākļos, viņi sēdēja uz aukstas grīdas, caurvējā, slapjām kājām, un izrādījās, ka, atrodoties šādos nejēdzīgos apstākļos, šie cilvēki nav iedzīvojušies urīnceļu infekcijās biežāk kā tie, kas sēž siltā dīvānā pie televizora.
Pēc statistikas, urīnceļu infekcija ir visvairāk izplatītā infekcijas slimība pasaulē – pat populārāka par iesnām vai klepu.
Tāpēc man gribas domāt, ka tas, vai urīnceļos sāksies iekaisums vai nesāksies, atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Mēs katrs esam citāds – viens apmaldās Rīgas parkā, bet cits intuitīvi jūt, kā iziet cauri mežam bez aizķeršanās. Drīzāk katram ir ģenētiski noteikta nosliece uz kādas organisma sistēmas kaitēm. Medicīnā to sauc par predispozīciju uz kāda veida saslimšanām, un ārējā vide tam ir tikai palaidējmehānisms.
Patiesībā, pēc statistikas, urīnceļu infekcija ir visvairāk izplatītā infekcijas slimība pasaulē – pat populārāka par iesnām vai klepu, un sezonalitāte urīnceļu infekciju gadījumā ir stipri izteikta. Man kā kaislīgam makšķerniekam par šo lietu ir piemērs… Nupat vienā makšķernieku forumā lasīju interesantu diskusiju, cik svarīgi zivi, ko plāno ielaist atpakaļ ūdenstilpnē, neizcelt no ūdens pavisam, satvert viņu ar atvēsinātu roku, nedrīkst ilgi fotografēt, lai zivtiņa nesasiltu un ar viņu kaut kas slikts neatgadītos… Vieni iestājas – kādas muļķības, kas tad pa dažām minūtēm var notikt? Savukārt otri aizstāv versiju, ka tas zivij tomēr var beigties nāvējoši. Es piekrītu otrajiem. Un zināt, kāpēc? Jo pat par grādu vai diviem izmainīta ķermeņa temperatūra jebkuram organismam izraisa milzu stresu. Kā mēs jūtamies, ja no normālās temperatūras 36,6 grādiem tā pēkšņi uzlec uz 38,6? Tak galīgi švaki! Tā ka apkārtējai videi tomēr ir nozīme.
– Ja urīnceļos radies iekaisums, ir sāpīga čurāšana? Visu laiku gribas čurāt, bet ārā nekas nenāk?
– Tā ir tā saucamā dizūrija jeb pēkšņa vajadzība pačurāt, sāpes urinējot, reizēm arī sāpes vēdera lejasdaļā. Tās ir vienkāršākās, tā saucamās nekomplicētās, urīnceļu infekcijas izpausmes, kad infekcija ieperinājusies tikai urīnpūslī un nav vispārējas organisma reakcijas, un cilvēks visādi citādi jūtas normāli. Visu laiku prātā ir doma par labierīcībām! Pacienti to bieži raksturo kā sajūtu: nevaru pačurāt. Bet patiesībā nevis nevar pačurāt, bet nepārtraukti ir vēlēšanās čurāt. Sajūta, ka pūslis ir pilns, lai gan patiesībā urīnpūslis ir tukšs, un šī nepatīkamā sajūta rodas no tā, ka iekaisušās urīnpūšļa sieniņas berzējas viena pret otru un rada kairinājumu.
Infekcija sākas ar urīnpūsli, bet, ja dažu dienu laikā netiek noreaģēts, nav sākta ārstēšana, infekcija virzās uz nieru bļodiņām, radot sliktu dūšu, temperatūru, arī trulas sāpes vienā vai abās nierēs.
– Temperatūra var būt paaugstināta?
– Pazīmes, ko tikko nosaucu, raksturīgas nekomplicētam urīnceļu iekaisumam, ko mēdz saukt arī par cistītu. Taču neārstēta urīnceļu infekcija ceļo uz augšu, uz nierēm. Tas ir ļoti tipiski, ka infekcija sākas ar urīnpūsli, bet, ja dažu dienu laikā netiek noreaģēts, nav sākta ārstēšana, infekcija virzās uz nieru bļodiņām, radot sliktu dūšu, temperatūru, bez čurāšanas problēmām pievienojas arī trulas sāpes vienā vai abās nierēs. Jeb kā cilvēki saka – muguras tukšumos, starp ribām un gurniem. Ja arī tas netiek ārstēts, infekcija iekļūst dziļāk nieres audos un var radīt jau daudz nopietnāku iekaisumu. Medicīniski to sauc par pielonefrītu, un tā jau uzskatāma par daudz nopietnāku situāciju. Par laimi, tā notiek retāk, jo urīnceļu iekaisums ir pietiekami nepatīkams, lai cilvēks ātri meklētu palīdzību.
