Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
26
-
1
-
1
-
3
-
0
-
12
-
0
-
Anamnēze
- Ārsts, kurš 63 gadus veltījis psihiatrijai. Arī šobrīd kā psihiatrs konsultants uz pusslodzi turpina strādāt Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā.
- Daudzu paaudžu psihiatru skolotājs. Ilgus gadus vadīja Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedru. Tagad profesors lasa lekcijas un seminārus psihiatrijas un neiroloģijas rezidentiem.
- Savas dzīves laikā uzrakstījis vairāk nekā 150 publikāciju, galvenokārt par šizofrēnijas tēmu.
- 2009. gadā saņēma Atzinības krustu par mūža darbu psihiatrijas nozarē un jauno psihiatrijas speciālistu izglītošanu.
- Pats mācījies Rīgas Atgāzenes 45. pamatskolā. Absolvējis Madonas vidusskolu un Rīgas Medicīnas institūtu.
- Ir meita un divi mazdēli (14 un 10 gadi).
- Iecienītākais komponists – Džuzepe Verdi.
- Dzīves moto – nepārtraukta cīņa par pastāvēšanu.
- Šoruden svinēs 90 gadu jubileju.
– Vai atceraties, cik gados beidzāt studijas?
– To es neatceros, bet studijas beidzu 1954. gadā. Gadu pirms tam nomira Staļins. Šobrīd mans stāžs psihiatrijā ir 63 gadi.
– Kāpēc kļuvāt par psihiatru?
– Man no laika gala ir interesējuši cilvēki. Kāpēc viņi dara tā un šitā, kāpēc viņi ir labi un kāpēc varbūt ir slikti.
– Kādas ir jūsu atziņas par cilvēkiem? Kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas?
– Vai, kā man negribas par to runāt. Šodien darbojas milzīgi daudz instinktu un dziņu, kas mūs vada. Psihoanalīze to ir pierādījusi. Lai gan arī psihoanalīzē ir daudz kļūdu, pārspīlējumu un aplamību. Pat melu. Es gan neuzskatu, ka psihoanalīze būtu kaut kas ārkārtīgi efektīvs. Ir izdevīgi būt psihoanalītiķim un teikt – es jūs izanalizēšu un izārstēšu, kamēr psihiatri jums dos zāles, zāles un zāles. Un cilvēkam tas nepatīk, jo viņš grib tapt izārstēts, nevis dzert zāles. Labākajā gadījumā psihoanalīze dod kruķi. Turīgiem cilvēkiem ir pat vairāki psihoanalītiķi, kas viņus analizē un dod padomus visu dzīvi.
Redziet, daudziem ir slinkums domāt un pašiem izanalizēt – kāpēc ar mani tā notika un ko vajadzētu darīt, lai tiktu no tā laukā. Šodien ir ļoti daudz cilvēku, kas neanalizē. Ņemiet par piemēru vēlēšanas. No kā vadās vēlētājs? No frizūrām, no tā, ka vadonis ir simpātisks vai kaut ko solījis. Bet, vai daudzi analizē, kas no tā, ko viņš sola, ir reāli izdarāms? Tādu, domātāju, ir maz.
Šis paradums nedomāt nāk no agrākiem laikiem. Agrāk bija tāds pants – lai mana partija izvēlas, ko vajag, un to es vēlēšu.
Lai man piedod zināmas valdības, kuras tautu cenšas iepriecināt ar svētkiem un izklaidēm, neiebilstot pret narkotikām un alkoholu. Uzmanība no būtiskā tiek novirzīta uz baudījumu. Viscaur ir dzīves baudīšanas noskaņa. Baudītāji nebūs tie, kas gāzīs karali no troņa.
– Man šķiet interesanti, ka nolēmāt studēt psihiatriju, ņemot vērā tā laika politisko fonu.
– Es jau sen biju pieņēmis šādu lēmumu. Jau vidusskolā. Biju redzējis gadījumus, kad cilvēki kļūst garīgi slimi. Pat mūsu klasē bija šāds gadījums.
