Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Sakiet, kā jūs pieaugušu, tik daudz pārdzīvojušu cilvēku pārliecināt, ka viņam noderēs nedēļu ilga nometne kopā ar vēl citiem, ja tā drīkst sacīt, bēdu brāļiem un māsām?
– Labāk izstāstīšu, kas mani nesen iepriecināja… Tātad viena Spēka avota nometne vēl nav beigusies, kad strādāju pie nākamās. Telefonsarunas, jautājumi un atbildes par to, kas jāņem līdzi, vai tur būs ārsts, kā būs ar ēdināšanu un citi… Un tad atskan zvans un sieviete saka: «Paldies, ka neaizvedāt mani mājās!»
Atpazīstu Valentīnu. Pirms nedēļas situācija bija tāda: pirmdienas rītā pēc pirmās nometnē pavadītās negulētas nakts viņai bija uzskrējis asinsspiediens, un varu iedomāties, kā kundze, kurai pāri septiņdesmit, tobrīd jutās. «Vai man vajag te tā mocīties?» Vārdu sakot – viss ir slikti, es gribu mājās! Mēģināju torīt ar viņu mierīgi aprunāties, sacīju, ka aizbraukt no programmas var jebkurā laikā, bet varbūt vajag tomēr vēl vienu dienu palikt, pamēģināt, kas tad te īsti notiek. Jo patiesībā viņa bija pavadījusi tikai vienu bezmiega nakti svešā gultā un ne uz tāda spilvena, kā ierasts. Godīgi sakot, jebkurš cilvēks svešā vietā var pamosties ar diskomfortu… Tā mēs mierīgi patērzējām, un Valentīnas kundze piekrita palikt programmā vismaz vēl vienu dienu. Es torīt novadīju savas nūjošanas nodarbības, spēka treniņus, aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, sāku organizēt nākamo programmu. Un pēc nedēļas viņa man piezvana un saka: «Ināra, liels paldies, ka jūs mani apturējāt, ka es paliku programmā. Esmu tik laimīga! Ja pirms tam biju dziļā depresijā, neko negribējās darīt, un nīku laukā, visas likstas ar veselību bija tik spilgtas, ka liekas – mana dzīve ir briesmīga, tad tagad pēc programmas es burtiski lidoju.» Viņa man stāsta: «Esmu sakopusi savu tuvinieku kapiņus. Esmu nomazgājusi savā dzīvoklī logus. Sazvanos ar Jāzepu no programmas un ar savu istabiņas biedreni no Liepājas, kura ir ar tādu stipru raksturu. Viņa katru rītu gāja peldēties un arī mani uzmundrināja! Mēs visa grupa programmas laikā esam tik sirsnīgi sadraudzējušies, un tā draudzība turpinās. Cik tas ir svarīgi, ka kāds man piezvana un man ir, kam piezvanīt un ar ko parunāt. Arī programmā iegūtā informācija par slimību noder – zinu, ka visu daru pareizi.» Valentīnas kundze ļoti augsti novērtēja uztura speciālista ieteikumus: «Ikdienā es tam nepievērsu uzmanību. Bet, ja man izstāsta, ka tā būtu jādara un tas man vairāk naudas neprasa, es varu tos padomus savā ikdienā iekļaut.»
Spēka avota programmā apmēram divas trešdaļas nodarbību ir veltītas psihoterapijai: gan grupu – mākslas, deju un kustību, drāmas terapijai –, gan arī individuālajām konsultācijām pie psihoterapeita.
