«Redzu olnīcā cistu…»

Vispār cista ir ar šķidru saturu pildīts veidojums… Mierinājumam varu sacīt, ka vairums cistu, ko atrod, veicot ultrasonogrāfiju, ir vienkāršas jeb funkcionālas – tas nozīmē, ka tās ir labdabīgas un pazudīs pašas no sevis. Tomēr mēdz būt arī tādas, kuras vajag ārstēt.

Par dabiskajām…

Olnīcas ir hormonāli aktīvs orgāns, un jebkurai sievietei auglīgajā vecumā katra mēnešreižu cikla laikā olnīcā veidojas fizioloģisks cistisks veidojums – folikuls –, kurā savukārt attīstās olšūna. Tas ir labi redzams arī ginekoloģiskajā ultrasonogrāfijā, un folikula izmērs mainās atkarībā no mēnešreižu cikla dienas. Tas viss ir normāli. Taču, ja kāda iemesla dēļ ovulācija jeb olšūnas izdalīšanās no folikula nenotiek, šķidrums neplīsušajā folikulā turpina veidoties, uzkrājas, folikuls aug un veido folikulāro cistu. Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk šķidruma uzkrājas, jo cista palielinās. Tā var būt dažādos izmēros, visbiežāk 3–5 centimetrus liela, retāk sasniedz 10 centimetrus. Folikulāru cistu parasti atrod sievietēm, kurām ir mēnešreižu cikla regularitātes traucējumi. Taču ar laiku folikulāra cista pati samazināsies, un pēc 3–4 mēnešiem visticamāk tās vairs nebūs. Šādas cistas veidojas dažādā vecumā, tomēr biežāk sastopamas perimenopauzē. Par folikulārās cistas esamību var liecināt cikla traucējumi, mēnešreižu aizkavēšanās un neregulāra asiņošana.

Aptuveni trīs dienas pēc ovulācijas – olšūnas izdalīšanās no olnīcas – plīsušā folikula vietā izveidojas olnīcas dzeltenais ķermenis, kas ražo hormonu progesteronu. Ja grūtniecība neiestājas, dzeltenais ķermenis saplok. Šādas pārmaiņas atkal ir fizioloģiskas. Taču, ja tā nenotiek, veidojas dzeltenā ķermeņa cista. Parasti tai nav nepieciešama ārstēšana un ķirurģiska iejaukšanās.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Grāmatas

Rukšāne savas pieaugušās meitas uzliek uz jaunākās grāmatas vāka

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Ja abās iepriekš minētajās cistās izveidojas asinsizplūdums, rodas hemorāģiskā cista. Ja šādas vienkāršas cistas veidojas atkārtoti, apsverama hormonālās kontracepcijas lietošana – lai nenotiktu ovulācija, jo tad arī cistai nav iespējams izveidoties.

Par īstajām

Labdabīgas olnīcu cistas veidojas ne tikai mēnešreižu cikla traucējumu dēļ, bet arī no olnīcā esošām šūnām un to nepareizas attīstības dēļ. Tāda ir cistadenoma, kas var būt gan seroza (tātad saturs ir šķidrs), gan mucinoza – ar gļotainu saturu. Šīs cistas mēdz sasniegt ļoti lielu izmēru. Tādas var būt arī jaunām meitenēm, un reizēm vienīgais simptoms ir spiediena sajūta vēderā vai tā palielināšanās. Cistadenomas pašas nepazūd, un to izmēru dēļ parasti nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.

Dermoīdcistas jeb teratomas ir biežāk sastopamais olnīcas jaunveidojums 20–30 gadu jaunām sievietēm. Tās ir labdabīgas cistas, kas rodas no olnīcā esošiem šūnu aizmetņiem, no kuriem veidojas zobi, tauki, kauli, muskuļi, mati un citas ķermenī sastopamās struktūras. Šādas cistas var būt līdz pat 8–10 centimetrus lielas un bieži atrodamas abās olnīcās vienlaikus.

Labdabīgu cistu ārstēšanas taktika ir atkarīga no simptomiem, no cistu izmēra, izskata un aizdomām par iespējamām ļaundabīgām pārmaiņām. Protams, ja cista ir liela, var būt sarežģīti saglabāt veselus olnīcu audus, kas ir būtiski, lai paliktu stāvoklī. Tāpēc cistas laikus jāārstē.