Jāsaka, es uzreiz nekļuvu par psihiatru, jo man nedeva vietu. Aizsūtīja uz Daugavpili, kur uz divarpus slodzēm strādāju neiroloģijā. Man negāja slikti, bet es neatlaidos no domas par psihiatriju, tāpēc pārcēlos uz Rīgu. Tiku klīniskajā ordinatūrā šeit, Aleksandra Augstumos (tagadējais Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs), kā tos reiz dēvēja. Tā bija īstena psihiatrija – nodaļas darbs ar slimniekiem.
Piecdesmitajos gados psihiatrijā ļoti aizrāvās ar cēloņu meklēšanu šizofrēnijai. Tolaik valdīja pieņēmums, ka to veicina organisma saindēšanās ar paša organisma vielām vai ar ko citu. Visi meklēja indes. Tas bija bezgala saistoši.
– Arī jūs meklējāt indes?
– Protams. Mani pirmie gadi psihiatrijā aizritēja ar cieši zinātnisku interesi. Pirmos septiņus gadus nodarbojos ar bioķīmiju.
Šo manu dzīves posmu noslēdza ievērojamā padomju psihiatra profesora Grigorija Rotšteina ierašanās Rīgā. Rotšteins teica – «Pietiek ņemties ar analīzēm. Būs diezgan. Latvijā ir psihiatru klīnicistu trūkums. Un to vajag labot.» Tā nu es nolikvidēju savu laboratoriju un pievērsos klīnicismam, jo man aizliedza ar to nodarboties.
– Bet jūs ticējāt bioķīmijai?
– Indes, protams, ir. Es runāju par traucētu vielmaiņu jeb organismā esošo dabīgo vielu traucējumiem. Tās ietekmē ārēji apstākļi, kosmiska ietekme, alkohols, narkotiskas vielas, infekcijas vai pārmantotība – smadzeņu vājums. Ir cilvēki, kas katru dienu lieto alkoholu un dzīvo ilgu mūžu, bet ir tādi, kas dzer pāris gadus un sajūk prātā.
Smadzeņu vājumu ietekmē arī dzemdību traumas, nepareiza un nepilnvērtīga barošana bērna agrīnajos dzīves gados.
– Sanāk, ka Rotšteins jūs, maigi sakot, piespieda nodarboties ar faktu konstatēšanu, nevis cēloņu meklēšanu.
– Pilnīgi pareizi – ar diagnostiskiem faktiem. Psihiatrijā ar diagnostiku ir ievērojamas grūtības. Es ar jums atklāti runāju. Ir dažādas slimības, kuras sākas diezgan vienādi. Ar vienādām pazīmēm attīstās, un tikai gala iznākumi ir dažādi.
– Runājot par indēm, sakiet, jūsuprāt, sabiedrība mūsdienās ir saindēta?
– Sabiedrība? Man sāp sirds, ka Latvija savu brīvību nelietīgi izmanto, savstarpēji plēšoties. Briesmīgi. Vai tad mēs vēlējām cilvēkus, lai tie izvirzītu savu ES līdz mākoņiem?
– Sakiet, jūs esat atstājis nospiedumu Latvijas psihiatrijā?
– Atstājis? Laikam esmu – to, ka uz darbu braucu ar divriteni. (Smejas.)
– Jūs joprojām braucat?
– Nē. Tas bija sendienās.
– Bet, runājot par šizofrēniju, esat tajā kaut ko atšifrējis?
– Nu, ko es tur varu atšifrēt? Diemžēl neesmu ne Krēpelīns, ne viņam līdzīgs liels gars. Es esmu mazs gariņš, kurš lasa kopā sīkumus. Esmu klīnicists. Joprojām. Mani personīgie rekordi ir 63 gadi psihiatrijā un tas, ka rudenī svinēju 90. dzimšanas dienu. Un vēl, pirms desmit gadiem man piešķīra Atzinības krustu. Tas bija patīkami. Šī atzinība stiprināja domu, ka esmu darījis ko labu.