Citi lasa
Mūsu pasniedzēji ir ļoti pieredzējuši, profesionāli, empātiski un ļoti toleranti pret katru cilvēku. Ne no viena netiek prasīts vairāk, kā viņš pats ir gatavs iesaistīties. Un tad arī pats cilvēks pamazām iesaistās, ir gatavs atbrīvoties no tā, no kā nedēļas laikā psihoterapijā var tikt vaļā. Cilvēks iemācās, kā atrast un atraisīt savus iekšējos resursus. Valentīnas piemērs par to liecina. Un tā tas notiek arī citos gadījumos. Savukārt mums, pasniedzējiem, ir bezgala liels gandarījums, ja cilvēks pēc tam atzīst, ka palikt programmā ir bijis pareizais lēmums. Varu tikai iedomāties… Seniors septiņdesmit gadu vecumā varbūt jau ir vientuļš un ierāvies savā kapsulā, rutīna reizēm jau galina nost, jo viss ir tik vienveidīgi, pat depresīvi, un pēkšņi šeit, Spēka avotā, ir jaunas vēsmas, jauni cilvēki, jaunas domas, kā savu dzīvi dzīvot daudz interesantāk, piepildītāk, priecīgāk. Tu iegūsti jaunus – ne jau uzreiz draugus, bet jaunus biedrus, kas ir līdzīgā situācijā un ienes tavā dzīvē ko jaunu.
– Cik ilgs ir efekts? Mēs taču zinām, ka kādreiz, atgriežoties no ceļojuma, tu lido desmit centimetru virs zemes, bet tad paiet pāris nedēļas un ikdienas vide novelk atpakaļ realitātē. It kā ceļojuma nemaz nebūtu bijis! Kāda ir pieredze šajā ziņā?
– Ļoti individuāla. Atkarīgs no tā, kādā situācijā ir cilvēks, uzsākot programmu. Jo kāds uz nometni atbrauc ļoti smagā depresijā, kāds ierodas ļoti uztraucies, varbūt ir pat iekšējā agresija un neapmierinātība ar dzīvi, ar sevi, ar medicīnā notiekošo un visu pasaulē. Cits savukārt ierodas mērķtiecīgāks, jo zina, pēc kā viņš ir atbraucis un ko viņš programmā var iegūt. Mums nav uz pētījumiem balstītu datu, cik ilgi šīs Spēka avota programmas rezonē cilvēkos, bet vairāki ir minējuši pusgadu. Un tad piebilst: «Man vajag vismaz reizi gadā šādu programmu restartam, programmai būtu jābūt pieejamai atkārtoti.»
– Vai tad tā nav?
– Ministru kabineta noteikumi Nr. 780 Noteikumi par psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu personām ar onkoloģisku slimību un viņu tuviniekiem nosaka: cilvēks šādu palīdzību var saņemt vienreiz mūžā. Izņemot gadījumu, ja ir slimības recidīvs, tad viņš drīkst uz programmu braukt atkārtoti. Bet ir vēža pacienti, kas mūsu nometnēs piedalījušies agrāk, kad valsts vēl neapmaksāja šādu palīdzību. Ļoti daudzi programmas novērtējuma anketā raksta, ka psihosociālā rehabilitācija onkoloģiskajam pacientam būtu vajadzīga vismaz reizi gadā.
– Kā praktiski nokļūt Spēka avota nometnē?
– Ceļš ir vienkāršs un reizē arī ne tik vienkāršs. Kas valsts apmaksātajā rehabilitācijas programmā drīkst pieteikties? Pirmkārt, ja tev ir onkoloģiska diagnoze, ja tev ir invaliditāte, tas ir apliecinājums, ka šī programma domāta tev. Otrkārt, ja cilvēks vēl ir ārstēšanās procesā – operācija notikusi, ķīmijterapija varbūt beigusies un pienācis brīdis, kad viņam ļoti vajag šo stiprinājuma programmu, tad ar ģimenes ārsta vai ārstējošā onkologa nosūtījumu var tajā pieteikties. Principā ārstam jābūt tam, kurš informē, ka blakus ārstēšanai un visām ar medicīnu saistītajām lietām ir arī psihosociālā rehabilitācija onkoloģiskajiem pacientiem. Dzīvības koka, onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības, mājaslapā ir anketa, kas jāaizpilda. Var arī zvanīt uz Dzīvības koka tālruņiem, un mēs izskaidrosim, pastāstīsim, kas nepieciešams. Senioriem, kam ar datorpratību ir švakāk, mēs palīdzam anketu aizpildīt, ievācot datus telefona sarunā.
