Problēmraksts: Pusaudzis un zālīte. Cik daudz ir par daudz?

Pieredzes stāsts

ZAUDĒTĀ DĒLA ATGŪŠANA

«Gribu izstāstīt mūsu ģimenes skarbo pieredzi, lai arī citi zina, ka problēmas ar narkotisko vielu lietošanu un tirgošanu var rasties arī šķietami labvēlīgā un draudzīgā ģimenē. Varbūt kādam tā būs iespēja mācīties no mūsu kļūdām un kalpos kā iedrošinājums rīkoties savlaicīgāk un izlēmīgāk,» saka triju bērnu mamma Žanna, kura piekritusi mums uzticēt savu stāstu.

Kristaps ir vecākais no mūsu trim bērniem. Vēl ģimenē aug divas māsas. Kristaps dzimis manās iepriekšējās attiecībās, taču jau no četru gadu vecuma par savu tēti viņš sauc manu tagadējo vīru un abu meitu tēvu. Pirmajos gados Kristaps laiku pa laikam tikās arī ar savu bioloģisko tēvu, taču pamazām viņš atkāpās malā, sakot, ka nevēlas jaukties mūsu jaunajā ģimenē. Turklāt manam vīram un dēlam patiešām izveidojās labs kontakts un pat līdzība rakstura iezīmēs.

100% futbols

Tā kā manam vīram ļoti patīk futbols, arī Kristaps paralēli mūzikas un mākslas skolai, kā arī tautiskajām dejām sāka spēlēt futbolu. Laikā, kad vecākais dēls uzsāka skolas gaitas, viena pēc otras piedzima jaunākās māsas, es tolaik dzīvoju mājās un, gribēdama dēlam dot visu labāko, vedu viņu uz visiem iespējamiem pulciņiem. Pēc neilga laika gan secināju, ka laikam esam uzkrāvuši viņam par daudz, jo no mūzikas skolas pienāca signāls, ka dēls sācis bastot nodarbības. Pakāpeniski slodze futbolā pieauga, pulciņi atkrita, un ap 7. klasi dēls jau trenējās tik nopietni, ka viņam katru dienu bija divi treniņi, vasarā klāt nāca arī nometnes. Citiem pulciņiem vai interesēm laika neatlika. Arī daudzās ģimenes aktivitātēs dēls vairs nepiedalījās, jo nedēļas nogalēs parasti bija turnīri vai treniņi. Mēs centāmies apmeklēt dēla turnīrus, tomēr, tā kā ģimenē bija arī jaunākās māsas, visu pakārtot futbolam arī nevarējām.

Slīdēšana bezdibenī

Lai gan treniņos bija liela slodze, dēla sekmes bija normālas. Devītās klases sākumā, kad daži no dēla komandas jau tika aicināti spēlēt jauniešu izlasē, bet dēls ieguva traumu, devāmies uz pārrunām ar treneri par to, kā viņš redz Kristapa nākotni. Treneris teica, ka sportista karjeras dēlam nebūšot, un, tā kā tuvojās devītās klases eksāmeni, kopā ar dēlu nolēmām sportisko slodzi samazināt. Pēc tam ļoti strauji sākās tas, ko varētu saukt par slīdēšanu bezdibenī. Proti, tā vietā, lai beidzot vairāk laika veltītu mācībām un citām aktivitātēm, Kristapam bija pavērusies jauna, līdz šim neiepazīta un neizbaudīta pasaule – tusiņi un dažādi eksperimenti ar vielām.

Visbriesmīgākais laiks bija pēc dēla devītās klases eksāmeniem, kad viņš vienkārši uz dažām dienām pazuda. Katru dienu atsūtīja īsziņu: «Vakarā būšu,», bet tā nepārnāca. Telefons bija izslēgts. Pēc pirmās reizes zvanīju pašvaldībai un vaicāju, vai nav pieejams psiholoģisks atbalsts. Man pat iedeva psihologa numuru, diemžēl psihologs maniem zvaniem neatbildēja. Šobrīd saprotu un zinu, ka steidzami vajadzēja meklēt citu, bet toreiz jutāmies tik bezspēcīgi un savā ziņā pat paralizēti savās domās un rīcībā, jo abi ar vīru nebijām pieļāvuši, ka tā varētu notikt. Kauns, ka esam pilnīgi caurkrituši kā vecāki, un milzīga vainas izjūta, ka esam kaut ko darījuši pilnīgi nepareizi… Tajā vasarā es pāragri nosirmoju, jo emociju gamma, ko izdzīvoju šajā laikā, – no milzīgām dusmām un vēlmes izdzīt dēlu no mājām līdz pilnīgai bezspēcībai un vainas izjūtai par to, ka neesam spējuši dēlu pasargāt. Kad slaveni aktieri vai dziedātāji intervijās klāsta, ka pusaudžu un jaunības gados izmēģinājuši visu un apbrīnojot savus vecākus, kuri spējuši izturēt viņu izgājienus, tas izklausās gandrīz vai romantiski. Kad saskaries ar šo pieredzi vecāka lomā, ir sajūta, ka pazūd zeme zem kājām.