Psihiatrijas nelaime ir tāda, ka mūsu pētīšanas objekts ir smadzenes. Piekļūšana tām ir sarežģīta.
Nevar jau borēt kādam galvā caurumu, ņemt laukā smadzenes un pētīt. Tāpēc mums jāstrādā ar apkārtceļiem. Piecdesmito gadu vidū parādījās psihofarmakoterapija un psihofarmakoloģiskie preparāti, parādījās tīri nejauši. Taču tas bija jauns un liels pagrieziena punkts psihiatrijā. Tagad šādi preparāti ir simtiem. Es vēl atceros, kā notika šo preparātu meklēšana – eksperimentējot ar pelēm un žurkām. Interesants laiks.
Pēc testiem pārbaudīja it visas pasaulē pieejamās zāles, lai fiksētu, vai tām piemīt psihotropa iedarbība. Tagad ir milzīgas koncepcijas, pieņēmumi un teorijas par dažādiem savienojumiem smadzenēs un to lomu. Bet arī tas ir tikai iesākums. Lieli speciālisti ar pasaules mēroga vārdu raksta, ka pētījumi joprojām ir hipotēzes. Nekas nav droši pierādīts.
Savā laikā krievi ļoti turējās pretī smadzeņu vājuma pārmantošanai. Viņi uzskatīja, ka gēnu nav. Taču beigās gēnu esamību pierādīja. Tomēr šizofrēnijas gēns nav atrasts joprojām. Ir aizdomās turamo saraksts – kopumā ap vairāk nekā astoņdesmit, kas dažādās gēnu kombinācijās var izraisīt šizofrēniju. Jūs mani atvainojiet, bet mēs patiešām nezinām, kas īsti ir šizofrēnija. Es varbūt jau runāju jums pārāk nesaprotami.
– Pagaidām es vēl spēju izsekot jūsu teiktajam.
– Klīniskais laikmets nomainījās līdz ar Latvijas atdzimšanu. Mēs apguvām to, ko nezinājām, ko rietumnieki bija jau apzinājuši – tās bija gan teorētiskas, gan ķīmiskas, gan elektrofizioloģiskas lietas. Bet visvairāk tās tomēr bija socioloģiskas lietas. Proti, kā cilvēki ietekmējas no sabiedrības.
– Tam ir liela nozīme?
– Ir skolas, kas uzskata, ka slimnieki ir slimi ne tikai slimības izraisītāja, bet arī vides dēļ.
– Vide ir svarīga. Tā var veicināt cilvēka pagrimšanu galīgā veidā. Bet es neuzskatu, ka tas ir izšķirošais faktors. Sociālais jautājums skar arī rehabilitāciju un reabilitāciju. Rehabilitācija ir atveseļošanās posms pēc slimības pārciešanas, bet reabilitācija ir tiesību statusa atjaunošana – atgriešana un pieņemšana sabiedrībā.
– Es gribu pajautāt, kā tas bija – strādāt padomju laikos, kad vara, visticamāk, arī jūs lika zināmos rāmjos?
– Varu jums atbildēt tikai par sevi. Es nekad neesmu bijis komunistu partijā. Arī komjaunatnē ne.
– Un čeka jūs nevervēja?
– Nē, nekad. Tiešā veidā neviens nenāca un neuzrunāja. Man gan ir prasījuši par dažiem cilvēkiem, bet es neko neesmu varējis atbildēt. Es teicu, ka pacienti par jautājumiem, kas jūs interesē, ar mani nerunā. Čekistiskos gājienos neesmu piedalījies. Arī par tiem, kas skaitījās garīgi slimi un izteica pretpadomju idejas, neesmu parakstījies, jo biju bezpartejisks. Mani neinteresēja karjera šādā veidā.