– Kāda būtu labākā taktika, kad ir visu laiku gribas čurāt sajūta?
– Pirmkārt, ir svarīgi, vai šīs sūdzības ir sievietei vai vīrietim. Galvenā atšķirība ir anatomijā. Sievietei urīnvads ir knapi nieka divus centimetrus garš, un tie ir ļoti ērti ieejas vārti infekcijām, kas dzīvo visapkārt urīnizvadkanālam – makstī, ap anālo atveri… Katram mikrobiņam gribas dzīvot, un urīnpūslis ir pirmā vieta, kur tam apmesties labvēlīgos apstākļos. Līdz ar to dāmām urīnceļu iekaisums ir daudz biežāk, un retā sieviete dzīves laikā vismaz vienu reizi nav ar to saskārusies.
Savukārt vīrietim urīnizvadkanāls ir daudz garāks, un tā ir zināma aizsargbarjera, tāpēc mikrobiem, kas turpat vien ikdienā mitinās, būs grūtāk iedzīvoties urīnceļos. Tieši tāpēc vīriešiem klasiski mikrobu izraisīti urīnceļu iekaisumi ir daudz retāk, un, ja tomēr rodas problēmas ar čurāšanu, ja ir sūdzības par diskomfortu, tas parasti ir nopietns simptoms citām ligām.
– Šoreiz par sievietēm!
– Biežākā kļūda, ko sievietes pieļauj, kad sākušās sūdzības par čurāšanu, – nelieto šķidrumu. Viņas domā: «Mazāk dzeršu, mazāk būs jāskraida uz tualeti.» Patiesībā iznāk otrādi – ja šķidrums netiek uzņemts, tukšā urīnpūšļa sieniņas turpina viena gar otru rīvēties un diskomforts pieaug. Urīnpūslim vajag šķidrumu, vajag piepildīties, un tad arī nepatīkamā sajūta, ka visu laiku gribas čurāt, bet nekas nenāk ārā, mazināsies.
Kundzēm gados var būt baktērijas urīnceļos, un tas nav nekas ārkārtējs.
Otrs – paskatāmies dabā! Kalnu strautiņā vienmēr būs tīrāks ūdens nekā peļķē. Tas pats notiek cilvēka organismā un šinī gadījumā urīnpūslī. Jo mazāk tu lietosi šķidrumu, jo lielākas iespējas iekaisumam attīstīties un ceļot pret straumi uz nierēm. Tāpēc likums numur viens – maksimāli daudz lietot šķidrumu. Būtībā, ja pirmie simptomi ir noķerti fiksi un ja apzinīgi lieto šķidrumu, ir liela cerība ar to vien tikt sveikā cauri.
– Un kā ar tautas līdzekļiem? Dzērveņu kapsulām, milteņu tēju…
– Aptiekās ir papilnam urīndzenošu un urīnceļus dezinficējošu tēju, dabīgo zālīšu maisījumu, kas satur dzērvenes, brūklenes, bērzu lapas, miltenāju… To visu var lietot, par ļaunu tas nenāks. Bet īsti nav pierādījumu, ka tās pašas izslavētās dzērvenes un pārējie līdzekļi varētu simtprocentīgi palīdzēt. Tādu nav! Bet, ja mūsu senči jau gadsimtiem ilgi uzskatījuši, ka dzērvenes palīdz pret urīnceļu iekaisumu, tad, pieļauju, kaut kāds pamats tam tomēr ir. Katrā ziņā no dzērvenēm sliktāk nekļūs. Savukārt zāļu tējas ir šķidrums, un tas šādā situācijā ir zāles numur viens. Var lietot arī dabas līdzekļus citos veidos – fitolizīna pastu, Urosept, Canephron tabletes… Vēl noteikti jāievēro miers no fiziskām aktivitātēm un siltums.
Īsti nav pierādījumu, ka tās pašas izslavētās dzērvenes un pārējie līdzekļi varētu simtprocentīgi palīdzēt.
– Ko jūs sakāt par sēdēšanu uz garaiņiem un cītīgu apmazgāšanos?
– Tā ir kopš veciem laikiem zināma metode, mūsu vecmāmiņas noteikti atceras, ka pie apsaldēta pūšļa tā ir darīts. No medicīniskā pamatojuma: siltums par ļaunu nenāks un arī higiēna – apmazgāšanās un tīra apakšveļa – ir ieteicama. Galvenais, nevajag aizrauties ar kairinošām ziepēm, intensīvi berzēt… Tā tieši vairāk var infekciju ievadīt urīnceļos.
