Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Iesnas un ožas zudums
Visticamāk, ar vīrusu inficējos lidmašīnā – mans darbs ir saistīts ar pārlidojumiem. Kad marta sākumā lidoju, mans blakussēdētājs lidmašīnā izskatījās apslimis. Bet es par to nesatraucos, jo tad vēl arī nebija tāda vispārēja satraukuma, lidojumi notika. Tomēr jau tad tika ieteikts pēc ceļojumiem ievērot pašizolāciju, un es apzinīgi tā arī darīju – strādāju attālināti, dzīvoju savā lauku mājā. Pēc nedēļas man sākās iesnas, vairāk nekā, tomēr nolēmu pats aizbraukt nodot paraugu analīzēm. Pēc diennakts sekoja atbilde – pozitīvs Covid-19.
Sazinājos ar savu dakteri, uzklausīju viņas ieteikumus. Joprojām man nebija citu simptomu, tikai iesnas un neliela temperatūra, mazliet pāri 37 grādiem.
Pēc divām dienām, gatavojot ēst, sapratu, ka nejūtu smaržas – man bija pazudusi oža.
Vēl pēc dienas man sāka kasīties kaklā, drusku paklepoju, bet tikai nedaudz – ja nezinātu, ka esmu inficēts, tik niecīgiem simptomiem vispār nepievērstu uzmanību.
Man nekad nav bijis nopietnu elpceļu problēmu, nesmēķēju. Taču man ir augsts asinsspiediens, un tā dēļ pastāvīgi lietoju medikamentus. Zināju, ka tas Covid-19 slimniekiem ir riska faktors, tāpēc uzmanīgi ieklausījos savā organismā – tomēr nejutu ne spiedienu krūtīs, ne plaušās, neko. Arī klepus pārgāja. Nekādas citas zāles netiku lietojis, dzēru tikai daudz dažādu zāļu tēju.
Simptomi man pārgāja nedēļas laikā, oža arī atgriezās, jutos labi. Otrās nedēļas beigās devos veikt nākamo testu.
Nevar uzzināt analīžu rezultātus
Man pateica: ja būs pozitīvs rezultāts, ar mani sazināsies diennakts laikā; ja negatīvs – man pašam jāskatās E–veselības portālā, tur būšot atbilde. Gāju iekšā tajā portālā ik pa stundai, nekā. Trešajā dienā piezvanīju, bet neviens neko nezināja, tāpat ceturtajā dienā, tad sāku zvanīties vēl uz citām iestādēm, sestajā dienā biju jau sazvanījis četras iestādes – Nacionālo veselības dienestu, Slimību kontroles un profilakses centru, Infektoloģijas centru un centrālo laboratoriju –, un visi mani sūtīja cits pie cita! Beidzot astotajā dienā izdevās sazvanīt kādu darbinieci, kura lūkojās datorā un redzēja manas analīzes.
Analīžu rezultātus man pa telefonu neteica – datu aizsardzības likums! Tad liku lietā viltību – teicu, ka tos rezultātus var neteikt, bet lai pasaka man tikai, vai drīkstēšu savu mazāko bērnu samīļot viņa dzimšanas dienā, kas tuvojas. Otrā galā iestājās klusums, un darbiniece neizturēja: «Mmm, ē, labāk gan NĒ!» Skaidrs – pozitīvs joprojām.
Atkal braucu taisīt analīzes un atkal nesaņēmu nekādu ziņu. Zvanīju pats un beidzot uzzināju, ka rezultāts negatīvs! Tā nu laimīgs devos uz analīzēm vēlreiz – jo, lai konstatētu atveseļošanos, jābūt diviem negatīviem testiem pēc kārtas. Un šajā reizē pēc analīžu veikšanas beidzot sagaidīju zvanu – man piezvanīja no Nacionālā veselības dienesta un apsveica ar izveseļošanos. Jutos priecīgs!
Bet dīvaini bija tas, ka pēc pāris dienām man zvanīja no Valsts policijas un vaicāja, vai esmu mājās. Jā, esmu. Un tad policists mani pārsteidza ar jautājumu: vai varat pamāt mums pa logu? Jā, varu!
To arī izdarīju, bet biju neizpratnē: kas tie par jokiem – man taču ir negatīvs rezultāts?!
Interesantākais, ka policija turpināja man zvanīt vēl četras dienas pēc kārtas! Nesaprotu, kā tas ir iespējams, – policijai ir rīkojums mani uzmanīt, bet nav informācijas, ka esmu jau izveseļojies… Jāpiebilst, ka slimošanas laikā gan policija mani neapciemoja ne reizi.
Kā es ārstējos? (..)
Andra stāstu pilnā apjomā un citus interesantus un noderīgus materiālus lasiet jaunākajā žurnāla IEVA numurā!