Ir arī neformālais ceļš, kad pacients pacientam palātā pastāsta, ka ir tāda Spēka avota programma, kāds cits izlasīs šo interviju IEVAS Veselībā un nodos ziņu tālāk.
– Programmām ir dažāda tematika…
– Šogad notiek 20 programmas, un tās tiek dalītas tematiski. Ir programmas, kas domātas sievietēm ar krūts un ginekoloģiskajiem audzējiem. Ir programmas cilvēkiem ar gremošanas orgānu onkoloģiskām slimībām. Hematoloģijas pacientiem ir atsevišķa programma. Bet lielākā daļa programmu ir piemērotas visu vecumu cilvēkiem ar dažādām onkoloģiskām slimībām. Katrā programmā ir divas lekcijas, kuras nolasa un uz visiem, uzsveru – visiem, jautājumiem atbild onkologs. Savas nianses ir lekcijām par uzturu, jo tur katrai slimību grupai tomēr ir arī sava specifika. Psihoterapija un grupu terapija ir unikālas, protams, bet universālas tādā ziņā, ka nav svarīgi, tieši kāda vēža veida pacienti ir grupā. Tāpat ar fizisko aktivitāšu nodarbībām. Katrs piedalās savu iespēju robežās.
– Kur programmas dalībnieki to nedēļu dzīvo, kāda ir sadzīve?
– Šogad biedrība Dzīvības koks, kas īsteno šo valsts programmu psihosociālajā rehabilitācijā onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem, noslēgusi sadarbības līgumu ar Mārtiņa fondu, kuram Jēkabpils novada Kalna pagasta Dujās ir ļoti skaista atjaunota māja. Silta un omulīga. Ja ir lietainas dienas, mājiņai ir sava apkure, un nevienam nav jādrebinās drēgnumā un segās nav jātinas. Dzīvošana notiek trijatā, četratā vienā istabiņā. Atbrauc pāris – vīrs un sieva, tad ir atsevišķa istabiņa. Tā nav pieczvaigžņu viesnīca – viss notiek līdzīgi kā viesu namā. Ir kopējā ēdamzāle, kurā pēc tam notiek arī lekcijas un nodarbības. Katrā stāvā ir duša un tualete. Lielākā pievienotā vērtība šai vietai ir skaistā apkārtne. Bancānu ezers, kur dāmas ir peldējušās rīta agrumā un vēlu vakarā saulrietā. Ir Aleksandra Grīna piemiņas vieta, kur mēs nūjojam un izmantojam iespēju apmeklēt ekspozīciju rakstnieka piemiņai.
Ēdināšana ir trīs reizes dienā, un ik pēc pusotras stundas lekciju un nodarbību starplaikos ir kafijas vai tējas pauze ar nelielām uzkodām. Tā kā mēs sadarbojamies ar uztura speciālisti, pavāre gatavo pēc speciāli izstrādātas ēdienkartes. Treknās eļļās saceptu ēdienu nav – ir sabalansēts veselīgs uzturs, gatavots turpat uz vietas. Katrā programmā ir arī kāds, kurš, piemēram, neēd piena produktus vai balto miltu produktus. Tad viņš tiekas ar mūsu pavāri – «Man, lūdzu, pienu nepiedāvāt, es ēdīšu putru, kas vārīta ūdenī, nevis pienā…» Ja kāds neēd gaļu, tad viņam gatavo ēdienu bez gaļas. Nianses vienmēr tiek atrunātas. Bet, protams, ja cilvēkam ir celiakija, viņam piemērotu diētu mēs nevaram nodrošināt, tad brīdinām, ka pamatpārtika ir jāpaņem līdzi un pārējo, ko cilvēks drīkst ēst, viņš dabūs uz vietas.
– Vairums noteikti ir sievietes?
– Vīriešu programmā ir mazāk, bet – viņu kļūst arvien vairāk. Vīrieši ir kādi 20–25 procenti no visiem dalībniekiem. Daļa no viņiem ir pacienti, daļa – tuvinieki, atbalstošie cilvēki dāmām, kuras ieradušās uz krūts vēža pacienšu programmu.
