Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Plauksta esot ļoti sarežģīta detaļa…
– Iedomājieties, kas šādā mazā vietiņā tik neatrodas! Katrā pirkstā ir trīs falangas, tātad pavisam piecpadsmit. Vēl pieci plaukstas kauli, seši mazie kauliņi – kopā 26 kauli vien. 19 cīpslas saliecējmuskuļiem un tikpat cīpslu atliecējmuskuļiem. Tur atrodas apvalki, dažādi tunelīši, asinsvadi, nervi. Tas viss ir ļoti viegli ievainojams, savainojams un pārpūlams.
– Tad sakiet, lūdzu, kā izvairīties no plaukstu vainām? Izņemot padomu, lai mazāk strādājam!
Citi lasa
– Tā es pat netaisos sacīt! Aicinu darīt, bet ne pēkšņi, kampaņas veidā. Visā vajag ievērot samērīgumu un ergonomiku. Pēc darba noteikti vajag atpūsties un ļaut rokai atkopties, nevis turpināt to bojāt. Visbiežākā vaina, ar ko cilvēki nāk pie rokas ķirurga, ir tirpšana, karpālā kanāla sindroms. No pēkšņā darba iekaist cīpslu apvalki, pa nakti tie uzpampst un kairina nervu – karpālajā kanālā tas vienkārši tiek saspiests.
– Kāpēc tieši naktī?
– Jo pa dienu cilvēks darbina roku, un tūska no cīpslu apvalkiem izmasējas. Līdz ar to pa dienu problēmu īpaši nejūt. Jūt tad, kad grib kaut ko pacelt, saturēt vai pa telefonu parunāt. Toties naktī tas kļūst par briesmīgu murgu, jo cīpslu apvalki piepampst. Turklāt šaurajā karpālajā kanālā ir nevis viens, bet desmit cīpslas ar saviem apvalkiem! Ja apvalki sapampst, tie aizņem daudz vietas, un vienīgā mīkstā vieta tajā brīdī karpālajā kanālā ir vidusnervs. Tad naktī jāmostas, rokas jātirina, jāizmasē, lai šķidrums izmasējas un kļūst vieglāk. Tas ir ļoti tipiski.
Šādos gadījumos paiet laiks, kamēr uzzina, ka var taču pa nakti rokai uzlikt mazo ortozīti, kas nopērkama medicīnas preču veikalā un kas atvieglos simptomus. Tāpēc jāaiziet pie ārsta, kurš to var izstāstīt.
– Vai ortozei svarīgi arī izmēri?
– Ja cilvēks pa taisno dosies uz medicīnisko preču veikalu un sacīs, ka viņam, iespējams, ir karpālā kanāla sindroms un vajag plaukstas ortozi, pārdevējs zinās, ko iedot. Tas ir parasts rokas turētājs, kurā iestrādāts neliels metāla gabaliņš, kurš palīdz plaukstai nofiksēties pareizajā pozīcijā, lai tā naktī pārāk nesaliektos un neiztaisnotos.
– Tad jau šādu ortozi var lietot profilaktiski, ja ir nosliece uz karpālā kanāla sindromu?!
– Taisnība. Arī es, kad ļoti daudz operēju un nogurst rokas – pilnīgi jūtu, kā tajās pietūkušas cīpslas –, vakarā uzlieku ortozes, lai rokas atpūšas. Tas ļoti palīdz. Vēl uz pārpūlētām plaukstām var likt ledu, tikai nevajag rokas apsaldēt, tad būs darbs kolēģiem apdegumu centrā! (Smejas.)
– Cilvēki smērē arī visādas ziedes un gelus – pretsāpju, atvēsinošos, sildošos…
– Protams, arī ziedes nedaudz var līdzēt – akūtā brīdī, kad viss tikko noticis. Kad pagājuši jau vairāki mēneši, cīpslu apvalki jau ir hroniski diezgan izmainīti – ar ziedi tos vairs neietekmēsi.