Zvanīt vai nezvanīt policijai?

 Vairākas reizes bija situācija, kad vēlu vakarā, saprotot, ka pēdējais autobuss ir pienācis, bet dēls ar to nav atbraucis, sēdēju un domāju – zvanīt vai nezvanīt policijai? Mani atturēja tas, ka šāds zvans liktu izsludināt dēlu kā bezvēsts pazudušo, tas būtu liels kauns gan viņam, gan mums. Vienlaikus bija bažas, ja nu ar viņu kaut kas noticis un nezvanot es zaudēju laiku… Šausmīga izšķiršanās, ko nenovēlu piedzīvot nevienam vecākam.
Vēl pirms visas šīs uzdzīves sākuma dēls bija iestājies vienā no Rīgas ģimnāzijām, un es ļoti cerēju, ka jaunā mācību gada sākums nesīs kādas pozitīvas pārmaiņas. Diemžēl tā nenotika. Stundu kavējumi bija jau pirmajā skolas nedēļā. Otrajā skolas nedēļā man zvanīja klases audzinātāja, vaicājot: «Vai jūs vispār zināt, kur ir jūsu dēls?» Tajā naktī viņš nebija nakšņojis mājās un no rīta nebija sasniedzams ne maniem, ne skolas biedru zvaniem.

Cerībā, ka varbūt var palīdzēt kāds radikāls solis, aizvedu viņu uz Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru. Tas bija nepatīkami un pazemojoši mums abiem. Nekādas konfidencialitātes, saruna ar narkologu, kur mums abiem bija jāatbild uz ļoti personīgiem jautājumiem, notika caurstaigājamā telpā. No narkoloģes izskanēja gan pārmetumi, gan nosodījums. Cerībā, ka regulāra analīžu nodošana palīdzēs motivēt dēlu, turpinājām turp doties un, par laimi, tikām, pie citas speciālistes, kas jau bija daudz iejūtīgāka. Tiesa gan, arī tur konfidencialitāte kliboja – atminos, kā vienas konsultācijas laikā māsiņa pavēra durvis un pavaicāja ārstei, vai nevēlas žāvētas reņģes, kas nupat pievestas…

Nelegālais uzņēmējs

Arī neraugoties uz šīm ikmēneša kontrolēm, tusiņi, alkohols, cigaretes un gan jau arī zālīte bija klātesoši visu vidusskolas laiku. Dēls iemācījās pielāgoties, ko un cik ilgi nevajag lietot pirms urīna analīžu nodošanas. Periodiski bija arī skolas kavēšana, reizēm nakšņošana ārpus mājas, taču mācību semestrus izdevās beigt sekmīgi. Sarunās ar viņu abi ar vīru izmantojām visdažādākās taktikas, taču viņš bija ieņēmis galvā, ka zālīte esot nekaitīgāka par alkoholu, ko taču dažkārt lietojam arī mēs. Divreiz mēģinājām arī konsultācijas pie psihologa un psihoterapeita. No psihologa dēls aizmuka, savukārt psihoterapeits, pie kura gājām visi kopā, teica, ka grūtību mūsu attiecībās nesaskatot, vienkārši jāturpina motivēt dēlu atrast kādu sporta nodarbi un pabeigt skolu. Brīžiem dēlam bija arī depresīvs noskaņojums, teica, ka neredzot jēgu iet uz skolu, jo tur viss notiekot bezjēdzīgi. Arī uz jauniem sporta treniņiem viņš nekādi nebija mudināms pierakstīties, tikvien kā apmeklēja trenažieru zāli. Arī tas jau bija kaut kas.