– Varbūt palietot kādu pretiekaisuma līdzekli?
– Derētu paracetamols, ibuprofēns, analgīns, diklofenaks… Šie līdzekļi varētu mazināt iekaisumu un arī sāpes, ja tādas ir.
– Nošpa šādā situācijā nelīdzētu?
– Subjektīvi varētu atvieglot pašsajūtu, taču neārstēs, tāpēc vadlīnijās šis medikaments šādām situācijām nav ieteikts. Bet var iedzert, ja tas ir vienīgais, kas pa rokai. Taču, ja pēc divām vai trim dienām nekļūst labāk, tad gan derētu parādīties ārstam.
– Vai uzreiz meklēt urologu vai pietiks ar ģimenes ārstu?
– Nevajag par visām varītēm censties tikt pie urologa, jo, visticamāk, pāris nedēļas būs jāgaida rindā, un pa to laiku kaite jau var aiziet dziļumā. Tāpēc iekaisuša urīnpūšļa reizē ģimenes ārsts būtu pirmais, ko meklēt. Būtu vēlams, lai viņš izrakstītu medikamentus, kas iedarbojas uz mikrobiem un tos iznīcina. Tā saucamos nitrafurantionus, piemēram, mūsu pašu Latvijā sintezēto un joprojām efektīvo Furamag, penicilīna grupas antibiotikas, arī tautā zināmo biseptolu, kam aktīvās vielas ir sulfametoksazols un trimetoprims. Šie vienkāršie medikamenti parasti 5–7 dienu laikā dod uzlabojumu. Paralēli, protams, jālieto arī daudz šķidruma un pretiekaisuma zāles.
– Varbūt vajadzīgi kādi izmeklējumi?
– Pie tipiska urīnceļu iekaisuma ar sūdzībām jaunai veselīgai sievietei, kurai nav menopauze vai grūtniecība un kurai iepriekš nav pierādītas urīnceļu vai nieru vainas, un tādi simptomi ir pirmo reizi, pietiktu ar visparastāko urīna analīzi. Galvenie rādītāji, ko ņemt vērā, būtu leikocīti, kas norāda uz iekaisuma procesu. Savukārt rādītājs nitrītu tests norāda uz baktēriju klātbūtni.
– Citreiz saka – hronisks cistīts.
– Tad ir runa par gadījumiem, kad urīnceļu iekaisums bieži recidivē jeb atkārtojas, uzliesmo no jauna. Bieži nozīmē – divas un vairāk reizes pusgada laikā. Tad būtu nepieciešami padziļināti izmeklējumi, ko arī var nozīmēt ģimenes ārsts. Populārākais un informatīvākais – urīna uzsējums. Urīna vidējā porcija ir jānodod sterilā traukā pēc apmazgāšanās, laboratorijā urīnu uzliek uz barotnes, un aptuveni piecu dienu laikā ir atbilde, kāds mikrobs ir izaudzis un kas tieši izraisa iekaisumu. Pie viena iespējams uzzināt, kuras antibiotikas ir visefektīvākās tieši pret atrasto baktēriju. Analīzes var nodot jebkurā laboratorijā, tikai, lai rezultāts būtu precīzs, trauciņā nedrīkst ielaist nekādus citus mikrobus, piemēram, pārlejot čuras no podiņa, nedrīkst iebāzt pirkstus. Kārtējā uzliesmojuma laikā, kamēr tiek gaidīti analīžu rezultāti, jālieto jau minētie medikamenti, un tad, izrietot no analīžu rezultātiem, terapijā kaut ko var pamainīt. Ja zāles efektīvāk ievadīt tikai intravenozi, tad ārsts var ierosināt ārstēties stacionārā. Bet pirms analīžu nodošanas gan svarīgi zāles vēl nelietot, jo tādā gadījumā mikrobs uz barotnes var neparādīties.
– Varbūt skaidrību var ieviest ultrasonogrāfija?
– Normāli urīnpūsli ultrasonogrāfijā var apskatīt tikai tad, ja tas ir pilns, bet cilvēks ar akūtu cistītu to nemaz nevar dabūt pilnu, jo kairinājuma dēļ tūlīt jāskrien čurāt. Tāpēc šāds izmeklējums ir diezgan neinformatīvs. Ja iekaisums atkārtojas regulāri, tad neakūtajā fāzē gan jāskatās, vai urīnceļos nav kāda problēma, kas iekaisumu visu laiku palīdz uzturēt. Piemēram, anatomiska īpatnība, akmeņi, audzēji vai kāda cita problēma… Tad var veikt ultrasonogrāfiju. Reizēm nepieciešama arī datortomogrāfija vai urīnpūšļa endoskopiska izmeklēšana.