Tomēr tas, kas palīdz vienam, ne vienmēr palīdzēs arī otram. Tiek veikti dažādi pētījumi, lai noskaidrotu, kuras metodes vai kuri līdzekļi ir efektīvi. Šodien pie karpālā kanāla sindroma ārstēšanas tiek atzītas dažas konkrētas metodes.
Pirmkārt, ortoze pa nakti. Otra lieta ir fizioprocedūras – ultraskaņas terapija. Vēl – steroīdu blokādes, kad iekaisušos cīpslu apvalkos iešpricē nelielu devu hormonpreparātu, kas iekaisumu samazina. Ceturtā metode ir plaukstas operācija. Tiek izdarīts neliels grieziens delnas pamatnē un tiešā redzes kontrolē vai endoskopiski pārdalīta saite, lai samazinātu spiedienu karpālajā kanālā.
Pēc ķirurģiskās iejaukšanās kļūst diezgan skaidrs: ja ir labi un viss izdodas, tad tirpšana vairs neatjaunosies.
Bet, ja cilvēks stāsta, ka viņam uztaisīja operāciju un nav kļuvis labāk, tad parasti ir vēl kāda lieta papildus, kas joprojām traucē. Tas varētu būt saistīts ar artrītu vai dažādu cīpslu iekaisumiem.
– Vai šī skaitās sarežģīta operācija?
– Galīgi nav sarežģīta pacientam, bet ārstam – jo lielāka pieredze, jo vienkāršāka. Taču ir daži specifiski triki, kas ir jāizdara, lai nervu atbrīvotu līdz galam.
– Cik noprotu, karpālo kanālu operē daudzviet, arī reģionālajās slimnīcās. Vai tas ir labi?
– Lielākoties ar to nav problēmu, bet gadās, ka pie mums atnāk pacienti, kuriem nav līdz galam atbrīvots nervs. Mums ik pa brīdim ir jāpārtaisa šīs operācijas. Ir dažas tehniskas lietas, kuras nepieciešams izpildīt.
Reizēm arī pacienti rīkojas neapdomīgi. Varbūt viņiem nav līdz galam izskaidrots, kas, kad un kā jādara. Ir arī dažādi skumji kuriozi, kad cilvēks neievēro, ko esmu viņam ieteicis.
Ja izoperēju karpālo kanālu, pēc tam tiešām divus mēnešus nedrīkst strādāt smagu fizisku darbu.
Bet pēc pāris nedēļām ierodas ražens vīrs ar plaukstām kā lāpstām un saka: «Dakter, man visi diegi atnāca vaļā.» – «Kā tad tā?» – «Vai, ziniet, es skaldīju malku…» Vissliktākais, ka par ātru atgriežas darbā un turpina strādāt. Tad cīpslas atkal iekaist, līdz ar to ārstēšanās ir daudz ilgāka.
– Tagad taču izsniedz arī slimības lapas! Problēmām nevajadzētu būt.
– Mūsdienās ir daudz vieglāk ar slimības lapu. Pirms gadiem piecpadsmit vairākumam pacientu nemaz nevajadzēja slimības lapu, jo viņi oficiāli nekur nestrādāja, nemaksāja nodokļus, viņiem vajadzēja sākt strādāt pēc iespējas ātrāk, jo neviens darba nespēju neapmaksāja.
Tagad cilvēki uztraucas, ka viņus par pārāk ilgu slimošanu atlaidīs no darba. Līdz ar to viņš izoperē vienu roku, bet otru ne, tāpēc ciešas un mokās.
– Vai jūs Mikroķirurģijas centrā operējat arī par valsts naudu?
– Mums tiek piešķirtas konkrētas kvotas. Tās pagaidām ir mazākas, nekā mēs spētu izoperēt, bet tās ar katru gadu pieaug un lēnītēm arvien palielinās. Turklāt ir arī citas iespējas, kuras mēģinām rast, lai pacientam nebūtu jāoperējas par savu naudu. Daudzi ir apdrošināti, citiem, izrādās, ir arodslimība, un tad valsts piešķir līdzekļus papildu ārstēšanai un rehabilitācijai.
– Kuru profesiju pārstāvjus visbiežāk skar arodslimības, kas saistītas ar roku nervu saspiedumiem, cīpslu iekaisumiem?
