Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
• Par radioloģi diagnosti strādā 20 gadus.
• Dzīvesbiedrs – uzņēmuma A. Medical valdes priekšsēdētājs Igors Palkovs.
• Dēls Artūrs mācās 8. klasē, bet Kristiāns ir pirmklasnieks.
• Cenšas būt godīga pret sevi, kolēģiem, pacientiem un gaida to pašu arī no citiem. Patīk cieņpilna attieksme citam pret citu.
• Mīļākais rakstnieks – Ērihs Marija Remarks.
•Jaunākā izlasītā grāmata, kas ļoti patīk, – Kristofa Onodibio romāns Ienirt.
• Ļoti garšo jūras veltes, cenšas ģimeni lutināt, pagatavojot ko garšīgu, piemēram, risoto, saldējumu vai Pavlovas kūku ar ogām.
– Kas jūsu izpratnē ir labs radiologs?
– Man liekas, ka pavisam labs ārsts nekad nevar būt. Vienmēr var strādāt vēl labāk.
Lai kļūtu par labu radiologu, jābūt vēlmei uzzināt arvien vairāk un atrisināt pacienta problēmu. Cenšos nekad neatstāt neatbildētus jautājumus. To man mācīja mamma: ja tev kaut kas nav skaidrs, pieraksti un meklē atbildi, kamēr atrodi.
Ir kolēģi, kas uzskata, ka viens radiologs var diagnosticēt visu, taču es tam nepiekrītu. Līdzīgi kā gleznotājs nevar pēkšņi uztaisīt skaistu māla krūzi. Nesen izlēmu vairs neaprakstīt neiroradioloģiskos izmeklējumus, ko darīju vairākus gadus, lai vairāk specializētos vēdera un iegurņa izmeklējumos, kas noteikti uzlabos rezultātu.
– Šķiet, radioloģija ir visai tehniska specialitāte…
– Radioloģija, tāpat kā medicīna vispār, ir radoša profesija. Nevar visu salikt rāmīšos, stingros algoritmos. Pa vidu ir tik daudz pelēko toņu! Dakterim jāspēj noķert īsto.
Jā, radioloģija ir arī ļoti tehniska un tehnoloģijas strauji attīstās. Jāsaprot, kā iekārta strādā, kādas ir tās iespējas, kādi ierobežojumi, un tikai tad var saprast tās efektīvāko lietojumu un izvērtēt iegūtos attēlus.
Radioloģija nav iespējama bez radiologu asistentiem – mūsu labākajiem draugiem un kolēģiem. No viņu kompetences un attieksmes bieži vien ir atkarīgs izmeklējuma rezultāts. Ja viņi savu darbu veic ļoti labi, es iegūstu visu nepieciešamo informāciju un varu uzrakstīt kvalitatīvu slēdzienu. Ir ļoti svarīgi, lai radiologa asistents pirms izmeklējuma veikšanas izskaidro, nomierina un iedrošina. Šo izbaudīju arī pati, kad vajadzēja veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Atklāti sakot, toreiz baidījos, ka tagad pašai būs jāguļ noslēgtajā tunelī.
Atkarībā no diagnozes un nosūtījuma katru izmeklējumu veicam dažādi. Nav tik vienkārši, kā varētu izskatīties no malas. Cilvēks apguļas, mēs noskenējam, un viss ir skaidri redzams. Plaušu izmeklējumam ir viens protokols, vēderam – otrs, asinsvadiem – cits. Jāzina, kā katru izmeklējumu pareizi veikt, lai no tā iegūtu maksimālo labumu pacientam. Jo mazāk informācijas par pacientu, jo grūtāk saprast, kas tieši jāizmeklē un ko mēs meklējam, jo grūtāk nonākt pie pareizā secinājuma.
Labs asistents noskaidro, kur pacientam sāp, cik ilgi, vai ir bijušas operācijas, un informāciju apkopo. Bieži asistents zvana radiologam. Tad kopā izlemjam, vai nepieciešams lietot kontrastvielu un veikt papildu protokolus. Tā kā kontrastviela izdalās caur nierēm, svarīgi, lai tās būtu veselas. Ja pacients nav veicis analīzes, kontrastvielu nedrīkst ievadīt.