Brīdī, kad šķita, ka grūtāk vairs nevar būt, atklājām, ka mūsu Kristaps ne tikai lieto zālīti, bet viņam somā ir arī svariņi zālītes tirgošanai. To viņš man izstāstīja pats, ar zināmu lepnumu sakot, ka turpmāk mums vairs nebūs jādod viņam kabatas nauda, jo par to viņš spēšot parūpēties pats. Jā, nu taisnība, no kabatas naudas, ko devām skolas pusdienām, cigaretēm un zālītei sagrabināt būtu grūti…

Kāpēc tā notika?

Šis ir jautājums, par kuru domājot esmu pavadījusi neskaitāmi daudz laika, berot sev uz galvas spaiņiem pelnu. Esmu sev pārmetusi, ka pārāk īsu brīdi baroju dēlu ar krūti, ka pārāk agri atgriezos darbā, ka vedu viņu uz pārāk daudziem pulciņiem, ka, iespējams, esam bijuši pārāk stingri, bet varbūt tieši otrādi – par maz noteikuši robežas… Tikai laika gaitā esmu mācījusies saprast un pieņemt, ka patiesībā atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik būtiska. Mēs abi ar vīru darījām labāko, ko tobrīd varējām, spējām un pratām. Galu galā, neraugoties uz visām grūtībām, gan toreiz, gan tagad mums ar dēlu saglabājušās tuvas un siltas attiecības. Tas arī ir pats svarīgākais – atbalstīt dēlu un ieguldīties mūsu šābrīža attiecībās, nevis šaustīt sevi par to, kas noticis pagātnē. Arī dēlam to pašu saku, jo šobrīd, kad viņš jau devies patstāvīgā dzīvē un burtiski gada laikā no dumpīga jaunieša izaudzis par jaunu vīrieti, arī viņam ir nožēla par daudzām piedzīvotajām epizodēm, un viņš mums abiem ar vīru ir prasījis piedošanu. Arī es esmu prasījusi viņa piedošanu par to, ka esam kaut ko palaiduši garām un, šābrīža acīm raugoties, nebijām pietiekami izlēmīgi jau pašā sākumā.

Man par nožēlu, viņš neturpina mācības augstskolā, joprojām saka – neredzot tam jēgu. Sapņo par savu uzņēmumu un tic, ka vislabākā esot dzīves skola. Es tam līdz galam nepiekrītu, taču tās ir viņa tiesības un izvēle – mācīties pašam no savas pieredzes. Turklāt mācīties augstskolā var jebkurā vecumā, viņam šobrīd ir tikai divdesmit gadu, visa dzīve vēl priekšā. Dēls joprojām uztin pa cigaretei ar parasto tabaku un vismaz man apgalvo, ka zālīte palikusi pagātnē.

ZELTA FORMULA: skaidras robežas un tuvas attiecības

Eksperimenti, risks un robežu pārbaudīšana pusaudžu vecumam ir raksturīgi. Kā reaģēt vecākiem, lai iespējami samazinātu apreibinošo vielu lietošanas risku? Saruna ar pusaudžu psihoterapeitu, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju NILU SAKSU-KONSTANTINOVU.

Vai pandēmijas laikā tomēr nav mazinājusies apreibinošo vielu lietošana, jo pusaudži daudz vairāk laika pavada mājās, – viņiem nav iespējas iet uz skolu, kur, kā zināms, var satikt arī apreibinošo vielu tirgotājus.

Drošu datu man nav, bet, ņemot vērā to, ka daļai pusaudžu lietošana ir saistīta ar atrašanos vienaudžu bariņā, tas varētu atbilst patiesībai. Taču arī līdz pandēmijai bija vērojama tendence, ka pusaudžu vidū samazinājās cigarešu, alkohola un dažu narkotisko vielu lietošana, kas bija skaidrojams ar to, ka pusaudži aizvien vairāk laika pavada mājās pie datora. Savukārt tie, kas kaut ko lietoja jau pirms pandēmijas, gan ir sākuši lietot pat vairāk, jo ir vairāk brīvā laika un uz narkodīleriem pandēmijas ierobežojumi neattiecas. Turklāt daudziem pandēmijas laikā vairāk izpaužas mentālās veselības problēmas, piemēram, trauksme un depresija, ko viņi mēdz risināt ar vielām. Arī no sociālajiem dienestiem reģionos esam saņēmuši ziņas, ka pēdējā gada laikā ir pieaudzis pusaudžiem izrakstīto protokolu skaits par vielu lietošanu. Tātad riska grupu pusaudži to dara pat vairāk.

