Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Ārkārtējā situācija emocionāli skar visus, bet kurus – vissmagāk?
– Vipirms tie ir cilvēki ar hroniskām slimībām un gados vecie cilvēki, jo vīruss apdraud pat viņu dzīvību. Otra grupa ir jaunieši un pusaudži, trešā – veselības aprūpes speciālisti, kuriem arī ir pamats baidīties par savu un tuvinieku veselību. Ceturtā grupa ir cilvēki ar psihiskās veselības problēmām. Tas varbūt izklausās komiski, bet ir bijuši gadījumi, kas psihiatrijas pacienti nāk un prasa, piemēram, vai Domestos var smērēt degunā. Pasaulē jau bijis daudz situāciju, kad cilvēki ar psihiskās veselības problēmām neļauj veikt Covid-19 analīzes, sākas sarežģījumi…
– Varbūt tieši viņi tik ļoti pārspīlēti pirka griķus?
– Starp tiem, kas milzīgos daudzumos iegādājās griķus, varēja būt cilvēki ar pastiprinātu trauksmi vai fobijām – viņi sajuta eksistenciālu apdraudējumu. Vēl tie varēja būt vecākās paaudzes cilvēki, kas atceras trūkumu, karu, padomju laikus, dažādas naudas krīzes – tas no atmiņas nepazūd pat pēc gadu desmitiem.
– Mediķiem visi jāglābj, bet viņi paši ir riska grupā…
– Mediķi ir pieraduši glābt cilvēku dzīvību, bet, ja glābšana kļūst hroniska, ja nāvju ir tik daudz kā karā, tas var ātri novest pie izdegšanas.
Psihoterapeiti ar to saskaras – daudz mediķu ārstējas arī ikdienā, diemžēl arī ārstu pašnāvība nav retums.
Pašlaik ārstiem ir īpašas bažas par to, ka paši saslims un vēl aiznesīs mājās slimību. Te noder gan kolēģu, gan sabiedrības solidaritāte un morālais atbalsts – arī kafija dāvanā, silta ēdiena piegāde darbavietā.
– Mani pārsteidz, ka jūs riska grupā nenosaucāt sievietes, mammas ar bērniem!
– Par sievietēm ir atsevišķs stāsts. Sievietes ir izturīgākas nekā vīrieši, viņas daudz labāk spēj mobilizēties, viņām ir spēcīgāka motivācija, un bērni to vēl pastiprina. Katrā stresa situācijā ir kaut kas slikts un kaut kas labs – trauksme un nemiers mudina rīkoties. Tiesa, rīcība var būt gan produktīva, gan neproduktīva. Viens pirks griķus tonnām, bet cits pārdomās un pārrunās savu un ģimenes rīcību: kāds būs mūsu darba režīms; kā mēs pielāgosimies; kā ievērosim visas prasības. Sievietes krīzes situācijās parasti darbojas daudz produktīvāk, bet vīrieši mēdz raisīt paniku.
Kad sievietes jūtas slikti, viņas izrunājas, izkliedzas, izraudas, iet pie ārsta un tiek galā, bet vīrieši depresijā daudz biežāk izvēlas padošanos – pašnāvību.
– Mēs ar kolēģēm pārspriežam, ko esam sagādājušas, kas kurai aptieciņā, pat kopīgi nopirkām un sadalījām dezinfekcijas līdzekli!
– Tas viss ir atbalstāms. Šāda rīcība, turklāt savstarpēji palīdzot, ir racionālā situācijas pārvarēšana, protams, izjūtot satraukumu, – ja cilvēks neuztrauktos, viņam nebūtu dzinuļa darboties. Ja cilvēks vispār neko neņem galvā, ja viņam viss vienalga un viņš pret aizsardzības pasākumiem izturas pavirši – lūk, tā ir asociāla rīcība, kas nav pareiza.
– Ko teikt šādam cilvēkam?