– Strādājat Stradiņa slimnīcā, Medicīnas centrā ARS, Veselības centra 4 uzņēmumā Vizuālā diagnostika, klīnikā Diamed un Jūras medicīnas centrā.
– Radiologi strādā vairākās vietās tāpēc, ka speciālistu trūkst. Tas arī izveidojies vēsturiski, piemēram, mani interesē vēdera un iegurņa izmeklējumi, taču vienā medicīnas iestādē to apjoms nav pietiekami liels vai arī nav pieejamas visas izmeklēšanas metodes.
Strādāju vairākās vietās arī tāpēc, lai finansiāli būtu iespēja apmeklēt kongresus, kur papildināt zināšanas. Medicīnā mācības ir ļoti dārgas.
Labs radiologs, kas daudz strādā, var atļauties dzīvot skaisti, taču tikai tuvinieki redz medaļas otro pusi. Bieži jāstrādā vēlos vakaros un brīvdienās. Gadās, ka arī naktīs. Bija posms, kad likās, ka nevarēšu izturēt. Jau biju sakārtojusi dokumentus, lai brauktu strādāt uz Lielbritāniju. Tieši tajā brīdī man piedāvāja darbu Stradiņos. Ļoti gribēju palikt Latvijā.
– Ārsti atzīst, ka ultrasonogrāfija ir subjektīvs izmeklējums. Kāpēc tā?
– Kad sāku apgūt šo metodi, pasniedzēja daktere Tatjana Ozola uzsvēra – lai labi iemācītos sonogrāfiju, jābūt ļoti pacietīgam. Vajag, lai topošais ārsts vienmēr gribētu izdarīt mazliet vairāk, nekā gaidīts. Ja uzreiz neizdodas atrast pacienta sūdzību iemeslu, turpini domāt un meklēt tālāk!
Ultrasonogrāfiju Latvijā veic ārsts, citviet to dara asistenti, bet ārsts tikai apraksta izmeklējumu. Es laikam tā nevarētu strādāt, jo man patīk kontaktēties ar pacientu, parunāties.
Šī izmeklējuma rezultāts ļoti atkarīgs no tā, kā ārsts spēj komunicēt ar pacientu un cik ļoti ir ieinteresēts atrisināt viņa problēmu. Protams, tāpat kā citās metodēs, arī te ļoti būtiskas ir zināšanas un pieredze. Dabiski, ka jaunam dakterim nav tik liela pieredze un zināšanas kā tam, kurš strādā daudzus gadus.
– Kurus izmeklējumus jums labāk patīk aprakstīt?
– Man patīk viss, ko daru, bet tomēr vairāk patīk aprakstīt magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas izmeklējumus, jo ir iespēja ilgāk padomāt, nolikt malā izmeklējumu un atgriezties pie tā pēc laika, palasīt speciālo literatūru, pakonsultēties ar kolēģiem. Sonogrāfijā lēmums, kā un ko skenēt, jāpieņem tūlīt. Diagnostikā ir biežas situācijas, kad vajag vairāk laika.
– Šķiet, sabiedrībā vairāk pazīst kardiologus un gastroenterologus, bet radiologi nav tik populāri…
– Agrāk radioloģiju uzskatīja par palīgdisciplīnu, kas man vienmēr ir licies nesaprotami. Ir daudzi labi radiologi, pateicoties kuriem radioloģija Latvijā ir augstā līmenī. Piemēram, savā jomā korifejs ir neiroradioloģe Sarmīte Dzelzīte.
Bieži ārsti mēdz sūtīt pacientus pie radiologiem, kuriem uzticas gadiem, jo viņi pierādījuši sevi, un kuru vārdus labi pazīst. Lai gan pacientam nevajadzētu būt svarīgi, kur un pie kāda radiologa nokļūt.
– Kāpēc izvēlējāties medicīnu un tieši radioloģiju?