– Vai jūs redzējāt cilvēkus, kurus ievietoja psihiatriskajā klīnikā, jo viņi bija pretvalstiski domājoši, nevis traki?
– Tad man ir jāielaižas lielos un dziļos apsvērumos un prātojumos. Viens no fundamentāliem prātojumiem bija tāds, ka padomju valsts ir nesatricināma. Ja kāds apgalvoja, ka tā tomēr ir satricināma, tad to uzskatīja par slimu. Piemēram, Gunārs Astra. Viņam bija principiāls viedoklis, no kura neatkāpās. Bet es ar viņu neesmu bijis pazīstams.
Caur manām rokām šie slimnieki negāja. Viņus vērtēja īpaša komisija. Bija slimnīcu tīkls pa visu Padomju Savienību, kurās šie cilvēki nonāca. Tolaik ārkārtīgi svarīgs bija 58. pants. To dēvēja par pretpadomju darbības pantu. Tālākā jurisdikcija un sekas bija mežonīgas. Nebija tā, ka cilvēks varēja runāt, ko domā, un neviens tam nepievērsa uzmanību. Tagad, ja nevienam neuzbrūk, drīkst lamāt prezidentu. Drīkst runāt, tikai nedrīkst darīt.
– Tātad jūs nebijāt nevienā komisijā?
– Taču nē. Es jau teicu, ka nebiju partijā, līdz ar to nebiju pietiekami uzticams.
– Bet, kā jums to izdevās noturēt?
– Redzat, es neesmu sabiedrisks. Man nav tieksme būt sabiedrībā un peldēt sabiedriskos ūdeņos.
– Varētu teikt, ka jūs esat introverts?
– Drīzāk jā. Bet ne galēji. Tādas tās lietas. Jūs jau man diagnozi uzstādāt! (Smejas.)
– Parunāsim vēl par padomju gadiem. Sakiet, tolaik daudzi aizrāvās ar narkotikām?
– Tolaik valdīja klasiskās narkotikas – opijs, kokaīns. Arī zālīti jeb marihuānu smēķēja. Tolaik narkomāniem diezgan raksturīgs bija arī morfīnisms.
– Proti, morfijs?
– Jā. Padomju gados bija gan ārsti, gan dzejnieki, gan rakstnieki morfīnisti.
– Morfija atkarība esot ļoti smaga.
– Tā bija visbriesmīgākā narkomānija. Man no desmit cilvēkiem vienu izdevās atradināt. Pārējie deviņi agri vai vēlu atsāka un gāja bojā.
– Kā ārstēja morfija atkarību?
– Galvenais princips bija atradināšana ar devas samazināšanu, uzturoties ārstēšanas iestādē. Pēc tam sekoja psihoterapija.
– Vai jūs sīkāk atceraties kādu gadījumu, kurā pacients atlaba no morfija atkarības?
– Kā jau telefona sarunā teicu – mana atmiņa dziest. Atceros kādu mediķi, kuru izdevās atradināt. Pēc tam viņš sāka ārkārtīgi smēķēt. Mēs ar to samierinājāmies. Man negribas kolēģu uzvārdus nosaukt. Visādi te ir gājis un bijis.
– Jūs saprotat cilvēkus, kuri izvēlas narkotikas?
– Tā ir paradīze, kurā cilvēks grib būt. Bet par to, kas sekos, viņš nedomā. Abstinence ir elle, dzīve kļūst nepanesama, tāpēc vienīgais veids, kā turpināt, ir atgriešanās paradīzē arvien biežāk un biežāk.
– Pirmīt teicāt, ka jūtu atmiņa dziest. Ko tas īsti nozīmē?
– Manām atmiņām vairs nav spilgtuma.
– Sakiet, kāpēc jūs joprojām strādājat?
– Tāpēc, ka nevaru bez darba. Manī ir iesēdies tik dziļš reflekss, ka es bez darba nevaru. Pretējā gadījumā jūtos kā no pasaules atšķirts, atdalīts – gandrīz ieslodzīts.