– Zāģētavu strādniekus. Jūs neticēsiet, cik daudz sieviešu šobrīd tur strādā! Tu ieraugi trauslu būtni, kura stāsta, ka viņa jau piecpadsmit gadus kokzāģētavā ir krāvēja. Man kā ķirurgam ir pilnīgi skaidrs, ka viņa to darbu nespēj veikt. Slodze par lielu!
Un tas, ko es varu šīs sievietes labā izdarīt – izoperēt un cerēt, ka viņa kokzāģētavā vairs nestrādās. Citādi arī mans darbs būs vējā.
Sētniekiem ļoti bieži ir problēmas ar rokām. Vēl – tie, kuri ilgstoši strādā pie datora, kuriem katru dienu astoņas un vairāk stundas jāklikšķina pele. Ja nav ergonomiski pareizi iekārtotas darbavietas, agrāk vai vēlāk tie ir mani pacienti ar karpālā kanāla sindromu un dažādu cīpslu iekaisumiem.
– Vai spilventiņi, kurus liek zem plauktas locītavas rokai, ar kuru braukā un klikšķina datorpeli, profilaktiski attālina šīs ligas?
– Jā. Ir arī ergonomiskas peles, kuras jātur vertikāli, nevis plakaniski. Tās ir labas.
– Tradicionālās ir kaitīgākas?
– Protams. Jo tad automātiski ir saspringusi visa rokas daļa līdz elkonim. Ja lieto vertikālo, nevis plakano peli, rokas muskuļi atslābinās, un ja vēl elkonis ir atspiests pret galdu, tad vispār kolosāli. Ergonomika ir vesela zinātne, to vajag izmantot! Ja cilvēks pareizi sevi noslogo un arī atpūtina, tad izredzes dabūt kādu kaiti, kas saistīta ar arodu, ir diezgan mazas.
Rokas cieš traktoristiem, kombainieriem, arī tiem, kas pie manipulatoriem strādā. Ekskavatori, harvesteri mežā – ciršanas un stumbru sagarumošanas mašīnas… Liekas, ka nekāds nopietnais darbiņš, tikai kloķīši jārausta šurpu turpu, bet, kad tas notiek sešpadsmit stundas diennaktī, rokas nogurst, jo nepārtraukti atrodas piespiedu pozīcijā.
Nogurst nevis no tā, ka groza mazos kloķīšus, bet no nekustīguma, sasprindzinājuma. Lielai daļai ķirurgu tāpēc ķeras pirksti.
– Kas ar to pirkstu ieklemmēšanos notiek?
– Tieši tas pats, kas pie karpālā kanāla sindroma. Arī pie pirksta atrodas mazas saitītes, kuras cīpslu notur pie kaula, lai tad, kad cīpsla savelkas, tā neietu pa taisno, bet turētos pie kaula. Šie apvalciņi visu laiku cīpslu saeļļo, lai tā slīdētu un neķertos. Bet, kad ir ļoti ilgstošas vienmuļas kustības un šķidruma nepietiek, cīpsla sāk berzēties un iekaist. Tajā brīdī tunelītī kļūst par šauru – vietā, kur beidzas cīpslu apvalks, izveidojas bumbulis, un tas ar klikšķi pārlec šurpu turpu. Tas ir nenormāli sāpīgi. Īpaši naktī. Pa miegam rokas saliecas, un tad cilvēks mostas no sāpēm. Ierodas pie ārsta nomocījies.
Dažreiz liekas – nu ko tas viens pirkstiņš… Bet tas rada cilvēkam tik daudz problēmu! Īpaši raksturīgi tas ir sievietēm pēc piecdesmit, kad mainās hormonālais stāvoklis, – viņas šajā sakarā ir mūsu biežākās apmeklētājas.
– Un saka: «Grieziet to pirkstu nost, es bez tā varu iztikt!»
– Tik traki nav, bet plaukstā ir arī citas slimības, kas sagādā lielas ciešanas. Iedomājieties, atnāk pacients pie ārsta un stāsta, ka viņam kaut kas sāp zem naga. Ārsts grib pavaicāt: «Vai šajā vietā?» Pacients atbild: «Dakter, ja jūs man tur tagad skarsieties klāt, es iešu prom!» Tad uzreiz ir skaidra diagnoze.