– Tā kā mani vecāki ir ārsti un mājas viesībās vienmēr bija arī citi dakteri, vairāk vai mazāk tika runāts par medicīnu, kas ietekmēja manu izvēli. Kad bērnībā dzīvoju Liepājā, mans tētis neiroķirurgs Aivars Olmanis draudzējās ar radiologu dakteri Ainaru Kanniņu, un viņa ietekmē biju nolēmusi kļūt par radioloģi. Joprojām laiku pa laikam sazvanāmies ar tēvu un viens ar otru konsultējamies. Pašlaik liels atbalsts tehniskās lietās ir mans dzīvesbiedrs Igors, kurš strādā ar medicīnas tehnoloģijām un var man izskaidrot nianses par dažādām iekārtām.
– Vienmēr brīnos, kā izmeklējuma attēlā var ko saprast. Izskatās kā ēnu spēle…
– Vispirms radiologus māca, kā izskatās normāla atrade. Pēc tam māca ieraudzīt atšķirīgo – slimību. Taču, kā jau teicu, ļoti svarīga radiologam ir informācija par pacientu – ar ko ir slimots, kā slimība ārstēta, vai bijusi kāda ķirurģiska iejaukšanās. Tas izmaina normālo anatomiju, atstāj kādas sekas, un līdz ar to radiologam ir iespēja sniegt pilnīgāku atbildi.
Esmu daudz domājusi, vai ir iespējams strādāt tik labi, lai nekad nebūtu kļūdu. Tādas gadās ikvienā profesijā, taču mediķu kļūdas ir sāpīgākas un grūtāk pieņemamas.
Sava nozīme ir arī intuīcijai. Labi ārsti nestrādā tikai pēc algoritma un protokola. Slimības mēdz maskēties un mainīties.
Diagnostikas iespējas attīstās, tāpēc ir ļoti svarīgi sekot līdzi visjaunākajam.
Viens ir teorija, bet otrs – personīgā pieredze. Reiz kādam rezidentam prasīju: kas tas ir, ko tu redzi šajā rentgena attēlā? Viņš sacīja: redzu plaušas, tur viss ir normāli. Bet kas tas tāds? Nezinu, kaut kas garens…Vienreiz ar to jāsaskaras, lai zinātu, kā rentgenā izskatās sievietes bize!
– Kāpēc ir svarīgi iepriekšējo izmeklējumu attēli?
– Iepriekšējie izmeklējumi ļoti atvieglo darbu, piemēram, mēs varam redzēt, ka izmaiņas bijušas jau agrāk vai laika gaitā kaut kas nav mainījies. Ja izmaiņas radušās no jauna, nepieciešama pacienta tālāka izmeklēšana. Onkoloģiskajiem slimniekiem noteikti jāsalīdzina izmeklējumu attēli pirms un pēc ārstēšanas. Bieži vien skatāmies vienlaikus vairākus izmeklējumus ar dažādām metodēm.
Labi, ka pacientiem vairs nav jānes līdzi rullītī satītas rentgena bildes uz plēvēm, kuras ārstiem bija sarežģītāk salīdzināt. Tagad veikto izmeklējumu un attēlu apraksti pieejami internetā. Diemžēl samērā bieži nav iespējas tikt pie iepriekšējiem izmeklējumiem, tad grūtāk uzrakstīt pilnvērtīgu slēdzienu.
– Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: ja veiks magnētisko rezonansi, turklāt ar visjaudīgāko aparātu, tad noteikti viss būs skaidrs…
– Diemžēl nav vienas brīnumainas iekārtas, kura spēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Optimālāko izmeklēšanas metodi izvēlas atkarībā no tā, kas tiek meklēts, jo katrai ir savas stiprās un vājās puses. Kaulu lūzumu joprojām diagnosticē ar visparastāko rentgenu. Ja nepieciešams, papildus veic datortomogrāfiju. Ņemot vērā starojumu, ko pacients saņem izmeklējuma laikā, nopietni jāapsver, vai datortomogrāfija palīdzēs iegūt informāciju, kura varētu ietekmēt vai mainīt ārstēšanu.
Palielinot vai samazinot starojuma devu, ir iespēja iegūt atšķirīgas kvalitātes datortomogrāfijas attēlus. Iespējams saņemt gan skaistu un detalizētu attēlu, gan graudainu, ar artefaktiem pilnu bildi. Radiologa uzdevums ir atrast zelta vidusceļu, pietiekamu diagnosticēšanai ar iespējami zemāku starojuma devu, lai nekaitētu pacientam un vienlaikus nepazaudētu svarīgu detaļu attēlā.