Kādas vielas pusaudži šobrīd lieto?
Visizplatītākā joprojām ir marihuāna. Taču ir vērojama jauna tendence – marihuāna tiek pastiprināta ar spēcīgākām narkotiskām vielām. Nevaru atbildēt, kādām, jo manā rīcībā ir tikai tā informācija, ko stāsta paši pusaudži.

Vēl pieaugusi tendence lietot psihotropos medikamentus – Xanax un citas recepšu zāles. Šobrīd visi zina, ka pusaudžiem ir mentālās veselības problēmas un viņiem biežāk tiek izrakstīti dažādi medikamenti, attiecīgi ir lielākas iespējas eksperimentēt.

Pamēģina ļoti daudzi pusaudži, bet ne visi turpina lietot. Vai iespējami arī kādi fizioloģiski iemesli vai tikai psihoemocionāli?

Man šķiet ļoti svarīgi uzsvērt ka pamēģina tiešām lielākā daļa. Citādi, kad runā par narkotikām un apreibinošajām vielām, daudziem vecākiem pirmā reakcija mēdz būt, ka tas ir kaut kas ārkārtējs, ekstrēms, ļoti, ļoti bīstams un, ja bērns kaut reizi būs to pamēģinājis, viņš uzreiz kļūs atkarīgs. Bet vairākumam tā nav. Daudzi pusaudži pēc pirmās pamēģināšanas turpina lietot vēl kādu laiku, piemēram, arī studiju gados – kā mēs to droši vien zinām arī no savas pieredzes. Un pat tas, ka viņš sācis lietot, vēl nenozīmē, ka viņam tas dzīvē sagādās problēmas. Tas izlīdzinās, kad jaunieši uzsāk patstāvīgu dzīvi, atrod darbu, izveido attiecības un mainās dzīves vērtības. Vienlaikus ir ļoti grūti uzminēt, kuri pusaudži var iekrist šajā riska grupā. Agrāk uzskatīja, ka tam ir saistība ar ģenētisko mantojumu, taču šābrīža tendences psihopatoloģijā tomēr vedina domāt, ka tāda atkarības gēna nav. Toties arvien vairāk runā par P faktoru jeb noslieci uz psihoemocionālām grūtībām kopumā. Proti, jauniešiem, kuriem šis P faktors ir augstāks, ir lielāks risks gan uz atkarībām, gan trauksmi, depresiju un citām psihoemocionālām grūtībām.

Labs veids, kā par to padomāt, – uzdot jautājumu, kāpēc un kā mans pusaudzis lieto. Ja viņš lieto ballītēs, kur visi lieto, ta sir viens. Manuprāt, uztraukties jāsāk, ja viņš lieto, lai mazinātu trauksmi. Nevis tāpēc, ka ir forši kopā ar citiem mazliet iedzert, bet tāpēc, ka neiedzerot es nespēju ar citiem komunicēt.  Vai arī viņam ir, piemēram, depresija. Man ir pusaudži, kas stāsta, ka nevar aizmigt, ja nav iepīpēta zālīte. Un tas jau ir sarkanais karogs!

Protams, ka nozīme ir arī apkārtējai videi – ja pusaudzim ir draugi, kas lieto, ir lielāka iespēja, ka viņš arī lietos. Savukārt, ja jaunietis būs vidē, kur to nav iecienīts darīt, visticmāk, arī viņš nelietos.

Kā zināms, vienaudži šajā vecumā ir pat lielākas autoritātes nekā vecāki. Bet ko vecākiem darīt, ja viņi redz, ka kāds no bērna draugiem vai draugu kompānija varētu būt problemātiska? Aizliegt satikties droši vien arī nav risinājums, jo var izraisīt pusaudzī vēl lielāku pretreakciju!

Uzskatu, ka tomēr ir vērts mēģināt ar atklātiem vai mazāk atklātiem veidiem ierobežot šo draudzību un kopā būšanu, piemēram, atļaut palikt pa nakti tikai pie tiem draugiem, kuriem var uzticēties. Padarīt grūtāku satikšanos ar tiem, kas nav uzticami un droši. Protams, jo lielāks būs pusaudzis, jo grūtāk būs šo ievērot, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai viņam nav tikai viena veida kompānija un viena veida autoritātes. Ja ir daži slikti draugi, lai tuvumā ir arī pozitīvi pieaugušie, kas spēj šo vidi balansēt. Ja vides būs dažādas, tas, visticamāk, tiks kompensēts.