Tas ir mazs labdabīgs audzējs glomusangioma – asinsvadu sakopojums ļoti tuvu nervu galiem. Parasti izveidojas naga gultnē kā mazs, mazs graudiņš. Tāds nags ir ļoti jutīgs pret aukstumu, nenormāli sāp. Cilvēki parasti vairākus gadus pavada neziņā, kas tas ir, kamēr uzzina īsto diagnozi. Lai gan es ārstēju rokas, šādus pacientus redzu divus trīs gadā.
Bet tas nozīmē, ka ģimenes ārsts tādu pacientu redz reizi desmit gados vai pat retāk, līdz ar to viņam nevar būt zināšanu par šo kaiti.
– Droši vien jums ir arī ko teikt par gredzeniem…
– Jā, gribu visus brīdināt, lai laikus skatās, vai gredzeni ir noņemami. Tūlīt pat pārbaudi! Protams, ir ticējums, ka laulības gredzenu nedrīkst noņemt, jo tad pazaudēsi cilvēku, ar kuru apprecējies. Bet es vairākkārt esmu redzējis pacientus, kuriem ir ļoti sliktā stāvoklī pirksti. Vienam tādu esmu arī amputējis. Pirksts aizgāja bojā, jo viņam bija gredzens, kuru pats nevarēja noņemt. Cilvēkam bija kaut kādas veselības problēmas, kuru dēļ bija pavadījis vairākas dienas bezsamaņā mājās.
Gredzenotais pirksts satūka, jo viņš bija gulējis uz tās puses. Ja gredzens būtu laikus noņemts, visticamāk, pirkstu varētu glābt.
Tādēļ jāskatās, lai gredzeni, pirmkārt, būtu noņemami, un, otrkārt, jābūt ļoti uzmanīgiem lecot, lai gredzens aiz kaut kā neaizķertos. Gredzena trauma ir ļoti sarežģīta. Pirmkārt, tādu norautu pirkstu ir ļoti grūti piešūt atpakaļ. Otrkārt, piešujot ir ļoti slikta funkcija, jo pirkstam parasti novilkta visa mīkstā daļa no kaula. Tas nozīmē, ka tur ir ļoti liela rēta.
– Tā ka, ja vīrs gredzenu ieliek lādītē vai bikšu kabatā, nedomā, ka viņam uzradusies mīļāka.
– Jā. Es pats arī savu laulības gredzenu esmu ielicis lādītē. Kad vēl biju students un sāku asistēt kolēģiem operācijās, četras reizes nesu māsiņām šampanieti, lai viņas veļas kastē atrod manu gredzenu, kurš bija ielikts kabatā. Bet tas nav ietekmējis manu laulību. (Smejas.)
– Ir tādas teiciens – dzerkste iemetas rokās. Ko tas nozīmē?
– Tā saka Vidzemes pusē, un, lai dzerkste pārietu, ap plauktas locītavu jāaptin sarkans vilnas diedziņš… Vārds dzerkste vai džerkste parasti norādīja uz pārpūles radītām sāpēm plaukstā, jo visbiežāk tā iemetās pēc siena laika. Šo teicienu es atceros no bērnības, un arī tagad ik pa brīdim nākas dzirdēt.
Ļoti bieži tie ir pārpūles radīti cīpslu iekaisumi. Cīpslas iekaist vai nu tajā vietā, kur aiziet uz pirkstiem, vai uz plaukstu – tur sākas muskuļi, kas ietekmē tā sauktā tenisista vai golfera elkoņa rašanos.
Lielāks risks dzerkstē un arī tenisista elkonī iedzīvoties ir tiem, kuri biežāk strādā ar rokām – santehniķiem, gleznotājiem, dārzniekiem, galdniekiem, apkopējām, kurām daudz jāberž, mehāniķiem, konveijera strādniekiem, mūziķiem.
