Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bīstama situācija
Vispirms tiksim skaidrībā ar jēdzieniem… Kājās atrodas gan dziļās, gan virspusējās vēnas. Visi vēnu kunkulīši, vīnogu ķekari un sīkās zilās zvaigznītes, ko mēs redzam uz kājām, visbiežāk ir virspusējo vēnu problēmas, varikoze. Savukārt dziļajās vēnas var veidoties trombi, tromboze. Kāpēc tā? Ir jābūt vismaz diviem no trim riska faktoriem, lai veidotos dziļo vēnu tromboze, – lēnai asins plūsmai, asinsvadu sieniņu bojājumam, kas var rasties slimības vai traumas dēļ, vai izmaiņām asins ķīmiskajā sastāvā, asins recēšanā. Izveidojušies trombi daļēji vai pilnīgi nosprosto vēnas lūmenu.
Dziļo vēnu trombozes iedala zemajās un augstajās. Zemā tromboze nozīmē, ka trombs izveidojies vēnā zem ceļa vai augšstilbā, bet, ja ir augstā tromboze, tad skaidrs, ka asins receklis nosprostojis vēnu iegurnī. Šādā gadījumā mēs pacientu pāris dienu novērojam slimnīcā, bet, ja viņš saņem zāles, drīkst ārstēties arī mājās. Cilvēks lieto pretrecēšanas tabletes pēc noteiktas shēmas, valkā speciālista izrakstītās kompresijas zeķes un turpina normāli dzīvot savu dzīvi.
Tiesa, kamēr tromboze vēl svaiga – līdz divām, trim nedēļām, jāuzvedas piesardzīgāk, jo tad ir vislielākais risks, ka trombs no vēnas sieniņas var atrauties un pa asins plūsmu nokļūt plaušu artērijā, un to daļēji vai pilnībā nosprostot. To sauc par plaušu artērijas trombemboliju. Tad cilvēkam pēkšņi sākas aizdusa, trūkst elpas… No tā mēs, ārsti, baidāmies visvairāk. Jo tad izredzes sagaidīt neatliekamo medicīnisko palīdzību, tikt līdz slimnīcai un izdzīvot ir tikai tiem, kuriem trombs iesprūdis nevis galvenajā plaušu artērijas zarā, bet kādā no sīkākajiem atzariem…
Citi lasa
Ne velti no mutes mutē klīst šaušalīgi stāsti: «Viņai bija operācija, nedēļu nogulēja mājās, bet, kad piecēlās kājās, nokrita un uz vietas bija beigta.» Te viens no iemesliem varēja būt plaušu artēriju trombembolija, ko lielākoties rada trombi kāju dziļajās vēnās…
Vai par šiem trombiem iespējams kaut kā iepriekš nojaust? Kā augstā dziļo vēnu tromboze izpaužas? Kārtīgi patūkst kāja, parasti viena. Tā sāp – tur, kur ir tūska. Tāpēc vienmēr, kad pēkšņi parādās šādas pazīmes, būtu jāparādās ārstam. Pastāv arī asimptomātiska dziļo vēnu tromboze, bez izpausmēm – tātad nav ne tūskas, ne sāpju kājā. Bet tas vairāk raksturīgs zemajai dziļo vēnu trombozei, kad nosprostojas apakšstilba vēna un cilvēks to pat nepamana. Šādai dziļo vēnu trombozei ir arī ļoti mazs plaušu trombembolijas risks.
Vēlākās sekas
Kas ar nosprostoto iegurņa vēnu notiek tālāk? Lietojot trombu šķīdinošus un asinis šķidrinošus medikamentus jeb antikoagulantus un kompresijas zeķes, trombi, par laimi, lēnā garā izšķīst, un vēna atjauno savu lūmenu, bet – tā vairs nav pilnīgi vesela.