Pusaudžu vecāki arī paši ir bijuši pusaudži un, visticamāk, skolas vai studiju laikā kaut ko ir pamēģinājuši, bet bērniem tagad jāsaka, ka tā darīt nedrīkst. Cik atklāti stāstīt par savu pieredzi?

Speciālistu domas ļoti atšķiras jautājumā. Daži uzskata, ka ir svarīgi stāstīt un dalīties ar bērniem itin visā, bet es laikam pārstāvu viedokli, ka vecākiem ir jāpaliek absolūti drošajai ostai, kas pusaudžu apziņā ir nesatricināma. Nedomāju, ka pusaudzim nāk par labu, ja vecāki atklāj, kā šajā vecumā ir nopīpējušies vai ballītē apvēmušies. Tam nav nekādas pievienotās vērtības.

Lai arī pusaudži to mēdz noliegt, viņi tomēr ļoti pārņem vecāku vērtības, tāpēc vēl svarīgāk par to, ko vecāki darījuši jaunībā, ir tas, kā vecāki pret šīm lietām izturas tagad. Kā mājās tiek lietots alkohols – pa glāzei vīna svinīgās reizēs vai arī tas ir kaut kas, kas sagādā problēmas. No kā pieaugušie kaunas un ko viņi slēpj no saviem bērniem. Pētījumi rāda, ka tas ietekmē daudz vairāk.

Bet, ja bērns tieši pavaicā: mammu, tēti, vai tad tu pats nekad neesi pamēģinājis zālīti? Tavuprāt, arī labāk samelot?
Tas ir ļoti atkarīgs no bērna vecuma, un gan jau vecāki sajutīs, kā šajā situācijā atbildēt. Manuprāt, laba atbilde varētu būt – visi cilvēki ir ļoti atšķirīgi, un mana pieredze pirms 30 gadiem nav salīdzināma ar tavu pieredzi tagad. Arī pašiem vecākiem svarīgi sev to atgādināt, ka viņu un bērna pieredze var atšķirties. Iespējams, es tam varēju tikt cauri un man tas nesagādāja nekādas problēmas, bet tas nenozīmē, ka arī manam bērnam tā būs. Vai otrādi.

Ja vecāki pieķēruši bērnu, ka kaut kas ir lietots, – kāda ir konstruktīva un adekvāta reakcija?

Ir daudz labu pētījumu, kas apliecina, ka bērnam ir mazāks risks sākt lietot, ja vecāki ir diezgan stingri. Pat tad, ja vecāks saprot, ka šādi eksperimenti ir normāli, būtu svarīgi, lai pusaudzis saņem vēstījumu – šāda rīcība mūsu ģimenē nav pieņemama. Tikai nevajadzētu zaudēt kontroli un sākt pazemot bērnu, piemēram, apsaukājot viņu par alkoholiķi un narkomānu, kā tas diemžēl reizēm notiek. Labāk ir kārtīgi izrunāties un pateikt, ka tas sāpina vecākus, – jo bērniem nepatīk pievilt un sāpināt pieaugušos, kas viņiem ir svarīgi. Tad jānovelk ļoti skaidras robežas. Pat ja pusaudzis to mēģinās slepus darīt vēl, viņš to darīs retāk – lai viņu nepieķertu.

Tāpat pētījumi rāda, ka pilnīgi nestrādā tēze: labāk lai viņi dzer mājās nekā uz ielas. Tas tikai veicina apreibinošo vielu patēriņu, un vecāki pēc tam vairs nevar atgūt kontroli un lietošanu ierobežot, jo paši to ir atļāvuši.

Vēl viens, kas nestrādā, – nobiedēt pusaudzi vai sagādāt milzīgu šoku, piemēram, aizvest uz policiju. Šāda iebiedēšana var izraisīt psihotraumu vai vēl lielāku opozicionārismu un pasliktināt attiecības. Taču labas attiecības starp pusaudzi un vecāku ir visbremzējošākais faktors, kas darbojas tikai tad, ja viņam vecāki būs svarīgi.

Bet ko tu iesaki vecākiem, ja norunātajā laikā pusaudža nav mājās, telefons ir izslēgts un vecākiem ir aizdomas, ka kopā ar draugiem kaut kas tiek lietots? Arī nezvanīt policijai?

