Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Patiesībā medicīnā nav termina caureja uz nervu pamata, bet gan kairinātas resnās zarnas sindroms. Un, visticamāk, cilvēkam, kurš stresa situācijās tā jūtas, ir vēl citas sūdzības un caureja patiesībā ir tikai mazs puzles gabaliņš.
Kā normālības galējo robežu šādu stresa reakciju var dēvēt, ja tā notiek reizi vai divas reizes gadā pirms eksāmena vai kāda cita svarīga pārbaudījuma, kur cilvēks tiek vērtēts, testēts. Zarnas uz stresa fona sāk darboties nedabīgi ātri, un sākas caureja. Ķermenis tādā veidā reaģē uz emocionāla distresa situāciju, bet – tas nav nekas ārstējams, un tāpēc nav jājūtas slimai. Tikai…
Skaidrs, ka stresa situācijas un testi mūsu ikdienā ir nepārtraukti – uz mums skatās, mūs vērtē, citi izsaka savas domas par mums vai mūsu darbu –, un ir cilvēki, kuriem šādi pārbaudījumi regulāri izsauc biežu vēdera izeju, kam pievienojas arī citas pazīmes, piemēram, sajūta, ka zarnas nevar līdz galam iztukšot, sāpes vēderā, velkošas sajūtas vēderā, slikta dūša, vēdera pūšanās…
Rodas jautājums – kāpēc cilvēks, risinot šīs ikdienišķās lietas, ir tik ievainojams? Raugoties no psihosomatikas viedokļa, saknes tam meklējamas bērnībā.
Kad bērniņš piedzimst, nervu sistēmas attīstība vēl nav beigusies, tāpēc apkārt esošajiem cilvēkiem ir iespēja veidot jaundzimušā bērna smadzenēs dažādas bioķīmiskas reakcijas un tīklus. Proti, attīstoties mammas vēderā, bērniņam ir izveidojušās nervu šūnas, bet piedzimstot starp šīm šūnām vēl nav izveidojušās saites – pats bērniņš šai laikā vēl nedomā, taču viņš jūt.
Ja apkārtējie mazajam cilvēciņam nodrošina labsajūtu – ir silti, sausi, puncis pilns, nav sāpju, nav garlaicīgi –, šīs izjūtas iekustina nervu šūnas, neironi savā starpā sāk komunicēt, un veidojas sinapses jeb bioloģisku vielu kustība, piemēram, starp šūnu A, šūnu D un šūnu F. Tas atkārtojas dienu no dienas un ļoti stabili nobāzējas nervu šūnu funkcionēšanā. Tieši šis tīkls ir tas, kas ieliek greznu pamatu cilvēka pašcieņai un pašvērtējumam.
Tiesa, ne vienmēr tā notiek, jo ne visiem bērniem apkārt ir cilvēki, kas veicinātu labās sajūtas, un tādā veidā rodas citu bioloģisku vielu kustība starp citiem neironiem, kas veicina to, ka cilvēks jūtas nepārliecināts, nedrošs, nevērtīgs…
Pašcieņai un pašvērtējumam šajā situācijā vienkārši nav bioloģiska pamata! Viens no veidiem, kā ietekmēt bērnu un ko vecāki dara, pat nenojaušot, kādu ļaunumu nodara, ir sacīt: «Tur neej, nokritīsi; to nedari, sasitīsies…» Katrs tāds teikums, sevišķi, ja to dzird vienaudži, ir kā sitiens, kas liek domāt: «Tātad es esmu tāds, kurš, ja kāps, tad kritīs un sasitīsies.» Tātad cilvēkā jau tiek sēta nevērtības sajūta.
Šobrīd notiek daudz pētījumu par zarnu un smadzeņu asi, un secinājums ir tāds: ja cilvēkam trūkst stingras, gadu gaitā izveidotas pašvērtības izjūtas, tas nes sev līdzi izmaiņas smadzenēs un maina dažādu bioķīmisku vielu (piemēram, citokīnu interleikīna 10 un interleikīna 6) koncentrāciju. Un tādiem cilvēkiem caureja iespējama biežāk.
Caureja pēc savas būtības ir bioķīmisku procesu rezultātā noteikts ķermeņa ziņojums – es nejūtos pārliecināta par sevi; es jūtos jau bezcerīgi izkritusi eksāmenā; es jūtos bezpalīdzīgi; esmu pārliecināta, ka esmu nevērtīga, un tests ir apdraudējums, jo nu to uzzinās visi pārējie. Katrai baiļu faktori var būt citi, bet kopumā cilvēku pavada pārliecība par savu nevērtīgumu.
Tas, kāpēc vienai šīs emocijas izpaužas ar caureju, bet citai ne, atkarīgs no kopējā gēnu komplektiņa. Viena bērnībā var būt ļoti traumēta, bet, ja pieaugot nonāk jaukā, emocionāli draudzīgā, saudzējošā, mīlošā vidē, bērnības traumas var tik ātri neizpausties. Taču, ja traumas bijušas bērnībā un arī pieaugušā vecumā dzīve cilvēku nesaudzē, tad caureja var parādīties kā hroniska problēma, jo vienkārši tiek pārsniegts cilvēka individuālais stresa pārstādes līmenis.
Svarīgi saprast, ka emocionāla trauma patiesībā ir bioķīmiska trauma, tātad – fizioloģiska lieta.
Un psihe ir smadzeņu darbības rezultāts – emocijas ir daļa no ķermeņa fizioloģijas. Līdzīgi, kā, iedzerot kādu zāļu tableti, var nomierināties, tāpat arī attiecības ģimenē – tās bērnu var padarīt mierīgu, līdzsvarotu, nomāktu, satrauktu…
Kā to risināt? Tā var būt saruna ar ģimenes ārstu, un, saprotot problēmas patieso dziļumu, viņš var pacientu nosūtīt pie ārsta psihoterapeita (nevis psihologa!). Psihoterapeita arsenālā ir instrumenti un metodes, piemēram, dziļā veida psihoterapija, psihodinamiskā psihoterapija, kā palīdzēt ārstēt ne vien funkcionālos zarnu traucējumus, bet pat ulcerozo kolītu, kas ir smaga iekaisīga zarnu slimība.
Arī mēs, psihoterapeiti, līdzīgi kā neiroķirurgi, ejam cilvēka smadzenēs un mainām personības struktūru, smadzeņu bioķīmiju, iespēju robežās pārveidojam tīklus starp neironiem… Tas paaugstina pašcieņu un pašvērtējumu, līdz ar to samazinās trauksme. Un, ja nav trauksmes, nav arī stresa izraisītas caurejas.
Jā, no malas psihoterapija izskatās kā saruna, bet tā nav gluži vienkārša saruna, ko atzīst arī pacienti – nav viegli runāt par sevi, būt sarunas centrā. Taču redzu, kā terapijas rezultātā cilvēki izveseļojas, un par to man ir prieks.