Daļai pacientu šāda ārstēšana ir pietiekama, lai ikdienā vairs nejustu diskomfortu, tomēr daļai var ar laiku parādīties traucējoši simptomi. To sauc par posttrombotisko sindromu. Proti, ir reizes, kad kāds iegurņa vēnas segments tomēr neatnāk vaļā, un tad organisms pusgada, gada laikā izveido apvedceļus – tādus pašus varikozus vēnu vīnogu ķekarus, kādi bieži vien redzami uz kājām zemādā, tikai tagad tie parādās uz vēdera. Pa jaunizveidotajiem asinsvadiem asinis cenšas apiet iegurņa vēnas slēgumu.
Ja ar tiem pietiek, cilvēks vēnas sašaurināšanos nekādi neizjūt, bet, ja ar asinsvada apvedceļiem nepietiek, lai aizvadītu venozās asinis, un arī pati iegurņa vēna ir izmainīta, tad ļoti izteikti tūkst viena kāja. No posttrombotiskā sindroma nemirst, taču tas pasliktina dzīves kvalitāti.
Cilvēkam visu laiku jāvalkā kompresijas zeķes, bet, ja to nedara, kāja pampst un nākas cīnīties ar čūlām.
Protams, ne visiem cilvēkiem ar trombozētām vēnām šāds sindroms attīstās, bet – jo augstāk vēnas ir trombozes skartas, jo lielāks risks, ka tā notiks. Arī jauniem cilvēkiem, it īpaši sievietēm ap 30–40 gadiem, kurām pēc dzemdībām bijusi dziļo vēnu tromboze. Vēl pirms gadiem desmit šie cilvēki ļoti mocījās, jo mēs viņiem nekādi – ne ķirurģiski, ne ar zālēm – nevarējām palīdzēt. Bet tagad tas ir iespējams, ieliekot sašaurinātajā vēnā stentus.
Operācijas nianses
Caur nelielu dūrienu pacelē vēnā ievada speciālas ierīces, ar tām iziet cauri vienam segmentam, kas ir ciet, un ar balonu to mehāniski atpleš vaļā. Pēc tam šajā vietā ievieto stentu. Tā ir 14–16 milimetru gara caurulīte, kas veidota no īpaša metāla pinuma. Vēnu stenti izskatās nedaudz citādāk nekā tie, kurus ievieto artērijās. Jo caur vēnām asinis plūst lēnāk, un arī vēnas sieniņas anatomija ir citādāka, ar vārstuļiem… Atverot sašaurināto vēnu vaļā, asinsvadi, kas bija izveidojuši apvedceļu, saplok, cilvēkam atjaunojas asins plūsma pa iegurņa vēnu un – kāja vairs nepampst, nesāp, arī diskomforts mazajā iegurnī pazūd.
Protams, ja slimība bijusi ļoti izteikta, jārēķinās, ka būs jālieto medikaments, kurš šķidrina asinis. Iespējams, tas būs jādara visu mūžu. Tāpēc vienmēr pirms vēnu stentēšanas mēs šos plusus un mīnusus ar pacientu sīki un smalki pārrunājam: kādas ir sūdzības, cik izplatīta ir slimība, cik daudz vēna slēgusies un kādi ir riski, ka būs jālieto asins šķidrinātāji. Mēs ļoti izvērtējam katru gadījumu, vai stentu likt vai nelikt. Svarīgs arī pacienta vecums. Visai bieži tās ir jaunas sievietes, kuras vēlas bērniņus, un tad ir grūti to visu samenedžēt – grūtniecību ar asins šķidrinātāju lietošanu. Bet principā viss ir iespējams.
Tikai jāizlemj, kā konkrētajā situācijā labāk rīkoties: vai vispirms ielikt vēnā stentus un tad lai dzemdē vai vispirms – piedzemdēt bērniņu un tad stentēt vēnas.