– Reizēm sieviete jūtas labi, viņai nav nekādu simptomu, bet kādu citu iemeslu dēļ viņa, nododot urīna analīzi un pēc tam saņemot atbildi, pēkšņi uzzina, ka urīnā savairojušies leikocīti un baktērijas.
– Medicīniski to sauc par asimptomātisku bakteriūriju. Baktērijas ir, bet simptomu nav! Tas cilvēkus bieži vien satrauc, bet vēlos nomierināt, ka nekas briesmīgs un ārstējams tas nav. Proti, pierādīts, ka līdz pieciem procentiem jaunu, veselīgu sieviešu urīnceļos var būt baktērijas. Savukārt no kundzēm gados pat pusei var būt iespējama baktēriju klātbūtne urīnceļos, un tas, ja vien nav sūdzību par čurāšanu, nav nekas ārkārtējs.
Ja nevēlies urīnizvadkanālā ievazāt zarnu nūjiņu, pēc lielajām darīšanām slauki dupsi no priekšas uz aizmuguri, prom no maksts.
Tāpat cilvēkiem ar novājinātu imunitāti vai citām blakusslimībām, īpaši cukura diabētu, gulošiem pacientiem, veciem ļaudīm baktēriju esamība urīnceļos ir iespējama. Vēlreiz uzsveru – ja simptomu nav, šīs sievietes nevajag par varītēm ārstēt, jo tādā veidā, nogalinot dabīgo mikrofloru, vietā var nākt citas, agresīvākas baktērijas, un cilvēks var iedzīvoties nopietnās problēmās.
Bet ir daži izņēmumi…. Piemēram, grūtnieces. Ja sievietei, esot bērniņa gaidībās, urīna analīzes uzrāda baktērijas urīnā, vajadzētu veikt urīna uzsējumu un pārbaudīt, kāds tieši mikrobs urīnceļos iedzīvojies un cik daudz. Iespējams, jāpalieto antibiotikas. Otrs izņēmums – ja sievietei plānota kāda operācija, sevišķi uroloģiska, tad no baktērijām urīnceļos vēlams atbrīvoties, lai, manipulācijas laikā lapseņu pūzni pabakstot, nesāktos citas, jau nopietnākas vainas.
PAZĪMES, kad steidzami rīkoties:
Situācija ir nopietna, ja komplektā ar trulām sāpēm nieru rajonā tev ir:
- nogurums un nespēks;
- bāla, pelēcīga ādas krāsa;
- augsta temperatūra – pat 39–40 grādi, drudzis vai – tieši otrādi – temperatūra nokrītas zem 36 grādiem;
- pazemināts asinsspiediens;
- apetītes zudums.
Ņem vērā! Šādi simptomi var liecināt par urosepsi, kad iekaisums urīnceļos un nierēs ir jau ļoti nopietns un vēlams doties uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu vai saukt neatliekamo palīdzību. Nereti pavadošā pazīme šai situācijai nemaz nav čurāšanas grūtības, jo infekcija nierēs mēdz nonākt pa asinsriti, piemēram, pēc pārslimotiem sastrutojumiem citās ķermeņa vietās. Piemēram, pāris mēnešus pēc furunkula vai iekaisuša zoba epizodes
Čuras ar asinīm?!
Jā, jau pirmajās stundās, tikko sācies diskomforts čurājot, urīns var izskatīties pilnīgi sarkans. Tas tāpēc, ka urīnpūslis no iekšpuses izklāts ar ļoti maigu gļotādiņu, trausliem asins kapilāriem, kas iekaisuma dēļ var sākt asiņot. Bet nenobīsties, patiesībā pietiek ar ļoti mazu asiņu piejaukumu urīnam, lai tas izskatītos diezgan traki. Reāli asins zudums ir niecīgs, tas nav bīstami un nakts vidū nav uzreiz jādodas uz slimnīcu. Bīstamāk ir, ja asinis čurājot parādās bez jebkādiem citiem simptomiem – tas gan var norādīt uz onkoloģisku vainu.
Pēc seksiņa – žigli pačurāt!
Nereti sievietēm urīnceļu infekcija ir saistīta ar intensīvu mīlas dzīvi, jo maksts un urīnizvadkanāls atrodas ļoti tuvu. Arī partneru maiņa var radīt iekaisumu, jo katram cilvēkam uz ādas ir baktēriju kopums, ar ko mēs paši esam saraduši, bet otram tas ir kas svešs. Tāpēc ir labi pēc seksa pačurāt, lai svešie mikroorganismi ar urīna strūklu aizskalojas prom.