Jā, ir slimības, kuru diagnostikā neaizstājama ir magnētiskā rezonanse, piemēram, lai agrīni diagnosticētu insultu vai žultsakmeni, kas iesprūdis žultsvadā.
– Vai iesakāt ikvienam izmantot magnētiskās rezonanses skrīningu visam ķermenim?
– Magnētiskās rezonanses skrīninga izmeklējums radīts, lai pacientam ar onkoloģisku slimību vienā izmeklējumā varētu noteikt slimības izplatību, lai nevajadzētu veikt daudz dažādu izmeklējumu un ātrāk nonāktu pie diagnozes. Latvijā pagaidām šis izmeklējums netiek plaši lietots, bet esmu pārliecināta, ka nākotnē to onkoloģijā izmantos vairāk.
Visa ķermeņa magnētiskā rezonanse tiek veikta arī tāpēc, lai kontrolētu ārstēšanas efektu, nepieciešamības gadījumā to mainītu. Arī lai kontrolētu, ka slimība tiešām ir izārstēta. Daudzās valstīs šos izmeklējumus veic bieži, tos apmaksā valsts vai apdrošinātāji.
Beidzot Latvijā ir kļuvis pieejams PET/CT izmeklējums, ko var veikt ar valsts atbalstu. Tas ir liels solis uz priekšu onkoloģijas pacientu veselības aprūpē.
Esmu pret izmeklējumiem, kuriem nav klīniska pamatojuma.
Tādos gadījumos ieguvums ir niecīgs, bet izmaksas un laika patēriņš – nesamērojams.
– Magnētiskās rezonanses kabinetam vienmēr tuvojos ar bijību…
– Jā, magnētam, ko izmanto radioloģijā, ir milzīgs spēks. Diagnostiskās iekārtās visbiežāk magnētiskā lauka stiprums ir 1,5 teslas, kas ir 30 000 reižu stiprāks par zemes magnētisko lauku. Kad radioloģiju vēl tikai apguvu un pasniedzēja stāstīja par dažādām spolēm un kā pirms izmeklējuma pareizi novietot pacientu, jutu, ka kāds rauj aiz matiem. Izrādījās, ka manai matu gumijai ir mazs metāliņš!
Mediķu aprindās klīst stāsts, ka reiz kāds ārsts aizmirsis kabatā šķēres, un, ieejot kabinetā, tās aizlidojušas garām trim cilvēkiem. Kāds strādnieks ienācis magnētiskās rezonanses telpā ar trepēm, lai nomainītu spuldzīti, un tās pierautas pie gentrija. Tie, protams, ir tikai atsevišķi gadījumi. Lai tā nenotiktu, radiologa asistents uzmana, lai magnētiskās rezonanses telpās kāds neienāktu ar monētām, atslēgām, telefonu vai citiem metāla priekšmetiem kabatās.
– Kādas jaunas iespējas vēl piedāvā radioloģija?
– Parādās jaunas iekārtas un jaunas programmas. Strauji attīstās magnētiskās rezonanses iekārtas un to iespējas, tās darbojas ātrāk un klusāk. Ir programmas, kas rada iespēju izmeklēt pacientus, kuri nespēj nogulēt nekustīgi, piemēram, insulta slimniekus. Izmeklējumos tiek noņemti attēlu izkropļojumi, līdz ar to tos ir iespējams izvērtēt. Reanimācijas nodaļas pacientam ir iespējams veikt vēdera izmeklējumu, pielāgojoties viņa elpošanas ritmam.
Samērā jauna metode ir aknu elastogrāfija, ko veic ar sonogrāfijas iekārtu. Tā palīdz atklāt aknu difūzas saslimšanas. Parastajā sonogrāfijā redzam baltākas aknas, taču ne vienmēr tas liecina par taukaino hepatozi. Elastogrāfija ļauj atšķirt taukaino hepatozi no aknu fibrozes un cirozes.
Arvien plašāk izmanto teleradioloģiju, lai izmeklējumus varētu pārsūtīt, konsultēt citā medicīnas iestādē un operatīvi dalīties ar svarīgu informāciju.
– Vai reizēm joprojām ilgi nevarat saprast, kas pacientam par vainu?