Policiju nevajag izmantot kā iebiedēšanas profilaksi. Ja pusaudža divos naktī nav mājās, tas nozīmē, ka viņš vai nu pārbauda vecāku autoritāti, vai arī vecāki savu autoritāti jau ir zaudējuši. Bet, ja reiz viņš atļaujas pārkāpt noteikumus, noteikti ir jābūt sekām. Šādas lietas vajadzētu izgriezt saknē. Nenākšana mājās, telefona izslēgšana un palikšana nezināmās vietās ir ļoti liels risks lietošanai, un šādā situācijā vecākiem jau pirmajā reizē vajadzētu izmantot visus līdzekļus, ieskaitot policiju, lai parādītu pusaudzim, ka šāda rīcība nav pieļaujama un to būtu labi saprast arī viņa draugiem. Citādi, jo dziļāk tas ieies, jo grūtāk to būs koriģēt.

Bet kādas sekas var piemērot pusaudzim, kas dažkārt vismaz ārēji izskatās gandrīz pēc pieauguša cilvēka?
Jo pusaudzis ir jaunāks, jo vairāk veidu, kā viņu ietekmēt un ierobežot, bet, protams, jo pusaudzis lielāks, jo mazāka vērtība apkārtējām lietām. Nogriezīsi internetu? Viņš atradīs veidu, kā to dabūt! Mājās neieslēgsi. Man šķiet, ka vecākiem ir ļoti svarīgas divas lietas – noturēt pietiekami skaidras robežas un saglabāt tuvas attiecības. Šie paši principi darbojas arī terapijā, jo vienīgais, ko es varu izdarīt ar 17 gadu vecu pusaudzi, – mēģināt izveidot pietiekami emocionāli noturīgas un tuvas attiecības, lai pusaudzis negribētu šajās attiecībās darīt ko tādu, ko es neatbalstītu. Bet, protams, gadās, ka pusaudzis jau ir attālinājies no ģimenes. Tad zelta kārts – atrast kādu autoritatīvu pieaugušo, piemēram, sporta treneri, psihoterapeitu vai radinieku, kuru pusaudzis uzskata par vērtīgu un atdarināšanas vērtu. Šis cilvēks, iespējams, varēs to ietekmēt. Mainīt pusaudža motivāciju un uzvedību ārpus attiecībām ir grūti.

Zinu gadījumus, kad sportiski puiši, kas daudzus gadus vadījuši regulāros treniņos ar stingru disciplīnu, nespējot turpināt sportošanu profesionālā līmenī, sāk aizpildīt šo tukšumu ar tusiņiem un vielu lietošanu. Vai tas ir labi, ja treniņi bērnam paņem visu brīvo laiku?

Pilnīgi visu likt uz vienas kārts droši vien nav labi, jo ikvienam var gadīties, piemēram, trauma. No otras puses, lai kaut ko sasniegtu – sportā, mūzikā vai kādā citā jomā –, tam jāvelta ļoti daudz stundu. Tāpēc tā vienmēr ir ļoti grūta izšķiršanās. Turklāt sports ir arī labs veids, kā fiziski pārstrādāt spriedzi. Ja vienā brīdī tas beidzies, to vajag kaut kā atgūt. Arī tad, ja jaunietis ir saistījis visu savu nākotni ar sportu, tagad viņam ir jāsāk veidot identitāti pilnīgi no jauna, un pusaudžu vecumā tas ir ļoti svarīgs jautājums. Šādā situācijā ir daudz risku, tāpēc vecākiem ļoti jādomā, kā to kompensēt konstruktīvi. Citādi tusiņi, draugi un vielas piedāvā līdzīgu alternatīvu – intensīvus stimulus un identitifikāciju ar jaunu grupu, savu komandu, kur cits citu atbalsta, un tad ir lielais narkodīleris, kas uzņēmies trenera funkciju…

Mūsdienu popkultūrā – seriālos, dažādos mūzikas stilos – vielu lietošana un izplatīšana tiek normalizētas. Kā, tavuprāt, tas var ietekmēt jauniešu izpratni par to, cik bīstami ir pārkāpt robežu un sākt tirgot arī pašam?

Popkultūrai vienmēr ir bijusi cieša saistība ar vielu lietošanu. No otras puses, popkultūra ietekmē visus pusaudžus, bet tie, kas sāk tai sekot kaitīgā un destruktīvā veidā, ir neliela daļa. Tāpēc man šķiet, ka svarīgi, lai pusaudzis nav saistīts tikai ar vienu referento grupu. Ļai viņš klausās hiphopu, bet trenējas hokejā, lai ir dažādas pieredzes, ko viņš var izsvērt. Nedomāju, ka popkultūras ietekmi var nogriezt, bet to var atšķaidīt.