Ja sāp rokas, jānāk pie rokas ķirurga. Viņš pamazām atradīs iemeslu.
– Šķiet, ka ķirurgs vienmēr griezīs!
– Nē, ne vienmēr. Ķirurgs ir, lai varētu atšķirt, kas būtu operējams un kas ne. Protams, visvienkāršāk ir pagaidīt, kad sāpes pāriet. Bet to nav vērts darīt, jo dažreiz kļūst sliktāk.
– Lai netērētu lieki laiku, kā pacientam būtu jāsagatavojas vizītei pie jums?
– Ideāli, ja kāds jau būtu pirmās aizdomas par problēmu izteicis un būtu veikti izmeklējumi, kas uz to attiecas. Tad mums vieglāk tikt līdz diagnozei, lieki netērējot laiku. Ja sāpju pamatā varētu būt iekaisums cīpslās, nepieciešama ultrasonoskopija, ja patoloģija kaulos – rentgens.
Kādreiz ierodas cilvēks ar sāpošu roku vai ar bumbulīti – parasti ar ganglija cistu vai ar fibromiņu – un stāsta, ka viņam nav nekādu problēmu ar rokām, «tikai vajag izgriezt tos bumbuļus». Viņu aizsūta uz rentgenu un ierauga, ka tur patiesībā pirms daudziem gadiem bijis lauzts kauls un tas nav sadzijis, gar malu rīvējas kaulu galiņi, paiet gadi piecpadsmit, divdesmit, un tad tas izpaužas. Kaulu lūzuma vietā deformācija lēnītēm iet uz priekšu.
Ja ir aizdomas par nervu bojājumu, tad no izmeklējumiem būtu vajadzīga neirogrāfija.
– Vai ir svarīgi, kur šos izmeklējumus veic?
– Gribētu sacīt, ka nē, bet mēs esam novērojuši, ka tomēr mazliet atšķiras slēdzieni un ka ir radiologi, kuru slēdzieniem vairāk uzticamies. Bet jebkurā gadījumā jebkurš radiologs, kurš nodarbojas ar ultrasonoskopiju, spēj vismaz kaut ko ieraudzīt. Ja ir liela problēma, viņš to pamana. Atšķirības ir par sīkumiem.
– Kas tā par vainu, kad pirksti pēkšņi palaižas vaļā un no rokas izkrīt paņemtā krūzīte vai šķīvis? Dažās mājās šādi pamazām saplīst visi trauki!
– Viens no biežākajiem iemesliem ir ļoti ilgstoši neārstēts karpālā kanāla sindroms. Vienkārši cilvēks vairs nejūt, ko tur rokās.
Paņem krūzīti apzinīgi, taču roka nesaprot, cik stipri jāsaspiež pirksti, lai to noturētu.
Turi, turi, un tad muskuļi atslābst, jo nejūt pretestību. Bet, protams, daudz kas ir saistīts arī ar centrālās nervu sistēmas problēmām.
– Sacījāt, ka pēc karpālā kanāla operācijas divus mēnešus neko ar to griezto roku nevarēs darīt… Manuprāt, daudzi šī nosacījuma dēļ vien varētu atteikties no operācijas.
– Tā gluži nav, ka neko nedrīkst darīt. Nedrīkst neko ļoti smagu darīt. Tā arī cilvēkiem pēc operācijas skaidroju: «No nākamās nedēļas drīkstat pogāt pogas, turēt karotīti, bet nedrīkstat nest smagus spaiņus, skaldīt malku, pievilkties pie stieņa.» Taču cilvēks grib ļoti steigties, iet uz priekšu. Ja jūt, ka ar karotīti spēj darboties, gribas mizot kartupeļus, un tas jau ir smagāks fizisks darbs, jo tur vajadzīgas pirkstu darbības. Tie divi mēneši nepieciešami normālai brūces sadzīšanai, rēta tad vairs nav tik izplūdusi, kļūst kompaktāka.
– Roku locītavās, tāpat kā ceļu locītavās, veidojas artrīts… Kā jūs varat palīdzēt?
– Reimatoīdajam artrītam viena no pirmajām pazīmēm ir pirkstu deformācijas.