– Vai ir kāds līdzmaksājums?
– Līdzmaksājuma nav. Cilvēks, ja vēlas, var brīvprātīgi ziedot nevalstiskajai organizācijai Dzīvības koks mūsu psihoemocionālā centra attīstības pabeigšanai. Tas notiek ļoti lēni, tāpēc esam spiesti meklēt vietu, kas vairāk vai mazāk ir piemērota programmai. Un, ticiet man, tas nav viegli. Mums neder vienkārši viesu nams vai lauku viesnīca.
– Kā pandēmija ir ietekmējusi Spēka avota programmu darbību?
– Pirmā valsts programma notika 2019. gadā, un cilvēki bija informēti, pieteicās, un mēs jutām, ka tas viņiem ir ļoti vajadzīgs. Bet tad ieradās kovids, kurš 2020. gada sākumā visu apstādināja, programmas tika pārtrauktas. Nometnes atsākās tikai vasarā – ar samazinātu dalībnieku skaitu. Bija mazāk programmu, un arī cilvēki paši bija sabaidījušies kaut kur doties ārpus mājas – ka tik kaut kur pa ceļam neinficējas. Kopš iespējams vakcinēties, mums visi pasniedzēji un arī citi darbinieki, kuri strādā Spēka avota programmā, ir vakcinējušies. Tikai viena piektā daļa dalībnieku uz programmu ierodas ar negatīvu kovidtestu, pārējie uzrāda vakcinācijas sertifikātu. Arī šogad programmu ir mazāk – tikai divdesmit, un katrā drīkst piedalīties četrpadsmit dalībnieki. Maskas nelietojam, jo pēc epidemioloģiskajiem noteikumiem skaitāmies viena mājsaimniecība, fiziska kontakta ar ārpasauli mums nav. Mēs dzīvojam savā burbulī, ja tā drīkst sacīt.
– Jūs vadāt arī nūjošanas nodarbības. Dalībnieki to uztver kā izklaidi vai kā darbu?
– Esmu tas cilvēks Dzīvības kokā, kurš pirmais komunicē ar nometnes dalībniekiem, kārto organizatoriskos jautājumus, dokumentus… Zīmīgi, kad kāds interesējas par programmu, viens no pirmajiem jautājumiem ir – vai tur būs arī fiziskās aktivitātes? Cilvēki saprot, ka tās ir nepieciešamas. Patiesībā mums programmas laikā ir četras nodarbības. Pirmajās divās fizioterapeits stāsta, rada, vingrina un sniedz padomus, ko kurā situācijā labāk darīt, kā atjaunot ķermeņa funkcionalitāti. Un pēc tam seko, kā es saku, veselības sports – nūjošana un spēka treniņi. Bet nevajag sabaidīties ne no fitnesa, ne no spēka treniņiem – tas viss ir pārdomāts un ļoti atbilstošs onkoloģijas pacientiem. Daudziem ir liekais svars, daļai ir funkcionalitātes ierobežojumi pēc operācijām, daļai ir nomākts psihoemocionālais stāvoklis, un nūjošana un vingrošana visas šīs ķibeles mazina, turklāt efekts ir tūlītējs. Jāsaka arī – pārejošs, ja to nedara regulāri.
