Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
34
-
1
-
0
-
7
-
0
-
2
-
0
-
AGNESE: Zinu, ka esat viena no cilvēkiem, kas cīnās par to, lai mēs, Latvijas sievietes, Onkoloģijas centrā tiktu pie moderna mamogrāfijas aparāta. Kāpēc vispār vajadzīgs jauns mamogrāfs, ja viens jau ir?
ILZE: Pierādīts veids, kā samazināt mirstību no krūts vēža, ir krūšu skrīnings – mamogrāfija un ultrasonogrāfija. Mamogrāfijas ideja ir atklāt vēzi baby cancer jeb vēža bērniņa stadijā, kad to vēl nevar ne sataustīt, ne sajust. Parasti tas ir divus četrus gadus, pirms parādās vēža simptomi.
Pētījumi apliecina – Zviedrijā kopš efektīva skrīninga ieviešanas mirstība no krūts vēža mazinājusies par sešdesmit procentiem. Latvijā, lai varētu runāt par situācijas uzlabošanos, būtu nepieciešams, lai mamogrāfijas izmeklējumu veic vismaz 75 procenti skrīninga vecuma sieviešu. Diemžēl šobrīd to dara tikai četrdesmit procentu. Latvijā katra astotā sieviete dzīves laikā saslimst ar krūts vēzi, un tas arī ir biežākais nāves iemesls. Vienīgais veids, kā varam samazināt mirstību, ir agrīna diagnostika. Mamogrāfijas izmeklējumu reizi gadā būtu nepieciešams veikt jau no četrdesmit gadu vecuma, jo dati apliecina – saslimstība ar krūts vēzi no šā vecuma pieaug. Latvijā bezmaksas skrīnings, uz kuru aicina ar īpašu vēstuli, pieejams no 50 līdz 69 gadu vecumam reizi divos gados. Bet arī tad, kad valsts vēl vai vairs neapmaksā skrīningu, vajadzētu regulāri pārbaudīties. Mans ieteikums būtu reizi gadā veikt mamogrāfiju un papildus arī sonogrāfiju.
Diemžēl vienīgais mamogrāfs, kas pieejams Onkoloģijas centrā, bija salūzis, un ilgstoši nebija iespējams veikt pat skrīninga izmeklējumus. Nemaz nerunājot par diagnostiskiem izmeklējumiem, kuru veikšanai mamogrāfa Onkoloģijas centrā nav vispār.
Vai runa ir par tām sievietēm, kurām nepieciešama speciāla aparatūra, lai jau laikus diagnosticētu kādas izmaiņas krūtīs?
Jā. Skrīnings ir tikai siets, lai atsijātu tās sievietes, kurām nepieciešami papildu izmeklējumi. Mans sapnis ir, lai šīs sievietes, kurām nepieciešami papildu izmeklējumi, Onkoloģijas centrā nokļūtu speciāli izveidotā centrā, kur – kā esmu redzējusi Beļģijā un Nīderlandē –, vajadzētu notikt kompleksai izmeklēšanai. Onkoloģijas centram, kur ārstiem ik dienas jāatbild uz jautājumu – ir, vai nav audzējs – un ir jāatrisina tiešām sarežģītas situācijas, būtu jākļūst par ekselences centru ar vislabākajām, vispārākajām iekārtām. Tāpēc šobrīd cīnāmies par jauna mamogrāfa iegādi. Vajadzīgs jauns, moderns un jaudīgs diagnostiskais mamogrāfs ar tomosintēzi un kontrastmamogrāfijas iespēju.
Lai vieglāk saprast – mamogrāfijas attēls ir kā grāmata, kur visu bildi redzam kopumā. Savukārt tomosintēze šo grāmatu ļauj skatīt lappusi pēc lappuses. Savukārt kontrastmamogrāfija nodrošina to, ka mamogrāfijas laikā sievietei tiek ievadīta jodu saturoša kontrastviela. Šī metode balstās uz audzēja pastiprinātu vaskularizāciju jeb apasiņošanu. Proti, audzēji ir vairāk apasiņoti – tie ēd vairāk, tāpēc tiem vajag vairāk barības vielu. Kontrastviela labi parāda, kur šis rīma dzīvo, cik tas ir liels, un palīdz noskaidrot vēl arī citu svarīgu informāciju, lai labāk varētu plānot operāciju.