Ir arī vecuma osteoartrozes, kad cilvēkiem pirksti deformējas, sāp pirkstu gali un locītavas. Tā vairāk ir terapeitiska vaina. Es kā ķirurgs varu palīdzēt, ja bojāta viena, divas, trīs četras locītavas – tad varu tās vai nu padarīt nekustīgas, vai iešpricēt zāles, vai ielikt protēzi, bet visas locītavas izārstēt nespēšu. Tāpēc šajā gadījumā nepieciešams neirologs vai reimatologs, kurš atrod pareizos līdzekļus, kā samazināt gan simptomus, gan sāpes.
Vēl vajadzīgs ergoterapeits, kurš iemāca, kā pareizāk kustēties, lai mazāk kaitētu rokām.
– Kādreiz uz plaukstu virsmas parādās mazi bumbulīši. Cilvēks satraucas, ka audzējs…
– Tādi mazi bumbulīši mēdz parādīties arī plaukstas iekšpusē pirkstu pamatnēs. Tāpat vietiņā, kur pulsu mēra. Bumbulīši izlien laukā arī pirkstu galos, aiziet uz nagu gultni, pēc tam tos deformē… Šiem veidojumiem ir speciāls nosaukums – higromas jeb ganglija cistas, padomju laikos tos devēja par fibromām. Sākumā veidojumi pamanāmi kā mazi bumbulīši zem ādas, kas pakāpeniski aug lielāki. Tie ir iztilpumi locītavas somiņā – sinoviālas cistiņas, ūdens no šķidruma uzsūcas, bet iekšā paliek viskoza viela, caurspīdīga želeja.
Nekas kaitīgs, bet neglīti izskatās, bumbulīši traucē arī kustībām. Pacienti bieži sūdzas par sāpēm. Operācijas laikā ķirurgi bumbulīšus izņem. Protams, šie veidojumi var atjaunoties, tā notiek gandrīz katram desmitajam. Taču operācija ir daudz efektīvāks risinājums.
Kādreiz bumbulīšus spieda pušu vai ar šprici vilka laukā saturu, tad tie ar laiku atgriezās 90 procentiem pacientu. Atšķirība liela!
Tomēr ir cilvēki, kam negribas operāciju, un mēs viņiem arī šodien varam bumbulīša saturu izvilkt ar šprici. Tā kā recidīvu risks nav simts procenti, ir pacienti, kuriem šī problēma pēc tam vairs neatjaunojas.
– To arī par valsts naudu dara?
– Protams, tā jau nav kosmētiskā ķirurģija!
Ir vēl viena plaukstas slimība, kas nedaudz saistīta ar fizisku darbu, bet lielākoties ir ģenētiski noteikta, tātad – pārmantota… Dipitrēna slimība jeb kontraktūra, kad pamazām veidojas cieti saistaudu mezgliņi zem plaukstas ādas, pēc tam laika gaitā attīstās stiegras un savelk pirkstus, visbiežāk – zeltnesi un mazo pirkstiņu, un tie kļūst nekustīgi. Dažreiz televīzijā var redzēt cilvēkus, kam šādi savilkti pirksti.
Arī senajiem romiešiem tā bijusi izplatīta vaina.
Operācija ir nepieciešama, ja cilvēks ar savilktu plaukstu vai pirkstiem vairs nespēj nolikt iztaisnotu plaukstu uz galda vai ja mezgliņi ir sāpīgi. Plaukstas operācijas laikā tiek izgriezti mezgli un rētaudu saites, dažkārt, lai atjaunotu pirkstu kustības, tiek šķeltas pirkstu locītavu kapsulas. Ja pirksti nav pārāk stipri savilkti, operācija ir gana nesarežģīta, un šiem cilvēkiem slimības attīstība tiek ļoti attālināta. Dažiem ar to pietiek līdz mūža galam, lai slimība vairs neattīstītos.
– Kas vēl par rokām mums būtu jāpatur prātā?