Sarežģītāks variants

Ir arī endometriozes cistas jeb endometriomas – tas nozīmē, ka olnīcā izveidojies endometriozes perēklis. Tās dēvē arī par šokolādes cistām, jo to saturs, ko veido sašķidrinājušies sarecējuši asins komponenti, atgādina kausētu šokolādi. Reizēm blakus mazai olnīcas cistiņai ir dziļie endometriozes perēkļi.

Endometriozes cistas var būt ļoti dažāda izmēra: reizēm tās ir tikai 1–3 centimetrus lielas, bet citkārt sasniedz 10 centimetrus. Taču arī mazas cistiņas cikliski izraisa iekaisumu, kas atstāj iespaidu gan uz olnīcu, gan blakus esošajiem audiem. Visbiežākais simptoms ir spēcīgas sāpes mēnešreižu laikā. Olnīcu cistas ir viena no pazīstamākajām endometriozes formām, bet iespējamas arī citas šīs slimības formas – var būt perēkļi aiz dzemdes un dzemdes kakla, uz zarnas, urīnpūslī, maksts sienā un citur. Galvenās problēmas, ko bieži rada endometrioze, ir sāpes un neauglība.

Vai endometriomas labāk ārstēt ar hormonālās kontracepcijas tabletēm vai operēt? Viedokļi atšķiras. Es uzskatu: ja endometrioze izraisa izteiktas sāpes un neauglību, ir jāveic operācija, lai izslēgtu iespējamās dziļās slimības formas. Endometriozes hormonāla ārstēšana pagaidām sevi nav pietiekami pierādījusi, it īpaši ilgtermiņā. Tā galvenokārt ir kā simptomātiska terapija, un dziļie perēkļi, kas nav pamanīti un izoperēti, uz hormonālās terapijas fona var progresēt. Taču hormonālajai kontracepcijai ir ļoti liela nozīme pēc cistu izlobīšanas, lai iespējami ilgāk saglabātu veselas olnīcas.

Mana pieredze arī liecina, ka, endometriozi ārstējot ķirurģiski, var labi novērst neauglību un panākt spontānu grūtniecības iestāšanos, ja bērniņš daudzus gadus nav pieteicies.

Neatliekamas situācijas

Diezgan bieži, kad jebkura labdabīga cista ir lielāka par 5 centimetriem, var rasties olnīcas torsija jeb sagriešanās. Tātad olnīca ap sevi aptin un nospiež savus asinsvadus, kas nodrošina tās apasiņošanu. Torsijas risks pieaug, ja olnīca ir izteikti kustīga un cista ir lielāka izmēra. Šādos gadījumos parasti ir ļoti spēcīgas sāpes, kas mijas ar izteiktu vemšanu. Šī ir neatliekama situācija, kad svarīgi maksimāli ātri noteikt precīzu diagnozi, kas reizēm var būt sarežģīti, un nekavējoties veikt operāciju, vēlams dažu pirmo stundu laikā – lai glābtu olnīcu. Ja ārstēšana ir novēlota, olnīcā skābekļa trūkuma dēļ rodas neatgriezeniski bojājumi un tā var iet bojā. Mierinājumam varu sacīt, ka tik slikts iznākums negadās pārāk bieži.

Otra labdabīgu olnīcu cistu komplikācija ir olnīcas plīšana.

Kā zināms, normāli folikulam ovulācijas laikā ir paredzēts plīst, lai olšūna izkļūtu no olnīcas un būtu iespējama apaugļošanās. Savukārt folikulārās cistas plīsums var rasties arī fizisko aktivitāšu, piemēram, mīlēšanās, laikā. Pamatā, kad šādi plīst olnīca, izveidojas hemorāģiska cista ar asinsizplūdumiem, kā arī neliels daudzums asiņu nokļūst vēdera dobumā. Plīsums reizēm rada ļoti izteiktas sāpes un liek izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, tomēr tikai retos gadījumos var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Parasti pietiek ar hormonālo tablešu lietošanu un cistu novērošanu. Tomēr, ja plīsums ir izteikts un asiņošana stipra, vienīgais veids, kā šādu situāciju atrisināt, ir operācija. Par izteiktu asins zudumu liecinās galvas reibšana un samaņas zudums.