Otrkārt, nepieciešama aparatūra, ar kuras palīdzību veikt stereotaktisko biopsiju – rentgena kontrolē paņemt audzēja gabaliņu sīkākai izpētei. Tādas mums nav jau četrus gadus. Iepriekšējais aparāts 2014. gadā salūza, un jauns netika iegādāts – Onkoloģijas centrs vienkārši pārstāja sniegt šādu pakalpojumu. Iepriekš izmeklējumu veica, sievietei sēžot pie galda, krūti uzliekot uz tādas kā paplātes un iedurot tajā lielu adatu. Lielākā daļa sieviešu šī izmeklējuma laikā vienkārši noģība. Mūsu iecerētā iekārta nodrošinātu to, ka sieviete guļ uz vēdera, krūts tiek ievietota tādā kā bedrītē un sieviete neredz to, kas tur tiek darīts.
Ko realitātē nozīmē stereotaktiskās biopsijas trūkums? Kā tas ietekmē pacienti?
Ir tāda tipa audzēji, kurus nav iespējams saskatīt sonoskopiski. Tad ir divi varianti. Viens – varam sievietei teikt: pagaidiet pusgadiņu, varbūt tad audzējs būs paaudzies lielāks, un tad to varēsim saskatīt sonoskopijā. Šis gan ir ļoti ciniski … Otrs variants – jāveic diagnostiska operācija – ķirurgiem, gluži kā meklējot adatu siena kaudzē, krūtij jāizņem liels sektors. Taču bieži vien audzēji, kuru izpausme ir kalcinātu veidā, izrādās labdabīgi. Faktiski sievietes krūts tiek sabojāta. Bet, ja būtu stereotakses iekārta, ne tikai varētu precīzi noteikt, ir vai nav audzējs, bet arī izmeklējuma laikā ievietot audzēja vietā speciālu stīgu, kas precīzi parādītu operējamo vietu. Līdz ar to operācija būtu mazāk traumējoša gan fiziski, gan psiholoģiski.
Tāpat šī iekārta atsevišķos gadījumos palīdzētu vispār izvairīties no operācijām. Ir veidojumi ar risku nākotnē, piemēram, papilomas. Ar šīs iekārtas palīdzību būtu iespējams veikt vakuuma biopsiju – veidojumu izņemt pa mazu caurumiņu. Redziet, krūšu operācija sievietei ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls process. Arī diagnostiska operācija sievietei ir liels pārdzīvojums, un neviena no laba prāta nevēlas to veikt.
Diemžēl esmu pieredzējusi gadījumus, kad sievietes atsakās no diagnostiskas operācijas un attīstās audzējs.
Vai šī stereotaktiskā biopsija Latvijā vispār nav pieejama?
Šāds pakalpojums šobrīd pieejams privātā klīnikā, bet tur tas maksā 500–600 eiro, un ir ļoti maz sieviešu, kas to var atļauties. Šādu iekārtu iegādājusies arī Stradiņa slimnīca, bet pagaidām izmeklējums vēl nav pieejams. Taču tai noteikti vajadzētu būt Onkoloģijas centrā, kur nonāk lielākā daļa onkoloģisko pacientu no visas Latvijas.