– Vienmēr nopietni jāizturas pret traumām, jo pēc tām var rasties sekas. Paiet gadi, un izrādās, ka bijis lūzums, kurš nav sadzijis, vai cīpslu bojājums. Tāpēc jāpārbaudās! Ja viss ir labi, tad okei, bet, ja nav labi, tad jāārstējas.
Starp citu, cīpslu bojājumi mēdz gadīties arī pie nelielas traumas! Piemēram, klājot gultu, gadās atsist pirksta galu pret gultas malu, tas paliek noliekts uz leju. Jo pārplīst cīpsliņa, kas iztaisno pirksta galu. Tad nepieciešams pēc iespējas ātrāk vērsties pie rokas ķirurga un uzsākt fiksāciju uz sešām nedēļām, to nenoņemot, jo tādā veidā šo cīpslu var saaudzēt.
Fiksāciju var uzlikt jebkurš ķirurgs, traumatologs, pats galvenais ir to turēt.
Mums ir vairāki pacienti, kuri atnāk pēc sešām nedēļām ar nolaistu pirkstu un saka: «Man nekas nesaauga!» Jautāju: «Fiksāciju turējāt?» – «Turēju.» – «Neņēmāt nost?» – «Neņēmu.» – «Nekad, nekad, ne reizi nenoņēmāt?» – «Nu tad, kad jāmazgājas, tad es, protams, noņēmu.»
– Rokas ķirurģija laikam ir diezgan jauna medicīnas nozare?
– Lielais lēciens notika ap pagājušā gadsimta 60. gadiem. Tā kā cilvēkiem lūza lielie kauli, plaukstai neviens īpašu vērību nebija pievērsis, un 70. gados bija pilnīgi skaidrs: ja cilvēkam ir sagriezta saliecējcīpsla plaukstas otrajā zonā, ko sauc par no man’s land (tulkojumā – tā nav cilvēku zeme), izredzes ir sliktas. Par no man’s land Pirmā pasaules kara laikā sauca to zemes daļu Francijā starp vācu un franču frontes līnijām, kuru neviena no pusēm nevēlējās šķērsot vai sagrābt, baidoties, ka ienaidnieks šajā laikā uzbruks. Tā bija neitrālā zona, kuru atstāja neapdzīvotu baiļu vai nenoteiktības dēļ.
Un arī plaukstā, ja kaut kas šajā apvidū notika, ilgus gadus neviens neriskēja kaut ko darīt. Ja arī kāds mēģināja kaut ko šūt, tad neveiksmīgi – pirksti nekustējās. Tad daudzu gadu garumā notika pētījumi, ko un kā darīt, kā precīzi jāsašuj cīpslas, kā tās jāsāk vingrināt… Tagad tas mums šķiet pašsaprotami, bet toreiz tā nebija.
Cilvēki, kam bija sabojātas cīpslas, vienkārši dzīvoja ar nekustīgiem pirkstiem. Šobrīd mums ir iespēja pie mūsdienu tehnoloģijām no man’s land likvidēt un dabūt ļoti labu rezultātu.
– Vēl izplatīta situācija: pēc insulta viena roka nekustas un, ja to nevingrina, ļoti ātri savelkas kontraktūrās.
– Pēc insulta cilvēks roku zaudē, ja ar to nenodarbojas. Vajadzīga agrīna rehabilitācija, var izveidot dažādus fiksatorus, kas neļauj rokai savilkties, katru dienu tā jāizvingrina.
Spastikas kontraktūras ir maz saistītas ar rokas ķirurģiju, bet arī tā ir nozare, kas šobrīd ļoti attīstās. Nešaubos, ka nākamo piecu vai desmit gadu laikā Latvijā būs diezgan daudz pieejama papildu ķirurģiska palīdzība šiem cilvēkiem.
Pašlaik kongresos parādās pirmie ziņojumi un publikācijas par ķirurģisku spasticitātes ārstēšanu insulta pacientiem. Šī problēma ir aktuāla arī cilvēkiem, kam ir augsts muguras smadzeņu bojājums, viņiem dažreiz plaukstā darbojas tikai dažas cīpslas, un ar tām nav iespējams kaut ko satvert. Šobrīd pasaulē veic diezgan daudz cīpslu transpozīcijas jeb pārvietošanas operācijas, ar kurām var uzlabot situāciju. Vēl, lai cilvēks varētu kaut kādas vienkāršas lietas izdarīt, populāras kļūst nervu pārstādīšanas uz muskuļiem, kas ir deinervēti, jo sabojātas muguras smadzeņu daļas, kas par to atbild.