– Jums drīz būs deviņdesmit. Kāds ir noslēpums tik garai dzīvei?
– To es nezinu. Es nesmēķēju, alkoholu tikpat kā nelietoju. Bet savā laikā pārpūlējies darbā gan esmu diezgan.
– Kādas bija pārpūlēšanās sekas?
– Sekas bija pagurums. Vajadzēja atkopties.
– Jums ir palikuši prātā deviņdesmitie gadi, kad visas vērtības sagriezās kājām gaisā?
– Tā jau nebija, ka cilvēki aiziet gulēt tādi, bet no rīta pamostas pavisam citādi. Bet arī pirms deviņdesmitajiem bija daudz cilvēku, kas tiecās pēc pašlabuma un lielas naudas. Partijnieki nebija svēti. Bieži vien viņu bērni iespējami vairāk alka uzturēties ārzemēs.
Laika gaitā cilvēku attiecības no draudzīgām kļuva arvien lietišķākas. Entuziasms gāja mazumā.
Šodienas sabiedrība ir nesalīdzināmi lietišķāka – kas man par to būs? Agrāk bija entuziasti.
Lai vai kā, bet labu cilvēku pasaulē joprojām ir diezgan daudz.
– Jūs pats bijāt un esat entuziasts?
– Kas attiecas uz bioķīmijas laiku, biju tiešām traks. Bioķīmija mani ārkārtīgi interesēja. Es varbūt gulēju septiņas stundas dienā, bet visu pārējo laiku veltīju lasīšanai, ķīmijai un laboratorijai. Turklāt šeit nekā nebija. Visu vajadzēja izveidot pašam. Lai pie kaut kā tiktu, nācās klīst pa Savienību, meklējot atbalstu un piekrišanu. Turklāt es nebiju mācījies ķīmiju. Man pašam to nācās apgūt. Un tas viss notika paralēli studijām, pasniedzēja darbam un klīniskajam darbam, un sanitāru izglītojošajam darbam par alkoholismu, šizofrēniju, un tā tālāk.
– Bet jums bija arī ģimene, sieva…
– Sieva jau mirusi, par nelaimi. Bet mana meita diemžēl ir projām. Arī mazdēli ir tur. Viņi dzīvo Briselē. Meita ir tulce Eiroparlamentā. Meita apprecējās ar francūzi, ar kuru es sarunājos vāciski. Franču valoda ir ļoti grūta. Lai pareizi runātu, ir ļoti daudz pūļu jāveltī.
– Sakiet, jums vieglāk bija runāt ar sievu vai pacientiem?
– Ar sievu katrā ziņā bija vieglāk, jo pacients visu nepasniedz uz delnas. Viņš slēpj savus pārdzīvojumus. Tāpēc ārstam vajag nojaust, atminēt un bieži vien trāpīt desmitniekā. Šāda komunikācija prasa sasprindzinājumu.
Turklāt gadās slimnieki, kuri var būt bīstami. Viņi pēkšņi sarunas laikā var sākt sist. Es reiz dabūju pa ribām – man vienu ielauza.
– Jūs piedalījāties ģimenes dzīvē, ņemot vērā, cik daudz strādājāt?
– Tas bija nejaukais laboratorijas laiks, kad vajadzēja strādāt. Protams, nebija labi, ka es tā uzvedos. Bet ģimene man piedeva. Toreiz vēl bija dzīvi vecvecāki, viņi palīdzēja. Varbūt man tā nevajadzēja rīkoties, bet es biju aizgrābts.
– Vai tad jūs nepiekrītat, ka cilvēkam jābūt arī egoistam?