– Jo vairāk pieredzes uzkrāju, jo mazāk neskaidru jautājumu un neatrisināmu situāciju. Taču laiku pa laikam gadās, ka pacientam, kurš ilgstoši slimo, bijuši dažādi izmeklējumi, taču diagnoze joprojām nav skaidra. Tāpēc ir svarīgi konsultēties ar kolēģiem radiologiem un citu specialitāšu ārstiem. Ne velti lielās slimnīcās katru dienu notiek starpdisciplinārie konsiliji, kur par vienu pacientu spriež pat padsmit ārstu.
Grūtāk ir ar retām slimībām, tām, kas laika gaitā mainās, nav izteiktas un ir grūti diagnosticējamas, ja ir vairākas slimības vienlaikus…. Gadās, ka pacients saka: es jums neko nestāstīšu, lai jūs neietekmētu. Tad pacients saņems tikai pašreizējās situācijas aprakstu. Jo pilnīgāka radiologam informācija par iepriekšējām slimībām un ārstēšanu, jo pilnīgāka būs arī gala atbilde.
– Vai, aizejot mājās, par darbu aizmirstat?
– Reti kad izdodas mājās par darbu nedomāt. Mēģinu sev pateikt: viss, tagad esmu mamma un sieva. Kaut mans dzīvesbiedrs nav mediķis, bieži ar viņu runāju par medicīnu, īpaši par radioloģiju, un viņš mani daudz atbalsta. Par to esmu pateicīga.
Strādāju arī attālināti mājās. No vienas puses, man patīk strādāt vienai, fonā klausoties mierīgu mūziku, taču, no otras, zūd robeža starp mājām un darbu.
Man noteikti nozīmīgākā dzīves daļa ir ģimene. Tikai tad, ja manējie jūtas labi, varu mierīgi iet uz darbu.
– Kā parasti atpūšaties?
– Man ļoti patīk gatavot ēst, ir vesels plaukts ar pavārgrāmatām, no kurām iedvesmojos. Ģimenē spēlējam galda spēles. Man patīk lasīt, it īpaši par cilvēku savstarpējām attiecībām, jūtām, domām. Izbaudu, ka tagad atrodu laiku lasīt ne tikai radioloģijas un bērnu grāmatas.
Priecājos, ka vecākais dēls iepazīstina mani ar mūzikas jaunumiem un prasa manu viedokli. Kad dzīvoju pie vecākiem, arī mans tētis daudz klausījās rokmūziku. Viņam patika pārbaudīt, vai es zinu, kas izpilda kādu noteiktu dziesmu.
Pirms kovida centāmies pāris reižu gadā ar bērniem braukt ceļojumos. Esam mēģinājuši uzkāpt uz sērfa dēļa, ienirt Sarkanajā jūrā un apskatīt zemūdens pasauli, nobraukt no kalna ar slēpēm. Viens no iespaidīgākajiem bija ceļojums uz Maroku. Sēdējām kamieļa mugurā, ēdām beduīnu gatavoto ēdienu. Man patīk vienkārši ļauties un baudīt mirkli.
Veselībai un labai pašsajūtai nepieciešamas fiziskas aktivitātes. Tās man ir viļņveidīgi. Vienu mēnesi noskrienu gandrīz simt kilometru, citu – desmit. Cenšos vairāk staigāt kājām, reizēm dienā nostaigāju astoņus kilometrus. Eju vingrot. Protams, pēc smagas darba dienas atrodas simt iemeslu, kāpēc izlaist nodarbību, bet pēc vingrošanas ir tik laba sajūta! Un ko gan ārsts var stāstīt pacientam par veselīgu dzīvesveidu, ja pašam tāda nav?
– Bet ja jums vajadzētu no jauna izvēlēties profesiju…
– Ja atkal studētu medicīnu, noteikti izvēlētos radioloģiju, taču, ja man būtu drosme izšķirties par kaut ko citu, tas būtu saistīts ar mākslu. Nesen biju interesantā tikai sievietēm paredzētā nometnē. Programmā bija dažādas nodarbības, un viena no tām urban sketching, kurās zīmējām, ko redzam, kas man šķita tik interesanti! Fokusējies un domā tikai par uzvilkto līniju…