– Grūti saprast motīvus. Klaja ignorance drīzāk liecina par cilvēka personības problēmām – varbūt tās ir arī izmaiņas psihiskajā veselībā. Cilvēks var būt arī izsīcis, izdedzis, kādam opozicionāra un antisociāla nostāja pret visu bijusi iepriekš. Ticamāk, šie cilvēki, kā saka, visu savu dzīvi ir gājuši pāri līķiem, un arī tagad viņiem uz visu ir uzspļaut. Tāpat tie varētu būt cilvēki, kas notiekošo acīmredzot līdz galam nenovērtē.
– Kāda pārdevēja stāstīja, ka krīzes sākumā esot bijuši pircēji, kas ņirgādamies tēlojuši, ka viņiem ir klepus.
– Sabiedrībā dzīvo dažādi cilvēki. Pašlaik lielākā daļa sabiedrības izprot situāciju – ja kāds ākstoties tēlos, ka klepo, noteikti būs divi vai trīs citi, kas viņam to aizrādīs. Var jau teikt, ka visi šie ierobežojumi ir pārmērīgi – nav taču tik traki, lai mēs tik daudz par to maksātu, cieš visa ekonomika, un kā dēļ? Jā, koronavīruss tiešām nav mēris, bet nav zināms, kā tas attīstīsies. Tāpēc šī situācija ir labs vingrinājums mūsu sociālajai atbildībai – mēs redzēsim, cik esam prātīgi un vai esam gatavi rīkoties savas valsts vai sistēmas labā.
Ievērojot ierobežojumus, mēs glābjam mūsu veselības aprūpes sistēmu.
Teorētiski katrs var pateikt: es maksāju nodokļus, tāpēc, ja es saslimšu, man pienākas medicīniskā palīdzība un ārstēšana. Tomēr mums jābūt inteliģentiem un līdzestīgiem kopējam mērķim – lai ne tikai tev, bet arī tava un kaimiņa vectēvam ir vieta slimnīcā, kad vajadzēs glābt dzīvību. Šis vīruss nav pasaules gals, bet vīrusi mainās līdz ar pasauli, un līdzīga situācija var atkārtoties. Šis notikums izmainīs pasauli, un mums šī pieredze noderēs brīdī, kad notiks kaut kas līdzīgs. Tas, kas pašlaik notiek, būtībā ir preventīvas kara mācības. Te atklājas cilvēku, tautas un valsts psiholoģiskā gatavība iestāties par kopēju mērķi. Kad krīze būs garām, to noteikti analizēs un vērtēs visdažādākajos skatījumos. Piemēram, vērtēs itāļu kultūras īpatnības – kāpēc tur cilvēki pret notiekošo izturējās tik nenopietni, un tādēļ notika tā, kā notika.
Es labprāt pamostos un secinātu, ka tas bija tikai sapnis, – gribu no tā visa izkāpt…
Tas norāda uz diviem būtiskiem aspektiem: situācija ir ieilgusi, un tai nav risinājuma. Gan no psiholoģijas, gan psihiatrijas viedokļa nav nekā sliktāka par hronisku stresu. Jebkurās problēmas ir svarīgi, lai viss atrisinās iespējami ātrāk, nevis velkas mēnešiem.
Tātad – ja nav nekā sliktāka par hronisku stresu, tad šobrīd notiek sliktākais?
Jā, ir hroniska neziņa. Ja kāds pateiktu konkrētu datumu, kad vīruss apstāsies, būtu daudz vieglāk. Bet neviens nav pravietis un to neuzņemas teikt. Tikmēr esam spiesti notiekošo pamazām pieņemt. Daudziem sākumā tas likās kā joks: nu gan labi – sēdēsim mājās un tik skatīsimies operas! Bērni arī bija priecīgi – nebūs uz skolu jāiet! Tomēr ikdienas neērtības daudziem patiesībā izrādījās ļoti nepatīkamas.
Kādi ir pamatieteikumi pret hronisku stresu?
Pilna intervija un citi noderīgi materiāli žurnālā IEVA!