Parasti kādi astoņi deviņi no četrpadsmit dalībniekiem nekad iepriekš nav nūjojuši, un pirmajā nodarbībā tiek apgūta pareizā tehnika. Šo gadu laikā esmu vairākiem tūkstošiem pacientu iemācījusi nūjot, līdz ar to man jau izstrādāta metodika, kā vienas nodarbības laikā cilvēkam iemācīt pirmos piecus nūjošanas tehnikas soļus, un var sākt nūjot – nūjot pareizi. Dažkārt mēs ejam trīsarpus kilometrus apkārt Bancānu ezeram – cits iet ātrāk, cits lēnāk, katrs pēc savām spējām. Katrā nūjošanas nodarbībā iekļauju dažādus vingrinājumus ar nūjām – gan plecu joslai, gan koordinācijai un lokanībai. Izstāstu, kā nūjošanu no vienkāršas pastaigas pārvērst par apzinātu fizisko aktivitāti. Un arī tad, kad cilvēks atgriezīsies mājās un ies vienkārši nūjot, viņam jau būs vismaz trīs veidi, kā nūjošanu no vienkāršas pastaigas, kas ir ļoti labi un relaksējoši un dod pozitīvas emocijas, pārvērst par nelielu treniņu līdz pat sviedriņiem. Nūjošanai ir vismaz trīs pievienotās vērtības. Pirmkārt, ar nūjošanu var lieliski uzlabot vielmaiņu – nūjošana ir ļoti saudzīga locītavām un mugurkaulam, tā palīdz dedzināt liekos kilogramus. Tikai jāzina, kā to darīt. Ja programmā iegūtās zināšanas lieto ikdienā, tad tas ir brīnišķīgi. Otrkārt, pēc katras fiziskas slodzes mēs sajutīsimies piepildīti ar pozitīvām emocijām, izdalās endorfīni – laimes hormoni. Cilvēks jūtas priecīgāks, svaigu gaisu dabā saelpojies! Un, treškārt, uzlabojas miega kvalitāte – it īpaši, ja iziet garākā pēcpusdienas pastaigā.
– Un spēka treniņi?
– Iepriekšējos gadus es vadīju krēsla jogu – kas ir ļoti piemērota dzīves situācijās pēc ķīmijterapijas, kad tev nav nemaz spēka un neko negribas. Tad es aicināju: pieceļamies, apsēžamies uz krēsla un sākam vingrot – lēnām, mierīgi, sistēmiski. Divdesmit minūtes, pusstundu. Jo, tiklīdz esam kustībā, ķermenis gan fiziski, gan emocionāli izmainās. Cilvēks vairs nejūt tik ļoti nelabumu, uz brīdi mazinās sāpes. Pievienotā vērtība fiziskajām aktivitātēm ir neizmērojama, tikai grūti ir saņemties pavingrot…
Šogad esmu iekļāvusi spēka treniņus. Tie ir ļoti piemēroti tieši onkoloģijas pacientiem. Nesaku, ka uzreiz ir jācilā smagās hanteles, mēs to arī nedarām – iesākumā pilnīgi pietiek ar savu ķermeņa svaru. Veselības triāde ir dziļais pietupiens, roku saliekšana jeb pumpēšanās un vingrinājumi vēdera presītei. Sāc no mazumiņa, no vieglākā – tā, lai ķermenim iepatīkas un lai pašam gandarījums, ka sanāk. Uztaisi pie sienas stāvot vai četrrāpus uz paklāja 10– 15 reizes roku saliekšanu, 10–15 vingrinājumus vēdera presītei, 10–15 pietupienus. Tas iedarbojas gan uz lielajiem, gan uz mazajiem muskuļiem. Dodot tiem slodzi, uzlabojas asinscirkulācija, vielmaiņa uzreiz sāk aktīvāk strādāt.
Bet pats lielākais ieguvums no spēka vingrinājumiem ir enerģija. Muskuļi mums ir kā mazas spēkstacijas, kuras, liekot tiem strādāt, ražo enerģiju. Kad stāstu šīs vienkāršās lietas, redzu, ka programmas dalībnieki pieraksta – lai atcerētos.
Jo tā jau ir, ka vienkāršie padomi bieži aizmirstas, un, kad tos šajās nodarbībās atgādina, liekas – jā, tas taču ir iespējami, tas ir tik vienkārši! Nevajag nekur ne iet, ne braukt, es varu tepat piecelties no galda un uztaisīt divdesmit dziļos pietupienus. Es vienmēr programmas dalībniekus uzrunāju: «Arī mājās ik pa brīdim, kad sajūtat nogurumu, enerģijas kritumu, – pavingrojiet. Piecas, desmit minūtes, un jūs ar skaidrāku galvu, atjaunotu enerģiju varēsiet ķerties klāt pie galvas darbiem, domāt, runāt, analizēt.»