Tieši vakar man bija saruna ar privātas medicīnas iestādes vadošo ārstu, un viņš kodolīgi noformulēja paradoksu. Privātām iestādēm iekārtu iegāde šķiet sīkums, mēneša jautājums. Problēma ir speciālistu deficīts. Turpretī Onkoloģijas centrā ir švaka aparatūra, toties speciālisti ir brīnišķīgi – lieliski ķirurgi, radiologi, patologi, visa pārējā komanda. Un mēs nepārtraukti mijiedarbojamies, saņemam atgriezenisko saiti – zinām, kas notiek ar mūsu pacientiem, uzzinām par visiem tiem gadījumiem, kas mums bijuši neskaidri. Tā mums ir kā dzīves izglītība, jo nemitīgi turpinām mācīties un attīstīties.
Runājāt par kolēģiem, kas aizbraukuši. Zinu, ka arī jums izteikti piedāvājumi strādāt ārzemēs. Kas jūs notur Latvijā?
Atzīšos, reizēm arī es domāju – cik var! Braukšu prom, strādāšu ar normālām iekārtām, un saņemšu normālu atalgojumu. Ir briesmīgi aizbraukt uz konferenci, uzzināt, kā jāstrādā, un tad atbraukt atpakaļ un darīt pilnīgi pretēji. Jo citu iespēju vienkārši nav. Uguntiņa aizšķiļas, bet šeit tā apdziest. Ir psiholoģiski smagi pateikt pacientam: mēs varētu, bet mums nav iespēju. Jābūt nejūtīgam robotam, lai sacītu: pagaidām pusgadiņu, varbūt audzējs būs paaudzies… Cilvēks ir asarās, reizēm neizpratnē. Bet es taču zinu, ko nozīmē audzēja paaugšanās. Tā vairs nebūs pirmā stadija…
Arī pacientu skaits ir ļoti liels – esam ļoti pārslogoti. Nereti no darba izeju tikai desmitos vakarā, un saglabāt plašuma sajūtu, vēlmi kaut ko mainīt šādos apstākļos nav viegli.
Un tomēr… Lai kļūtu par ārstu, ir ļoti, ļoti tas jāvēlas, jābūt milzīgai sirds degsmei. Tad arī visas grūtības tu neizjūti kā šķēršļus. Arī šobrīd, kad situācija krūts slimību diagnostikā šķiet tik bezcerīga, domāju – mērķis, vēlme situāciju uzlabot stāv pāri šķēršļiem, pretestībai. Jā, reizēm saprotu, ka esmu atļāvusies pateikt pārāk daudz. Bet, ja neviens nerunās, neviens nedarīs, nekas taču nemainīsies. Situāciju vieglāku dara tas, ka es nelūdzu sev, ka to daru Latvijas sieviešu, māšu, māsu, meitu, Latvijas ģimeņu dēļ. Ikdienā komunicējot ar daudziem slimiem cilvēkiem, vēl vairāk saprotu – tas, kas var sniegt patiesu laimi dzīvē, ir ģimene. Protams, arī veiksmīga karjera un paveiktie darbi sniedz gandarījumu, bet patiesi laimīgs var būt tikai tad, ja ir ģimene, tavi mīļie cilvēki. Tāpēc jau cīnos par ģimenēm – lai bērniem būtu mammas, lai vīriem būtu sievas, vecākiem meitas.
Man pašai ir brīnišķīga ģimene, kas mani atbalsta, bez tās gan es laikam to visu nevarētu. Mans stiprais plecs ir mans vīrs (zvērināts advokāts Rūdolfs Eņģelis – red.). Ģimenē smeļos mieru un spēku, lai varētu cīnīties. Domāju – ja tu pārnāc mājās, un tur ir nestabilitāte, tad darba joma droši vien organizējama daudz grūtāk.
Apprecējāmies, kad mācījos piektajā kursā, bet mans vīrs tikko bija beidzis maģistrantūru savā specialitātē. Līdz ar to attīstījāmies kopā, roku rokā. Ģimenē vienlīdzība ir ļoti svarīga. Vīrs mani ļoti atbalsta, bet arī es viņu cenšos atbalstīt itin visā. Protams, ir sīkas nesaskaņas, kāds strīds, tomēr mūsu dzīves vērtības ir vienādas.