– Bet vai tad es neesmu?! Es taču esmu egoists. Lietišķa pieeja dzīvei ir nepieciešama. Kāds amerikāņu psihoterapeits rakstīja: jūs nepiedzīvosiet vēlīnas depresijas, ja, būdami jauni, sakrāsiet naudu veco ļaužu mītnei. Saprotiet – starp jauniem un veciem cilvēkiem pastāv milzu kontrasti. Veciem cilvēkiem vairs nav tādas aizraušanās kā jaunajiem, viņu prāts vairs nav priecīgs.
– Dzīve jūs dara priecīgu?
– Katrā ziņā, bet es vairs nevaru braukt ar riteni vai slēpēm. Es gluži vienkārši to vairs nevaru.
– Jums varbūt ir mazdārziņš?
– Man bija mazdārziņš Saulkrastos, bet esmu no tā atteicies. Es vairs nespēju apsaimniekot ne vasarnīcu, ne zemi. Es nevaru rakt, nevaru zāģēt un nest. Dārziņš – tas bija jauki. Bija ābeles, āboli, zemenes un citas ogas.
– Vēlreiz atgriežoties pie jūsu spēka gadiem, sakiet, jums bija laba atmiņa?
– Kādreiz bija ļoti laba. Es atcerējos cilvēkus un viņu dzīvesstāstus gadiem cauri. Tagad man ir palikusi atmiņa uz gadījumu.
– Ir kāds gadījums, kuru tagad varētu atstāstīt?
– Tad man atkal ir jārakājas milzīgā atmiņas materiālā. Tas ir apgrūtinoši – izvilkt no turienes kaut ko spožu un spilgtu. Man bija viens pacients, kura galvenā ideja bija tāda. Viņš man jautāja: «Kāpēc tu pērc mašīnu? Ja jau reiz esi nopircis, tad tev to vajag izjaukt, labi saeļļot un aprakt zemē. Citādi tev to mašīnu atņems vai nozags.» Viņam pašam vara bija atņēmusi zemi un māju.
– Paralēli darbam ar šizofrēniķiem saskārāties arī ar tiem, kas centās izvairīties no dienesta Afganistānā?
– Jā, es strādāju ar šiem cilvēkiem.
– Jūs palīdzējāt viņiem izvairīties?
– Man drīzāk vajadzēja apstiprināt to, ko cilvēki cēla priekšā. Viens no bijušajiem prezidentiem priekšā cēla depresiju.
– Jūs apstiprinājāt viņa slimību?
– Nē, man tas nebija jādara. Es neiejaucos. Labāk, lai viņš skaitās slims, nekā ņem galu Afganistānā.
Tādā veidā es pat ieguvu ienaidniekus, jo pēc iesaukšanas perioda daudzi nāca pie manis, lādot, ka esmu viņu papīrus sabojājis. Tā bija pateicība par izsprukšanu.
Es nerunāju par prezidentu, bet par citiem.
Psihiatrijai šādos un līdzīgos gadījumos ir liela pieredze. Savulaik bija tāds profesors, psihiatrs Serbskis, kurš paglāba daudzus revolucionārus no nāvessoda vai katorgas. Viņš daudziem palīdzēja būt psihiski slimiem, jo uzskatīja, ka nonākt tik lielos konfliktos ar varu, kā to spēja revolucionāri, nav raksturīgi parastam cilvēkam. Viņaprāt, revolucionāriem bija psihiski traucējumi.
– Kā jums šķiet, tas bija grēks palīdzēt šiem cilvēkiem?
– Mīlestība pret cilvēkiem ir svarīga. Es īpaši negrēkoju. Es ļāvu tam notikt, lai gan sapratu, kāpēc cilvēki simulē.
– Vai ikdiena ar cilvēkiem, kuriem ir garīgi traucējumi, jūs pašu nedarīja skumju?
– Nē, jo mani vadīja doma, ka citiem ir vēl grūtāk. Krēpelīnam reiz jautāja, vai pasaulē ir arī kāds pilnīgi normāls cilvēks. Uz to viņš atbildēja – ka tas ir viņš un viņa kučieris.
– Jūs arī jūtaties kā Krēpelīns?