Runājot par nelegālu apreibinošo vielu izplatīšanu, man šķiet ļoti svarīgi pieminēt arī to, ka jauniešiem tas nereti ir vienīgais veids, kā nopelnīt savu naudu, jo pie mums netiek veicināts, ka pusaudži varētu strādāt legāli.

Jā, šī ir milzīga atslēga tam, kas saistās ar pusaudžu problemātiku. No vienas puses, mēs gaidām no viņiem atbildību, bet vienlaikus viņiem nav nekādu iespēju iesaistīties sabiedrības dzīvē, izņemot – darīt to, kas viņus ne pārāk interesē, proti, iet uz skolu. Narkotiku tirgošana bieži vien nozīmē to, ka viņš dara kaut ko, viņaprāt, konstruktīvu zināmā hierarhijā, kur tas tiek novērtēts. Un novērtējumu gribam mēs visi. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc izglītības programmas nevarētu veidot tā, ka pusaudži var, piemēram, strādāt lielveikalu kasēs, pansionātos, darīt vēl daudz citu lietu. Ieguvums būtu ne tikai ekonomisks – pusaudži justos arī iesaistīti. Domājot lielākā mērogā, ne jau policija, psihologi vai narkotiku profilakse var atrisināt vielu lietošanu pusaudžu vidū – to var atrisināt nozīmīgas pārmaiņas sabiedrībā.

Vēl viens piemērs – Islande, kur bija viena no lielākajām pusaudžu un jauniešu narkotiku lietošanas izplatībām, bet šobrīd ir viena no mazākajām. Un tam nav sevišķas saistības ar narkotiku apkarošanu – viņi maksimāli palielināja iespējas, kā pusaudžus iesaistīt sabiedrībā, un brīvā laika pavadīšanas iespējas padarīja viegli un bez maksas pieejamas.

Pusaudžu resursu centrā jūs varat vērot, cik zinoši par šo visu ir vecāki?

Bieži var novērot, ka tad, kad ģimenē parādās pusaudzis, kurš lieto vielas, vecākiem šķiet ļoti svarīgi uzzināt visu, kas saistās ar konkrētajām vielām. Manuprāt, tā ir lieki iztērēta enerģija un laiks. Ko var dot tas, ka spēsiet atšķirt MDA no DMX? Diez vai tas atstās iespaidu uz pusaudža lietošanu. Ir vērts ieguldīties lietās, par kurām mēs zinām, ka tas strādā. Varu atkārtot vēlreiz – tās ir stingras robežas un siltas attiecības. Tie ir divi svarīgākie jautājumi – kā es varu izveidot stingras robežas un kā man uzlabot attiecības? Ja pusaudzim ir problēmas, tās var izpausties visdažādākajā spektrā – šobrīd lieto vielas, pēc brīža viņam var būt depresija, vēl pēc laika viņš var pielipt datoram. Reizēm vecāki baidās būt stingri, bet patiesībā pusaudži saprot, ka tas ir normāli, un pat gaida, ka vecāki viņus ierobežos, jo pusaudža uzdevums ir izpausties, bet vecāka uzdevums ir ierobežot. Ja vecākiem jāizvēlas – riskēt sabojāt attiecības vai atļaut palikt vietā, kur iespējama vielu lietošana –, pieredze liecina, ka attiecības tas parasti nesamaitā, bet pusaudzi tas pasargā, un pusaudži ļoti bieži paši pēc tam ir pateicīgi, ka vecāki ir bijuši stingri. Man ir bijuši pusaudži, kas sūdzējušies par to, ka vecāki pieķēruši viņus smēķējam, taču neko nav teikuši, sak, viņiem laikam ir vienalga.

Vecāku emociju spektrs te būtu ļoti plašs – no milzīgām dusmām līdz pilnīgai bezspēcībai.

Jā, un te var būt arī riebums – kā mans bērns kaut ko tādu var darīt! Es parasti aicinu vecākus atrast vietu, kur šīs emocijas izreaģēt, un lai tās nav mājas kopā ar pusaudzi. Jo tikai tad, ja vecāks ir mierīgs, nosvērts un neitrāls, viņš var iegūt autoritāti un kontrolēt pusaudzi. Savas emocijas vecāks var izreaģēt pie terapeita, ar draugiem vai vecāku atbalsta grupā. Savukārt sarunā ar pusaudzi ir svarīgi saglabāt savaldību, reizē paliekot arī pietiekami siltam un iejūtīgam. Jo pusaudzis bieži kaut ko nestāsta vecākiem tāpēc, ka, no vienas puses, baidās no viņu reakcijas, bet arī negrib savus vecākus pārlieku sāpināt. Tāpēc sarunā ar pusaudzi ir svarīgi rādīt, ka esmu dross, stabils un nesabrukšu, ja man pastāstīs kaut ko briesmīgu.