Kuri ir tie cilvēki, kas jūsos ielikuši dzīves vērtības?
Mans tētis diezgan agri aizgāja mūžībā, un viņa vecāki pārcēlās pie mums uz skaistāko vietu pasaulē – Ķesterciemu. Vecvecāki ļoti iesaistījās manā audzināšanā, jo tēta vairs nebija, un mamma daudz strādāja. Mana oma Lonija Vanaga – savulaik bijusi arī Imanta Ziedoņa skolotāja –, bija īsta veco laiku pedagoģe un man ļoti liela autoritāte. Maza auguma sieviņa, bet tik ļoti respektējama! Jau pusaudzes gados biju krietni garāka par viņu, bet respekts nezuda. «Ilzīt, tu šodien nekur neiesi!» Labi, omīt, nekur neiešu… (Smejas.)
Omīte nereti atbildēja dzejas vārdiem. Piemēram, laikā, kad man parādījās pirmās simpātijas, oma sacīja: «Ilzīt, ne skaisto mīl, bet skaists ir tas, ko mīl.»
Pat pēdējā dzīves gadā, kad viņai bija jau deviņdesmit, oma no galvas spēja citēt, piemēram, Raini. Viņa Ziemassvētkos skaitīja garus dzejoļus, vienmēr atrada īstos vārdus, ko katram pateikt. Jā, oma man bija īpašs cilvēks…
Īpašs cilvēks man, protams, ir mamma. Bieži analizēju, cik pareizi mamma mācējusi atrast kontaktu ar mani, un mēģinu viņu atdarināt, līdzināties mammai attiecībās ar saviem diviem dēliem. Mamma reizē bija gan draudzīga, gan ļoti stingra. Viņai ļoti svarīgas ir kristīgās vērtības, un ar tām, caur tām viņa audzināja arī mani. Savā mammā redzēju dzīves vērtības ne tikai vārdos, bet arī darbos. Turklāt mamma mani vienmēr ļoti atbalstīja. Arī tad, ja man bija atšķirīgs viedoklis. Mamma jau kopš bērnības ļoti cienījusi manu viedokli un vienmēr izturējusies pret mani kā pret līdzvērtīgu. Tagad mēģinu tāpat izturēties pret saviem bērniem – nevis kā pret maziem muļķīšiem, bet kā pret līdzvērtīgiem cilvēkiem, kaut arī viņiem ir tikai astoņi un desmit gadi. Respektējot to, ka viņi ir personības, tomēr saglabājot disciplīnu.
Sacījāt – vecmāmiņas vairs nav. Vai viņas dotais spēks paliek arī tad, kad šā cilvēka vairs nav blakus?
Protams! Ļoti bieži atceros viņas sacīto. Reiz, kad vīram vakarā bija paredzēts kāds pasākums, nogurusi no bērnu auklēšanas un darba, vīram teicu: ej vien viens. Bet mana oma uzsvēra: «Ilzīt, vienmēr pavadi savu vīru, lai cik tu būtu nogurusi. Saģērbies un ej!» Pēc slimnīcas garās dienas dažkārt viss, ko vēlos, ir atlaisties gultā. Bet manī iegājies, ka jābūt kopā, un to es arī daru. Oma un opaps tam bija labs piemērs. Viņi vienmēr bija kopā, kaut omai patika opapu šad tad pakaitināt. Viņš par to reizēm sanervozējās, bet vispār tā bija viņu savstarpējā rotaļa daudzu gadu garumā. Opaps aizgāja pirmais, ātrā nāvē. Viņš aizveda uz autobusa pieturu savu otru mazmeitu un atpakaļceļā, kāpjot laukā no mašīnas, tur arī palika. Omītei bija insults, un viņa kādu laiku bija kopjama. Savukārt otrai omai, mammas mammai, kas aizgāja pirms diviem gadiem, lielā vecumā tika atklāta onkoloģija.