Gadās, ka cilvēkam pēc augšdelma kaula lūzuma ir sabojāts nervs un plauksta nokarājas. Tad ir iespēja pārlikt cīpslas, pārspriegot tās, kuras saliecējiem mazāk vajadzīgas, – pārlikt uz otru pusi, lai cilvēks var normāli iztaisnot plaukstu un veikt normālu satvērienu.
– To jūs darāt?
– Protams. Skumji, ka mēs nevaram palīdzēt vienmēr un visiem. Ir daudzas situācijas, par kurām mēs brīnāmies, ka pacients pie mums, rokas ķirurgiem, nonāk tik vēlu.
– Tipiskākais gadījums, kad jūs būtu bijuši priecīgi pacientu pie sevis redzēt ātrāk…
– Man nesen bija pacients, kurš pirms gada laukos sagriezis sev augšdelmu un bija pazaudējis jušanu mazajam pirkstiņam. Vīrietis vērsās pie ķirurga, brūce tika sašūta un pateikts, ka viss būs kārtībā, viss atjaunosies. Tas cilvēks joprojām gadu gaida, kad mazajā pirkstiņā parādīsies jušana, un nekas tāds nenotiek – tikai izdilst plauksta.
Ļoti žēl, ka cilvēks nemeklēja palīdzību citur ātrāk.
– Viņš uzticējas pirmā ārsta teiktajam!
– Tagad, kad šis jaunais cilvēks ir ieradies pie rokas ķirurga, pagājis gads kopš traumas, un es konstatēju, ka viņam bijis pārgriezts nervs, kuru sašujot tad, ļoti iespējams, tas saaugtu un atjaunotos. Bet šobrīd, sašujot šo nervu, es varu cerēt, ka cilvēks atgūs tikai jušanu, savukārt muskuļu spēks visdrīzāk ir zaudēts un jāveic cita veida operācijas, mēģinot pārlikt cīpslas no vienas vietas uz otru, lai plauksta spēku atgūtu.
– Kas no šī gadījuma jāsaprot mums, pacientiem?
– Ja bijusi trauma un kaut kas nekustas vai kaut ko nejūt kā pirms tam, vai pietūkums ilgi saglabājas, vai ilgstoši sāp, vislabāk ir pavaicāt otra ārsta viedokli. Protams, var gadīties, ka kādam nebūs garastāvoklis, un viņš nelaipni noskaldīs: «Ko jūs nākat pie manis, jums nekā nav!», bet drošāk ir pārbaudīt. Labāk zināt, ka esi atnācis nevajadzīgi, nekā neaiziet pie speciālista, kad vajag.
Biežākās karpālā kanāla sindroma izpausmes
- Progresējoša tirpšana un sāpes rokās, īpaši naktīs.
- Pietūkums, nejutīgums pirkstos no rītiem.
- Parasti pirmā saslimst vadošā roka – tā, kuru ikdienā visvairāk noslogo.
Ja slimību ilgstoši ignorē un neārstē, vēlāk pievienojas:
- Kustību traucējumi plaukstās, rokas nespēks;
- nespēja satvert un noturēt sīkus priekšmetus;
- pirkstu jušanas traucējumi kļūst vēl izteiktāki, ar laiku izdilst plaukstas muskuļi, plauksta zaudē spēku.
Biežākās vainas, kas var notikt plaukstā
- Dipitrēna slimība
- Grozītājmuskuļa sindroms jeb pronatorsindroms
- Higromas jeb plaukstas bumbuļi
- Iedzimtas rokas deformācijas
- Karpālā kanāla sindroms
- Kubitālā kanāla sindroms
- Osteoartrīts (osteoartroze)
- Plaukstas kaulu lūzumi
- Reimatoīdais artrīts
- Stenozējošais ligamentīts