Programmā ir arī rīta vingrošana. Pozitīvā rutīna, kuras mums tik ļoti pietrūkst ikdienā, kad diena neatšķiras no citas dienas – darbs un mājas, darbs un mājas –, un kur tad esmu es pats? Programma liek par to aizdomāties. Kur es esmu pats? Ko es varētu savā labā – sava ķermeņa un emocionālā noskaņojuma labā – izdarīt? Un laiks atradīsies, ja mēs vēlēsimies parūpēties par savu labsajūtu.
– Jūs bieži vien, uzrunājot dalībniekus, sakāt mēs. Un jūs tā drīkstat sacīt, jo pati kādreiz bijāt šādas nometnes dalībniece.
– Es ļoti labi saprotu visas tās izjūtas – gan fiziskās, gan emocionālās –, kādām iet cauri šie cilvēki, un es apbrīnoju viņu drosmi mēģināt izrauties no diagnozes vēzis dzelžainā satvēriena un atbraukt uz šo programmu. Jā, nonākt pat zināmā nekomforta zonā, bet tajā pašā laikā sakārtot domas, sakārtot savas emocijas, iegūt zināšanas, lai aizbrauktu no programmas pilnīgi cits cilvēks. Deviņdesmit deviņiem procentiem tas izdodas. Kāpēc ne visiem simts? Šovasar ir bijuši kādi divi gadījumi, kad cilvēks atbrauca uz nometni un palika vērotājos, un īsti neiesaistījās programmā notiekošajā. Tur ir dažādi iemesli, un arī šī programma nevienu ar varu nespiež, katrs dara, cik grib. Neviens pasniedzējs neko nevar iedot – viņš piedāvā ēdienkarti, bet cilvēkam pašam ir jāizvēlas, jāņem, jānogaršo. Jānogaršo individuālā terapija, jānogaršo mākslas terapija, deju un kustību terapija, drāmas terapija un jāsaprot, ko es varu paņemt no lekcijām, no uztura speciālistu ieteikumiem, no veselības sporta speciālistiem, no fizioterapijas. Mēs, pasniedzēji, šeit dodam, bet nevaram iedot, ja cilvēks neņem. Taču vairums no programmas aizbrauc bagātinājušies, atbrīvojušies no savām bailēm un bažām, uztraukuma, spriedzes un, galvenais, ar instrumentiem – ko darīt, kā dzīvot tālāk, kā iegūtās zināšanas izmantot, kā tas turpināt apgūt, kā meklēt vēl kādu palīdzību. Jo darbs ar sevi ir process, ar vienu nedēļu tas nebeidzas. Programmas nedēļa intensīvi un efektīvi parāda virzienu, kurp iet un kā savā dzīvē ieviest to, kas tev palīdz. Jo, lai kāda liksta dzīvē atgadījusies, mūsu galvenais uzdevums ir – tiekties būt laimīgam, tiekties justies tā, lai ir labi. Kā kompasam meklēt un sajust to, kas der tieši man un uzlabo manu dzīves kvalitāti.
Vēl vari pieteikties!
Psihosociālās rehabilitācijas programmas SPĒKA AVOTS
26.09.–02.10. Dažādu vecumu cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības, kopā ar tuvinieku.
10.–16.10. Sievietēm – ar krūts vēža un ginekoonkoloģiskās slimības diagnozi, kopā ar tuvinieku.
17.–23.10. Visu vecumu cilvēkiem pēc gremošanas orgānu sistēmas onkoloģiskām slimībām, kopā ar tuvinieku.
07.–13.11. Dažādu vecumu cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības, kopā ar tuvinieku.
28.11.–04.12. Dažādu vecumu cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības, kopā ar tuvinieku.
Pieteikuma anketa: www.dzivibaskoks.lv
Projektu Dzīvo ar prieku! finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Dzīvo ar prieku! saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
.jpg)