Strādāju onkoloģijā, bet piedzīvot to, ka tev mīļam cilvēkam ir onkoloģija… Pirmkārt, nevarēju omai konstatēt audzēju. Es neredzēju to, ko redzēju. Redzēju to, ko gribēju redzēt.
Tas bija tik ļoti jocīgi, nedomāju, ka ar mani tā var notikt. Tāpēc savus cilvēkus mēs, mediķi, nedrīkstam pārbaudīt. Jo tik ļoti negribam redzēt slikto…
Smags trieciens man bija pagājušajā vasarā – atklāju vēzi savai draudzenei. Par laimi, viņai viss būs labi, tūlīt jau beigsies staru terapija. Turklāt viņa ir cilvēks, kas ne tikai sevi, bet arī citus iedvesmo pozitīvi.
Sacījāt – jūsu lielākais atbalsts ir vīrs. Kā jūs iepazināties?
Iepazināmies pirms divpadsmit gadiem kādā ģimenes pasākumā, bet jau nākamajā naktī nejauši satikāmies manas draudzenes vecmeitu ballītē. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa vecāki savulaik pavadījuši bērnību, atpūtušies mana tēva mājās. Vispār esam atraduši ļoti daudz kopīgu punktu, kur mūsu vecāku ceļi reiz krustojušies, kur krustojušies mūsējie. Laikam jau nejaušību šai pasaulē nav.
Man nav receptes ilgstošai kopdzīvei, taču man šķiet – jābūt kopīgām vērtībām. Jābūt saskaņai, mieram, jājūtas labi ar šo cilvēku. Un patiesi jāgrib būt ar viņu kopā. Vislabāk tas izpaužas grūtos brīžos. Jau minēju, ka esmu piedzīvojusi abu savu vecmāmiņu slimību un nāvi, un tieši šajā smagajā laikā visvairāk novērtēju, cik ļoti mans vīrs iesaistījās viņu aprūpē. Ne tikai emocionāli, bet arī ļoti praktiski, piemēram, nomazgājot cilvēku, kurš man ir tik ļoti svarīgs… Par to viņam vienmēr būšu ļoti pateicīga, un manās acīs tas ir daudz svarīgāk nekā kāds romantisks pārsteigums. Turklāt jutu, ka gan šie cilvēki, gan rūpes par viņiem vīram patiešām bija ļoti, ļoti svarīgi. Un, ja tā ir, tad pat tava lielā sāpe kļūst par pussāpi.
Manā praksē bijis daudz sieviešu, kuras nonākušas aprūpē ar diagnozi vēzis vai ar aizdomām par onkoloģisku slimību un kuras šajā tik grūtajā brīdī atstāj vīrs. Tieši grūtības parāda attiecību īstumu.
Jo labos laikos jau visi ir priecīgi un atbalstoši… Vīrs dod man drošības sajūtu, kas ir ļoti svarīga ikvienai sievietei.
Esat ieprecējusies ārstu ģimenē. Jūsu vīratēvs ir bērnu ķirurgs profesors Arnis Eņģelis, bet vīramāte – Austrumu slimnīcas Laboratoriskās medicīnas centra vadītāja Ludmila Eņģele.
Jā, es neapprecēju ārstu, bet mana vīra vecāki ir ārsti. Man ir ļoti paveicies, jo gan mana mamma, gan vīra vecāki man ir izcila atbalsta komanda. Mana mamma ir aizgājusi pensijā, un esmu ļoti pateicīga par to, cik daudz viņa man palīdz bērnu audzināšanā. Bez viņas es nevarētu darīt to, ko daru. Un arī vīra vecāki ir ļoti palīdzoši, piemēram, profesors Eņģelis saviem studentiem saka: «Tagad mums jābeidz, man jābrauc pēc mazbērniem!» (Smejas.) Loģistika ir diezgan traka – pulciņš tāds, pulciņš šāds… Ja man nebūtu tādas atbalsta komandas, noteikti nevarētu darbam veltīt tik daudz laika.