Nobeigumā gribu atgriezties pie P faktora, kuru minēji sākumā. Vienmēr var šķetināt, kas vecāku un bērnu attiecībās ir nogājis greizi, taču neviens nav ideāls. Arī labās bērna un vecāku attiecībās var notikt kaut kas slikts, bet reizēm nelabvēlīgā ģimenē pusaudzis var visam izdzīvot cauri kā klints un vēl vecākus izvilkt.

Jā, absolūti. Šis P faktors ir kā talants, kas ir ierakts zemē, jautājums tikai, cik dziļi katram no mums tas atrodas. Protams noteiktos apstākļos un satricinājumos ikviens no mums var sajukt prātā, bet, ja tas ir ierakts dziļi, visticamāk, mums nekas tāds negadīsies. Mēs nezinām, cik dziļi tas ir mūsu pusaudzim, bet mēs varam dot viņam lietas, kas palīdz ierakt to dziļāk, piemēram, varam iemācīt sevi pašregulēt – ko var darīt, ja jūties ļoti skumjš vai ļoti trauksmains. Mēs varam pusaudzim iedot konstruktīvus brīvā laika pavadīšanas piemērus un veidus, palīdzēt atrast, kas viņu aizrauj, iemācīt veidot tuvas, siltas attiecības, atbalstīt, dot iespēju iepazīties ar citiem cilvēkiem, kas var dot viņam ko vērtīgu. Tādējādi mēs varam ļoti dziļi ierakt šo P faktoru pat tad, ja tas bijis tuvu virskārtai.

Ko man ļoti gribas ieteikt – izvairīties saukt bērnu saukt par atkarīgo (piemēram, datoratkarīgo vai vielu atkarīgo) un neļaut to darīt nevienam citam, arī speciālistiem ne. Jo tādējādi viņš pusaudžu vecumā var pieņemt šo kā savu identitāti. Tas ir ļoti pazemojoši, un tas neatbilst patiesībai, jo pētījumos nav apstiprinājušās aizdomas par smadzeņu izmaiņām, ja pusaudžu vecumā kaut kas tiek lietots. Pusaudžu smadzenes ir ļoti plastiskas, un dzīves laikā cilvēki ārkārtīgi mainās. Ir svarīgi neuzlikt šādu zīmogu smadzenēm, bet, tieši otrādi, uzsvērt, ka tā ir problemātiska uzvedība, kura nav pieņemama un kuru vajag palīdzēt mainīt.

Zinu vecākus, kas baidās vērsties pie narkologa vai psihiatra, jo bažījas, ka viņu bērnam tas var būt kā zīmogs, ko pēc tam grūti izdzēst no biogrāfijas.  

Ja godīgi, domāju, ka no vecāku puses tā ir ļoti prātīga rīcība, jo Latvijā joprojām nav sakārtots reģistra jautājums. Reizēm tas tiešām sagādā bērnam problēmas. Turklāt jautājums arī: ko šāda pieeja – diagnosticēt un ierakstīt reģistrā – var dot pašam bērnam? Tas, ko mēs varam darīt, lai bērnam palīdzētu, ir pieejams ar diagnozēm vai bez tām. Nevienam pusaudzim nepalīdz tas, ja viņu ieliek psihiatriskajā slimnīcā uz gadu. Tas, protams, maina viņa uzvedību, jo viņš ir ieslēgts četrās sienās, bet tas neatstāj ilgtermiņa pozitīvas sekas. Atkarības ārstēšanā liela nozīme ir videi – ģimenei, skolai, vienaudžiem, mazāk – fizioloģiskām lietām. Mums nav zāļu pret pusaudžu atkarību.

Pie jums uz pusaudžu centru var nākt droši, jūs nevienā reģistrā neliekat?
To var saprast pēc tā, vai tas ir maksas vai bezmaksas pakalpojums. Gribu iedrošināt vecākus pirms vizītes pavaicāt – kādā apritē un reģistrā var nonākt mans bērns, ja saņems šo pakalpojumu? Tas ir normāls jautājums Latvijas apstākļos, kur datu drošība vēl ir uzlabojama.