– Nē, jo es baidos, vai tik ļoti normāli cilvēki pasaulē maz ir.
– Kā jūs saprotat vārdu – traks?
– (Nopūšas.) Ak Dievs, ak Dievs. Visas definīcijas virzās uz to, ka cilvēkam pasaules uztvere ir stipri sagrozīta. Cilvēks lielā mērā redz citādi, nekā patiesībā tas ir. Tur ietilpst arī halucinācijas un ilūzijas. Arī reaģēšanas formas uz pasaules lietām ir nenormālas. Vai nu tas ir pārspīlējums, vai liela aplamība. Gluži kā Norvēģijas masu slepkavas Andersa Bēringa-Breivīka gadījumā, kuru novērtēja par pieskaitāmu. Es redzēju videoierakstus un viņu par normālu neuzskatu.
Man tiesu psihiatrija nekad nav patikusi, jo tur visi melo – gan pacients, gan piederīgie. Šādos gadījumos izšķirt patiesību ir ļoti grūti.
Starp citu, runājot par atmiņu, atcerējos vēl vienu gadījumu no aizgājušiem laikiem. Jūs man pirmīt jautājāt par interesantiem gadījumiem. Tad nu pastāstīšu. Pēckara gados kāds vīrs bija savācis bandu un braukāja pa Baltiju un Kaļiņingradas apgabalu, aptīrīdams juvelieru veikalus. Viņš pats bija saģērbies pulkveža formā, bet palīgi – zemākas kategorijas formās. Kamēr viņa palīgi amizierējās ar pārdevējām, pulkvedis aptīrīja dārglietu plauktus. Beigu beigās bandu noķēra.
Bandas vadonim draudēja nāvessods. Viņš atteicās ēst, sastinga un nekustīgi gulēja. No cietuma viņu ik pa laikam veda pie mums un uzbaroja. Tā tas atkārtojās vairākas reizes. Viņu uzbaroja caur degunu pa gumijas cauruli, ko ievadīja kuņģī. Caurulē lēja pienu, jēlas olas, samaltu biezpienu, cukuru, sviestu un krējumu. Viņš nepiedzīvoja nāvessodu, jo nomira no plaušu karsoņa. Tas bija interesants gadījums, jo neviens psihiatrs nevarēja uzņemties un apgalvot, ka viņš savu rīcību simulē vai arī ir slims. Dažas pazīmes izraisīja šaubas.
– Jūsu sastapšanās ar meliem bijusi tikpat bieža kā tiesnesim.
– Tāpēc es teicu, ka tiesu psihiatrijā ir ļoti daudz melu. Šajos gadījumos ir grūti izšķirties.
– Ar ko jūs tagad nodarbojaties brīvajā laikā?
– Es guļu, skatos televīziju, klausos radio un pašķirstu grāmatas. Vēl es esmu atradinājies iet uz viesībām un rīkot viesības. Un vēl es esmu atradinājies pavadīt laiku atvaļinājumos.
– Bet par to dzīves daļu, kas jau aiz muguras, jūs teiktu – tā bija interesanta?
– Ļoti interesanta tajā ziņā, ka vajadzēja pārvarēt milzum daudz šķēršļu. Galvenokārt tie radās, jo nebiju partijā.
Man kā klīnicistam bija interesanti pārliecināties, ka laiks ir galvenais tiesnesis.
Pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem varēja redzēt, vai uzstādītā diagnoze bijusi pareiza. Esmu priecīgs par katru gadījumu, ko izdevās salāpīt. Vairāk arī neko īpašu nevajag.
– Starp citu, kad zvanīju, lai uzrunātu sarunai, jūs iesākumā atteicāt.
– Līdz šim es no visām intervijām biju kategoriski atteicies. Tagad piekritu, jo, šķiet, gribasspēks ir pavājinājies. (Pasmaida.) Tagad es jums atklāti esmu izstāstījis par savu dzīvi, iedalīdams to pa periodiem.