Vēl jāpiebilst, ka ir tāds Meja Tērnera sindroms – reta iedzimta anatomiska īpatnības, kad starp artēriju un mugurkaulu tiek saspiesta kreisā iegurņa vēna, un tas var traucēt venozo asiņu atteicei no kājas. Šī ir vēl viena nepieciešamība likt stentus iegurņa vēnā. Un mēs to arī darām, bet – tikai tad, ja pacientam izpaužas simptomi. Līdzīgi kā pie postrombotiskā sindroma – tūska un sāpes kājā. Meja Tērnera sindroma gadījumā kreisās iegurņa vēnas sašaurinājums atrodas tieši tur, kur tā saplūst ar apakšējo dobo vēnu, tāpēc stents ir speciāli dizainēts, lai netraucētu asins plūsmai. Viena stenta daļa ir stingra, lai turētu vēnu vaļā un neļautu artērijai atkal to nospiest, bet otra – ļoti elastīga un lokana, pielāgojoties vēnas kustīgajai daļai.
Cik ātri atlabst?
Cilvēkam šī operācija nav «tikai dūrieniņš»… Vēnas ir aizaugušas, un to paplašināšana ar balonu ir ļoti sāpīga, tāpēc lielākoties mēs to veicam, pacientam esot vispārējā narkozē. Pati operācija ilgst kādreiz pusstundu, bet kādreiz vajadzīgas trīs četras stundas – viss atkarīgs no situācijas, vai vēna slēgta daļēji vai pilnībā.
Pēc operācijas kādu laiku var sāpēt mugura iegurņa vēnas atrašanās apvidū.
Tad nedēļu, divas jāpadzer parastie nesteroīdie pretsāpju līdzekļi, un šī blakne izzūd. Bet citādi pacients slimnīcā pēc operācijas pavada pāris dienas un tad dodas mājās. Operācijas pozitīvo efektu viņš sajūt diezgan ātri. Pēc divām nedēļām jāierodas atkal pie ārsta, jo nepieciešams kontroles izmeklējums – datortomogrāfijas flebogrāfija, jāpārbauda, vai ar stentiem viss kārtībā.
Nākamā tikšanās reize ar ārstu ir pēc pusgada. Kādreiz mēs izmantojam arī tādu izmeklēšanas metodi kā intravaskulārā sonoskopija: speciālu zondi ievadām asinsvadā un redzam to no iekšpuses, skatāmies – vai kaut kur neveidojas sašaurinājumi. Un, ja neveidojas, iespējams, ka asins šķidrinātāji vairs nav jālieto. Savukārt, ja nepieciešams vēnu paplašināt vēl ar kādu stentu, šim cilvēkam antikoagulanti, visticamāk, būs jālieto visu mūžu, un viņš paliks mūsu redzeslokā ilgāku laiku.
Iegurņa vēnu stentēšana Austrumu slimnīcā veic gadus desmit un visvairāk Baltijas valstīs. Notiek arī sadarbība ar ārzemju klīnikām. Piemēram, patlaban operāciju gaida kāds pacients ar ļoti sarežģītu situāciju – viņam ir dobās vēnas slēgums. Ja epidemioloģiskā situācija atļaus, mēs plānojam viņu operēt kopā ar profesoru no Anglijas, kuram ir milzīga pieredze vēnu jautājumos.
Par iegurņa vēnas stentēšanu pacientam nav jāmaksā. Tas būtu ļoti, ļoti dārgi.
Kad visbiežāk vēnās rodas trombi?
Ikvienā situācijā, kad palēninās asiņu plūsma vēnās, ir paaugstināts trombu rašanās risks.
- Pēc operācijas.
- Pēc ilgstoša gultas režīma.
- Ja ir kājas imobilizācija – piemēram, uzlikts ģipsis.
- Pēc ilgstoša lidojuma vai ilga ceļojuma ar mašīnu, kad nav iespējams ne pastaigāties, ne citādi izkustēties.
- Grūtniecības un dzemdību laikā.
- Sievietēm, kas smēķē un vienlaikus lieto hormonus saturošus kontraceptīvos līdzekļus.
- Ja ir iedzimti defekti asins recēšanas sistēmā. Ilgstoši lietoti medikamenti, kas paaugstina asins reci.
- Ja ir organisma atūdeņošanās, tai skaitā vienkārši nepietiekama ūdens dzeršana ikdienā.
- Ja ir paģiras – jo alkohols piesaista daudz ūdens un asinis kļūst biezas.