Arī šajā ziņā varu mierināt – bīstami cistas plīsumi, kas izraisa stipras sāpes un norit ar spēcīgu asiņošanu, nav īpaši bieži sastopami.  

Aktuāli jautājumi un atbildes

1. Vai vienlaikus var būt dažādu veidu cistas?

Visbiežāk tomēr ir viena veida cistas, bet tās mēdz arī kombinēties. Piemēram, var būt gan endometriomas, gan dermoīdcistas, vai dzeltenā ķermeņa un hemorāģiskās cistas kopā ar endometriomām. Nereti vienlaikus ir serozas un mucinozas cistadenomas.

2. Vai lielas cistas vienmēr sāp?

Tas atkarīgs no sievietes individuālajām anatomiskajām īpatnībām. Ja olnīca ir fiksēta garās saitēs un ir plats iegurnis, ikdienā cistas dēļ sāpes var nebūt, taču seksa laikā vai sportojot iespējams diskomforts. Nereti pat padsmit centimetru lielas cistas neizraisa sāpes. Var manīt tikai vēdera palielināšanos.

3. Vai cista traucē iestāties grūtniecībai?

Pārsvarā neliela izmēra cista nekavē palikt stāvoklī, taču, ja mazulis ilgstoši nav pieteicies un nav atrasta kāda cita kaite, cista varētu būt neauglības iemesls. Kaut gan grūtniecība mēdz iestāties arī sievietēm ar ļoti lielām cistām.

4. Vai cistas veida noteikšanai parasti pietiek ar ultrasonogrāfiju?

Labdabīgām cistām lielākoties ir raksturīgas iezīmes, ko var saskatīt ginekoloģiskajā ultrasonogrāfijā. Papildu izmeklējumus – datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi – biežāk veic šaubīgos gadījumos, kā arī vecākām dāmām – paturot prātā, ka viņām ir lielāks ļaundabīgu saslimšanu risks.

5. Ja radušās aizdomas, ka cista varētu būt ļaundabīga, vai jādodas pie onkoginekologa? 

Ginekologs vispirms veiks primāru apskati, nozīmēs pamata izmeklējumus, tai skaitā asins analīzes onkomarķierus. Ja ir pamatotas aizdomas par ļaundabīgu veidojumu, pacienti pa zaļo koridoru nosūta pie onkoginekologa, kurš nozīmēs tālāku izmeklēšanu: datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi. Papildus Latvijā tiek plaši izmantots marķieris HE4, kas ir jutīgs noteiktu olnīcas vēžu gadījumā un palīdzēs precizēt diagnozi. Tomēr jāpiebilst, ka marķieru paaugstināts rādītājs ne vienmēr nozīmē ļaundabīgu saslimšanu, un otrādi. Piemēram, CA125 bieži ir paaugstināts endometriozes un adenomiozes gadījumā.

6. Kā operē olnīcu cistas?

Mūsdienās labdabīgu cistu ķirurģiskās ārstēšanas zelta standarts ir laparoskopija, kad operāciju veic caur 3–4 maziem caurumiņiem vēderā. Jebkuru cistu jācenšas izoperēt tā, lai tā nepārplīst. Ja cistas operē laparoskopiski, tās ievietojam speciālā maisiņā. Cistu drenē pa mazu caurumiņu vēderā, un, kad tā saplok kā gaisu nolaidis balons, izvelk laukā. Ja cista ir lielāka par 7–9 centimetriem, iespējams, ka, to izlobot, olnīca tiks traumēta un tiks zaudēta tās rezerve, kas nākotnē būs svarīga, plānojot grūtniecību. Ar griezienu vēderā operē cistas, kas lielākas par 12–15 centimetriem.

PAZĪMES, kas var liecināt par cistu olnīcā

*Menstruālā cikla traucējumi, neregulāra asiņošana.

*Izteikti sāpīgas mēnešreizes.

*Diskomforts, neskaidras sāpes vēdera lejasdaļā, kas pašas no sevis pāriet, un spiediena sajūta vēderā.

*Sāpes vai nepatīkama sajūta vēderā fiziskas slodzes vai seksa laikā. 

*Biežāka čurāšana un smaguma sajūta vēderā. Raksturīga tikai liela izmēra cistām.