Runājot par vīra vecākiem, varu teikt – kopš pirmās pazīšanās dienas viņi mani pieņēmuši kā līdzvērtīgu. Medicīnā Latvijā ir sevišķi izteikta augstprātība – bieži, ja kāds ticis augstākā amatā, pret pārējiem izturas ar lielu augstprātību. Turpretī ārzemēs esmu pieredzējusi – profesori ir tik vienkārši! Līdzīgi arī mana vīra vecāki – viņi ļoti uzmanīgi māk klausīties un bieži to arī dara. Ja ir kādas problēmas, varu vērsties pēc padoma pie abiem. Viņi man velta ļoti daudz laika, gari un plaši izrunājamies, un visbiežāk sarunas beigās arī risinājums ir rokā. To ļoti novērtēju.
Kad precējāties, bijāt jauna speciāliste. Tomēr neatlikāt bērnu radīšanu karjeras dēļ.
Kāpēc tad cilvēks vispār dzīvo? Lai baudītu to, ka dzīve ir ļoti skaista! Un tā ir augstākā laime, ka ir bērni. Protams, žēl, ka tik daudz strādāju un nav pietiekami daudz laika, ko pavadīt kopā ar viņiem. Bet tad paskatos bērniem acīs un ieraugu to lielo mīlestību, kas no viņiem plūst. Ne jau viņi mani vaino, bet es sevi. Ka es atkal tik maz laika esmu pavadījusi ar viņiem un dēlus apdalījusi. Grūti ir sev piedot. Bet bērns jau mammu mīl tādu, kāda viņa ir. Tomēr nenoliegšu, ka mūžīgais līdzsvara meklējums starp darbu un ģimeni ir grūtākais uzdevums. Cenšamies pēc iespējas daudz laika pavadīt kopā, man tas šķiet ļoti būtiski. Svarīgi ir kopīgi mērķi, darbības, nevis vienkārši pasēdēšana un parunāšana. Mēs braucam uz laukiem, tīrām mežu. Kopā bijām slēpot, ejam pārgājienos. Dēli tiek iesaistīti kopīgos darbos, diezgan nostrādināti (smejas). Manai mammai ir dārzs, un viņa puišus liek pie darba. Man paveicies, ka dēlus varu vest uz savām brīnišķīgajām bērnības mājām un parādīt, ko darījām savā bērnībā. Piemēram, meklējām dzintarus gar jūras malu, un tagad viņi dara to pašu.
Esat tik jauna, bet jau tiekat uzskatīta par vienu no labākajām speciālistēm savā jomā. Kā esat to panākusi?
Nav tā, ka man acīs būtu iemontēts kāds īpašs aprāts (smejas). Domāju – lai darītu darbu, tas patiesi ir jāmīl. Ir jābūt patikšanai, izglītībai, jābrauc uz konferencēm, jāseko līdzi saviem darba rezultātiem... Tad arī darbs būs efektīvs. Piemēram, vakar kādai sievietei, kura ik gadu nāk uz kontroli, atklāju mazmazītiņu audzēju. Un tas ir kārtējais pierādījums tam, cik svarīgi regulāri un vienuviet veikt izmeklējumus – pārmaiņas laikus tika atklātas, jo bija iespēja salīdzināt attēlu ar iepriekšējā gada izmeklējumu.
Atzīšos – kad pabeidzu rezidentūru, nemaz negribēju iet uz onkoloģiju, biju specializējusies locītavu diagnostikā. Bet apstākļi tā iegrozījās, ka pieci kolēģi bija saslimuši, un mani bez glābšanas vestes iemeta onkoloģijā. Par savu naudu aizbraucu uz kursiem, un tā tas sākās. Nenoliegšu, strādāt Onkoloģijas centrā nav viegli. Jābūt ne tikai medicīniskajām zināšanām, bet arī psiholoģiskajai sagatavotībai. Tomēr tieši tur redzu savam darbam jēgu – varu palīdzēt cilvēkiem, un par to ir milzīgs gandarījums.
